Intervijas

Latvijas depopulēšanās, teritoriju attīstības pārvaldība, valsts naudas lietas, krīzes pārvarēšana, eiro ieviešana. Saruna ar Aigu Pelāni

Sarunas materiāli publicēti: Datums: 15.08.2012 Izdevums: Lietišķā Diena Rubrika: Tēma

Saruna ar Aigu Pelāni 2012. gada 28. jūnijā. 

 

Latvijā ir satraukums – lauki paliek arvien tukšāki. Vai tiešām par to ir jāsatraucas? Varbūt tas, kas notiek, ir normāls process un īstenībā satraukumam īsti nav pamata?

Es uzskatu, ka tas ir normāli notiekošs process pie noteiktas sabiedrības izvēles. Esmu jau arī agrāk teicis, ka cilvēki, kuri saka, ka Latvijā nav lauksaimniecības un lauku politikas, melo. Praksē izvēlētā Latvijas teritorijas attīstības politika – tā ir neiejaukšanās politika, būtībā liberāla politika, ļaujot procesu virzību noteikt tirgus spēkiem.

 

Bet bija jau arī tomēr mēģinājumi veidot tomēr mērķtiecīgu politiku, piemēram, Pasaules bankas finansēta speciāla atbalsta programma tieši lauku attīstībai. 

Būsim reālisti – tas, kas ir bijis saistībā ar lauku teritorijām pēdējos 20 gados, pēc būtības ir tomēr bijusi liberāla politika ar atsevišķiem, fragmentāriem un neizteiksmīgiem, tai skaitā arī no finanšu resursu viedokļa, citādu politiku elementiem.

 

Proti, kas spēj izdzīvot, tas izdzīvo, kas nē – lai mirst nost?

Apmēram tā. Taču tas nav tikai attiecībā uz laukiem, tas ir arī attiecībā uz visu Latvijas teritorijas attīstību. Mēs šodien it kā redzam un runājam par laukiem, taču tad man ir jautājums: kas ir Madona – lauki vai pilsēta? Kas ir Gulbene, kas ir Valmiera, Cēsis, Jēkabpils, Rēzekne?

Pēc būtības, de fakto Latvijā ir tikai pusotrs attīstības centrs – Rīgas metropole un pusīte – Ventspils, kas kaut kādā mērā sevī ir akumulējusi visu agrāko Ventspils rajonu. Savukārt visā pārējā Latvijas teritorijā mēs nevaram runāt par reālu izaugsmi un attīstību, bet gan tikai un vienīgi par straujāku vai lēnāku depopulāciju un produktīvas saimnieciskās darbības relatīvu samazināšanos. Protams, ka kopumā valstī izaugsme ir bijusi un, kādu laiku - pat visnotaļ strauja – pieci, seši pat astoņi procenti gadā, līdz ar to arī izaugsme ir bijusi arī citās Latvijas teritorijās, bet tas nav balstījies uz šo teritoriju iekšienē radītām saimnieciskajām vērtībām.

Depopulācijas procesi notiek praktiski visā Latvijas teritorijā. Lauki vienkārši ir redzamākā daļa, tāpēc, ka lauku teritorija ir bijusi cieši saistīta ar dominējošu praktiski vienu virzienu, kas balstās uz dabas resursu apsaimniekošanu – mežsaimniecību, lauksaimniecību un zivsaimniecību un ar tām saistītām industrijām. Tāpēc šo procesu rezultāts šajā teritorijā ir varbūt redzams atklātāk un izteiktāk.

Ja runājam par šodien manis iepriekš nosauktajām trijām nozarēm, man gan šķiet normāli, ka tajās strādājošo skaits samazinās. Tai pašā laikā, kad paraugāmies uz šo nozaru produkcijas izlaidi un radīto vērtību, tā šajos gados ir bijusi pastāvīgi pieaugoša, un īpaši tā bijusi pieaugoša pēdējos desmit gados, īsi pirms un pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, proti, tajā brīdī, kad esam sākuši integrēties Eiropas iekšējā tirgū.

 

Principā šie trīs virzieni laukos ir attīstījušies un tas nekas, ka tur sarūk strādājošo skaits?

Lauksaimniecība un mežsaimniecība ir attīstījusies, nianse ir ar zivsaimniecību, jo tur izaugsmi reglamentē ne tik ļoti nozares iekšējie procesi, cik ārējais faktors – zivju resursu pieejamība, kas kopumā samazinās. Tas uzliek šim virzienam fundamentālu ierobežojumu, salīdzinot ar abiem diviem pārējiem, kur arī ir ierobežojumi, bet kuri vēl nav stājušies spēkā – šajās nozarēs vēl ir reālas izaugsmes iespējas arī ražotās produkcijas fiziskajos apjomos. 

Visām šim trijām nozarēm ir raksturīgs tas pats, kas visā Latvijas ekonomikā un kas patiesībā bija krīzes galvenais iekšējais cēlonis – ekonomika bija nepietiekami produktīva attiecībā pret to dzīves līmeni, kādā cilvēki ir gribējuši dzīvot.

Proti, mūsu krīzi tik daudz nemaz neietekmēja tas, ka mums uzkrājumā nebija miljards latu. Ja būtu tāds bijis, varbūt krīze nebūtu bijusi tik dziļa un varbūt mums nebūtu bijis vajadzējis aizņemties naudu no starptautiskajiem aizdevējiem, lai segtu savas finanšu saistības, un mēs būtu varējuši aizņemties trūkstošos resursus finanšu tirgū, kā to izdarīja daudzas citas valstis, taču tas pēc būtības nemaina pašu krīzes iemeslu. Lielos vilcienos, turklāt visās trijās Baltijas valstīs – Latvijā, Lietuvā, Igaunijā – ekonomiskā krīze bija līdzīga dziļuma un ar līdzīgiem cēloņiem, kā jau minēju, produktivitātes līmenis neatbilda ienākumu līmenim.

Latvijā produktivitātes līmenis, salīdzinoši ar citām Eiropas valstīm, ir nevis par procentu daļām zemāks, bet gan pa reizēm zemāks. Noteikti Latvijā var atrast arī atsevišķus uzņēmumus, kur darba produktivitāte ir līdzvērtīga, piemēram, vācu vai norvēģu uzņēmumiem. Bet, ja runājam par nozarēm kopumā, piemēram, kopumā mašīnbūves nozarei, vieglo industriju nozarei, pārtikas rūpniecībai ir daudz zemāks produktivitātes līmenis nekā Eiropā vidēji, nemaz nerunājot par Eiropas līdervalstīm – Vāciju un Nīderlandi. 

Līdz ar to arī lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, nesamazinoties produkcijas izlaides apjomiem, bet faktiski tiem pat pieaugot, šajās nozarēs katru gadu būtiski samazinās strādājošo skaits, turklāt ievērojami. Manuprāt, šis process ir normāls, un tam ir jānotiek. Es būtu priecīgs, ja tas pat notiktu daudz straujāk, jo ja tā būtu un vienlaicīgi būtu vērojama arī attīstība kādās citās nozarēs, mums šodien varbūt nebūtu pamats runāt par laukos dzīvojošo bezperspektivitātes sajūtu un vēlmi emigrēt.

 

Viens no iemesliem, kāpēc cilvēki iet prom no laukiem ir tas, ka viņiem tur vienkārši nav darba, jo lauksaimniecībā un mežsaimniecībā darba rokas vajag mazāk.

Cilvēki iet prom no lauksaimniecības un mežsaimniecības, jo ar to iepriekšējo produktivitāti iegūt sev vēlamo ienākumu līmeni nevar. Viņi būtībā no šīm nozarēm tiek izspiesti laukā.

Slikti ir tas, ka šiem cilvēkiem praktiski nav iespējams aiziet laukos uz kādu citas nozares uzņēmumu un turpināt strādāt. Šajā gadījumā jautājums ir arī par visas sabiedrības izvēli – vai un kur rodas jaunas darbavietas?

Taču te ir jārēķinās ar Latvijas īpatnību – diemžēl mums ir tikai pusotrs attīstības centrs. Lai man piedod Liepāja, Valmiera, Daugavpils un Rēzekne, bet arī šajās pilsētās iedzīvotāju skaits nav audzis. Šīs pilsētas labākā gadījumā ir saglabājušas savu iedzīvotāju skaitu, bet tās nav spējušas piedāvāt tādu ekonomikas izaugsmi savās teritorijās, lai akumulētu cilvēkus no sev apkārtējām teritorijām, kas iet prom no lauksaimniecības un mežsaimniecības, tai skaitā arī no pārtikas rūpniecības.

Līdz ar to ir divi dabiskie pārvietošanās kanāli, ko izvēlas šajās teritorijās dzīvojošie – viens ir virzībā uz Rīgas metropoli, otrs – uz ārzemēm, kas tiek izvēlētas par darba vai pat par jauno mītnes zemi.

 

Ko jūs saprotat ar apzīmējumu Rīgas metropole?

Rīgas metropole sevī ietvert ne tikai pašu galvaspilsētu Rīgu, bet arī tās reālo ietekmes zonu ap 50-60 kilometriem no tās, tai skaitā ietverot arī Jelgavu, kas būtībā nav atsevišķa ekonomiska vienība, bet gan Rīgas metropoles ekonomikas daļa. Tāpat šajā zonā atrodas arī Ogre, Tukums, Sigulda, Saulkraksti. Tas ir tas loks, kuru šobrīd ietver Rīgas metropole.

Arī Rīgas metropoles iekšienē notiek savi procesi. Ja paskatāmies, arī pašā Rīgā iedzīvotāju skaits samazinās, iedzīvotāju skaits pēdējos desmit gados ir palielinājies ap Rīgu esošajās lauku pašvaldībās.

Līdz ar to mums būtu jāmaina arī domāšana par to, kas ir teritorija, kas ir reģions un kas ir attīstības vienība. Tā vairs nav atsevišķa viena pilsēta.

 

Kas ir faktori, kuri liek izšķirties – vai nu braukt uz Rīgas metropoli, vai tomēr jau pavisam prom?Vai te nav tā, ka kāds paziņa aizbraucis un tad citi brauc viņam līdzi – vai nu uz Rīgu, vai uz Dublinu?

No vienas puses, protams, strādā arī sava veida iedrošināšana. Ja ir zināmi labie piemēri un tie vairs nav tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, tas nenoliedzami veicina izšķiršanos. Ja cilvēki ārzemēs ir spējuši iekārtoties ar tām zināšanām, kas nu viņiem ir, un saprotot, ka neprasot gadiem ilgus ieguldījumus sevī, viņi spēj gūt šodienas iztikas vajadzībām atbilstošus ienākumus. Nav noliedzams, ka jaunajās mītnes vai darba zemēs, salīdzinoši mazkvalificēta darba ienākums ir būtiski lielāks nekā Latvijā mazkvalificēta darba ienākums. Ja reiz ir skaidrs, ka tam cilvēkam ir jāiet prom no esošās mītnes un jāmeklē jauna, tad savu lomu spēlē vērtējums, ka Rīgā ienākumi, ko var gūt no neatbilstīgi kvalificēta darba, var arī neuzlabot cilvēka dzīves apstākļu kvalitāti.

 

 No vienas puses, tagad daudziem patīk vaimanāt, ka tas ir ļoti slikti, ka lauku paliek tukši, bet varbūt tas ir ļoti labi, ka savā ziņā liekie cilvēki no turienes iet prom un vismaz meklē darbu?

