Pašvaldībās

A.Miglavs LZA konsilijā par ATR

Izvilkumi no

LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJAS HUMANITĀRO UN SOCIĀLO ZINĀTŅU NODAĻAS EKSPERTU KONSILIJA “ADMINISTRATĪVI TERITORIĀLĀS REFORMAS IEGUVUMI” ZIŅOJUMA

Konsilijs notika Latvijas Zinātņu akadēmijas Augstceltnē 2019. gada 4. novembrī

http://www.lasproceedings.lv/wp-content/uploads/2020/04/5_Raita-Karnīte.pdf

Vairāki eksperti ir atzinuši, ka, izņemot deklaratīvas frāzes, reformas risinājuma piedāvājuma pamatojums nav atrodams.

A. Miglavs rakstīja: “Ir tikai atsauce uz Latvijas Bankas pētījumu, kas patiešām neapstrīd vispārzināmo patiesību, ka mēroga ekonomijai ir iespējama pozitīva ietekme. Bet interpretācija “Latvijas Banka secina, ka vidējie uzturēšanas izdevumi uz vienu iedzīvotāju novadu pašvaldībām ar šādu mazāku iedzīvotāju skaitu būtu aptuveni par 2,1% lielāki nekā pašlaik, kas pašvaldību budžetiem izglītības, sociālās aizsardzības un vispārējo valdības dienestu funkciju izpildei līdz 2040. gadam varētu papildus prasīt gandrīz 180 miljonus eiro” ir amizanta, jo skaidri pasaka, ka izdevumi tikai iedzīvotāju skaita samazināšanās dēļ pieaugs par 2,1% (te būtu pamats runāt vien par relatīvajām izmaksām uz vienu iedzīvotāju, nevis par papildu budžeta izdevumu apjomu).

Viss šis Ziņojums balstīts uz izpratni, ka pašvaldība ir publisko pakalpojumu sniedzēja (arī valsts pārvaldība ir publiskais pakalpojums), nevis teritorijas pārvaldības institūcija, kuru veido, vada un darbina teritorijā dzīvojošie (piederīgie) iedzīvotāji. Un, pat pieņemot šo vairāk nekā ierobežoto pašvaldības jēdziena izpratni, koncepcija pilnībā ignorē visu valsts pārvaldes sistēmas “sniegto pakalpojumu” (funkciju izpildes) teritoriālos aspektus — tiesa, policija, veselības aprūpe, sociālā aprūpe, nemaz pat nerunājot par privātā sektora sniegto pakalpojumu organizācijas teritoriālo struktūru — tirdzniecība, bankas, kultūra, sadzīves pakalpojumi utt. Un nerunājot par to, ka digitalizācijas laikmetā visu šo “publiski sniegto pakalpojumu pieejamība” arvien vairāk neizbēgami pārceļas uz digitālo vidi. Jautājums taču patiesībā ir par sabiedrības organizācijas, lēmumu pieņemšanas sistēmas, interešu sabalansēšanas sistēmas izveidi un ne par kāda būtībā novecojuša “publiskā pakalpojuma” sniegšanas izmaksām.”

A. Miglavs skaidroja: “Ekonomiski attīstīties spējīgas teritorijas caur piedāvāto ATR nerodas, jo periferialitātes ietekme vispār netiek skarta. Agrāk definēto NAC nozīme tiek deklasēta, sašaurinot to ietekmes areālu uz vietējiem novadiem. Funkciju sadalījums starp valsti un pašvaldībām (zemākiem valsts pārvaldības līmeņiem) un pašvaldību finansēšanas sistēma netiek skarta. Tas viss piederas pie administratīvās reformas.  Neatrisināti paliek vēl daži aspekti, Rīga un Pierīga to skaitā.”

