Raksti

Kāpēc 8 Limbažu rajona pašvaldības NAV mazāk labvēlīgo apvidus teritoriju projekta sarakstā?

Izlasot 12.februāra Limbažu rajona laikraksta Auseklis numurā gan Astrīdas Mangales (LLKC filiāles vadītājas) sagatavoto, gan Skaidrītes Baltiņas apkopotās Deputāta Anda Kāposta domas, man kā vienai no mazāk labvēlīgo apvidus noteikšanas „putrā iesaistītai” rodas priekšstats, ka notiek apzināta vai neapzināta lauku cilvēku dezinformēšanas kampaņa. Manuprāt, tam ir tikai viens cēlonis - pārāk maz informācijas nonāk līdz lauku iedzīvotājam, un ja tā nonāk, tad ne jau no pirmavota, bet gan no starpnieka, kurš kā spēlē- klusais telefons- nodod tālāk to, ko pats ir sapratis. Lai radītu Jums – Limbažu rajona iedzīvotāji- izpratni par mazāk labvēlīgo teritoriju noteikšanas principiem, par to, kāpēc ir noticis tā, ka 8 rajona pašvaldības nav iekļautas teritoriju saraksta projektā, nolēmu sniegt jums informāciju šajā rakstā bez starpnieku palīdzības.

Tā kā esmu bijusi ļoti cieši iesaistīta mazāk labvēlīgo teritoriju (turpmāk MLA) noteikšanā gan tagadējā, gan to pirmajā, 2000.gada variantā, gan arī Latvijas Lauku attīstības plāna projekta izstrādē, kā arī piedalījusies dažās Briseles sarunās, aizstāvot plāna projektu un Latvijas MLA teritorijas, es centīšos izstāstīt visu hronoloģiskā secībā un tad ļaušu Jums spriest.

2000.gadā ZM ierēdņi strādāja pie ES iestāšanās sarunu dokumenta sadaļas Latvijas pozīcija Lauksaimniecības jomā, kurā bija jāiekļauj arī Latvijas viedoklis par ES līdzfinasēto lauku attīstības pasākumu īstenošanas iespējām. Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta Lauku vides attīstības nodaļai tika pasūtīts pētījums par Latvijas situācijai atbilstošo mazāk labvēlīgo teritoriju noteikšanu ES līdzfinasētam lauku attīstības pasākumam- Atbalsts mazāk labvēlīgiem apvidiem un apvidiem ar saimnieciskās darbības ierobežojumiem vides aizsardzības nolūkā. Šī pasākuma būtība ir atbalstīt tās lauku teritorijas, kurās zemes dabiskā auglība un apgrūtinātā agrotehniskā apstrāde vai sliktāki klimatiskie apstākļi nav pievilcīgi intensīvai lauksaimniecībai, bet lauksaimnieciskai darbībai kā ienākumu avotam nav citu alternatīvu vai nelauksaimnieciskā uzņēmējdarbība ir ierobežota, tādēļ šo teritoriju lauksaimniekiem tiek maksāts atbalsts, lai apturētu iedzīvotāju skaita samazināšanos, saglabātu teritorijas apdzīvotību un ierobežotu ainavas degradāciju.

Paralēli šim pasākumam, „gudras” valsts uzdevums ir ar citiem atbalsta pasākumiem stimulēt nelauksaimniecisko uzņēmumu „pārvietošanu” uz šīm teritorijām, vietējo iedzīvotāju apmācību, konsultāciju nodrošināšanu jaunu nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības ideju „ienešanai ” un realizācijai. Tādēļ atbalstu šajā pasākumā nedrīkst tulkot kā zaļo gaismu lauksaimnieciskās ražošanas attīstīšanai mazāk labvēlīgos apvidos, bet gan kā kompensāciju lauksaimniekiem teritorijās ar sociāli ekonomiskām problēmām. Arī angļu valodā MLA nosaukums ir Less favoured area un nevis Less favoured area for agriculture jeb bieži vien latviski nepareizi lietotais lauksaimniecībai mazāk labvēlīgie apvidi.