Tas ir jautājums par politiku. Līdz šim tā ir bijusi liberāla. Jautājums  ir – kāpēc tā ir liberāla? Tā atbilde var būt tāda, kādu piedāvājat jūs – ka tas ir labi. Taču te ir svarīgi tad saprast, vai šāda politika ir bijusi izsvērta un atbildīgi pieņemta. Proti, vai sabiedrībā ir bijusi diskusija, vai esam apzinājušies problēmu, novērtējuši tās attīstības ceļus un vai esam nolēmuši, ka pa šo ceļu tad arī ejam, jo tā sabiedrībai kopumā ir labāk.

Es šodien gan neņemtos atbildēt – labi vai slikti, jo mums nav sabiedrībā šādā diskusija pēc būtības bijusi. Tam - vai tas ir labi vai slikti - ir jābūt tomēr sabiedrības lēmumam. Mūsu papīra ideja arī nebija teikt, ka ir labi vai slikti, ir jābūt tā vai citādi. Tā mūsu diskusiju materiāla ideja bija un ir parādīt, ka ir tāda problēma, ka tai ir konkrēti cipari un šī procesa cēloņi paši par sevi nepazudīs un visticamākais, ka šis process tikai turpināsies. Jautājums ir – kā mēs ar to rīkojamies? Vai mūs apmierina valstiskā depopulācija, vai mūs apmierina reģionālā sociāli ekonomiskā depopulācija? Ja mūs tas apmierina, tad jūsu atbilde ir pareiza – tas ir normāls process.

Tas, ka cilvēki atstāj lauksaimniecību, mežsaimniecību un ar to saistītās nozares, noteikti ir pareizi un turklāt šajās nozarēs šie procesi nebūt nav beigušies – cilvēki turpinās šīs nozares pamest vēl turpmākos desmit gadus. Jautājums ir, kur mēs vēlamies šos cilvēkus redzēt? Tāpēc, ka tās sekas, kas sabiedrībai jāapzinās ir – ja šiem cilvēkiem nerodas darba vietas pieejamā reģionālā tuvumā, tad šis reģions viennozīmīgi depopulēsies. Tad atkal ir divas izvēles – vai tiek radītas jaunas darba vietas Rīgas metropolē, izmantojot tās resursu, vai tās rodas citās mītnes zemēs. Tā ir tā sabiedrības izvēle.

Šodien sabiedrība ir sapratusi, ka to vairs neapmierina situācija, ka Latvijā dzīvo vairs tikai divi miljoni iedzīvotāji un ka 200 tūkstoši ir aizbraukuši no valsts. Tātad - A ir pateikts, bet nav pateikts – B. Proti, vai mūs neapmierina, ka viņi iet prom no valsts, vai, ka viņi iet prom tikai no reģiona.

 

 Materiāls publiskajā telpā parādījās gada sākumā, bija preses konference...

Mēs par to runājām arī Saeimas tautsaimniecības komisijā, un kaut kādu man nesaprotamu iemeslu dēļ zemkopības ministre toreiz apsolīja, ka maijā Zemkopības ministrija nāks klajā ar savu stratēģiju, kā šo jautājumu risināt, tādējādi paņemot kompleksās lauku teritorijas attīstības jautājumu risināšanu uz savas ministrijas atbildību.

Neviens viņu aiz mēles nevilka.  Taču nu jau ir jūnija beigas [intervija notika 28.jūnijā, red.]. Šī risinājuma nav. Pat publiskā diskusija par to īstenībā ir norimusi.

Nemēģināsim noliegt, ka tomēr arī pašvaldības ir šo problēmu apzinājušas, jo pašvaldībām šobrīd ir jāgatavo savas attīstības programmas un stratēģijas ar telpisko perspektīvu. To nosaka teritorijas attīstības plānošanas likums. Strādājot pie savām stratēģijām, pēkšņi arī tiek konstatēts, ka nav perspektīvas!

Tas, uz ko mēs šodien varam cerēt, būtībā ir pašvaldību spiediens, jo būtībā valsts ar savu teritorijas attīstības plānošanas likumu ir piespiedusi apzināties šo problēmu. Vairumā gadījumu tām pašām risinājuma nav un pat nevar būt, bet tagad vismaz ir skaidrs, ka šī depopulācijas problēma ir praktiski visu Latvijas administratīvo teritoriju kopēja problēma, izņēmums, kur tas nav tik asi redzams, ir tikai 20 pašvaldības, kuras visas ir koncentrējušās Rīgas metropoles teritorijā.

 

 Reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs tagad gan runā tikai par Latgales glābšanas plānu. Ja jau problēma praktiski ir visā Latvijā, tad cik vērtīgs ir šāds plāns tikai Latgalei? Vai tas nebūs tikai tāds pagaidu plāksteris, ko uzlikt?

Tas ir jāprasa Sprūdžam pašam - par cēloņiem, kas tas ir un kāpēc? Es varu tikai interpretēt, kā es redzu cēloņu kopumu. Manā skatījumā situācija ir šāda – Latgale ir kompakts un no Rīgas metropoles ļoti attālināts reģions ar šo kopējo sociāli ekonomiskās depopulācijas komplekso problēmu,. Kā jau minēju, Latvijā attīstības centrs ir Rīgas metropole, daļēji šāds attīstības centrs ir arī Ventspils. Līdz ar to izvēle tiem, kas dzīvo starp Rīgu un Ventspili ir doties vai nu uz vienu vai otru pusi. Arī Valmiera ir tikai 110 kilometrus no Rīgas. Arī šajā virzienā skatoties, šiem cilvēkiem arī ir vismaz kaut kādas racionālas izvēles iespējas virzienā uz Rīgas metropoli. Un turklāt Valmiera ir dzīva pilsēta. Tiesa, tā nav tik jaudīga, lai tā spētu uzsūkt atbrīvoto darbaspēku no visa Vidzemes reģiona, taču tā ir vismaz pašpietiekama, ja tā var teikt. Un arī tas ir labs sasniegums šai pilsētai.

Savukārt, ja raugāmies virzienā uz dienvidaustrumiem, uz Latgali, tad Daugavpils ir no Rīgas 240 kilometri, Rēzekne arī ir ap 240 kilometru. Bet Rēzekne un Daugavpils reāli nav savu reģionu attīstības centri, labākā gadījumā šīs pilsētas var nodrošināt ar darbu savas pilsētas iedzīvotājus, un šādā gadījumā tuvumā dzīvojošajiem iedzīvotājiem tā patiešām kļūst par lielu problēmu, jo tad, ja nav iespējams atrast darbu, ir jāizšķiras vai nu braukt uz Rīgas metropoli, kas ir 240 kilometru tālu vai arī jau uz Rīgas lidostu, ceļā uz vēl attālākām lietām. Turklāt visa šī teritorija vēl ir kompakta.

Tāpēc man ir jāatzīst, ka faktiski Latgale kā sociāli ekonomiska teritoriāla vienība ir uzskatāma par spēcīgāku problēmu nekā visas pārējās Latvijas teritorijas. Turklāt Latgales gadījumā nāk arī vēl klāt politiskais aspekts un tā vēsturiskā ciešā saistība ar Krieviju. Viss šis kopums tur dzīvojošajiem liek uzdot jautājumu – bet kāpēc mums vispār būt šajā valstī, ja valsts neko nedara 240 kilometrus no galvaspilsētas attāla, liela, industriāla, kā arī lauksaimnieciska reģiona izaugsmei veicināšanai. Taču vienlaicīgi es vēlos uzsvērt, ka ir nepareizi neredzēt, ka līdzīgi procesi, kas ir Latgalē, pēc būtības ir visā pārējā Latvijas teritorijā.

 

 Šobrīd tad ir divi varianti – vai nu sabiedrība pasaka, ka lauki tomēr ir svarīgi, un tad šiem mērķiem tiek novirzīti arī reāli un adekvāti finanšu un cita veida resursi...

Turklāt skaidri saprotot, ka mērķis ir nevis lauksaimnieku un lauku zemes apsaimniekotāju ienākumu papildus vairošana, bet mērķis ir nelauksaimniecisku darba vietu radīšana šajā teritorijā un sociāli ekonomisku pakalpojumu pieejamības veicināšana tajā.

 Proti, ja mēs vēlamies, lai kāds laukos dzīvotu, tad, piemēram, nevajag slēgt ciet mazās skolas?

Man nepatīk jēdziens „mazās skolas”, kā arī lozungs – mazo skolu slēgšana vai neslēgšana. Koncentrēšanās uz šo jēdzienu un lozungu maina akcentus un būtību.

Bet – lai laukos dzīvotu cilvēki, ir svarīgi saglabāt izglītības un veselības infrastruktūras pieejamību, kā arī elementāro sadzīves pakalpojumu pieejamību. Jautājums nav par to, ka visiem šiem pakalpojumiem obligāti ir jābūt uz vietas, bet svarīgi, lai šie pakalpojumi ir aizsniedzami un pieejami. Un protams, ir labāk, ja šie pakalpojumi ir iespējami tuvāk iedzīvotāju dzīves vietai. Un īpaši - tas ir svarīgi izglītības gūšanas pakalpojumiem – bērnudārziem un skolām.

Taču tie ir blakusapstākļi. Primārā tomēr ir darba vieta. Ja nav darba vietas dzīves vietai pieejamā, racionālā tuvumā, tad kādu laiku varbūt to laucinieku arī var noturēt ar pakalpojumu pieejamību, taču tas agrāk vai vēlāk tomēr kļūs bezjēdzīgi, jo vienalga vilcējspēks uz kādu citu teritoriju būs ļoti spēcīgs. Gribu atkārtot vēlreiz – primārā ir tomēr darba vieta.

 

 Bet kāda darba vieta?

Nelauksaimnieciskā. Man patīk ekonomikas ministra Daniela Pavļuta lozungs, ko viņš visās vietās konsekventi runā, proti, ka Latvijai svarīga ir industriālā politika. Arī Latvijas laukos ir svarīga rūpniecisku preču un pakalpojumu ražošanas attīstība. Proti, manā izpratnē pie industriālās attīstības pieskaitāmi arī, piemēram, IT pakalpojumi, tāpat arī būvpakalpojumu eksports, loģistikas bizness un tā tālāk. Kaut es nekādi nevaru piekrist, ka industriālā politikā būtu piemērojama punktveidīgi – piemēram, 9 valsts nozīmes un kaut kāda ierobežotā skaitā, piemēram – 20- reģionālajos attīstības centros.

 

 Kāpēc lai investors, kas ienāk Latvijā, izvēlētos savu ražotni atvērt nevis Rīgā vai Ventspilī, bet gan citviet Latvijā?

Uzdodot šo jautājumu, praktiski tiek raksturota arī problēmas būtība – šodien praktiski nav iemesla kāpēc to darīt. Taču šāda lēmuma perspektīvā iespējamība ir saistīta ar mūsu pašu izvēli. Proti, vai mēs vēlamies, lai cilvēki saglabātu savu reģionālu piederību vai arī viņi, labākā gadījumā tomēr pārceļas uz Rīgu jeb uz Rīgas metropoli, vai arī uz citu valsti.

