Raksti

Vai tiešām kāds ir sazvērējies iznīcināt Latvijas piena ražošanas nozari?

AgroPolā publicētā raksta saīsinātā versija

Parunāsim par piena cenām. Šoreiz bez aizspriedumiem. Un bez aizvainojumiem. Un bez politikānisma. Jo jautājums patiešām ir nopietns. Par to liecina nu jau gandrīz mēnesi atkal aizsākušās asās vārdu apmaiņas starp dažādiem nozarē iesaistītajiem posmiem, starp ražotājiem un politiķiem. Arī pašu ražotāju starpā, pat esot vienisprātis vērtējumā, ka piena tirgū ir straujš cenu kritums, viedokļi dalās, ko darīt turpmāk.

Publiskajā telpā sāk parādīties arī paziņojumi, ka vienīgā izeja ir likvidēt piena ganāmpulkus. Jo piena ražošanas pašizmaksa ir augstāka par tirgus pašlaik piedāvāto cenu. Bet gandrīz neviena viedokļa par to, ka būtu tomēr jāražo lētāk un kā to izdarīt.

Protams, ganāmpulki pieder konkrētām saimniecībām, un tikai viņu īpašnieku izlemšanā ir to tālākais liktenis. Tomēr bizness ir bizness. Arī lauksaimniecībā. Un darbības lēmumi, pat pēc skarbām un sāpīgām emocijām ir jāpieņem, izsverot savas iespējas šodienas un paredzamajos nākotnes apstākļos.

Latvija ir piena eksportētājvalsts

Latvijas iekšējā tirgū piena produktu patēriņš cilvēku uzturā gadā vērtējams aptuveni 400 tūkst. t apjomā, no tā vietējās izcelsmes produktu daļa nepārsniedz 350 tūkst. t. Piena ražošanas apjoms jau vairāku gadu ilgumā svārstās ap 800 tūkst. t. Un arī kopš šā gada Latvijai noteiktā piena pārdošanas kvota – 743 tūkst. t – būtiski pārsniedz vietējā tirgus apjomu. Tas nozīmē, ka Latvija ir piena eksportētāja valsts.

Ir vispārzināms, ka, strādājot kopējā atvērtā tirgū (un ES koptirgus visām dalībvalstīm ir vienādi atvērts tirgus), produkta cenas nosaka eksporta tirgu cenas. Latvijai vispirms tās ir ES iekšējā tirgus cenas, ES – tās ir pasaules tirgus cenas. Un normāli cenas eksportētājvalstī ir zemākas par pasaules tirgus cenām, jo eksportētājam taču ir jāsedz arī eksportēšanas izmaksas.

Politikā mainījušies akcenti

Līdz pat 2002. gadam ES savā iekšējā tirgū uzturēja augstākas par pasaules piena cenām, apjomīgi izmantojot piena produktu intervences iepirkumus un eksporta subsīdijas (kuru izmantošanu kategoriski ierobežo PTO vienošanās) un piena piedāvājuma tirgus regulēšanu ar pārdošanas kvotām.

Ik gadus ES no sava budžeta tērēja miljardus eiro, lai spētu lieko produktu izdabūt ārpus Eiropas tirgus, ražotājiem nodrošinot cenu līmeni, kādu tie būtu ieguvuši, produktu pārdodot ES iekšējā tirgū. Tas piespieda dalībvalstis kopīgi pieņemt lēmumus par ES Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformu piena nozarē. Lai samazinātu dārga piena produktu ražošanu apjomos, ko ES iekšējā tirgū nevar pārdot.

Reforma nozīmē būtiski ierobežot abu galveno politikas instrumentu izmantošanu – būtiski samazināt intervences cenas (triju gadu laikā tas izdarīts par vidēji 25 %) un arī tās apjomus, bet pārdošanas kvotas – pakāpeniski palielināt un 2015.gadā atcelt pavisam.

Pašlaik spēkā esošais noteiktās intervences cenas līmenis ir LVL 159 par 100 kg sviesta un LVL 122 par 100 kg sausā vājpiena.

