Pašvaldībās

Pustukšīši

Uz pamestām lauku sētām, kuru ainavā kļūst aizvien vairāk, latvieši mēdz noraudzīties ar skumjām, tomēr kā uz neglābjamu urbanizācijas procesu, kas notiek visā pasaulē. Taču tas ir maldīgs priekšstats. Lauku iztukšošanās tempi Latvijā sen pārsniedz dabiskos procesus, un speciālisti brīdina par tuvojošos katastrofu

 

Sēlijas «sirds» Viesīte, kā savas dzimtas šūpuli nodēvējis akadēmiķis Jānis Stradiņš, rudens darbdienā ir ieslīgusi gleznainos dzeltensarkanu lapu pauguros un rāmā klusumā. Ielu tukšumu brīžiem pāršķel automašīnas, ņipra dzīvība sprēgā vien bērnudārza un skolas pagalmos. Kāds pensionāru pāris sētsvidū gatavo ziemai malku. Mazpilsētas ainavā izceļas majestātiskā padomju laikos projektētā kultūras pils un divi policijas apvidus auto, kuru klātbūtne liecina, ka Jelgavas nelaime ir izraisījusi reidu lēkmi uz visiem sen zināmām «točkām».

 

«Pēdējos gados iet tik uz leju,» Viesītes mēra Jāņa Dimitrijeva balss pieklust, kad lūdzu raksturot Lietuvas pierobežas mazpilsētas perspektīvas. Viņš ir entuziastiski stāstījis, kā pilsēta kopš neatkarības atjaunošanas kārpījusies, taču atbildes uz lielo jautājumu nav. «Nu ir jāstrādā,» mērs stingri piebilst.

 

Viesīte — viens no kādreizējās agrofirmas Daugava attīstības centriem — tirgus ekonomikas apstākļos izrādījusies konkurētnespējīga. Bizness darba vietas rada tuvāk Rīgai — pēdējā desmitgadē pilsēta kopā ar apkārtējo novadu ir zaudējusi ceturto daļu iedzīvotāju. Viesītē ir ap 2000 iedzīvotāju, novadā kopā ap 4500. Lielākais darba devējs ir publiskā pārvalde, apkārtnē ir vairākas stipras zemnieku saimniecības, pāris nelielas ražotnes, veikali, daļa cilvēku strādā mežistrādē — nodarbinātības struktūra ir tipiska daudzām lauku apdzīvotām vietām.

 

Šogad Viesīte piedzīvoja kārtējo triecienu — aizvērta arodvidusskola, jau otrā novadā. «Vajadzēja, vajadzēja cīnīties,» Dimitrijevu sarūgtina iepriekšējā domes sasaukuma vadības padošanās. Viņš ir apņēmies nepieļaut apjomīga grausta rašanos pilsētā un pārņemt arodskolas ēkas, lai arī pašvaldībai tas ir liels slogs. Vienīgi papildu izmaksas sola arī bērnu un jauniešu centrs, ko Dimitrijevs grib atjaunot, jo «ja nebūs jauniešu centra, nu tad pavisam ir cauri».

 

Kamēr valsts pārvalde un bizness mūk no mazpilsētas, vietējie kā spītēdami izdomājuši uztaisīt jaunu — Sēlijas — muzeju ar aizraujošu vēsturiskā dzelzceļa ekspozīciju un novadnieka Paula Stradiņa memoriālo istabu. Viesītē tradicionāli ir bijusi vitāla kultūras dzīve, kas pievilinājusi cilvēkus no plašas apkārtnes. «Ir bijis tā, ka vienā dienā spēlē Prāta vētra, otrā — Līvi,» Dimitrijevs piemēram raksturo aktivitātes brīvdabas estrādē. Tomēr vērienīgās kultūras pils telpas, starp kurām ir reģionā vienīgā kinozāle, piepildīt kļūst aizvien grūtāk. «Tikko koris pazaudēja ļoti labas balss īpašnieku — jauns puisis, aizbrauca uz ārzemēm,» nopūšas kultūras pils vadītāja Raisa Vasiļjeva.