Patlaban iet ar investīcijām uz kādu no citiem valsts reģioniem ir problemātiski. Tam nav stimula. Ir tikai viens pozitīvais faktors, kāpēc izvēlēties reģionus – salīdzinoši lēts nekustamais īpašums. Taču vairumā gadījumu tur nav pārējās saimnieciskās darbības infrastruktūras, tajā skaitā vajadzīgo pakalpojumu, nav arī liela darbinieku izvēle. Nav arī gatava darbaspēka, cilvēki ir vēl jāsagatavo. Mums nav izveidota arodizglītības sistēma, kas mērķtiecīgi šos cilvēkus gatavotu jaunam darbam citās nozarēs.

 

 Ko vajadzētu mainīt, lai tomēr investoram būtu pievilcīgas citas Latvijas teritorijas, ne tikai Rīgas metropole un Ventspils? Vai būtu pašvaldībām vairāk jādomā par kādu priekšrocību piešķiršanu investoriem?

Pašvaldībām patlaban gandrīz vispār nav instrumenta, ar kuru tās varētu ekonomisko aktivitāti veicināt. Labākā gadījumā ir kāds pašvaldībā strādājošais koordinators, kas veic teritorijas mārketingu investoru vidū, koordinē arī konkrētā teritorijā dzīvojošo cilvēku intereses, proti, parāda kādas ir iespējas, kādu ceļu jāiet, lai attīstītu savu biznesu. Taču, principā jebkurai pašvaldībai iespējas ietekmēt biznesu un biznesa lēmumus šodien ir ļoti ierobežotas.

Par šo problēmu pašvaldību vadītāji arī sāk atklāti runāt, jo pašvaldībām likums būtībā nepieļauj veikt nozīmīgas darbības biznesa izaugsmei savās teritorijās.

Protams, ir teorētiskas iespējas iedot investoram nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi. Taču šis nodoklis ir tik mazs kopējās izmaksās, ka pat ja pašvaldība vispār šo nodokli neiekasētu, tas tāpat būtiski nespēs ietekmēt investora lēmumu. Protams, tas ir svarīgi, bet tas nav noteicošais, kas pateiks, vai bizness šajā teritorijā būs vai nē.

Es uzskatu, ka šis jautājums tomēr ir kompleksi risināms un viennozīmīgi iziet ārpus katras atsevišķas pašvaldības kompetences. Proti, runa ir par vairāku pasākumu kompleksu, kas ir tai skaitā arī saistīts ar mērķtiecīgu cilvēku sagatavošanu šajā teritorijā noteiktu biznesu attīstībai.

 

 Bet ir jau ļoti grūti paredzēt, kāds investors šajā teritorijā ienāks un kādi darbinieki tam būs nepieciešami.

Šai problēmai nav neiespējami atrast risinājumu. Ja nāk uzņēmējs ar jaunu biznesu, tas jau nenozīmē, ka viņam rīt ir nepieciešami 150 darbinieki. Viņam šie 150 darbinieki ir vajadzīgi, iespējams, tikai pēc gada pusotra. Lai no idejas radītu ražotni un tā sāktu reāli strādāt paiet labāka gadā 11 mēneši, bet reāli skatoties gads vai pat divi. Ja ir sistēma, kas divu gadu laikā ļauj sagatavot uzņēmējam nepieciešamos darbiniekus un tā nav uzņēmēja, bet gan valsts finansēta rīcība, tad šo jautājumu var arī atrisināt.

 

 Konkrēti runājot – uzņēmējs definē vēlmes, savukārt Nodarbinātības valsts aģentūra veic apmācību?

Jā. Taču tajā vēl visā iesaistās pašvaldība.

 

 Vai šobrīd laukos var kompakti atrast 150 jaunas darba rokas? Cik lielā teritorijā potenciāli šos cilvēkus varētu sameklēt?

Kāpēc gan nē? Ja šo cilvēku pat nav šodien, bet ja ir zināms, ka pēc pusotra gada būs darbs, kas, piemēram, iedos 800 latus neto ienākumu un būs vēl kvalifikācijas sagatavošanas programma, kas iedos nepieciešamo profesiju un iemaņas, tad kāpēc lai šie cilvēki šajā teritorijā nesarastos. Te es ļoti gribētu uzsvērt šo ienākuma faktoru – par minimālo algu cilvēkus tiešām nevarēs atrast.

Mums ir aizbraukuši ap 200 tūkstoši cilvēku. Es diezgan droši atļaujos vērtēt, ka puse no viņiem būtu gatava atgriezties mājās uz 800 latiem neto ienākumu mēnesī. Un to, ka šie 800 lati reāli parāda, uz kuru pusi Latvijas iedzīvotāji gatavi doties, parāda situācija, kas bija 2007.un 2008.gadā. Der atcerēties, ka 2007.gada beigās principā sākās repatriācija – aizbraukušie sāka atgriezties, jo ienākuma līmenis Latvijā kļuva atbilstīgs, salīdzināms ar to neto ienākumu, ko viņi varētu gūt jaunajās mītnes zemēs.

Tādā veidā uz šo problēmu vajag skatīties. Ja mēs skatāmies no šodienas pozīcijām – jā, darbiniekus tūlīt būs atrast grūti. Kurš normāls cilvēks sēdēs un gaidīs, kad pēc diviem gadiem pie viņa atnāks investors un teiks: „Klau, varbūt tu gribēsi pie manis strādāt?”

Taču runa ir arī par to, ka šīs jaunās industriālās vienības, kas šajās teritorijās rastos, nevar balstīties uz stratēģiju, ka atalgojumu līmenis būs minimālās algas vai pusotras minimālās algas līmenī. Atalgojumu līmeņa slieksnim, lielos vilcienos runājot, ir jābūt 1000 eiro mēnesī. Neto. Ja ne šogad. Tad dažu tuvāko gadu laikā.

 

 Tas, ka cilvēki tagad brauc prom vai nu uz Rīgu vai uz ārzemēm, principā liecina, ka mūsu cilvēki ir pietiekami fleksibli un var arī piemēroties un aizbraukt uz kādu rūpnīcu citā lauku teritorijā?

Bet, protams.

 

 Tad tas jūsu uzskatā ir mīts, ka latvieši ļoti turas pie savām mājām un nelabprāt dodas tuvāk darba vietai?

Ir daudzi, kas turas dažādu iemeslu pēc. Un, piemēram, kamēr ir ko ēst, tikmēr viņš nekur prom nebrauc. Bet - kad vairs nav...

Taču es tomēr esmu priecīgs par to, ka cilvēki ir tik mobili, ka viņi spēj reaģēt. Tā jau ir viņu aktīvā dzīves pozīcija. Mums var nepatikt, ka viņi rīkojas tieši tādā veidā, bet cilvēki rīkojas.

 

 Kas šie varētu būt par investoriem – pašmāju vai tomēr ārvalstu? Vai arī varbūt nelielas ražotnes var veidot kaut vai tie paši cilvēki, kas dzīvo uz vietas, vai tomēr tas jau ir pārāk sarežģīti?

Ko mēs saprotam ar vārdiem – uz vietas? Ja runājam par vienu konkrētu kādu lauku novadu, kurā nav pilsētas, kas agrākos laikos bija tīri lauksaimniecisks un mežsaimniecisks novads, tad diezgan maz ir cerību, ka šajā novadā būs vairāk par vienu uzņēmēju, kas varētu iedot darba vietas, piemēram, divdesmit cilvēkiem. Drīzāk pat, ka tas būs mikrouzņēmuma līmenis, līdz desmit cilvēkiem. Tāpēc, ka bizness tomēr rodas no kaut kādas bagāžas – zināšanu, pieredzes, sakaru, ideju, spēju attīstības, treniņu bagāžas.

Tāpēc par noteicošu es teiktu, ka tie ir drīzāk vai nu Rīgas metropoles investori, kas iet ārā no Rīgas metropoles, piemēram, dārga nekustamā īpašuma dēļ, kas ierobežo viņa attīstību, vai arī tas ir kādas citas Latvijas pilsētas investors, vai tas ir citas valsts investors. Es neteikšu, ka te noteikti ir jābūt citvalstu, bet es arī tāpat negribētu apgalvot, ka šo problēmu var atrisināt tikai ar Latvijas iekšējiem investoriem. Ir gan – gan.

 

 Vai Latvijā kapitāls jau ir pietiekami uzkrāts, lai Latvijas uzņēmēji spētu investēt rūpnīcās?

Investoram šajā izpratnē tomēr noteicošā raksturīgā pazīme nav viņa īpašumā esošs fiziska finanšu kapitāla apjoms, kaut piekrītu , ka bez tā nevar. Noteicošā investora pazīme ir tomēr biznesa ideja un spēja biznesu pārvaldīt, tai skaitā, arī spēja piesaistīt finanšu kapitālu no ārpuses. Es tomēr atļautos teikt, ka šodien eiro zonā kopumā, jo Latvija praktiski tomēr jau ir eiro zonas teritorija, kapitāla piesaistīšanas likmes ir salīdzinoši nelielas un tāpēc šis kapitāls ir pieejams. Jautājums ir par biznesa ideju, tirgus sakariem un spēju organizēt darbību. 

Ir grūti cerēt, ka ieguldot, piemēram, trīs miljonus ražošanā, uzņēmumam būs jau gatavs tirgus. Ir ļoti liels risks, ka ar to vien nepietiek un tirgū ieiet būs ļoti sarežģīti vai pat neiespējami, ja šī uzņēmuma vadītājiem vai īpašniekiem nebūs izveidoti sākotnēji sakari vēl pirms uzņēmuma būves.

 

 Patlaban Latvijā ir vērojama uzņēmēju paaudzes maiņa. Tie, kas aktīvi piedalījās pirmējā kapitāla pārdalē, proti, privatizācijā patlaban biznesu pamet. Taču jaunu uzņēmēju, kas dzimuši no paša uzņēmēja idejas, kas gatavi ražot Latvijā produktus, nav nemaz tik daudz. Kāpēc, kur problēma?

Es uzskatu, ka šī vecā paaudze praktiski jau ir aizgājusi.

Es neslēpšu – man arī patlaban nav konkrētas īstenojamas dzīvostpējīgas, ražojoša biznesa idejas.

Lai izveidotu veiksmīgu biznesu, kā jau minēju, ir nepieciešama ideja. Nākamais – spējas un zināšanas. Pēc tam tikai kapitāla pieejamība.

Līdz 90.gadu beigām Latvijā biznesā varēja ieiet praktiski ar neko. Šodien tomēr ir nepieciešams vismaz kaut kāds sēklas kapitāls. Diemžēl, pat ja ir pieci tūkstoši latu, tas tomēr būs par maz, lai izveidotu kaut vismazāko uzņēmumu. Par to var vienu vienkāršu darba vietu tikai uztaisīt, bet šādā gadījumā nevar runāt par tirgspējīgu uzņēmumu, kas varētu atrisināt mūsu runāto problēmu.

 

 Kāda summa ir nepieciešama, lai radītu tirgspējīgu uzņēmumu?

Tā nav tāda viena konkrēta summa. Es nevēlos arī nosaukt kādu konkrētu summu, jo par jebkuru skaitli kāds varēs teikt – redz, man bija tik un es tomēr to izdarīju vai arī – man bija vairāk un tāpat nekas nesanāca. No abiem galiem šo summu varēs kritizēt.

Summai ar ko sākt ir jābūt, lai izmantojot jau citus valsts atbalsta veidus, varētu piesaistīt papildus finansējumu un ar to jau sākt veidot uzņēmumu.

 

 Bet vai krīze nav galīgi noēdusi nacionālo kapitālu?