Praktiski tas nozīmē, ka ES KLP „ieprogrammētā” piena iepirkuma minimālā cena (pie Latvijas vidējā tauku un olbaltuma satura izslauktajā pienā) ir vairs tikai aptuveni 14 santīmi. To visu dalībvalstu ministri pateica jau 2003. gadā. Un tas ir rakstīts publiski pieejamos dokumentos, un neviens to arī Latvijas ražotājiem nav slēpis.

Šo politikas pārmaiņu rezultātā ES sviesta uzkrājumi laikā no 2003. līdz 2007. gadam jau bija samazinājušies 7 reizes, bet sausā vājpiena uzkrājumi praktiski izzuduši. Tādējādi piena produktu cenas ES iekšējā tirgū arvien vairāk nosaka procesi pasaules tirgos.

Latvija ES piena koptirgum piedāvā vien ~ 0.5% no tā kopapjoma. Un saprotams, ka pasaules un arī Eiropas tirgū Latvija ir piena produktu cenas ņēmēja. Tāpēc jau 2006.-2007.gadā, prognozējot piena tirgus attīstību, paredzējām, ka svaigpiena pārdošanas cena tirgū varētu noslīdēt līdz 15-17 santīmiem par 1 l kvalitatīva piena.

Protams, ka šāda zema politikas garantētā svaigpiena cena grūti var apmierināt nedz Latvijas, nedz citu ES valstu piena ražotājus. Taču viņiem palīgā aizvadītajos divos gados nākusi izaugsme pasaules piena tirgos, kas ļāva arī ES piena industrijai samaksāt saviem piena ražotājiem daudz pieņemamāku cenas līmeni.

Kādas ir piena cenas pasaulē?

Piena produktu cenu pasaules tirgos nosaka pieprasījuma apjoms, patērētāju pirktspēja un alternatīvo produktu pieejamība un cenas. Un piena cenai šajos tirgos ir visai pastarpināta saistība ar lauksaimniecības ražošanas resursu cenām – preču un pakalpojumu, minerālmēslu un citu lauksaimniecības ražošanas resursu.

2007. gadā pasaules piena tirgus piena ražotājiem gan bija neparasti labvēlīgs. Strauji pieauga pieprasījums pēc piena produktiem Āzijā. Tas atspoguļojās arī svaig­piena iepirkuma cenās, kas ES tirgus telpā četru mēnešu laikā paaugs­tinājās par 100 EUR/t.

Tomēr jau 2007. gada nogalē augstās pasaules cenas sāka pazemināties, nu jau nokrītoties līdz pagājušā gada aprīļa līmenim. Jo patērētāji tirgos nebija gatavi patērēt šādos apjomos piena produktus par tik augstām cenām, bet konkurējošo produktu, piemēram, gaļas, augu eļļu – cenas tik strauji nepieauga. Un šodien svaigpiena „drošo” cenu varam prognozēt vien par aptuveni 1 s augstāku nekā gadu iepriekš – 16 līdz 18 santīmu līmenī. Eksportspējīgs piens jāsaražo par 17 santīmiem. 

Pienam kā piena produktu ražošanas izejvielai ir divas galvenās vērtības: piena olbaltumvielas (kuras viskoncentrētākajā veidā var iegūt, saražojot sauso vājpienu) un piena tauki (kuru koncentrētais rūpniecības produkts ir sviests). Šo pašu varam pateikt arī citādi - sviests un vājpiena pulveris ir rūpnieciski sadalīts piens tā divās galvenajās sastāvdaļās – piena taukos un olbaltumvielās, kuras, atšķirībā no svaigpiena, piemērotos apstākļos var glabāt salīdzinoši neierobežotu laiku.

Un tā – parēķināsim kopā, kā sausā vājpiena un sviesta cenas pārvēršas lauksaimnieka saņemamajā svaigpiena cenā.