A. Miglavs formulēja viedokli par reformas ietekmi uz pašvaldību ieņēmumiem: “Tā kā nav indicēta neviena pašvaldību ieņēmumu daļu paaugstinoša nodokļu iekasēšanas pārmaiņa, nav pamata apgalvojumam, ka reforma varētu radīt paaugstinošu ietekmi uz pašvaldību ieņēmumiem. Teorētiski tas varētu saistīties ar transfertiem no ES fondu izmantošanas programmām, ja tajās palielināsies pašvaldībām kā beneficiāriem rezervēto programmu apjoms. Arī tas nav indicēts, un jebkurā gadījumā nevar būt administratīvo teritoriju apvienošanas efekts. Nav zināms neviens publiskots pētījums, kurā būtu novērtēta pašvaldību sniegto pakalpojumu kvalitāte, tāpēc nav pierādījumu apgalvojumam, ka pašlaik kādas pašvaldības sniegto pakalpojumu pieejamība būtu slikta. Par lielākiem projektiem — jā, iespējams, ka, mobilizējot lielākas teritorijas resursus, būs iespējams attīstīt kādu lielāku projektu vienas pašvaldības ietvaros, tomēr vienlaikus jāsaka, ka samazināsies projektu skaits, jo projektu attīstībai pieejamo resursu apjoms koncentrēšanas un centralizēšanas rezultātā nevar palielināties.”

A. Miglavs atzina: “Kvantitatīvās analīzes aspektā nozīmīgs ir vienīgi 2019. gada maija Ziņojums. Nevienā no abiem 2019. gada ziņojumiem reformas risinājuma piedāvājuma kvantitatīvās argumentācijas nav.”

A. Miglavs atzina: “Turlaja jau vairāku gadu ilgā darbā veidotie analītiskie materiāli par pakalpojumu pieejamību, biznesa un citu darbību izvietojumu ir patiešām izcili, tālu pārspējot jebkuras ministrijas un teritoriju pētnieku gatavotos materiālus. Pagājušajā gadā tam pievienojās arī Gundara Bērziņa un Jura Bindes komandas aktivitātes pētījums. Bet arī tas nav pamats apgalvojumam, ka “35 vienību” modelis atrisinās pamatizaicinājumus — periferiālo sarukšanu, kvalitatīvas izglītības telpas izveidošanos Latvijā, infrastruktūras reālu pārstrukturēšanu.”

A. Miglavs izklāstīja savu viedokli: “Šobrīd esam iestiguši vienā detaļā un negribam sadzirdēt daļu fundamentālās patiesības, par ko Jānis Turlajs stāsta, tas ir, ka laika posmā no 1990. gada līdz apmēram 2016. gadam Latvijā iedzīvotāju skaits ir strauji samazinājies par apmēram 30%, perifērajās teritorijās līdz pat 60% un atsevišķās teritorijās pat vairāk. Tā ir objektīva realitāte, ar kuru ir jāstrādā un jāmeklē risinājums. Tā ir lieta, kas pēc būtības iziet ārpus mēroga, ko aptver šī vietējo pašvaldību ATR. Nevajadzētu brukt virsū Jānim Turlajam kā ziņas nesējam. Tā ir ziņa, ko ikdienā vairums sabiedrības negrib apzināt, jo tā ir nepatīkama. No otras puses, atgriežoties pie jautājuma par pakalpojumu pieejamību, man liekas, ka stratēģiski nepareizi runāt par to, ka izglītības telpa ir pašvaldības pakalpojums. Izglītības sistēma, izglītības politika un viss pārējais ir valsts, nevis pašvaldības pakalpojums. Valstij ir jāveido vienota izglītības telpa, apvienojot tajā gan vispārējo pamatizglītību, gan arī profesionālo izglītību, noteikti līdz pat augstskolas līmenim. Tas būtu ceļš, ko Latvijas valstij un Latvijas valsts politikas veidotājiem vajadzētu iet, ja gribam adaptēties konkurētspējīgai nākotnes izaugsmei. Ja izglītības funkciju un izglītības stāstu izņemtu, tad būtu pilnīgi cita attieksme pret administratīvi teritoriālajām vienībām, to lielumu, sadarbību un tālākajām perspektīvām.”