Jā, nenoliedzami, tas ir paplicināts.

 

 Tad tomēr lielākā cerība mums tomēr ir uz ārvalstu investīcijām?

Es tomēr negribētu izslēgt arī nacionālos uzņēmējus. Bet bez ārvalstu investoriem laikam galīgi mēs iztikt arī nevarēsim.

Taču, ārvalstu investors jau nenāk tikai ar finanšu aploksni. Ārvalstu investors nāk kā kāda strādājoša biznesa vienība, kurai līdz ar to ir vismaz divas svarīgas lietas – viņam ir priekšstats par to, kur saražoto produktu likt, kā arī ir priekšstats par to, kā šo produktu radīt. Iespējams, ka viņam ir arī trešā lieta – ir sēklas nauda, kuru kopā ar Latvijas finanšu institūcijām var ielikt tālākā biznesa attīstībā.

Ārvalstu investors, ja jau viņš uz Latviju ir atnācis, ir jau gatavs investors, savukārt Latvijas uzņēmējam par investoru vēl tikai jākļūst.

 

Vai ņemot vērā to, kas notiek šobrīd Eiropā, maz ir investori, kuriem ir interese un arī līdzekļu investēt Latvijā? Vai drīz varēsim sagaidīt šeit investorus?

Es domāju, ka drīzāk – jā, nekā – nē.

Eiropas ekonomiskās problēmas nav beigušās. Viens no šo ekonomisko problēmu esamības cēloņiem ir būtībā tas pats, kas bija Latvijas ekonomikā, proti, Eiropas ekonomika starptautiski ir kļuvusi nekonkurētspējīga. Faktiski tās izaugsme pēdējās teju trīs desmitgadēs ir turējusies uz finanšu instrumentu attīstību, kad ekonomiku balstīja nevis radītā reālā jaunā vērtībā, bet ārējs finansējums, kura avots un segums savukārt bija nevis reāla nauda, bet dažādi atvasināti finanšu instrumenti. Tā rezultātā visā Eiropas sabiedrībai ir radīta sajūta par to, ka salīdzinoši maz strādājot, var ļoti labi dzīvot. Šāda savā ziņā ilūzija ir visas Eiropas sabiedrības iekšējā problēma. Tā ir strukturāla Eiropas ekonomikas problēma.

Līdz ar to, ja Latvijā ienāktu, piemēram, lieli IT produktu un pakalpojumu ražošanas milži, viņi šeit var dabūt labus darbiniekus par, piemēram, diviem tūkstošiem eiro, kamēr Rietumeiropas zemēs šāda veida darbinieks var jau izmaksāt pusotras reizes vairāk un tas šo biznesu padara nekonkurētspējīgu. Kopumā Latvijas cilvēki nav izlutināti ar augstu ienākuma līmeni.

 

Mēs joprojām ārzemju investoriem esam pievilcīgi ar lētu darbaspēku?

Es nevēlos lietot vārdu – lēts. Es gribu uzsvērt, ka mūsu darbaspēks nav izlutināts, proti, tas ir elastīgs un ne tik lielākus ienākumus pieprasošs. Protams, šim darbaspēkam ir arī sliktās lietas – tas ir nepietiekami kvalificēts. Bet, ja šo kvalifikāciju šim darbaspēkam pieliek klāt un turklāt, ja vēl Latvijā ir salīdzinoši lēti nekustamie īpašumi, tad šī kombinācija var jau būt interesanta ārzemju investoriem. Tā ir mūsu globālā priekšrocība, ka mūsu valstī uz vienu cilvēku ir pat par vairākām kārtām vairāk zemes nekā citviet Eiropā. Mēs esam viena no vismazāk apdzīvotājām zemēm visā Eiropas Savienībā. Aiz mums ir tikai Somija, Igaunija un Zviedrija.

Turklāt mums ir arī fiziska iespēja saražoto produktu eksportēt, proti, mums ir ostas un dzelzceļš. Mums ir viena no lētākām elektro enerģijām Eiropas koptirgū. Kāpēc gan lai nenāktu uz šejieni bizness?

 

Latvijas darba devēju konfederācija ir nākusi klajā ar aplēsēm, ka 2016.gadā Latvijā sāks trūkt darbaspēka. 

Viņiem ir nepareizs pieņēmums. Turklāt tas ir fundamentāli kļūdains. Proti, domāt par biznesa attīstību, balstoties uz lētu darbaspēka pieejamību. Ja ir vēlme maksāt darbiniekiem tikai minimālo algu vai tuvu tam, tad varu piekrist – jā, darbaspēks Latvijā sāks drīz vien trūkt, turklāt, iespējams, jau nākamgad.

Tāpēc es arī runāju nevis par to, ka mums ir lēts, bet gan ka mums ir neizlutināts darbaspēks.

 

Proti, tas, ka ļoti daudzi cilvēki Latvijā strādā pa minimālo algu, nav normāli?

Tas nav normāli un tas tā nedrīkst būt. Tāpēc, ka mums šāda situācija ir, no Latvijas arī ir aizbraukuši dažu gadu laikā ap 200 tūkstošiem cilvēku.

 

 Principā darba devēji, kas tagad sūdzoties par darbaspēku trūkumu, lielā mērā ir arī bijuši pie vainas, ka šie cilvēki ir aizbraukuši?

Jā.

Raugoties no nacionālā interešu viedokļa, mums jau vidējā termiņā, tas ir jau pēc trim, pieciem gadiem, nav interesants jaunais darba devējs Latvijā, ja viņa uzņēmumā strādājošā cilvēka neto atalgojums ir mazāks par 1000 eiro mēnesī. Jā, īstermiņā tie, kas gatavi maksāt mazāk, ir interesanti, bet vidējā – nē. Un šādiem uzņēmumiem principā nedrīkstētu būt nekāds valsts atbalsts, lai tas ienāktu šajā teritorijā, jo tas radīs jau nākamās problēmas. Proti, šis uzņēmums būs ieinteresēts arī tālāk nodarbināt lētu darbaspēku un tāpēc būs prasība ievest lētu darbaspēku. Praktiski tiks radīts tēls, ka mēs esam lētā darbaspēka zeme.

Mēs nevaram gribēt, lai Latvija Eiropas koptelpā attīstītas kā nekvalificēta, zemi atalgota darba spēka rezervāts. Mēs pat teorētiski nedrīkstam to pieļaut. 

 

 Tad principā Latvijā imigrācijas politikai jābūt vērstai uz ļoti šauru, specifisku profesiju pārstāvjiem?

Jā, un nekādā ziņā ne uz mazkvalificēta un lēta darbaspēka piesaisti. Tā tam nevajadzētu būt.

Taču, protams, mazkvalificēta un lēta darbaspēka piesaiste var būt mūsu stratēģiskā izvēle. Taču tad ir arī jāsaprot, ka mēs skaidri un nepārprotami speram soli uz nacionālās valsts un konkrētas kultūras teritorijas izzušanu.

 

Bet kas tad strādās, ja šeit nākotnē dzīvos galvenokārt pensionāri? Bērni nedzimst, cilvēki brauc prom.

Bet ko mums sabiedrībai nākotnē varēs iedot cilvēks ar 300 latu algu? Ko viņš var dot mūsu pensionāriem, ja viņa bērnu izglītošana maksā vairāk. 

Cilvēkam, kurš strādā, ir jārada arī kaut kāda papildus pievienotā vērtība, kas noguļas ārpus viņa tiešās darba vietas. Viņam ir vajadzīga vides aizsardzība, proti, ir jāsavāc viņa atkritumi, viņam ir vajadzīga arī enerģija, viņam ir nepieciešama izglītības sistēma un veselības aizsardzība, kā arī drošības pakalpojumi. Tur visur pretī nav cilvēku par 300 latiem! Cilvēks, kas saņem 300 -350 latu, nevar radīt to pievienoto vērtību, kas nepieciešama visas ap viņu esošās telpas veidošanai. Te nav vajadzīgas šādas darbavietas vidējā termiņā. 

Taču, protams, īstermiņā arī šādas darba vietas ir labas, jo tās ir labākas par 40 latu pabalstu mēnesī, kas nāk no sociālā budžeta.

 

 Principā, lētas darba vietas vēl var būt divus gadus?

Es negribu šobrīd teikt - vai tas ir gads vai divi. Jau šobrīd darbinieki sāk trūkt. Ja mēs parunājamies ar uzņēmējiem – viņi saka, ka nevar dabūt darbiniekus gatavus darbiniekus. Taču, ja pajautā – par kādu algu nevar tos darbiniekus dabūt, tad izrādās, ka par teju minimālo. Viņiem ir taisnība – viņiem šobrīd ir ļoti problemātiski dabūt vajadzīgos darbiniekus par 250 latiem mēnesī vai 15 latiem dienā, kas ir tie paši 250 lati.

No vienas puses, jā, tā saka – negrib strādāt pa 15 latiem dienā... Viens cilvēks varbūt arī pa 250 latiem mēnesī var izdzīvot. Taču viņš nevar izaudzināt bērnus, nevar samaksāt par savas veselības aprūpi, nevar samaksāt par savu dzīves telpu, kas lielāka par sešiem kvadrātmetriem.

Šis uzstādījums ir jāravē ārā pašā saknē.

 

 Uzņēmēji liek pretī, ka viņi nemaz nevar atļauties vairāk samaksāt, jo nodokļi lieli un ienākumi mazi, viņiem ir grūti.

Jā, bet varbūt ir vērts parunāt ar „Latvijas Finiera” vadītāju Juri Biķi. Viņš nerunā par 300 latiem, viņš runā par starptautiski konkurētspējīgu uzņēmumu. 

 

Sarunas 2.daļa. Latvijas depopulācija un teritoriju pārvaldības sistēma 

Mēs iesākumā aizskārām tēmu – vai tas ir normāli, ka noteik lauku teritoriju depopulācija. Es nezinu, vai tas ir vai nav normāli, bet nav normāla mūsu teritoriju pārvaldības sistēma. Mums nav mehānisma, kas varētu veidot racionālu teritorijas pārvaldības struktūras.

Proti, Latvijā šobrīd ir deviņas pilsētas un 110 novadi. Latvijas tiesiski ekonomiskā struktūra  jeb tiesību aktos atļautās pašvaldību kompetences jomas un motivācijas sistēmas, principā neveido režģi racionālas teritorijas un pārvaldības attīstības veicināšanai.

Mums jau sen ir izveidojusies Rīgas metropole, kurā iekļaujas vairākas pašvaldības. Taču mums nav izveidota viena pašvaldības pārvaldības struktūra, kas ļautu šīm pašvaldībām strādāt uz vienotu mērķi. Jā, ir iespējama šo pašvaldību koordinācija, taču nav šādas koordinācijas veidošanas motivācijas instrumenta. 

 

Proti, 110 pašvaldību Latvijā ir par daudz?

Daudz par daudz šādam uzdevumam. Proti, tas nav daudz, ja mēs skatāmies no tā, kā konkrēto teritoriju nepastarpināti pārvaldīt. Taču šo pašvaldību resurss ir par maz, lai runātu par racionālu teritorijas sociāli ekonomisko attīstību. Proti, var būt atsevišķi gan Rīgas, gan Saulkrastu, gan arī citas Rīgas tuvumā esošās pašvaldības, taču sociāli ekonomiskajai stratēģijai ir jābūt visai Rīgas metropolei kopīgi. Piemēram, Apes novads nevar viens pats izstrādāt sev ekonomisko stratēģiju, šim novadam būtu to jāizstrādā kopā ar, piemēram Valmieru un Alūksni un Gulbeni.