ES sviesta eksporta cena pašlaik pēc augstā 6000 USD/t līmeņa 2007. gada septembrī noslīdējusi nu jau līdz vairs tikai 4250 USD/t, vai ~ 2670 EUR/t, kas, pārvēršot latos, būtu vairs tikai 1874 LVL/t. Līdzīgus aprēķinus veicot ar sausā vājpiena eksporta cenām, kas noslīdējušas līdz ~ 3490 USD/t līmenim, iegūstam 1538 LVL/t.

Ja ievērojam, ka sviestā noteiktais piena tauku daudzums ir ne mazāks kā 82 %, bet sausajā vājpienā piena olbaltumu – ne mazāks kā 35,6%, tad varam aprēķināt, ka pēc šo vielu satura svaigpienā Latvijā 2007. gadā no 1890 kg no saimniecībām nopirkta svaigpiena varēja izražot 100 kg sviesta un 178 kg sausā vājpiena. Ja ražošanas procesā nebūtu vielas zudumu. Bet ir. Tas nozīmē, ka šī paša produkta apjoma izražošanai vajag jau par vismaz 30 kg piena vairāk – 1928. No šī svaigpiena izražotā sviesta un sausā vājpiena kopvērtība tirgus cenās būtu LVL 438.

Ja ievērtējam pārstrādes industrijas izmaksas (sākot no piena savākšanas, ietverot visas pārstrādes izmaksas un beidzot ar pārdošanas izmaksām un normālu saimniecisko peļņu) aptuveni 25 % līmenī no pārdodamās produkcijas vērtības, tas prasītu pārstrādes uzņēmumā atstāt vismaz LVL 109 no šīs produkcijas tirgus vērtības.

Un tas nozīmētu, ka pie šādiem piena produktu tirgus nosacījumiem un ražošanas izmaksām pārstrādes līmenī, par izejvielu – svaigpienu varētu samaksāt LVL 329, kas, izdalot to ar 1928 vajadzīgajiem piena litriem, dotu iepirkuma cenu 17,4 LVL/100 kg svaigpiena. Un tikai.

Šādus pat aprēķinus veicot ar pagājušā gada augstajām pasaules piena tirgus cenām, mēs nonāktu pie iepirkuma cenas pat 26 LVL/100 kg. Savukārt, līdzīgi rēķinot ES politikā noteikto intervences cenu attiecinājumu uz svaigpiena tirgu, iegūsim vien nepilnu 14 LVL/100 kg līmeni.

Tie ir spēles noteikumi, kurus piedāvā dzīve un kurus jāievēro tirgus spēles dalībniekiem, pieņemot savus lēmumus par ražošanas attīstīšanu, pārstrukturēšanu vai izbeigšanu.

 

Kā samazināt izmaksas?

Svaigpiena pārdošanas cena atkarīga arī no tā kvalitātes – un ne tikai no katra atsevišķā ražotāja, bet visas piena ražošanas nozares nodrošinātā kvalitātes līmeņa – piemēram, iespēja izslēgt no ražošanas procesa pārstrādes rūpniecībā bakterifūgus vien varētu palielināt piena iepirkšanas cenu vismaz par 2 %.

Maz?  Un ja pievienojam visai lielos izdevumus dārgajām vājpiena pulvera analīzēm uz aizliegtās vielas hlorampenikola klātbūtni? Un vēl arī piena savākšanas izmaksas, braucot un apstājoties ik pēc kārtējiem 50 – 100 kg piena… Un vēl arī salīdzinoši ar citām valstīm lielais cilvēku skaits, kuri strādā piena pārstrādes rūpniecībā un kuru produktivitāte ir salīdzinoši zemāka.

Cenu varētu paaugstināt, pārdodot piena produktus mazumtirdzniecības tīklos par augstākām cenām un ar mazākām izmaksām – bet to, savukārt, kavē pat neadekvāti lielā un ļoti asā konkurence būtībā vienādu produktu ražojošu uzņēmumu starpā. Starp citu, Somijā veikalos atrodami būtībā viena pārdevēja – "Valio" ražotie piena pamatprodukti.

Ir tik daudz neizmantotu rezervju.

