Pašvaldībās

Svarīgi saglabāt Ziemeļlatgales kultūrtelpu!

Armanda Pužuļa skats uz notiekošu ATR sarunā ar Ziemeļlatgales laikrakstu Vaduguns

Šogad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) nākusi klajā ar jauniem Latvijas administratīvi teritoriālās reformas plāniem. Izstrādāta karte, kurā pašvaldību skaits no 119 samazināts līdz 35. Plānots atkal apvienot vienā lielā novadā arī bijušo Balvu rajona teritoriju, kas iepriekšējās reformas laikā 2009.gadā sadalījās četros - Balvu, Viļakas, Rugāju un Baltinavas - novados. Neraugoties uz pašvaldību iebildumiem, 15.oktobrī Ministru kabinets akceptēja VARAM piedāvājumu līdzšinējo 119 pašvaldību vietā izveidot 39, bet 7.novembrī Saeima 1.lasījumā atbalstīja reformas likumu. Zūdot cerībām panākt kompromisu demokrātisku diskusiju ceļā, vairāki novadi gatavojas ķerties pie radikālākām cīņas metodēm. To laikraksta “Vaduguns” kolektīvs pētīs un vētīs septiņās publikācijās.

Agroresursu un ekonomikas institūta pētnieks Armands Pužulis jau sarunas sākumā uzsver, ka pauž tikai savu, nevis pārstāvētās iestādes viedokli. Viņš ir balventietis, kurš 1999.gadā strādāja pie Balvu rajona attīstības dokumentu izstrādes. Tur bija iestrādātas labas vīzijas, tiesa, atskatoties nākas secināt, ka daudz kas nav realizēts. Nav tranzīta koridora uz Krieviju, slēgts dzelzceļš... “Ne jau viss bija atkarīgs no rajona vadības, tā bija arī valsts politika...,” bilst pētnieks sakot, ka viņa darba pieredze ir saistīta ar plānošanu divdesmit gadu garumā.

Jebkurai reformai vajag konkrētus mērķus

“Esmu bijis iesaistīts dažādu atzinumu gatavošanā valsts politikas dokumentiem. Par administratīvi teritoriālo reformu (ATR) mani pamudināja domāt kolēģi. Likās interesanti, tāpēc pirms gada nolēmu dot savu ieguldījumu šī jautājuma dziļākā izpētē, kas bija no pamatpienākumiem brīvprātīgs darbs,” saka Armands Pužulis. Runājot par 2009.gada reformu, viņš bilst, ka vēlme reformēt valsts pārvaldību sākās krietni agrāk. “Jebkurai reformai izvirza mērķus, kas vērsti uz ko labāku - cilvēkam, teritorijām, lai tās attīstītos, pieejamākiem pakalpojumiem.

Neesmu pētījis, kāpēc notika šī reforma. Taču domāju, ka visas reformas, kas saistītas ar teritoriju pārdali, vērstas uz centralizāciju. Varas centralizāciju. Aiz skaistiem un redzamiem lozungiem vienmēr būs arī citi mērķi, par ko īpaši publiski nerunā, bet kas ir acīmredzami,” uzskata pētnieks. Viņš min piemēru, kad kādu valsts iestādi pārceļ no Balviem uz Gulbeni kā perspektīvāku centru, kas nozīmē, ka notiek pārbīdes ar mērķi, ka tas kaut ko uzlabos vai dos konkrētu pienesumu cilvēkiem. Kā tas ir īstenībā, pētījumu nav.

No kā atkarīga teritorijas attīstība?

Uz šo jautājumu pētniekam nav viennozīmīgas atbildes. Pētījumi citur pasaulē rāda, ka tam nav tiešas saistības ar administratīvo teritoriju lielumu. “Tikpat labi var attīstīties neliela teritorija, kurai ir sava administratīvā pārvalde, un otrādi. Noteicošais ir cilvēka - vadītāja faktors. Mēs praksē labi redzam, kuras teritorijas attīstās un kuras nē. Ja ir pietiekami kompetenti vadītāji, kas izveido kompetentu komandu, var izdarīt daudz labu lietu. Bet var gadīties arī vājš vadītājs un neprofesionāla komanda, līdz ar to potenciāls, lai ko panāktu, ir zemāks,” uzskata A.Pužulis.