A. Miglavs to komentēja šādi: “Jā, šodienas ciparizācijas laikmetā fiziskā biroja atrašanās vieta būtiski zaudē nozīmi no tā saukto pakalpojumu sasniedzamības aspekta — vienīgi konkrētiem cilvēku kontakta pakalpojumiem tā vēl ir nozīmīga (bērnu audzināšanas dažādās stadijas, kultūra). Tikmēr sabiedrības veidošanas loma sāk iegūt jaunu postciparizācijas laikmeta nozīmi, kad ar ciparoto soctīklošanos daļa sabiedrības jau ir “pieēdusies”, un klātienes saskarsme atgūst dzīvesspēju. Un te ir vietā doma par pašvaldību kā sabiedrības organizējošo spēku, es piekrītu. Sliktais ir, ka “viņi” šo valodu pat nesaprot un nesajūt. Reformas virzītāju izpratnē pašvaldības ir tikai valsts pārvaldes struktūras.”

Konsilija dalībnieki nevarēja precīzi nosaukt, kādu pakalpojumu pieejamību kavē pašreizējais dalījums un kādi pakalpojumi pašlaik netiek sniegti pašvaldībās, kas tiek pakļautas reformai. A. Miglavs vēlreiz apstiprināja, ka publiski pieejama analītiska pētījuma nav ne par jautājuma pirmo, ne otro daļu.

“Vērtēti ir tikai un vienīgi izglītības pakalpojumi. Var diskutēt par novērtēšanas metodoloģijas pilnvērtību un pētījumiem un apskatiem, un tamlīdzīgi, bet tas ir aspekts, kas ir vērtēts. Par citām lietām, tādām kā pakalpojuma kvalitāte, vērtējuma nav. Tāds būtu korektāks novērtējums, ja runā par pakalpojumu vērtēšanu” (A. Miglavs).

A. Miglavs secināja: “Visvairāk mani kaitina, kad sāk klāstīt utopiskus “es domāju” plānus par uzņēmējiem, kas tukšā valstī uzņemsies maksāt par ceļiem vai sabojātiem transportlīdzekļiem un strādāt iztukšotā teritorijā kaut kur nomalē. Par kādu ekonomisko attīstību pēc reformas, kas pamatosies uz labāk izglītotiem cilvēkiem, te runā. Tam, kam ir lemts labāk izglītoties, visi ceļi ir vaļā arī bez reformas, un tas no dabas nav dots un nav vajadzīgs visiem. Pārceļot skolas, bibliotēkas, veselības iestādes, arī administrāciju, no lielas daļas Latvijas teritorijas iztukšo inteliģenci. Tiem, kas tur dzims, skolas tiešām nebūs vajadzīgas. Bet laiks rādīs, ko tas maksās.”

A. Miglavs: “Uz visu šo otro jautājumu bloku vismaz man ir viena skaidra nepārprotama atbilde: publiski pieejamais risinājums (nerunājot par to, kas varbūt ir kādos galdos) skaidri un nepārprotami saka, ka Latvijas valstī rodas 38, 37 vai 39, kāds nu tas politiskais lēmums konceptuāli varētu būt, sauksim to tā — saimnieciskas vienības, kurām ir publiski redzama ieņēmumu daļa un publiski redzama izdevumu daļa. Par visu to, kas notiek šo vienību iekšienē, šī publiski pieejamā dokumentu pakete nerunā nevienu vārdu, un varbūt pamatoti nerunā, un tad mums nevienam nevajadzētu lolot ilūzijas, ka risinājums valstiskā līmenī tiek reglamentēts, regulēts, ietekmēts vai kāds vēlētos virzīt teritorijas iekšējās attīstības jautājumus. Skaidri un nepārprotami.”