Diemžēl mums šobrīd nav mehānisma, kas veidotu šo teritoriju jauno, perspektīvo, progresīvo sociāli ekonomiskās attīstības un pārvaldības struktūru.

Šodien visas pašvaldības ir piespiestas veidot savas attīstības programmas. Līdz ar to arvien vairāk pašvaldības sāk apzināties šo problēmu, taču tās nevar, piemēram, darbaspēku problēmu vai pakalpojumu pieejamību atrisināt tikai ar sev pieejamiem instrumentiem savā teritorijā. Patlaban daudzas pašvaldības drīzāk domā, kā, piemēram, piesaistīt bērnus no blakus pašvaldībām savai izglītības iestādei, bet visām šīm pašvaldībām nav vēl pietiekamas motivācijas sanākt kopā un domāt, kā veidot konkrētā reģionā visu izglītības sistēmu. 

Mēs esam par piecpadsmit gadiem nokavējuši teritoriālas pārvaldības reformu pēc būtības. Mēs esam ieciklējušies primārajā teritorijas administratīvā pārvaldes sistēmā un kā kompromiss mums vismaz ir radušies 110 novadi no 500 pašvaldībām. Bet mēs esam nepiedodami nokavējuši teritorijas kopējo attīstību un mums vispār nav šobrīd reģiona attīstības koordinācijas struktūras ar atbilstīgiem uzdevumiem, pilnvarām un instrumentiem.

Kaut vai, piemēram, cīņa par slimnīcām – kurā vietā tās īsti būs. Tas ir nonsens pēc būtības. Veselības aprūpes sistēmu šobrīd savstarpējā konkurencē veido 119 vienības plus ministrija ar savu valsts pasūtījumu. Tāpat par izglītības sistēmu – es saprotu, ka universitātes ir viena lieta, taču ja mums reģionos praktiski nav profesionālās izglītības sistēmas, kas tomēr būtībā ir bērnu izglītība, tad 15-16 gadīgs bērns, kas pēc būtības tiks izmests no sava reģiona jau šajā vecumā, neļaujot viņam iesakņoties šajā teritorijā, tad ļoti daudzi no viņiem vairs nekad neatgriezīsies. Reģionam ir jābūt savam pamatprofesionālās izglītības sistēmai.

Nevar būt tā, ka nav reģiona ceļu plānošanas sistēmas - atbilstīgas reģiona attīstības plāniem, pie tam ar savu finansējumu. Mums ceļu tīklu finansē no Satiksmes ministrijas programmām. Pilnīgs nonsens. Tai visai naudai, izņemot tos dažus starptautiskos ceļus, ir jābūt reģionos, lai tur var lemt par to ieguldīšanu reģionālo ceļu tīklu izveidei.

Es domāju, ka 110 pašvaldību tomēr Latvijā ir par daudz, jo Latvijā nevar būt 110 attīstības centri. It kā šobrīd ir mēģinājumi definēt šos attīstības centrus pēc principa 9+20, proti, deviņas valsts nozīmes pilsētas un vēl 20 reģionālās nozīmes centri. Mēs šādā veidā jau ieliekam pašvaldības divās dažādās kategorijās – ir pareizie un nepareizie centri. Piemēram, Cēsu novads ir pareizais, jo tur ir Cēsis. Tāpat arī Smiltenes novads ir pareizais, jo tur ir Smiltene, savukārt Auces novads nav pareizais, jo tā nav iekļauta tajos 20 reģionālās attīstības centros.

Tā ir saknē nepareiza filozofija. Tas praktiski sašķiro pašvaldības, un pa lielam tas nozīmē, ka tie novadi, kas nepieder pie izvēlētajiem 20 ir vienkārši jāamputē kā bezperspektīvi. Tad šos nepiederošos novadus vajag pievienot pie tiem, kas ir 20 skaitā. Citādi  -mēs izveidojam vienkārši sistēmu, ka ir novadi, kuriem mēs gatavojamies iedot ārēju resursu un ir tādi, kuri ir neperspektīvi, jo ārējus attīstības resursus dot negatavojamies.

 

 Īstenībā ar šādu sadalījumu, mēs tiem novadiem, kas nesaņems ārēju finansējumu, vienkārši varam pārvilkt pāri krustu?

Pēc būtības, vairumā gadījumu - jā. 

 

3.daļa. Kā Latvijā strukturēt Eiropas finansējumu un citas naudas lietas

Ir sākušās sarunas par nākamā ES finanšu plānošanas periodu. Naudas resursi ir ierobežoti un iespējams, visas dalībvalstu vēlmes ES nevarēs izpildīt. Kas Latvijai ir svarīgāk – saņemt vairāk kohēzijas politikas īstenošanai paredzētos līdzekļus vai arī augstākus tiešmaksājumus zemniekiem?

Objektīvi runājot, tie ir divi pilnīgi dažādi un nesaistīti jautājumi. Tomēr, ja man tīri teorētiski zem dzīvības draudiem iedotu divas aploksnes - nauda kohēzijai  vai tiešmaksājumiem zemniekiem - un liktu izvēlēties, kas svarīgāks – es viennozīmīgi teiktu, ka lielāka kohēzijas aploksne Latvijas ekonomikai un sabiedrībai kopumā ir svarīgāka par tiešmaksājumiem, jo ļauj īstenot valsts teritorijas un ekonomikas attīstības programmas, veicinot visas sabiedrības konkurētspējas un labklājības izaugsmi.

Tomēr tiešmaksājumi nav mazāk nozīmīgi. Tāpēc, ka to neesamība (saglabāšana neadekvāti zemā līmenī) apdraud vienas atsevišķas Latvijā strādājošas plašas nozares funkcionēšanu kopējā Eiropas tirgū saspringtās konkurences apstākļos, tāpēc ka tieši to neesamība neļauj Latvijas saimniecību īpašniekiem atalgojumam par darbu savās saimniecībās novirzīt konkurētspējīgu resursu apjomu un varbūt tieši tādējādi bremzējot labklājības izaugsmi visiem laukos dzīvojošajiem.

Tās ir divas dažādas problēmas, divu dažādu politiku elementi, un šādā veidā tās nedrīkst pretnostatīt. To nedrīkst pieļaut politiski, ka vispār nonākt līdz šādam pieļāvumam, ka var nākties izšķiries par vienu vai otru. Ka tas nonāk vispār Eiropas dienas kārtībā.

 

­Bet vai tas savā ziņā jau nav nonācis uz sarunu galda, jo arvien biežāk medijos tomēr parādās ziņas, ka šāda izšķiršanās iespējams būs jāizdara?

Vismaz publiski – nav. Taču es nezinu - ar ko un par ko politiķi un ierēdņi kuluāros runā. Bet mēs no savas puses nedrīkstam pieļaut šādu domu arī sabiedriskajā apritē un sarunās, ka šīs lietas tiek pretnostatītas.

 

Bet vai lauksaimniekiem tiešmaksājumu palielinājums tiešām ir nepieciešams, ja jau viņi spēja attīstīties līdz šim?

Ja paskatāmies uz saražotās lauksaimnieciskās produkcijas izaugsmi, tad tiešmaksājumi kā nozares attistību stimulējošs mehānisms varbūt patiešām nav izšķiroši vajadzīgs. Tie ir vajadzīgi tikai tāpēc, lai izlīdzinātu konkurētspējas nosacījumus ar citiem Eiropas ražotājiem. Kaut vai - lai ļautu labāk atalgot darbaspēku. Piemēram, papildus 100 EUR/ha tiešmaksājumu pašlaik nozīmētu resursus 3500 EUR gadā viena gada vidējā lauksaimniecības darbinieka darba atalgošanai, vai 7000 EUR viena darbinieka atalgošanai vidējā laukkopības specializācijas saimniecībā. Un galu galā tas ir arī valsts maksājumu bilances konkrēts uzlabojuma avots.

Taču ir jāsaprot, ka praktiski neizbēgami tiešmaksājumu palielinājumam līdzi nāks divas sliktās lietas.

Pirmā – sadārdzināsies zemes cenas, arī nomas maksas. Tas principā apgrūtinās ražojošo saimnieku pieeju zemei. Viņi jau tagad atzīst, un arī statistika to rāda, ka aptuveni puse no zemēm, ko viņi apsaimnieko, ir nomātas. Līdz ar to tādā vai citādā formā notiks šo papildus ienākumu pārdale par labu ārpus lauksaimniecības esošam zemes īpašniekam.

Otra – tiešmaksājumu palielināšana var uz kādu laiku atlikt nepieciešamību domāt par efektīvāku zemes resursu izmantošanu. Ja zemniekiem, salīdzinot ar pašreizējo līmeni, iedod papildus finanšu resursus, kas praktiski ir skaidra peļņa, tad kādu laiku var nebūt nepieciešams domāt, kā ar tiem pašiem resursiem nopelnīt vairāk, jo nauda jau nāk no ES. To sauc arī par saimnieku „uzsēdināšanu uz subsīdiju adatas”.

 

Lauksaimnieki šobrīd aktīvi prasa palielināt tiešmaksājumu apmēru, tai skaitā, arī protestējot Briselē pret pašreiz netaisnīgo sistēmu. Tika vākti arī paraksti petīcijai – Latvijā tika savākti vien 18 tūkstoši, lai arī tiešmaksājumu saņēmēju skaits Latvijā ir ap 60 tūkstošiem. Vai tas tomēr nenozīmē, ka problēma nemaz nav tik asa, ka daudzus apmierina arī pašreizējā situācija, ja jau daudzi zemnieki vispār šajā procesā neiesaistās?

Tas liecina par cilvēku pieejamību – cik ir iesaistīti šajā lobiskajā biznesā. Proti, cik ir ieinteresētie cilvēki, kas ir gatavi meklēt iespējas parakstīties par šo.

Pavisam nesen piedalījos vienā tikšanās reizē, kur prezentēju analītisku materiālu par situāciju piena nozarē. Patlaban 2% Latvijas piena ražotāju saražo visu nepieciešamo pienu Latvijas tirgum. Viena jauna vidēja lieluma piena ferma, kas šobrīd tiek būvēta, spēj kompensēt 60-100 no nozares izejošus piena ražotājus.

 

Aizdevumu programmā pašā sākumā tika paredzēts, ka Latvijas ekonomikas stabilizācijai un atveseļošanai kopumā būs nepieciešami 7,5 miljardi eiro, taču reāli bija nepieciešami vien četri. Vai prognoze 2008.gadā bija vēl bēdīgāka nekā reālā situācija? Kāpēc tāda starpība?

Vēl vairāk – praktiski mēs būsim iztērējuši tikai ~ 2 miljardus eiro, pārējais būtībā ir dažāda veida ieguldījumi vai aizstājumi... Nē, tā bija reālistiska prgnoze, turklāt pēc tam situācija kļuva vēl skarbāka.

Taču mēs aizmirstam, ka aizdevumam bija sava struktūra. Tas nebija vienkārši aizdevums 7,5 miljardi eiro.

