Mani vienlaikus pārsteidz un sajūsmina dažu mūsu tā sauktās kultūras pasaules personību aktīvās pozīcijas pēdējo 2 gadu laikā.

Sajūsmina domas un pozīcijas skaidrība, kuru tik ļoti esam atraduši dzirdēt no politiķiem un tā sauktajām "atbildīgajām personām".

Un pārsteidz, vienlaikus, ka tomēr vismaz dažiem no šiem ļaudīm ir saglabājusies skaudra lielās dzīves realitātes sajūta un ka tieši šie ļaudis, un nevis tie, kam to piederētos darīt pēc statusa un valstiskā amata, ir spējīgi skaudri un īsi formulēt būtību un rīcības risinājumus. Un prieks, ka viņi nekautrējas to paust - Ralfs Ēlands un Alvis Hermanis pirms gada, tagad arī Gundega Repše pievienojusies.

Kamēr KK, kaut kādi Sprūdi, Mūrnieces un Pabriki, Kozlovski un EvikaS kaut ko turpina ļurināt - aicināt un "plānot". Izliekoties neredzam, ka "Gavrila Princips jau ir izšāvis". Un ka tikai no mūsu gatavības pakāpes ir atkarīgs, cik gara izaugs karstā frontes līnija. Jo nespējīgāki un mazāk sagatavoti būsim, jo garāka tā būs. Neredzam, ka šis karš nav tikai starp valstīm. Bet starp pasaules uzskatiem.