Tā kā ES neeksistēja vienota metodoloģija MLA teritoriju noteikšanas principiem (vismaz tāda netika aprakstīta regulās), mēs noteicām tās, balstoties uz ES regulā 1257/99 minētajiem principiem un pielietojot pasaulē izmantotās reģionālās (t.sk. lauku) attīstības procesu vērtēšanas pētnieciskās metodes.

ES regula nosaka 3 veidu MLA teritorijas: 

–        1) kalnu rajoni (izpratnei – Alpi un nevis Latgales pauguri);

–  2) mazāk labvēlīgie rajoni, kuros pieaug problēma saistībā ar zemes izmantošanas pārtraukšanu, bet kuros tomēr ir būtiski uzturēt lauku ainavu un saglabāt apdzīvotību.  Šīs teritorijas atbilst visām trim raksturīgajām pazīmēm:

1.       dabas apstākļi nosaka zemu ražību, un līdz ar to lauksaimniecības nozares ekonomiskās darbības rezultāti šajā teritorijā ir zemāki par vidējiem rādītājiem lauksaimniecības nozarē kopumā;

2.       zeme ir ar sarežģītu augsnes apstrādi, zemu ražību un ierobežotu potenciālu, ko var paaugstināt ieguldot lielus līdzekļus, un tā izmantojama galvenokārt ekstensīvai lopkopībai;

3.       ir mazs vai sarūkošs iedzīvotāju skaits, kura uzturēšana galvenokārt ir atkarīga no lauksaimnieciskās darbības, bet, skaitam samazinoties paātrinātā tempā, tiktu apdraudēta reģiona dzīvotspēja un apdzīvotība.

–      3) rajoni, kuros ir īpaši apstākļi, bet lauksaimniecība ir jāturpina, lai saglabātu ainavu, tūrisma attīstības potenciālu vai aizsargātu jūras piekrasti. Taču šo teritoriju kopplatība kopā ar NATURA 2000 vietām nedrīkst pārsniegt 10 % no valsts teritorijas (Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāts iekļauts potenciālo Natura 2000 vietu sarakstā un pēc to apstiprināšanas lauksaimnieki saņems kompensācijas maksājumus apstrādātajai aramzemei par apgrūtinājumiem dabas aizsardzības nolūkā).

Latvijas MLA noteikšanā mēs varējām izmantot otro teritoriju veidu, bet trešo – Natura 2000 vietām. Tādēļ tika apzināti visi pieejamie statistiskie rādītāji administratīvo teritoriju (toreiz pagastu un pilsētu lauku teritoriju) līmenī un izvēlētie tie, kuri visvairāk varētu palīdzēt raksturot pagasta atbilstību 3 augstākminētajām pazīmēm.

Ticiet man, statistika pagastu griezumā ir ļoti „nabadzīga” un izvēle piemeklēt objektīvus rādītājus ir patiešām ierobežota, pie tam daži no rādītājiem neatbilst reālai dzīvei.

Tādēļ, lai līdzsvarotu neobjektivitāti ar objektivitāti izmantojām 22 rādītājus- 5 demogrāfiskie rādītāji; 6 ekonomiskie rādītāji; 11 rādītāji, kas raksturo zemes piemērotību lauksaimniecībai. Protams, pēc Briseles norādēm un arī citu valstu pieredzes, bija jāievēro zināma kompaktuma veidošana-tā saucamie - pagasti „salas”, kuri specifisku apstākļu dēļ „izlec” salīdzinoši viendabīgu teritoriju vidū, bija jāiekļauj „pamatmasā”.

Pētījuma rezultātā Zemkopības ministrijai tika piedāvāti Latvijas MLA trīs varianti, no kuriem ZM toreizējā vadība, ieskaitot pašreizējo ministru, izvēlējās platības ziņā vislielāko jeb 86 % no valsts teritorijas, kas sadalīta 3 kategorijās atbalsta likmju diferencēšanai atbilstoši situācijas īpatnībai teritorijā. Šī teritorija tad arī tika iekļauta un pamatota gan Latvijas pozīcijas dokumentā Lauksaimniecības sadaļā, gan iekļauta Latvijas Lauku attīstības plāna 2004.-2006. projektā pasākumam Atbalsts mazāk labvēlīgiem apvidiem un apvidiem ar saimnieciskās darbības ierobežojumiem vides aizsardzības nolūkā. 