Nauda tika paredzēta konkrētām rīcībām, proti, finanšu sektora pārfinansēšanai, valsts budžeta deficīta finansēšanai un finanšu sektora stabilizēšanai. Mēs būsim izmantojuši teju vai visu summu un, pat - ar uzviju -, kas bija paredzēta valsts budžeta deficīta finansēšanai, mēs būsim praktiski izmantojuši resursu, kas bija nepieciešams finanšu sektora pārfinansēšanai, kur nauda aizgāja „Parex” un, netieši arī- „Hipotēku bankai”, kā arī esošā valsts parāda pārfinansēšanai.

Taču praktiski mēs nebūsim izmantojuši to aizdevuma daļu, kas bija paredzēta finanšu sektora stabilizācijai, jo laimīgā kārtā mēs laicīgi izdarījām to, ko vajadzēja izdarīt un tā mēs izvairījāmies no lielākām katastrofām finanšu sektorā.

Iespējams, ja mums būtu bijis uzkrāts reāls resurss – pusotra divu miljardu eiro apmērā un tas būtu bijis pieejams 2008.gada beigās, tad varbūt mēs būtu varējuši arī iztikt bez šāda starptautiskā aizdevuma, līdzīgi kā Lietuvā un Igaunijā. Mēs būtu varējuši aizņemties trūkstošo naudu finanšu tirgos pa tiešo.

 

Proti, lielākā problēma tolaik bija, ka vienkārši nebija uzkrājumu?

Jā, tā bija viena no problēmām, kaut, manā ieskatā – arī ne lielākā, ka mums nebija uzkrājuma, kuru varēja finanšu sektora klientiem nolikt priekšā, tādejādi apliecinot, ka jebkuru banku, ja kaut kas nelāgs ar to notiek, mēs varam refinansēt. Mums šādas naudas nebija un tirgus to redzēja, un tāpēc arī neviens mums naudu tolaik negribēja aizdot un tāpēc praktiski jebkurai bankai bija risks, ka nauda ir gatava skriet prom, ne tikai no „Parex”. Mēs tagad vienmēr runājam par „Parex” banku, kam, protams, bija arī savas īpašās stratēģijas un finanšu pārvaldības iekšējās risku paaugstinošās problēmas, tomēr aizmirstam par to, ka nauda līdzīgos tempos vienu brīdi bēga prom arī no „Swedbankas”. Tikko cilvēkam rodas sajūta, ka viņa nauda nav drošībā, tā viņš šo naudu izņem.

Bet - mums nebija arī naudas, ar ko nofinansēt valsts ikdienas vajadzības strauji sarukušo budžeta ieņēmumu apstākļos. Un starptautiskajā finanšu tirgū to tobrīd aizņemties praktiski nebija iespējams... 

 

Kā novērtējat sasniegto un vai tas ir atbilstoši tam, ko tolaik, rakstot programmu, plānojāt?

Lielā mērā – jā. Būtībā gandrīz viss programmā rakstītais, labākā vai vidējā kvalitātē- ir izdarīts. Ir vairākas labas lietas, kuru dēļ Latvija var būt apmierināta ar paveikto un teikt, ka esam kaut ko labu izdarījuši.

Piemēram, uzņēmējdarbības vides uzlabošana un birokrātijas mazināšana. Viens piemērs – „Doing Business” indeksā Latvija ir būtiski pakāpusies. Šis indekss starptautiski ļauj salīdzināt biznesa vidi dažādās valstīs. Četros gados Latvijas paveiktais lēciens šā rādītāja vērtējuma rangā līdz 21. vietai pasaulē, par 3 vietām apsteidzot sarakstā Igauniju, vai 7. vietai ES, ir patiešām labs panākums. Tas liecina par to, ka šis laiks nav pavadīts vienkārši tāpat, ir būtiski mainīti tiesību akti, kas savukārt ir mainījuši biznesa īstenošanas sistēmu valstī. Par to mēs varam būt apmierināti. Mums priekšā no ES valstīm ir tikai skandināvi, briti un vācieši... Tomēr - mēs joprojām esam tika otrajā simtā būvniecības atļauju saņemšanas jomā un 84. vietā elektrības pieslēgumu jomā, kas abas ir jaunu ražojošu uzņēmumu attīstības atslēgas punkti.

Mēs varam būt apmierināti arī ar to, ka esam spējuši īstenot lielāko daļu plānoto ES līdzfinansēto projektu, saglabājot zināmu dzīvīgumu tautsaimniecībā. Ka šajos teju nu jau piecos gados atkal esam tuvu sava budžeta sabalansēšanai. Arī par to, ka esam spējuši būtiski samazināt valsts pārvaldes izdevumus, arī tajā strādājošo cilvēku skaitu, ka esam spējuši valstī nodrošināt sociālās drošības tīklu darbu un ienākumus zaudējušajiem.

 

Bet vai ir labi, ka jau sākam dalīt papildus budžeta līdzekļus, jau grozot pat šī gada budžetu tā izdevumu daļas palielināšanas virzienā? 

Tas, manuprāt, nav labi un to nevajadzētu, pat- nedrīkstētu darīt. Kamēr mēs neesam sabalansējuši savu budžetu., kamēr nebeidzam dzīvot uz parāda. Ja nu vien jomās, kas saistītas ar konkrētiem ekonomikas izaugsmes veicināšanas projektiem. Šā iemesla dēļ es arī kategoriski iestājos pret pievienotās vērtības nodokļa likmes samazināšanu, kuras rezultātā mēs (politiķu pārvaldītā valsts!!) esam gatavi atteikties no 40 miljoniem latu gadā valsts budžeta ieņēmumu. Budžeta deficīta apstākļos. Pat nerunājot par politisko solījumu nodokļu politikā prioritāri mazināt darbaspēka nodokļus mūsu ekonomikas konkurētspējas stiprināšanai. Tas ir laikā, kad mums ir zināmas vairākas programmas, kas mums absolūti ir vajadzīgas valsts pastāvēšanai, un kurām savukārt mums resursu nav.

Nemeklēsim tālu, piemēram, trīs konkrētas lietas. Pirmā - mums pilnīgi neatrisināts ir jautājums, kā veicināt veselu bērnu dzimstības palielināšanos un kā palīdzēt dzimušos bērnus arī uzaudzināt. Otrā- mums ir neatrisināta lieta par ceļu infrastruktūras uzturēšanu un transporta sistēmas darbību vispār. Trešā – mums ir neatrisināts jautājums par veselības aizsardzības sistēmas darbību. Tas, kā šodien strādā veselības aizsardzības sistēma Latvijā, nav pieļaujami normālā valstī. Tā ir tik pretrunu pilna, tā ir nereformēta un nenofinansēta, ar milzīgu risku zaudēt visiem vajadzīgos speciālistus, ar kroplu zāļu kompensēšanas sistēmu, ar ....

 

Bet papildus līdzekļus ir gatavi iedot izglītībai algu celšanai. Vai tas ir pareizs lēmums?

Es uzskatu, ka izglītība ir nozare, kurai, pirmkārt nevajag samazināt kopējo finansējumu. Es piekrītu, ka skolotājiem algas ir jāpalielina. Tāpat kā mediķiem un glābējiem. Bet es neesmu pārliecināts, ka, lai to izdarītu, ir nepieciešams jauns ārējs finansējums. Tomēr tas būtu jāvērtē, dziļāk iepazīstoties ar situāciju šajā jomā.

 

Par PVN samazināšanu – viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tas notika, ir tas, lai Latvija spētu iekļauties Māstrihtas kritērijos un pievienoties eiro zonai. 

Valdības paskaidrojuma rakstā šiem likuma grozījumiem par mērķi bija nosaukta vajadzība sekmēt Latvijas reģionālo konkurētspēju... Manuprāt, pat šāda cēloņa gadījumā, tas vienalga bija nepareizs veids, kā tas tika izdarīts. Pat, ja tiek nolemts iet šo inflācijas ierobežošanas ceļu un mazināt PVN, tad to varēja tomēr izdarīt citādi, lietderīgāk tautsaimniecībai un izdevīgāk iedzīvotājiem. Proti, varēja nemainīt pamatlikmi, bet gan lielāku uzmanību pievērst samazinātai PVN likmei. Mēs vienkārši varējam palielināt to preču un pakalpojumu loku, kam varētu tikt piemērota samazinātā, piemēram, 12% PVN likme. Turklāt vienlaicīgi šo samazināto likmi varēja labi izmantot, lai samazinātu ēnu ekonomikas īpatsvaru.

Piemēram, visam sadzīves pakalpojumu biznesam, tai skaitā arī autoremontu pakalpojumiem, pašlaik tiek piemērota PVN pamatlikme. Tajā pašā laikā tā ir milzīga zona, kur šobrīd darbojas pelēkais bizness. Būtībā pašreizējā situācija jau ir tāda, ka šis pelēkais bizness ir tik apjomīgs, ka būtiski ierobežo baltā biznesa attīstību. Ja likme tiek samazināta uz 12%, tad pēc būtības šis bizness teju vai tiek atbrīvots no nodokļa maksāšanas salīdzinājumā ar skaidrā „kabatas” naudā strādājošiem uzņēmumiem, jo resursi tam tiek iegādāti ar pilnu likmi. Līdz ar to baltais bizness kļūst konkurētspējīgs ar visiem tiem, kas vispār nav nekāda PVN maksātāji, jo strādā ēnu ekonomikā vai vienkārši ar savu apgrozījumu nav sasnieguši PVN maksātāja slieksni. Gala rezultātā, izvēloties šo risinājumu, pakalpojumu cenas ļoti lielai kategorijai tiktu samazinātas, turklāt palielinās legālo nodokļu maksātāju skaits, un līdz ar to arī palielinās ienākumi valsts budžetā no dažādiem nodokļiem.

Cits piemērs – mēs runājam par to, ka daudzi nespēj tikt galā ar komunālajiem maksājumiem un ir uzkrājušies lieli parādi. Tad varbūt ir jēga komunālajiem pakalpojumiem piemērot samazināto likmi un tā atvieglot dzīvi saviem iedzīvotājiem...?

Tagad, samazinot PVN par vienu procentu punktu, mēs to samazinām arī importētajiem produktiem, kas mūsu patēriņā joprojām dominē.

Tas, kā patlaban tika veikts PVN samazinājums, bija neprofesionāli. Gan no ietekmes uz inflāciju, gan ekonomikas struktūras attīstības politikas aspekta.

 

Vai politiķiem pietrūka ideju vai laika?

Nezinu. Par to ir jājautā finanšu ministram un premjeram, kas šo izdarīja. Es nevaru saprast šādu rīcību, kā arī nevaru to attaisnot.

Es varu, no vienas puses, pieņemt vajadzību, ka valsts pat atsakās no 40 miljoniem latu gadā valsts budžetā EUROvirzības vārdā. Pat neskatoties uz to, ar kādām asinīm tas –nodokļu sloga pārvirzīšana no ražošanas sfēras uz patēriņu - mums pavisam nesen nāca. Tomēr nevaru pieņemt un nekādi atbalstīt veidu, kādā tas ir izdarīts. Tas bija tuvredzīgi un neprofesionāli.

 

Bet varbūt pievienošanās eiro visu attaisno?

Nē, šādu izvēlēto risinājumu pat tas neattaisno. Ja tas ir jāpērk par šādu cenu jāpērk, tad tas to neattaisno.

Es neizslēdzu pilnībā šādu instrumentu pielietošanu, lai mazinātu inflāciju, turklāt manis piedāvātie tikai divi varianti, arī mazina inflāciju. Tā ir patēriņa grozā ietilpstošu lielas daļas preču cenas reāla samazināšana. Un nevis tikai par latu dārgāku preču iespējama cenas samazināšana par patērētājam praktiski nejūtamu lielumu.