2007.gada aprīlī sagatavotajā „Latvijas piensaimniecības nozares darbības uzlabošanas stratēģiskā programmā” iekļautie uzstādījumi savu aktualitāti nav zaudējuši arī pašlaik – tikai efektīvas piena ražošanas un pārstrādes sistēmas darbība spēs ļaut saglabāt piensaimniecību kā vadošo Latvijas lauksaimniecības preču produkcijas ražošanas nozari. Kaut arī vispārējo inflatorisko procesu ietekmē arī piena cena pagaidām vēl pakāpusies virs pagājušajā gadā prognozētā 160 LVL/t līmeņa. Bet resursu cenas jau ir augušas vēl straujāk...

Tāpēc noslēgumā varu apgalvot dažas lietas:

1. Nav kāda atsevišķa uzņēmuma vai pat valstī strādājošas uzņēmumu grupas iespējās ietekmēt piena iepirkuma cenas vairāk kā 2 santīmu robežās par piena litru – un tās ir aptuvenās izmaksas, ko varētu nozīmēt laba svaigpiena eksports uz kādu citu valsti (kā to jau esam darījuši mēs uz Lietuvu).

2. Mūsu attīstība balstās uz tirgus ekonomikas principiem. Un ne uz sociālistiskās komandekonomikas administratīvajām komandcenām un plāniem, kad kāds varēja pateikt kam, cik daudz un par cik pārdot. Nav vērojamas pazīmes, ka būtu kāda politiķu vai citu „ļauno” spēku sazvērestība nolūkā mērķtiecīgi iznīcināt Latvijas piena ražošanas nozari. Tā būtu politiska pašnāvība (ja to būtu darījušas valsts varas struktūras) vai ekonomiska pašnāvība (ja to darītu piena pārstrādes industrija) apzināti graut būtībā vienīgo reālo eksportpotenciālo Latvijas lauku ekonomikas nozari.

3. Visi piena ražošanas uzņēmumi ir tirgus dalībnieki, kas strādā konkurences apstākļos – gan globālās, gan arī vietējās, kur katrs atsevišķais piena ražotājs meklē labākās sava produkta pārdošanas iespējas. Katrs piena ražotāja darbības būtība ir rast risinājumu – kā, izmantojot pieejamos resursus, pietiekami lēti saražot tirgū vajadzīgu produktu, lai no tā pārdošanas ne vien atmaksātu ražošanas izdevumus, bet arī nopelnītu. Un, ja viņš to nespēj vai pat nevēlas – skarbi, tomēr saimniecisko darbību ir jāpārtrauc.

4. Ir visai bezjēdzīgi šķiest enerģiju, lai prasītu no valsts noteikt kādus administratīvus regulējumus piena tirgus cenām. Gandrīz jebkura valsts iejaukšanās tirgū nozīmē līdzekļu pārdali – vai nu starp dažādiem tirgus dalībniekiem, vai starp valsts nodokļu maksātājiem un kāda produkta ražotājiem vai patērētājiem. Šādai politikai demokrātiskā sabiedrībā jāpanāk vairākuma piekrišana. Un jāatrod finansēšanai vajadzīgie līdzekļi budžetā. Valsts to praktiski nevar izdarīt. Un īstenībā – arī nedrīkst darīt – to vienkārši aizliedz Latvijas un starptautiskās tiesību normas. Tāpēc nevajag prasīt no politiķiem neizpildāmus solījumus.

5. Mūsu piensaimniecības vienīgā reālā iespēja saglabāt savu darboties spēju arī turpmāk ir kļūt efektīvākai, šā vārda pilnīgākajā izpratnē. Lai cik arī neliktos nodrāzts šis vārds. Bet cita ceļa vienkārši nav. Lētāk saražot labu pienu. Lētāk to nogādāt pārstrādes uzņēmumā. Lētāk to pārstrādāt dārgāk pārdodamā pircēja pieprasītā produktā un ar mazākām pārdošanas izmaksām to pārdot.

Ja kāds nav gatavs šo ceļu meklēt un iet, tad nevajag investēt ražošanas attīstībā savā uzņēmumā un drīzāk meklēt kādu citu nodarbes veidu vai sociālā pabalsta saņemšanas iespēju.