Horizontālās agrobiznesa

Mīti un patiesība par lauksaimniecības kooperatīviem

Mīts: Kooperatīvi – tā ir iespēja izvairīties no nodokļu maksāšanas

Patiesība: lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības (LPKS) darbības principi liedz iespēju izvairīties no nodokļu maksāšanas. Atšķirībā no privātiem uzņēmumiem, kuros pieņem lēmumus un kontroli veic tikai daži īpašnieki, LPKS darbu kontrolē visi tajā esošie zemnieki, neatkarīgi no saimniecības lieluma vai saražotās produkcijas daudzuma. Pie šāda nosacījuma veikt nelegālus darījumus ir neiespējami. Jāmin, ka Latvijas lielākajos kooperatīvos biedru skaits ir 557 - LPKS „Latraps”, 262 – LPKS „Vidzemes Agroekonomiskā kooperatīvā sabiedrība” un LPPKS „Trikāta KS” – 230 biedri.

Mīts: Kooperatīvu samaksāto nodokļu apjoms ir ļoti mazs

Patiesība: nomaksāto nodokļu apjoms par nodarbinātajiem vēl neliecina par uzņēmuma darbības efektivitāti. Par efektivitāti varam runāt, ja pie mazāka darbinieku skaita, uzņēmums spēj sasniegt vairāk. Kooperatīvs ir instruments, kas palīdz zemniekam saimniekot efektīvāk, kas nozīmē, ka kooperatīvu devumu valstiskā līmenī mēs varam rēķināt, ņemot vērā lauksaimniecības produkcijas ražotāju attīstību. Kooperatīvi ir pierādījuši, ka spēj strādāt efektīvi. Arī Latvijā, līdzīgi kā citās ES dalībvalstīs, kooperatīviem ir jākļūst par galvenajiem pārtikas ražotājiem, pārstrādātājiem un eksportētājiem. Piemēram, Dānijā piena kooperatīva Arla Food tirgus daļa ir 93%. Tāpat, Somijas piena kooperatīva Valio tirgus daļa ir 80%. Minētie kooperatīvi nodarbojas ar piena pārstrādi, bet, piemēram, Zviedrijā graudu kooperatīvs „Lantmannen” ir mārketinga kooperatīvs, taču arī tā tirgus daļa ir salīdzinoši liela – 60%. Ekonomikas ministrs A.Kampars 2010. gada septembrī, runājot par kooperatīvās sabiedrības «Latraps» darbu, uzsvēra, ka Latvijas nākotne ir eksports un skaitļi liecina, ka tieši eksports «velk Latviju ārā no krīzes». Šobrīd tas arī tiek darīts, ko pierāda LPKS „Latraps” eksporta apjoms 2010. gadā - 37 554 t rapšu un 158 060 t kviešu.

Mīts: Kooperatīvi dzīvo tikai no valsts un Eiropas Savienības atbalsta

Patiesība: kā jebkurš uzņēmums Latvijā, arī kooperatīvi strādā saskaņā ar esošo likumdošanu un izmanto tās iespējas, kas tiek piedāvātas. Ja salīdzinām piena nozares LPKS un Latvijas piena pārstrādes uzņēmumu saņemto Lauku attīstības programmas un valsts subsīdiju atbalstu 2008. un 2009.gadā, piena pārstrādes uzņēmumi kopsummā ir saņēmuši par vairāk kā 7 reizes lielāku finansiālo atbalstu kā kooperatīvi. Bez tam, atšķirībā no lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajām sabiedrībām, piena pārstrādes uzņēmumi var pretendēt arī uz atsevišķu Latvijas investīciju un attīstības aģentūras administrēto programmu atbalstu.

Mīts: Kooperatīvi darbojas kā starpnieki

Patiesība: Jāsaprot, ka kooperatīvs pieder pašiem zemniekiem un tas ir instruments, kā atrast un piesaistīt zemniekam izdevīgākos pakalpojumus un partnerus tirgū. Ir arī starpnieki, kas nodarbojas ar līdzīga veida pakalpojumu sniegšanu un produkcijas iepirkšanu no lauksaimniekiem, taču viņus interesēs nevis zemnieku maciņš, bet iespēja pašam nopelnīt. Šajos gadījumos peļņa netiek zemniekiem, kā tas notiek lauksaimniecības kooperatīvu gadījumā. Kooperatīvu projekti, kas saistīti ar pārstrādes attīstīšanu tikai stiprinās zemnieku pozīcijas tirgū un veicinās to, lai saražotās piena produkcijas un piena iepirkuma cena valstī būtu sabalansētā līmenī, kā arī dos iespēju zemniekam par savu saražoto produkciju saņemt maksimāli augstāko cenu. Saskaņā ar pēdējiem Zemkopības ministrijas datiem piena ražotājs saņem tikai trešo daļu no piena mazumtirdzniecības cenas veikalos. Pārējo piena cenu sastāda 31% - pārstrādātāja daļa un 35% - tirgotāja daļa.

Vēsture

Situācija piena tirgū Latvijā 2008. gadā, kad sāka kristies piena iepirkuma un graudu iepirkuma cenas, galapatēriņa cenas veikalos mainījās nebūtiski, ļaujot lielāko daļu peļņas iegūt tirgotājiem un piena pārstrādes uzņēmumiem. Šajā laikā ļoti daudzi zemnieki - piena ražotāji nokļuva uz bankrota sliekšņa, jo piena iepircēji slēdza savākšanas maršrutus un atteicās viņus apkalpot. Zemnieki ne tikai nesaņēma godīgu ienākumu, bet nesaņēma ienākumus vispār, savukārt patērētāji nesaņēma piena produktus par taisnīgu cenu. Tikai kooperatīvi, kuri paši pārstrādā biedru saražoto produkciju, piedāvāja zemniekiem stabilu cenu, kas bija augstāka nekā lielajiem piena pārstrādes uzņēmumiem. Vēl līdz šim brīdim piena pārstrādes uzņēmumi nav atguvuši zemnieku uzticību un ar savu darbu nav pierādījuši to, ka spēj sadarboties ar zemnieku kā uzņēmējs ar uzņēmēju.