2003.gada vasarā sākās sarunas ar ES Komisiju par Lauku attīstības plāna projektu, t.sk. par MLA teritorijas platību. Briseles ierēdņi pat brauca novērtēt situāciju Latvijas laukos un pārliecināties vai patiešām 86 procentos valsts teritorijas sociāli ekonomiskā situācija ir slikta. Neskatoties uz visiem mūsu argumentiem un pašu acīm redzēto, viņiem tomēr palika tāds viedoklis, ka Latvijā MLA platība ir pārāk liela. Un varu teikt, ka pamatoti, bet par to vēlāk...

Pērnā gada decembrī turpinājās intensīvas sarunas ar Briseles ierēdņiem par plānu, un vislielāko cīkstēšanās daļu aizņēma Latvijas MLA jautājums, kurā Latvijas ierēdņi, apzinoties lauku problēmas, demonstrēja stūrgalvību un savu nostāju nemainīja līdz brīdim, kad uz sarunu galda nonāca 2003.gada laikā izstrādāts ES Komisijas dokuments ar nosaukumu: Vadlīnijas E nodaļas atbildīgajiem ierēdņiem par jauno dalībvalstu MLA klasifikācijas pareizības pārbaudi ("Guidline for Desk officers in E Units for the examination of new MS'S proposals for Less favoured area clasification").

Tika konkretizēts, ka MLA jānosaka kā kompakta teritorija (iekļaujot tajā esošās pilsētas) administratīvo teritoriju robežās, kur katrai no šīm teritorijām izpildās kritēriji, izmantojot tikai četrus rādītājus (nevis 22). Vadlīnijas noteica ļoti vienkāršotu MLA noteikšanas principus, pēc kuriem Briseles ierēdņi pārbauda katras vietējā līmeņa pašvaldības atbilstību 3 raksturīgajām pazīmēm:

- Zemes produktivitāte,

- Ekonomiskie rezultāti un 

- Iedzīvotāji-

ar nosacījumu, ka teritorijas atbilstību pirmajiem divām pazīmēm raksturo 1 rādītājs katrā, bet trešajā–divi. Katram rādītājam ir  noteikts slieksnis, kas kalpo par kritēriju teritorijas atbilstības novērtēšanai. 4 rādītāju izmantošanas mērķis ir vienkāršot un novienādot MLA noteikšanas metodi dalībvalstīs un šo ieteikumu izvirza ES Auditoru tiesa, kura seko līdz arī MLA finansējuma piešķiršanas korektumam. Vadlīnijās norādīts arī maksimālais iespējamais MLA platības īpatsvars valstī, tas ir līdz 33 % no valsts teritorijas. Ja dalībvalsts atbalstam piesaka lielāku MLA teritoriju, tai ir nepieciešams pierādīt īpašo situāciju un apstākļus, tad sarunas tiek vestas jau augstākā - politiskā līmenī.

Uzsākot darbu pie jauno Latvijas MLA noteikšanas pēc šajās vadlīnijās noteiktās metodes un izvērtējot ieteiktos rādītājus, mēs atdūrāmies pret problēmu- DATU NEESAMĪBA pagastu griezumā ekonomiskajā jomā.

Pirmā raksturojošā pazīme- Zemes produktivitāte. Par pieejamāko pagastu līmenī un korektāko attiecībā uz lauksaimniekiem tika noteikts rādītājs- lauksaimniecībā izmantojamās zemes kvalitātes novērtējums ballēs, jo tā izmaiņas nav tik ļoti atkarīgas no laika apstākļiem kā ražība, subsīdiju politikas un zemes atrašanās vietas specifikas, pircēju naudas maka biezuma, kā arī šo rādītāju Briselē varētu aizstāvēt kā neattiecināmu pret Briseles noteikto slieksni -80 % no vidējā valstī. Par kritēriju, kad pašvaldībai izpildās šī MLA teritorijas pazīme, izmantojot prof. A.Boruka darbus un citu speciālistu atziņas, tika pieņemts LIZ kvalitatīvais novērtējums 38 balles.

