Ir noticis kaut kas tāds, kas man kopš Atmodas laika šķitis principā neiespējams. Sabiedrības apziņas apritē palaists jēdziens komandantstunda. Bezkara apstākļos.

 

Kā realitāte. Kuru daži cenšas nomaskēt ar vārdu mājsēde - kuram vispār nav tiesiskas interpretācijas un pielietojuma.

 

Jā, šodien jau 1367 reāgistrēti jauni vīrusa saslimšanas gadījumi. Daudz. Ar joprojām spēcīgu palielināšanās tendenci.

 

Bet šāda rīcība šodien patiesībā ir nevis tāpēc, ka mūsu apkārtnē ir virkne ar indivīdiem, kuriem ir vienaldzīga ne tikai sava veselība, bet arī jelkura cita sabiedrības līdzcilvēka veselība, ka virkne ļaužu ir līdz reliģiozitātes līmenim aizdzīvojušies konspiroloģījas teoriju virzītāji, ka mums ir virkne cilvēku bez elementārākajām bioloģijas, epidemioloģijas un matemātikas zināšanām, kuri savas nezināšanas dēļ raisītās neticības ietekmēti vienkārši neieklausās valdības viedajos ieteikumos.

 

Bet tāpēc, ka valdība ar savu rīcību nav veidojusi dialogu ar sabiedrību par 3 skaidriem punktiem:

(1) mums ir plāns.

Piemēram, -

(a) ierobežoties (saskarsmē),

(b) sagaidīt (vakcīnu),

(c) radīt (jaunu ekonomikas spēju pandēmijas atņemtās vietā),

(d) iekļaujoši un solidāri kompensēt (sabiedrības interešu vārdā atņemtās ienākumu gūšanas iespējas)

(2) saskarsmes ierobežojumi - mērķis, būtība un sankcijas. Ierobežojumi nav nepieciešami pat tikdaudz katra indivīda dēļ (viņam savā būtībā ar savu organismu ir pilnas tiesības rīkoties pēc saviem ieskatiem, ko vairums arī sekmīgi postīgi dara), bet pārējo sabiedrības locekļu dēļ. Mums ierobežojumu vajadzības komunikācijā un enforsmentā (latviskā ieviešana ir neadekvāti maigs vārds, bet citu labāku nezinu) dominē piespiešana [ievērot valdības noteikumus] un sodi. Bet patiesībā runa ir par atbildību par nodarījuma nodarīšanu citiem (ja izplati vīrusu uz citiem ļaudīm) un sabiedrības kopmakam (ja neadekvātas rīcības dēļ saslimsti pats, un valsts medicīnai Tevi ir jāārstē). Un patiesībā ir tik vienkārša materiālās atbildības sistēma: pārkāp loģiski noteiktos saskarsmes un higiēnas ierobežojumus - uzņemies saistības un maksā par savas rīcības sekām. Kā jelkuras citas civiltiesiskās atbildības iestāšanās gadījumā. Bonus-malus ļaudis tomēr ir iemācījis ar savām mašīnām rīkoties atbildīgāk.

(3) Kompensācijas. No valsts lēmumiem cietušajiem. Un ekonomikas traucējumu un lejupslīdes dēļ cietušajiem.

 

Valsts ar saviem lēmumiem būtībā aizslēdz veselas nozares. Un teorētiski mazliet parūpējas par to uzņēmumos strādājošajiem. Ar dažiem krīzes apstākļos visai dīvainiem ierobežojumiem. Bet tā praktiski nerūpējas par šō uzņēmumu īpašniekiem, uz kuriem paliek pilna finansiālā atbildība par sava uzņēmuma fiksētajām izmaksām - kredītiem, nomām, NĪN, grāmatvedību, komunālajiem maksājumiem. Iespējams, pat atbildības par saslimušo un citādi darbnespējīgo darba nespējas pirmajām dienām palikusi uz uzņēmuma pleciem. Nedalīta atbildība.

 

Tajā pat laikā viss no valsts budžeta finansētais sektors, komunālie uzņēmumi, un virkne citu uzņēmumu, kuru darbība šajā konkrētajā krīzē nav vispār vai ir maz skarta, šīs atbildības dalīšanā nepiedalās. Jā, arī viņu darbībā ir sarežģījumi, kas varbūt pat prasa lielāku darba ieguldījumu, tomēr, ienākumus neviens viņiem neatņem.

 

Un par to pat nesākas publiska diskusija. Iedzenot cilvēkus no daudzām nozarēm reālā ekonomiskā strupceļā. Neticībā rīcības pat publiskotā plāna drumslām. Noraidījumā pret visām pat saprātīgajām valdības virzītajām rīcībām. Izprovocējot reālu pretstāvi.

 

Un tas nav nobriedušas demokrātiskas brīvas sabiedrības cienīgi - nedz pēc izvēlētajām nolemto rīcību enforsmenta metodēm, nedz pēc krīzes pārvarēšanai izvēlēto paņēmienu kopumā.

 

Ar šo mēs speram vēl vienu plašu un redzamu soli pretim totalitāras sabiedrības attīstībai.

 

Un patiesībā, pēc šāda lēmuma pieņemšanas lielai daļai ministru būtu jāatkāpjas.

Veselības ministrei - vismaz - skaidras komunikācijas, skaidra un efektīva izolācijas un pašizolācijas mehānisma neradīšanas dēļ.

Ekonomikas ministram - skaidra un solidāra kompensācijas mehānisma un biznesa atdzīvināšanas programmas neesamības dēļ.

Finanšu ministram - solidaritātes mehānisma neradīšanas dēļ gan valsts budžetā, gan grūtībās nonākušo uzņēmumu izdzīvošanas spēju saglabāšanai valdības izziņotas ārkārtas sistuācijas apstākļos.

Labklājības ministrei - vismaz valdības lēmumu ietekmē, bet arī ekonomikas sarukšanas ietekmē no darba ienākumu gūšanas iespējas izstumto cilvēku reintegrācijas programmas neesamības dēļ.

Tieslietu ministram - par nespēju piedāvāt demokrātiskai sabiedrībai piedienīgu pilsoniskās brīvības ierobežojumu ieviešanas mehānismu ārkārtas apstākļos.

Un pašam MP - par nespēju panākt šo visu vai vismaz daļu no tā no savas komandas locekļiem.

Un visiem pārējiem ministriem - jo viņi ir komandas spēlētāji, un nav palīdzējuši komandai uzkāpt uz uzvaras ceļa.

 

Krīzes brīdī kuģa komanda un pasažieri seko kapteiņa lēmumiem. Un arī es, kā pilsonis- pasažieris to daru. Un vairums man pazīstamo to dara. Jo pašlaik, pie visiem ārējīem apstākļiem un pieņemtajiem lēmumiem nav citas reālas iespējas.

 

Bet tas neizslēdz nepieciešamību runāt par stratēģiskām valdības pieļautām kļūdām, kas patiesībā grauj mūsu sabiedrību tās saknēs un ceļš uz kuru labošanu vispār nav saredzams.

 

Šai valdībai ir jāatzīst savas kļūdas un tās jālabo. Vai tai ir jāatkāpjas. Ja viņa pati to nedara - viņu ir jāatkāpina.

 

Sabiedrību ar varu nevar piespiest dzīvot. Ja viņa pati to negrib un viņai nav dzīves dziņas. Un bruņota vara noteikti nav dzīvesdzīņas veicinātāja.