A. Miglavs: “Tas var patikt vai nepatikt, bet, ja Šulta kungs man piekrīt, tad tā patiešām ir politika, uz ko šobrīd ir virzība. Ja runājam par ekonomiskiem ieguvumiem vai zaudējumiem — jā, ir viens publiski pieejams vērtējums, kuru sagatavoja ekselenta ekonomistu komanda Latvijas Bankā Kārļa Vilerta vadībā, kas sniedza indikatīvu īpatnējo izdevumu salīdzinājumu lielajos un mazajos novados un deva potenciāli ekstrapolāciju, bet citu publiski pieejamu vērtējumu par izmaksu ietaupījumu daļu nav. Reformas īstenošanas izmaksu novērtējuma vispār nav nekur un nekāda, tāpēc runāt par vidēja termiņa efektu kā ekonomisku kategoriju nav pamata. Ja kādu datu avotu vai pētījumu esmu palaidis garām, tad esmu gatavs mainīt savu uzskatu, bet, gatavojoties šai tikšanās reizei, es vēlreiz uzmanīgi pārraudzīju to, kas publiskajā telpā par šo tēmu ir atrodams.”

A. Miglavs konstatēja, ka nomaļu pārstāvniecību noteiks vēlēšanu procesa rezultāti.

Uz jautājumu — ko darīt ar viensētām laukos, A. Miglavs: “Mana šodienas atbilde ir vienkārša — ja to nedarīsim publiski, tad tas notiks dabiskā formā un veidā. Ir pietiekami neizbēgami, ka fragmentāru viensētu struktūru varēs saglabāt tikai uz pašu iedzīvotāju finansētas infrastruktūras rēķina. Atsevišķos ekskluzīvos gadījumos, kur ļaudis meklēs citus — īpatnējus — apstākļus. Ja valsts būtu tālredzīga un sabiedrība būtu gatava, tad nacionālajā viedoklī par apdzīvotību šāda publiski līdzfinansēta partnerības sistēma par racionālu iedzīvotāju koncentrēšanu nebūtu nepareiza politika. Bet tas iziet ārpus ATR un šī konsilija tematikas. No racionālā viedokļa tas būtu loģiskāk, jo šo infrastruktūras apjomu un šo ceļu tīklu, kāds tas ir, ar Latvijas ekonomiskās darbības blīvumu finansēt, reāli, un atvērtām acīm skatoties, nav iespējams.”

A. Jaunsleinis: “Ja nepalielinām iedzīvotāju skaitu.”

A. Miglavs: “Tā ir otra stratēģija, bet arī tā iziet ārpus šodienas sarunas priekšmeta (ATR). Iedzīvotāju skaitu palielināt ir iespējams tikai uz migrācijas rēķina, kas savukārt nozīmē savas kultūrvēsturiskās identitātes absolūtu zaudēšanu. Ne velti jaunākā publicētā statistikas kartogrāfija vēsta, ka Zviedrijā populārākais jaundzimušā vārds ir Abdula. Var arī Ivano, no ukraiņu valodas. 

A. Miglavs apstiprināja: “Jau šodien ir vietas, kur uzņēmēji sev vajadzīgus ceļu posmus uztur kārtībā un pilnveido par saviem resursiem. Tā nav plaša parādība, un pat nelikumīga, lai cik tas būtu dīvaini. Šodienas publiskais ceļu tīkls ir daudz par lielu, tāds palicis no agrākiem laikiem, kad lauku teritorijās dzīvoja vairāk par miljonu cilvēku.”

A. Miglavs formulēja savu redzējumu par ATR: “Ja sākumā minētie citāti par reģionālās reformas mērķiem un ieguvumiem ir korekti, tad ir dažas piezīmes:

·         ka reformas rezultātā radīsies lielāki ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju — tie ir meli un to nepierāda reformas dokumenti, jo nekādā veidā un formā neparādās avots, no kā varētu rasties lielāki ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju;

·         ka pēc reformas varēs piesaistīt vairāk projektu un resursu — tie arī ir meli, jo būs iespēja iegūt lielākus projektus kā atsevišķas vienības, bet mazāku projektu skaitu, tāpēc runāt par lielu papildu finansiālās jaudas ieguvi ir puspatiesība, ja ne meli; par pakalpojumu kvalitāti — konsilija laikā netika identificēts neviens pašvaldību pakalpojums, izņemot izglītību (kas ir pilnīgi atsevišķa tēma), kur pašvaldību sniegtie pakalpojumi būtu nepietiekamas kvalitātes.