Tas ir komandas kopdarbs

Viņš kopā ar kolēģiem jau pirms gada analizēja politiķu programmas, meklējot kopsaucēju, kāds ir partiju redzējums šajā jautājumā. “Mēs ar kolēģiem mēģinājām saprast, pirmkārt, mērķus. Piemēram, viens no reformas mērķiem ir uzlabot pakalpojumus, ko sniedz pašvaldība, lai labāk attīstītos ekonomika. Var formulēt īsāk: lai cilvēki labāk dzīvotu. Pētījām, kā reformas virzītāji pamatoja mērķus un ceļus, kā tos sasniegt. Analizējām pašvaldību budžetus, skatījāmies, kādas ir iespējas ietaupīt. Mēģinājām projicēt visu uz 2030.gadu. Meklējām arī ārzemju zinātnieku pētījumus, jo Latvijā par administratīvi teritoriālo reformu un tās ietekmi uz budžetu, ieņēmumiem un citiem rādītājiem pētījumu nav. Liekot visu kopā, skatījāmies, kā šīs reformas virzītāji argumentē savu redzējumu,” skaidro pētnieks. Viņš ar kolēģiem likumdevējiem un pašvaldībām izteica savus priekšlikumus. Armands domā, ka Valsts reģionālās attīstības ministrijas konsultācijas ar profesionāļiem bija nepietiekošas.

Kas izdarīts desmit gados?

Viņaprāt, politika Latvijā neveidojas uz faktos balstītiem pētījumiem. “Būtu interesanti redzēt un izlasīt, kas konkrēti 10 gados izdarīts, kas nav? Lai saprastu, kur kāda kļūda pieļauta, analizētu faktus. Pēc 2009.gada Latvijā izveidojusies ļoti atšķirīga teritoriālā struktūra. Piemēram, jau bieži pieminētais mazākais novads - Baltinava, un līdzās Gulbene, kas aptver visu bijušo rajonu, kuru plāno arī tagad atstāt tajās pašās robežās. Varētu paanalizēt, kā attīstījusies Baltinava un kā - Gulbene. Tad salīdzināt rādītājus un paskatīties, vai tiešām ir ietaupījumi, cik tie ir lieli un nozīmīgi. Paskatīties, kādi ir sociāli ekonomiskie rādītāji un citas lietas. Taču šāda analīze nav veikta,” secina pētnieks.

Ne viss ir pašvaldības pārziņā

Armands Pužulis piekrīt ministrijas paustajam viedoklim, ka lielākas pašvaldības varētu piesaistīt vairāk darbinieku, ka viņi varētu būt kompetentāki, saņemt lielākas algas. Būtu iespēja realizēt lielākus un vērienīgākus projektus - tas viss ir pareizi.

“Jā, pašvaldību reforma sniegtu reālu iespēju samazināt administratīvos aparātus, nesamērīgo deputātu skaitu, nodrošinātu kvalitatīvāku ierēdņu darbu un efektīvāku pašvaldību iestāžu budžeta izlietojumu. Taču bez pašvaldības tās teritorijā ir vēl citas komponentes, kuras no pašvaldības nav atkarīgas. Piemēram, finansēšanas nosacījumus regulē valsts. Konkrētas vietas attīstību nosaka uzņēmēji. Viņiem ir sava vide ar veselu buķeti priekšnosacījumu, ko neveido pašvaldība, bet veido valsts. Ja šie nosacījumi nav labvēlīgi, tas bremzēs attīstību neatkarīgi no teritorijas lieluma vai mazuma. Ir vairāki no pašvaldības neatkarīgi faktori, kas ir vairāk noteicoši nekā pati pašvaldība ar saviem ienākumiem,” pārdomās dalās Armands piebilstot, ka viena pati komponente bez citām nedarbosies. Lai domātu par nākotni, mēs varam atsaukties uz to, kas jau noticis iepriekš. Zinām, ka tiek slēgtas skolas, jo nepietiek audzēkņu. Attālums no dzīvesvietas līdz skolai palielinās, un arī tas rada zināmas sekas.

