Te pielikuma bilde "Dabasgāzes patēriņš"

 

Dabasgāzes imports 2022.gadā samazinājās par 28%. Un tas nebija tāpēc, ka gāze nebūtu bijusi pieejama. Jautājums bija cenā. Kaut tramvajos stāsta, ka esot arī bijis "ieteikums" gāzi elektroenerģijas ražošanai lietot iespējami maz, lai saglabātu krājumu nenosalšanai patiešām krīzes gadījumam. Oficiālu šādu ziņu neesmu sastapis. Tomēr neprātīgi dārgās elektroenerģijas pastiprinātais imports pie gana drastiskas gāzes patēriņa samazināšanas koģenerācijā, norāda, ka šāds "ieteikums" patiešām ir bijis praksē ievērots.

Man pašlaik nav pieejama informācija par gāzes darījumu cenām Latvijā. Bet TTF cenas (Eiropas references cena) grafiks 2022.gadam uz iepriekšējā gada fona ir tik iespaidīgs, ka pietrūkst aprakstošo epitetu. Pīķa brīdī tā sasniedza 311 EUR/MW*h, un tas bija vairāk nekā 15 reizes dārgāk nekā bija 2021.gada sākumā. Gāzes enerģija, attiecībā pret naftas enerģijas vērtību, pīķa brīdī bija vairāk nekā 5 reizes dārgāka, kaut visu pēdējo desmitgadi šī attiecība svārstījusies drīzāk ap 0,6 => tātad enerģija naftā visu šo laiku bijusi 1,5-2 reizes dārgāka.

 

Te pielikuma bilde "Naftas/gāzes attiecība"

 

Gāzes patēriņa samazinājums nekādi nebija vienmērīgs visiem patēriņa virzieniem. Lielākais, kā jau augstāk teicu, bija pārveidošanas sektorā- 36 %, bet lielajā koģenerācijā - pat par 38%. Visām biznesa nozarēm šīs gāzes cenu līmenis šķitis grūti, pieņemams, un, kur iespējams, veikta enerģijas avotu diversifikācija, kas ļāvusi dabasgāzes patēriņu samazināt vidēji par ~30%. Pa nozarēm pārmaiņas redzamas lielajā tabulā.

 

Te pielikuma bilde "Gāzes patēriņa struktūra"

 

Mans lielais pārsteigums ir tā sauktie "pārējie patērētāji - komerciālais (ne augstāk nosauktās nozares) un sabiedriskais sektors". Tas izrādījies krietni mazāk elastīgs, un gāzes patēriņu samazināja vien par 5%.

Līdzīgi arī mājsaimniecības - skaļi čīkstēja par dārgajām cenām, bet dabasgāzes patēriņu samazināja vien par ~9%. Visticamāk, sava loma te bija arī valsts noteiktajam atbalstam mājsaimniecībām, kas laikam krietni samazināja motivāciju meklēt patiešām sabiedrībai lētākus enerģijas risinājumus.

Uzņēmumiem, kam šāda atbalsta nebija, adaptācijas motivācija bijusi par kārtu augstāka.

Tāpēc nav brīnums, ka mājsaimniecību daļa kopējā dabasgāzes galapatēriņā turpināja pieaugt, pārsniedzot jau 35%.

Līdz ar to par 1 TW*h nepiepildījās mana pagājušās vasaras prognoze, ka dabasgāzes patēriņš Latvijā samazināsies līdz <7 TW*h.