Otrā raksturīgā pazīme- Ekonomiskie rezultāti. Rādītāja izvēle ir ļoti ierobežota. Komisijas ieteiktie – pievienotā vērtība, saimniecības bruto ienākumi, nodarbināto vidējā darba alga, ienākumi/peļņa/izmaksas uz saimniecību vai ha zemes pašvaldību griezumā nav pieejami. Tādēļ kā vienīgais pieejamais un ekonomiskos rezultātus raksturojošais tika izmantots pašvaldības budžeta rādītājs- iedzīvotāju ienākuma nodoklis uz 1 pašvaldības iedzīvotāju. Daži, protams, iebildīs par korektumu... Jo dažkārt nodokļa maksātāja pieraksta vieta (pašvaldību, kurā nodokļi ienāk un tiek tērēti) nesakrīt ar darba un dzīves vietu (kur tiek radīta pievienotā vērtība un tērēta darba alga, ja vien to neatved atpakaļ uz laukiem tie, kas tikai strādā citur). Ienākuma nodokļa rādītāju pagastā pazemina valsts nodokļu politikā noteiktais neapliekamais ienākums no lauksaimnieciskās darbības 3000 latu apmērā, bet lauksaimniekiem tagad rada bažas tas, ka to paaugstina nelauksaimnieciskajā darbībā un valsts iestādēs strādājošo regulārie nodokļa maksājumi. Šīs parādības ir raksturīgas visā valstī. Izsverot šos trūkumus un apzinoties ierobežotās iespējas, rādītājs tomēr tika izmantots, un tā slieksnis –2002.gada iedzīvotāju ienākuma nodoklis uz 1 iedzīvotāju pašvaldībā ir vienāds vai zemāks par 77,5 Ls, kas ir 80 % no vidējā rādītāja valstī, ļāva šī kritērija atbilstības sarakstā ieskaitīt vairāk kā 80 % no visām Latvijas pašvaldībām.

Trešā raksturīgā pazīme – Iedzīvotāji- bija jāizpildās diviem rādītājiem. Pirmais rādītājs-iedzīvotāju blīvums, kurā Briseles slieksnis ir 50 % no vidējā rādītāja valstī, bet ne vairāk par 75 iedz/km². Latvijas vidējais iedzīvotāju blīvums ir 36,1 iedz/km², tādēļ, šis MLA slieksnis - iedzīvotāju blīvums pašvaldībā, ir ne lielāks par 18,1 iedz/km². Otrais obligātais rādītājs raksturo teritorijas iedzīvotāju atkarību no lauksaimnieciskās darbības. Tika izvēlēts rādītājs Lauksaimniecībā iesaistīto iedzīvotāju skaita īpatsvars teritorijā. Vadlīnijās par pietiekamu slieksni atzīts, ja teritorijā lauksaimniecībā ir iesaistīti ne mazāk kā 15 % no kopējā aktīvo iedzīvotāju skaita. Vairāk nekā 80 % no visām pašvaldībām atbilst šim kritērijam.

Tā kā ES regula 1257/99 un vadlīnijas nosaka, ka MLA teritorijai ir jāizpildās visām 3 raksturpazīmēm ar 4 rādītājiem, tad, saliekot kopā, par „precīzu un regulas prasībām atbilstošu Latvijas MLA teritoriju” var nosaukt 57 % no valsts teritorijas, ko veido pašvaldības:

–      kurām izpildās visi 4 kritēriji un

–      kurām zemes novērtējums ballēs ir tomēr par balli augstāks, taču iedzīvotāju blīvums ir tikai 80 % no „4 rādītāju izpildes teritorijas” blīvuma – 9 iedz/km2., kā arī izpildās kritēriji lauksaimniecībā nodarbināto skaita rādītājam, ienākuma nodokļa rādītājam.