Svarīga - vieta un tās identitāte

Armands Pužulis pauž viedokli, ka Ziemeļlatgalei ir sava identitāte un to vajadzētu mēģināt kopt un attīstīt visiem: “Varbūt trūkst vērtību apzināšanās? Kultūras komponente ir ļoti svarīga. Suiti un Ziemeļlatgale ir divas prioritāras kultūras teritorijas, kas tiek vērtētas kā ļoti nozīmīgas Latvijas kultūrtelpā. Valsts to ir apzinājusi, un dod, Dievs, to apzināties pašiem uz vietas un attiecīgi rīkoties, lai saglabātu un attīstītu šo bagātību neatkarīgi no tā, kādas robežas savilks reforma.” Pierādīts, ka, apvienojot lielākas teritorijas, demokrātiskie procesi tiek ignorēti. Varas un vietējo cilvēku vajadzības attālinās. Cilvēku iespēja ietekmēt savu un apkārtnes dzīvi, dzīves apstākļus lielākās teritorijās zūd, un tas ir viens no pamata argumentiem attiecībā uz teritoriju lielumu. Teritorijai jābūt tādai, lai tur dzīvojošie cilvēki var paust un ietekmēt sev labvēlīgus lēmumus. Armands ievērojis, ka daudzviet pasaulē runā par vietu kā tādu, bet pie mums par to politiskā līmenī nerunā. “Ļoti svarīga ir vieta un tās identitāte. Jāzina atbilde uz jautājumu,- kas tu esi? Vai te tikai dzīvo? Ko tu šeit dari? Vai tev patīk un interesē šī vieta? Varbūt tev ir vienalga? Ja cilvēkam ir vienalga, vieta iztukšojas, un tas uzreiz ietekmē vietējo ekonomiku. Manuprāt, šis faktors šajā reformā nav vispār ņemts vērā.” Viņš kā piemēru min Varakļānu novadu: “Dziesmusvētkos iet zem Vidzemes karoga, bet daudzi no viņiem pārsvarā ir latgalieši. Tagad vieni grib pie Madonas, otri – pie Rēzeknes. Kādā raidījumā no Barkavas novada, kur dziedāja latgaliski, raidījuma vadītāja jautāja, kāpēc jūs dziedat latgaliski? Mums tā ierasts... Zūd identitāte, un par to valstiskā līmenī neviens nerunā. Tas nozīmē, ka ir formālā puse, kurā kaut ko apvieno ar kaut ko, un ir ekonomiskā, kurā var kaut ko ietaupīt. Taču pazūd daudzi jo daudzi attīstībai būtiski jautājumi.”

Mainīt vajag, bet kā?

VARAM un pētnieki uzskata, ka kaut ko vajag mainīt. Jautājums ir,- kādā veidā to darīt? Katrā gadījumā ne šādā veidā, pārkāpjot pašvaldību hartas noteikumus, kur ministrijai ir savs, bet Pašvaldību savienībai - savs viedoklis. Tas neliecina, ka process norit pietiekami normāli, un tā Latvijai ir slikta ziņa. Paustajiem priekšlikumiem vajadzēja būt pamatotākiem, argumentētākiem, bet tā nav...

“Lietuvā ir vairāku līmeņu pārvaldība, bet es nebūt nesaku, ka tas ir ideāls, ka der arī Latvijai. Bet viņi par to vismaz ir domājuši, mēs pat to neesam darījuši. Turklāt domāt var ļoti ilgi, un mums ir jau šāda - tikai domāšanas pieredze. Gadu desmitiem ilga,” konstatē Armands Pužulis.