 

Vai Latvijai vajadzētu eiro ieviest 2014.gadā?

Nezinu. Man nešķiet tik svarīgi, vai mēs ieviešam vai neieviešam eiro norādītajā gadā. Svarīgi ir iet uz eiro. Tāpēc, ka iešana uz eiro nozīmē dažas svarīgas lietas. Tas nozīmē, ka mums ir iespējams stabilizēt kredītu tirgu, kļūst pieejamāki finanšu resursi biznesam. Tas nozīmē, ka ir strikta budžeta disciplīna, jo mēs vienkārši nedrīkstam pieļaut nākotnē budžeta deficītu kā tādu.

Bija ļoti pamācoši Latvijas bankas veiktie aprēķini, ka šo trīs gadu laikā līdz ar budžeta deficīta ietekmē izaugušā valsts parāda apkalpošanas izmaksas ir palielinājušās divarpus reizes, par vairāk kā 100 miljoniem gadā. Vai mums ir lieki 100 miljoni katru gadu nākotnē, ko maksāt par šodienas relatīvi labāku labsajūtu? Cita starpā, tā ir laba ceturtā daļa no pašreizējā ikgadēja veselības aprūpes nodrošināšanas valsts izdevumu apjoma... 

No to ekonomistu paustā, ka ir jādzīvo uz parāda un mūsu ceļš ir nepareizs, man atlikušie mati ceļas stāvus gaisā.

Viņi neviens nepasaka avotu, no kā šādā gadījumā attīstību var finansēt. Viņi neviens nepasaka, kā uz aizņemtiem līdzekļiem balstīta iekšējā patēriņa stimulēšana veicinās mūsu ekonomikas starptautisko konkurētspēju nākotnē. Viņi vienkārši saka, ka mēs darām nepareizi, ka mums vajadzēja devalvēt latu, bet viņi jau nepasaka, ka pēc būtības mazai un atvērtai ekonomikai šis mūsu ietais ceļš praksē nozīmē gala rezultātā to pašu, pie kā mēs jau esam nonākuši ekonomikas adaptācijas jomā.

Tik tas ir bijis apzināti iets un vadīts ceļš. Atšķirībā no devalvācijas iniciētas inflācijas neprognozējamās trajektorijas. Gribu tikai piebilst, ka mūsu ceļa kritiķi ir galvenokārt amerikāņi vai viņu uzskatu ietekmē esoši cilvēki- bet ASV ir valsts, kuras ārējais parāds jau ir būtiski lielāks par pašas valsts iekšzemes kopproduktu.

 

2008.gadā bija liels spiediens, ka latu tomēr vajadzētu devalvēt. Tas bija pareizs lēmums, ka tika nolemts to nedarīt?

No vienas puses, it kā spiediens bija, taču no otras – to īsti par spiedienu uzskatīt pagrūti.

Bija it kā iekšējs spiediens, kur viens no populārākajiem virzītājiem bija ekonomists Jānis Ošlejs, kurš teica, ka vajadzēja latu vadīti devalvēt. Vadīti tādējādi, ka vispirms pie esošā valūtas kursa īsi pirms devalvācijas visus citās valūtās ņemtos kredītus bankas konvertē nacionālajā valūtā, un tad nacionālo valūtu devalvē. Piemēram, par 30 %. Viss jau it kā labi, taču es gribētu praksē redzēt to ekonomisko sistēmu, kura ļautu devalvēt vienu daļu no tās, bet otru – nē. Proti, mēs devalvēsim ārvalstu kredītus, bet savus ienākumus – nē. Bet tur ir arī otra puse. To kredītu jau ir devuši arī konkrēti cilvēki, kas pārstāv konkrētus akcionārus – viņiem arī šādai sistēmai tomēr būtu jāpiekrīt. Protams, Grieķijas gadījumā tagad viņi kaut kā tam daļēji ir piekrituši, jo vienkārši sapratuši, ka var nedabūt vispār neko. Bet – jebkurā gadījumā abām pusēm ir jāpiekrīt.

Jā, var iet arī Krievijas ceļu – tomēr saprotam, ka tā vienkārši 1998.gadā izsludināja defoltu. Ja kāds grib veikt šādu nosacīti dalītu devalvāciju, es ieteiktu paskatīties uz Ungāriju, kura kaut ko līdzīgu ar novēlošanos, pēc varas maiņas, mēģināja darīt un rezultātā situācija palika vēl sliktāka un bija spiesti jau otro reizi iet pie Eiropas Komisijas un Starptautiskā valūtas fonda un lūgt palīdzību.

Taču tāda īsta, oficiāla spiediena devalvēt latu toreiz tomēr nebija. Nedz iekšēja, nedz ārēja. Ir nepareizi teikt, ka Starptautiskais valūtas fonds un Eiropas Komisija bija atbraukuši ar spiedienu to darīt. Latvijas pusei bija sava pozīcija – tas bija Rimšēviča uzstādījums un arī Godmanis un valdība šo pozīciju atbalstīja-, mēs aicinām jūs palīdzēt, bet mēs neizskatām vispār iespēju devalvēt latu. Tas bija skaidrs, nepārprotams politisks uzstādījums. Un atbraukušie finanšu institūciju pārstāvji ar to skaidri rēķinājās. Arī mūsu kaimiņi Igaunija un Lietuva šo ceļu negāja.

 

Vai tas bija pareizs lēmums?

Es uzskatu, ka tas bija pareizi.

Kāpēc? Būtu devalvējuši latu, varbūt eksports būtu audzis straujāk un ātrāk no krīzes būtu izrāpušies?

Būtu arī imports pieaudzis straujāk, tāpat arī nauda tirgū uzreiz būtu kļuvusi dārgāka.

Man nav akadēmisku pētījumu par to, bet mana izpratne un sajūta ir tāda – ja devalvācija ir vadāma, tad tas var būt reāls ekonomiskās krīzes pārvarēšanas un izaugsmes veicināšanas instruments. Bet tas ir iespējams pie viena nosacījuma - ja valstī ir salīdzinoši liela un salīdzinoši arī iekšēji noslēgta ekonomikas daļa. Proti, kad valsts ir salīdzinoši pašpietiekama. Kā piemērus mēs varam nosaukt Poliju, Ukrainu, Krieviju, mazāk – Baltkrieviju, arī eirozonu, arī ASV.

Tas nozīmē, ka šāda veida valstīs ir liels iekšējais apgrozījums, un liela daļa no ekonomikas resursiem praktiski tiek iegūta tās ekonomikā. Tas nozīmē, ka devalvējot savu valūtu, valsts padara savu iekšējo apgrozījumu konkurētspējīgāku pret ārējo un gala rezultātā vismaz īstermiņā, un iespējams, arī vidējā termiņā var panākt maksājuma bilances uzlabošanos. Galvenokārt tas notiek uz tā rēķina, ka iekšējā tirgū tiek aizstātas importa preces ar vietējām un tām ir pircēji – pašmāju pircēji.

Tāpēc, šajos gadījumos, es redzu devalvāciju kā instrumentu, kura lietošanu var izskatīt un vērtēt. Protams, arī šajos gadījumos ir vairāki negatīvi aspekti, piemēram, ārējais kapitāls paliek dārgāks un iespējams, tās investīcijas, kuras jau ieguldītas, grib mukt arī prom no valsts. Bet šos zaudējumus ir iespējams kompensēt ar ieguvumiem.

Mums Latvijā praktiski nav neviena uzņēmuma, pat ieskaitot tos, kur strādā vien ap 20 cilvēkiem, kas nebūtu atkarīgs no pārdošanas iespējām ārējā tirgū. Mums praktiski visi uzņēmumi ir atkarīgi vismaz no Baltijas tirgus. Es pat šajā gadījumā nepieminēšu to, ka tie importē ļoti būtisku daļu no energoresursiem, izejvielām, iekārtām un tamlīdzīgi. Mūsu vienīgais salīdzinoši neatkarīgais resurss ir mežs, lauksaimniecība, kūdra un zivis. Tomēr, manā ieskatā šīs nozares nespētu kompensēt tos zaudējumus, kurus varētu radīt devalvācija.

Tajā pašā laikā, mēs sevi ārēji pasludinātu par ekonomiski nestabilu vai, pat - neuzticamu partneri. Tas varbūt nebūtu pat noteicošais, bet līdz ar lata devalvāciju mēs sev atņemtu iekšējās izaugsmes vienu būtisku stabilitātes faktoru, pie kā pieturēties, proti, stabilu valūtu, kas tomēr ļauj prognozēt savus izdevumus un ienākumus. Ja arī šis apstāklis pazustu, tad neprognozējami mainītos arī nodokļu vide. Ja tiek palaists vaļā valūtas kurss, tas nozīmē, ka arī tiek palaista vaļā inflācija, bet šādā gadījumā nekad nevar zināt, kad cenu pieaugums apstāsies. Turklāt mums arī 80% kredītu esot eiro valūtā, de fakto mēs jau esam eiro zonā.

 

Patlaban Latvijai ļoti patīk gozēties savā ziņā tādā slavas saulīte, ka tā ir beigusi šo programmu un atgriezusies uz attīstības ceļa. Bet ko tā nav vēl izdarījusi no programmā paredzētā?

No tieši programmā sākotnēji paredzētā līdz šim nerisināta ir palikusi tikai darbaspēka konkurētspējas tēma. Mums šajos četros gados praktiski nekas nav noticis profesionālās, arī augstākās izglītības un darbaspēka kvalifikācijas paaugstināšanas jomā.

Programma arī runāja par to, ka mums ir jāsamazina darbaspēka nodokļi un jāpalielina patēriņa nodokļi, jo mums bija svarīgi palielināt darbaspēka konkurētspēju. Tas, kas šobrīd tiek darīts, ir tieši pretēji.

Nav arī panākts programmā noteiktais būtiskais progress veselības aprūpes un izglītības sistēmas reformēšanā., kaut slimnīcu un skolu skaits patiešām ir samazinājies. Nav reformēta pensiju sistēma, vien lēmums par pensionēšanas vecuma pakāpenisku palielināšanu ir pieņemts. Un nauda šodienas pensiju izmaksām pašlaik joprojām tiek ņemta no nākotnei uzkrājamā 2. līmeņa pensiju fonda resursiem, pazeminot atskaitījumus 2. līmeņa pensiju fondam par 6 % punktiem. Pensiju sistēmas ilgtspējīgas finansēšanas jautājums joprojām ir pilnībā neatrisināts.

Šīs ir četras fundamentālas lietas, kas nav no programmas izdarītas, un līdz ar to tas mūsu nākotnes ekonomikai velkas līdzi kā nerisinātas problēmas.

 

Izglītības ministrs Roberts Ķīlis ir pieteicis būtiskas reformas izglītībā, reformas arī pieteikusi veselības ministre Ingrīda Circene, arī sociālo sistēmu ir ieceres reformēt. Vai tas, ko vēlas izdarīt, ir pareizais ceļš, kā bija domāts?