Diemžēl, tā ir teritorija ar:

–      „salām” jeb vientuļiem 4 rādītāju pagastiem, kurus vadlīnijās norādītā viendabīguma vārdā būtu „jāamputē” – jāizslēdz no saraksta,

–      un „caurumiem” jeb atbilstību tikai 3 un varbūt pat 2 rādītāju pagastiem 4 rādītāju pagastu vidū, kurus, pēc vadlīniju norādījumiem un Briseles ierēdņu teiktā, ir „jāaizpilda”, tādējādi veidojot MLA pamatteritoriju. 

Lai aizstāvētu pēc iespējas lielākas lauku iedzīvotāju daļas intereses un sarunās ar Briseles ierēdņiem būtu lielāka atkāpšanās iespēja, tika nolemts gan aizpildīt „caurumus”, gan pēc iespējas vairāk sasaistīt kopā „vientuļo pagastu” grupas, tādējādi gan iegūstot kompaktumu, gan palielinot atbalstāmo teritoriju alias atbalsta saņēmēju skaitu.

Briseles norādījuma izpildē jeb „caurumu” aizpildīšanas rezultātā par MLA pamatteritoriju kļuva 64% no valsts teritorijas un šī teritorija būtu uzskatāma par Latvijas MLA aizstāvības sarunu pēdējo iespējamo piekāpšanos no Latvijas puses.

Vientuļo pagastu grupu sasaistei, atbalsta saņēmēju skaita palielināšanas nolūkā un izmantojot Briseles ļauto iespēju palielināt teritoriju uz problēmu un apstākļu viendabīguma rēķina, tika vērtētas visas tās pašvaldības, kuras robežojās ar pamatteritoriju un kurās zemes auglības balles ir līdz 41, taču izpildās visi pārējie rādītāji.

Diemžēl 3 pagastus- „salas” , t.sk. Skulti nebija iespējams „glābt” jeb mēģināt pievienot MLA teritorijai, kura pieauga līdz 73 % no valsts teritorijas. Zemkopības ministrijai lēmuma pieņemšanai par Latvijas MLA, LVAEI Lauku vides attīstības nodaļa piedāvāja 4 variantus, no kuriem vienam būtu jākalpo jauno Latvijas MLA platību aizstāvības sarunu atsākšanai, nu jau ES Lauksaimniecības Komisāra līmenī. Tikai komisārs var pieņemt lēmumu par to, ka jaunās dalībvalsts atbalstam pieteiktā MLA platība ir tiesīga saņemt atbalstu, ja tā pārsniedz vadlīnijās noteiktos 33 % no lauksaimniecībā izmantotās teritorijas. Latvijas gadījumā- vairāk kā divas reizes.

Ministrija sarunām izvēlējās platības ziņā lielāko – 76,5 % (šīs variants iekļāva arī Limbažu raj. Brīvzemnieku, Katvaru, Braslavas pagastus), bet ar pieļāvumu, ka iespējamā atkāpšanās procesā teritorija samazinātos pa kompaktuma veidošanas ceļu atpakaļejošā kārtībā. 

Tāda nu ir tā patiesība par MLA noteikšanas principiem pēc Briseles jaunajām vadlīnijām, potenciālo atbalsta saņēmēju skaita palielināšanā un visai iespējamo „atkāpšanās ceļu”.

Kā pētniece ar 8 gadu stāžu un praktisku izpratni par to, kas notiek Latvijas laukos, es tomēr neatbalstu šādas metodes pielietošanu MLA noteikšanā, jo tikai četru rādītāju atlase no Latvijas nabadzīgās statistikas nevar reprezentēt sociāli ekonomisko problēmu pamatotību un lauksaimniecība.