Valdības virzītā ATR pakete:

·         neveido vienotu veselības aprūpes telpu, vēl vairāk, šo veselības aprūpes telpu kaut kādā mērā vēl tālāk fragmentē, ieliekot lielās pilsētas, lokalizējot tās uz vietējiem novadiem un izņemot no reģionālo pilsētu statusa;

·         neveido vienotu izglītības pieejamības telpu;

·         būtībā deklasē lielās pilsētas, iekļaujot tās novados un līdz ar to samazinot to lokālo nozīmi, reģionalizējot tās tikai uz vietējo pašvaldību ietekmes areālu;

·         nekādā veidā nerisina Rīgas–Pierīgas attiecību jautājumu — tas kā bija tā palicis karstais kartupelis, un valsts attīstības jautājumā tas vairākus desmitus gadu joprojām nemainās;

·         nekādi nav saistīts ar teritorijas attīstības un finanšu resursu veidošanu un pārvaldību;

·         politiskās varas veidošanas mehānisms arī ir ATR jautājums, un, veidojot šo reformas priekšlikumu paketi, ir nekorekti to apiet un teikt, ka tas ir ārpus šīs paketes. Tā ir viena saistīta ATR pakete, kas ietver gan robežas, gan pārvaldības mehānismu, kāds šajā teritorijā izveidojas.

Piekrītu, ka teritoriju pārvaldības reforma ir nepieciešama. Iespējams, arī novadu apvienošana. Izaicinājumi, kas izriet no teritoriju sociālekonomiskās sarukšanas, patiešām ir vairāk nekā drastiski. Īpaši veselības un izglītības pieejamības sistēmās, arī cietajā infrastruktūrā, īpaši ceļu un ūdenssaimniecībā–kanalizācijā, energotīklu attīstībā un uzturēšanā. VARAM īstenotā pieeja patiešām ir katastrofāla. Tā pat necenšas risināt nevienu no šiem aspektiem.

Pašlaik galvenais uzdevums ir atgriezt attīstības vektoru pozitīvā virzienā Liepājā, Rēzeknē un Daugavpilī, saglabājot domas un rīcības trendus Jelgavā un Valmierā. Šobrīd kauju esam zaudējuši pagastu un lokālo pilsētu līmenī, saglabājoties atsevišķiem pretošanās punktiem: Brocēni, Saldus pilsēta, Smiltene, Līvāni. Rīga ir ārpus šī stāsta. Lai nezaudētu karu visā Latvijas teritorijā, jākoncentrē attīstības resursi nosauktajās teritorijās. Tomēr jebkādā veidā kavēt uzņēmumu veidošanos un uzņēmēju ienākšanu citās teritorijās (un publiski nosaukt tās par bezperspektīvām) arī nav pieļaujams. Tāda smalka spēle tagad būtu jāspēlē. Ja vien sabiedrība un politiķi būtu spējīgi to darīt. Rīgas–Pierīgas attiecību jautājumus reformas risinājums nekādi neskar, bet lielās pilsētas kā attīstības faktorus vispār deklasē, provincializējot tās lokālo novadu līmenī. Alūksne, Balvi, Madona, Limbaži un visi citi periferiālie novadi vispār tiek izslēgti no potenciālajiem attīstības centriem — lielajām pilsētām (kas Latvijas gadījumā jau tāpat patiesībā ir mazpilsētas). Ārpus Pierīgas un līdzās lielajām pilsētām tiek nosaukti tikai daži salīdzinoši labi novadu attīstības piemēri — Smiltene, Brocēni, Gulbene, Līvāni. Bet arī tajos joprojām vērojama saraušanās, kas liek apšaubīt šo teritoriju spēju katalizēt vēl lielākas teritorijas izaugsmi.”