Ir taisnība, ka par to tiek runāts. Tas ir labi, ka viņi veido sabiedrības veidokli, ka ir nepieciešamas pārmaiņas. Šobrīd nav pat svarīgi, ar ko tas beigsies, kāds būs gala rezultāts. Patlaban svarīgi ir šo procesu iekustināt. Man šķiet ļoti simpātiski, ka Ķīļa kungs maina pašus pamatus, filosofiju – ka izglītības sistēma vissvarīgākais nav viss pedagoga alga, bet gan svarīgākais ir tas, ka šī darba rezultātā rodas jauns starptautiski konkurētspējīgs cilvēks ar valodu zināšanām, lemtspēju, ar spēju domāt plaši un pārējo. Tā ir fundamentāla atšķirība no tās retorikas, kura bija izglītības sistēma līdz šim.

Man patīk arī tas, ko patlaban dara ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts. Viņam pietika drosme pateikt, ka viņš nesaprot, kāpēc mums ir vajadzīga šāda biodegvielas ražošanas un kopumā atjaunojamo energoresursu politika Latvijā, kas ir pārvērsta par politbiznesa politiku. Viņš spēj nekautrējoties publiski paust savu viedokli par industriālo politiku.

Man pat nav svarīgi, vai mēs šīs lietas saprotam līdzīgi, ir svarīgi, ka viņš virza viedokli par to, ka ir nepieciešama ražojošas ekonomikas izaugsme, ka tas ir Latvijas pamats. Šī retorika fundamentāli atšķiras no visiem iepriekšējiem ekonomikas ministriem.

Tās ir lietas, ko es novērtēju. Bet man nepatīk, piemēram, tas, ka VARAM nav spēris soli uz priekšu un publiski nav definējis, pat kāda varētu būt turpmākā Latvijas teritoriālā pārvaldība. Ir radusies Latgales programma, bet kāds ir kopumā Latvijas teritoriālās attīstības koncepts un kā caur pārvaldības reformu to īstenot – iestrāžu nav... Gribu atgādināt, ka mums teritoriāli administratīvā reforma taču tā arī nav pabeigta. Mums ir izveidotas tikai pirmā līmeņa pašvaldības – 110 novadi un deviņas pilsētas, bet mums nav otrā līmeņa pārvaldības sistēmas. Mums tagad ir retorika, vai tām maz būt vai nebūt pašvaldībām. Taču, manuprāt, būtu jāveido piecas nopietnas reģiona institūcijas, kuras savā reģionā spēj plānot un pārvaldīt gan izglītības, veselības, gan arī ceļu un pakalpojumu tīklu, turklāt tām būtu jānodod arī nozīmīgi resursi, lai šos plānus varētu īstenot. Kāpēc gan visam finansējumam jānāk centralizēti nozaru griezumā, kāpēc šiem reģioniem nevar uzticēt veikt virkni funkciju un tam atvēlēt arī līdzekļus? Un tā ir ļoti būtiska problēma. Šobrīd mums ir tikai kafijas forumi, bet mums nav lemttiesīgi un finanšu spējīgi forumi, kas veidotu teritoriju par dzīvotspējīgu sociāli ekonomiski attīstības struktūru. Patlaban izskatā, ka politiķiem vienkārši ir bailes par to runāt, jo ir bailes no varas pārdales uz reģioniem.

 

Programma, tās izpilde un tas, kam ir gājuši cauri Latvijas iedzīvotāji, no SVF, EK un daudziem citiem ekonomistiem ir atzinīgi novērtēts. Iekšienē šī programma tiek vērtēta ļoti neviennozīmīgi. Kāpēc Latvijas iedzīvotāji nespēj novērtēt to, ko ārvalstīs daudzi sauc par veiksmes stāstu?

Būsim godīgi – atzinīgi vārdi ir izteikti visām trim Baltijas valstīm. Latvijai vienkārši bija konkrēts dokumentu kopums un aizdevuma līgumi, abām kaimiņvalstīm tādu nebijanebija, bet bija rīcība, kas bija ļoti tuva mūsējai.

Es pat uzskatu, ka mums nav nekas tāds vēl izdarīts, ar ko mēs patiesi varētu lepoties. Tas, kas ir šīs programmas ietvaros darīts, ir veidojusies kā racionāla reakcija un rīcība reaģējot uz apstākļu pārmaiņām. Nekas vairāk tas arī nav.

Tā ir bijusi racionāla rīcība uz notiekošo. Ja mums būtu pieejami brīvi finanšu resursi kā ASV, jo tā vienkārši emitē savus dolārus, ko pārējā pasaule pieņem par maksāšanas līdzekli, vai kā Lielbritānija, kuras centrālā banka emitē sterliņa mārciņas un kuras pārējā pasaule, lai arī ar mazāku apetīti, tomēr arī pieņem par maksāšanas līdzekli, tad varbūt arī Latvijai nebūtu bijis iespējams iekšpolitiski šādus lēmumus pieņemt. Šie lēmumi vienkārši bija racionāli konkrētajā finanšu tirgus situācijā, jo Latvijas valūta netiek atzīta par starptautiski konvertējamu valūtu un, lai iegūtu nepieciešamos finanšu resursus, bija jāaizņemas ārvalstu finanšu tirgos, kas mūsu toreizējai ekonomiskajai struktūrai tolaik naudu vienkārši nedeva.

Ja mēs būtu izdarījuši vēl visu to, ko mēs neesam izdarījuši, tad mums patiešām būtu pamats ar ko lepoties. Es negribu teikt, ka viss ir slikti un nepareizi. Nē, ir daudz lietu, ko esam izdarījuši. Bet mēs to esam izdarījuši tāpēc, ka citādi mēs vienkārši nevarējām darīt. Mēs esam rīkojušies tā, kā dzīve mūs ir spiedusi rīkoties.

Tas, kāpēc mēs nonācām pie šādas situācijas, bija mūsu nekonkurētspēja, kas bija radusies uz patēriņa daļas nesamērīga pieauguma, salīdzinot ar produktivitāti, ko šī ekonomika spēj nodrošināt. Iekšējā devalvācija faktiski nenozīmēja neko citu kā atgriešanos pie tā ieņēmumu līmeņa, ko ekonomikas produktivitāte spēja nodrošināt un neko vairāk.

 

Kāpēc cilvēki neviennozīmīgi vērtē – tāpēc, ka viņi jau parasti nevērtē pašu programmu un tās ieviešanas rezultātus, bet gan vērtē to, vai viņi dzīvo labāk vai sliktāk.

Un viņiem ir taisnība – mēs noteikti šobrīd vēl dzīvojam sliktāk nekā 2008.gadā. Mēs esam pazaudējuši ap 185 tūkstoši darba vietu. Vai tas ir noticis programmas rezultātā? Taču nē! Cilvēki vienkārši nepadomā par to, ka ir pazudusi aptuveni divu miljardu liela kapitāla ikgadēja ieplūde nekustamā īpašuma sektorā, uz kura turējās lielā mērā būvniecības, būvmateriālu ražotāju, transporta, finanšu, tirdzniecības nozare un sekundāri arī mazumtirdzniecības nozare. Un pat – valsts pārvalde ar savu nesamērīgi uzaugušo štatu. Šo divu miljardu pazušanu jau neviens neredz un ļaudis saka, ka programma radīja problēmās. Nē, programma palīdzēja šīs problēmas pārvarēt.

Diemžēl politiķi tā to neskaidro un par to nerunā. Tāpēc es noliecu galvu tā laika finanšu ministra Ata Slaktera priekšā, ka viņš nav vairījies no svarīgiem lēmumiem, asām tēmām un pozīcijas paušanas.

Kopā ar tā laika premjeru Ivaru Godmani viņi šo programmu izcīnīja, ieviesa un realizēja, panākot atbilstīgus Saeimas, EK, SVF balsojumus. Latvijā tagad saka, ka ir Dombrovska programma. Tomēr Dombrovskis šajā programmā nav ienesis praktiski neko jaunu. Viņa nopelns ir tas, ka viņš ir spējis stabilizēt Saeimu un viņi pēdējos 2 gados ir konsekventi pieņēmuši lēmumus programmas īstenošanai. Repše tad kā finanšu ministrs šīs programmas attīstīšanā un noturēšanā bija daudz stiprāks par Dombrovski. Tā nav Dombrovska programma. Kaut viņš šodien ir tās karogs.

 

Bet viņš šobrīd saņem aplausus. 

Man nav žēl, ka viņš saņem aplausmus. Viņš tos pat ir pelnījis. Man ir žēl, ka saņemot tos, viņš vairs nedara tās lietas, kas ir noteicošas tālākā izaugsmē, jo vienkārši vairs nav spiediena to darīt. Proti, nekas netiek darīts darbaspēka kvalifikācijas palielināšanā, ekonomikas izaugsmes mērķtiecīgā atjaunošanā pēc būtības, jo tas, kas līdz šim ir noticis, ir noticis tāpēc, ka valdība tam nav traucējusi.

Manuprāt, Latvijai tolaik laimējās, ka Godmanis bija premjers un Slakteris – finanšu ministrs. Tikai man šķiet, ka diez vai kādreiz to sabiedrība novērtēs.

Lai kā arī nebūtu, mūsu valsts īstenotais plāns dominējoši ir sasniedzis paredzētos rezultātus- ekonomikas izaugsme – vēl trausli, tomēr ir atjaunojusies. Jā, tā ir zemākā līmenī kā pīķa 2007. gadā – tomēr atkal ir pieaugoša. Valsts budžets ir stabilizējies. Jā, joprojām ar deficītu un zemākā līmenī – tomēr pagaidām vēl prognozējami savācams un valsts eksistenci nodrošinošs.

Nodarbinātība ir ļoti zemā līmenī – tomēr vairs nesarūk un palēnām sāk pieaugt, bet sociālā atbalsta politika tomēr spējusi saglabāt iedzīvotāju fiziskās izdzīvošanas spēju tik smagajos ienākumu krituma vai pat zaudēšanas apstākļos. Latvijas maksājumu bilance līdzsvarojusies, bet tās deficīta finansēšanas avoti kļuvuši salīdzinoši ilgtspējīgi. Valsts kredītspēja finanšu tirgū atgūstas un Latvija spējusi pārdot pirmās obligācijas, arī ekonomikas iekšienē atjaunojusies kreditēšana – gan biznesa attīstības, gan privātā patēriņa. Ekonomikas struktūra būtiski uzlabojusies, palielinoties reālās ekonomikas nozīmei, bet rūpniecība, lauksaimniecība un meža nozares savu izlaidi un eksporta apjomus salīdzināmās cenās ir pilnībā atguvušas un pat palielinājušas.

Tas bija plāns, kas izstrādāts Latvijā, kuru vairuma Latvijas iedzīvotāju vārdā pieņēma likumdevējs un ko atzina starptautiski finansētāji un sniedza tā īstenošanai finanšu resursus.

Iespējams, ka varēja būt arī citāds plāns, un ne tikai valsts ekonomikas maksātnespējas plāns. Bet – to neviens neizstrādāja līdz mūsu tiesību nacionālajā un starptautiskajā vidē realizējamam īstenošanas mehānismiem, līdz politiskam akceptam, līdz strādājošam finansēšanas mehānismam, kas nodrošinātu praktisku valsts, tās ekonomikas uzņēmumu un iedzīvotāju ekonomisko vajadzību. Un,- kādi būtu varējuši būt tā rezultāti, ja tāds vispār varēja tapt – to neviens vairs neuzzinās – jo arī mūsu kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva, arī bez starptautisko aizdevēju spiediena, būtībā gāja to pašu ceļu ko Latvija. Un ar līdzīgi pozitīviem rezultātiem.