Bet kā vienai no lauku atbalsta stratēģiskajā plānošanā (t.sk. arī Nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības attīstības programmas izstrādē) iesaistītai konsultantei ar 3 gadu darba pieredzi, man tomēr jāsaka Jums, cienījamie lauku iedzīvotāji: Kaut kur taču tā robeža ir jānovelk! Un varbūt turēsim īkšķus par to, lai Latvijas labā tomēr tik daudz tiktu izcīnīts! Ieskaitot Brīvzemniekus, Katvarus, Braslavu, Aloju.

Runājot par Briseles ierēdņu un citu valstu speciālistu atšķirīgo izpratni par Latvijas MLA un valsts atbalstu lauku attīstībai, es varu pievienot tam arī savu personisko un „neapmaksāto” viedoklis. Neskatoties uz to, ka zemes teritorijā var būt sliktas auglības ziņā vai agrotehniskai apstrādei apgrūtinošas, teritorijā esošie resursi/vide var piedāvāt lauksaimniekam nevis par katru cenu nodarboties ar ražošanu, bet gan radīt citus vai papildus ienākuma avotus. Tas, ka vairumā lauku iedzīvotāji nav sasparojušies vai nav mācējuši atrast tos vai valsts nav spējusi dot „palīdzīgu roku” pilnā apmērā, vēl nenozīmē, ka šo iespēju Latvijas laukos nav. Tomēr šīs abpusējās – valsts un iedzīvotāju savstarpējās „neizdarbības” ir kļuvušas par iemeslu MLA lielajam īpatsvaram Latvijā.

Arī, vērtējot to, kas kopumā notiek ap lauku attīstību, varu teikt, ka Latvijā mēs diezgan kļūdaini uztveram gan lauku attīstības, gan citu atbalsta pasākumu finansēšanas nozīmi, nerunājot pat par tādām lietām kā atbildības sadalījumu starp ministrijām. Pašlaik laucinieku un arī dažu deputātu vidū valda uzskats, ka Zemkopības ministrija ir atbildīga par visu to, kas notiek laukos. Šāda viedokļa spiediena rezultātā un arī dažu ierēdņu lauku problēmu izpratnes dēļ ministrija ir uzņēmusies atbildību par visu, kas notiek 98 % valsts teritorijā, neskatoties uz to, ka patiesībā šai ministrijai ir jārisina problēmas, kas saistītas ar lauksaimniecību un lauksaimniecības zemes apsaimniekošanu. Tai ir jāstimulē lauksaimniekus domāt par papildus ienākumu avotu veidošanu savās saimniecībās, lai viņu ražošanas konkurētspēja tālākā nākotnē nebūtu tik ļoti atkarīga no finansiālā atbalsta.

Tādēļ, dzirdot demonstratīvus saukļus- Lai ZM pasaka, ko lauciniekiem darīt laukos, ja nespējam vai negribam būt konkurētspējīgi lauksaimnieki!!!!- gribētos lauku iedzīvotājiem ieteikt griezties arī pie citām ministrijām, piemēram, Ekonomikas, Vides, Labklājības, Izglītības un zinātnes ministrijas un pajautāt- Kādu palīdzību varam sagaidīt no jums, lai mūsu teritorijā attīstītos vai „ienāktu” nelauksaimnieciskās nozares uzņēmumi? Vai spējat sakārtot vides aizsardzības likumdošanu tā, lai vide nekļūtu mums par slogu un cēloni pamest teritoriju, bet gan apkārtējā vide būtu iespēja mūsu saimnieciskās darbības attīstībai un ienākumiem? Vai spējat mūs apmācīt citās prasmēs, lai varam atrast darbu citās nozarēs vai kļūt par uzņēmējiem?

Valstī ir tikko izveidota Reģionālās attīstības un Pašvaldību lietu ministrija, kas varētu būt reģionālās attīstības politikas īstenošanas t.sk. sociāli ekonomisko un nelauksaimniecisko problēmu risināšanas sākums Latvijas laukos.

Es novēlu Jums, laucinieki un deputāti, mazāk uzstādīt ultimātus tiem, kas jau tāpat jums cenšas palīdzēt, bet raudzīties ar lielāku izpratni un kopā ar to aizstāvēt savas intereses citu ministriju darbības laukā un Ministru Kabinetā.