 

Viesīte ir zaudētāja ne tikai tirgū, tai vieta nav atradusies arī valsts stratēģijas dokumentos, kas pasludinājuši, ka resursi tiks koncentrēti tā dēvētajos attīstības centros — 9 republikas statusa pilsētās un 21 mazākā pilsētā, kas pamatā ir bijušo rajonu centri. Kāda loma valsts vīzijā ir mazpilsētām, atbildes uz šo jautājumu nav arī aizejošajam reģionālās attīstības ministram Edmundam Sprūdžam. Pēc garas, garas klusuma pauzes viņš atbild: «Jautājums ir parasts tādā ziņā, ka bieži uzdots. Bet uz to nav politiski populāras atbildes, jo esmu pārliecināts, ka novadam ar 2000 iedzīvotāju nāksies meklēt sadarbības, ja ne apvienošanās iespējas ar kādu lielāku novadu.»

 

Valsts cer, ka lielāki novadi ar pilsētām kā vilcējspēkiem būs panaceja, kas nodrošinās attīstību visā Latvijā. Tomēr joprojām nav atbildes, kāpēc kādam būtu jāiegulda Naukšēnos, Durbē, Dagdā vai Neretā, un nevis Salaspilī vai citos Pierīgas novados, kur pašlaik koncentrējas attīstība un cilvēki. Pēdējā desmitgadē iedzīvotāju skaits Latvijas reģionos ir dramatiski sarucis — ceturtajā daļā teritorijas samazinājums pārsniedz 20%, divās trešdaļās — 15%. No Baltinavas, Aglonas, Ciblas, Alsungas ir aizbraucis katrs trešais iedzīvotājs. Piedevām iedzīvotāju skaits krīt ne tikai perifērijā, bet arī valsts vidienē un visās reģionu pilsētās («vilcējā» Daugavpilī — par 19%). Vienīgās teritorijas, kur iedzīvotāju skaits aug, ir ap Rīgu, dažās pat triecientempā. Garkalnes novadā tas palielinājies par 129%, Mārupē — par 85%.

 

Autoru kolektīvs, kurā bija vairāku augstskolu un zinātnes institūciju pētnieki, pērn veica pētījumu par Latvijas lauku telpas attīstību un secināja — turpinoties depopulācijas procesam, sekas var būt «katastrofālas» un lauki faktiski kļūs dzīvošanai nepiemēroti. Pilnvērtīgai apdzīvotai vietai jāpilda trīs pamatfunkcijas: dot dzīves un darba vietu un socializēšanās iespējas. Cilvēkiem turpinot aizbraukt darba vietu trūkuma dēļ, samazināsies arī socializācijas iespējas. «Paliek vien dzīvotne, kas samazinātas un sadārdzinātas mobilitātes apstākļos arī var būt izzūdoša,» teikts pētījumā. Šis ar ES fondu atbalstu tapušais pētījums guļ plauktā neizmantots.

 

Pārmaiņas iekonservētas

«Modernajās ekonomikās notiek līdzīgi procesi, tomēr Latvijā tiem vajadzētu būt dabiski mērenākiem — apdzīvotām vietām no kartes nebūtu jāpazūd,» raksturo viens no pētījuma autoriem, LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes asociētais profesors Pēteris Šķiņķis. Pirms diviem gadiem Latvijā plaši izskanēja ziņa par pirmo ciemu — Degļiem Daugavpils novadā, ko svītroja no adrešu reģistra, jo tajā vairs nebija nevienas apdzīvotas mājas. Toreiz atklājās, ka Latvijā vēl ir simtiem līdzīgu «papīra» ciemu.

 

«Te ir sakrājušies divi notikuši un viens nenoticis process,» depopulācijas iemeslus skaidro Latvijas valsts agrārās ekonomikas institūta pārstāvis, ekonomikas doktors Andris Miglavs, kurš arī piedalījās pētījuma tapšanā. Viens ir tradicionālo lauku nozaru — lauksaimniecības un mežsaimniecības — dramatiska pārstrukturēšanās. Modernajā ražošanā tik daudz darba roku vairs nevajag. «Padomju laikā uz vienu strādājošo bija astoņas govis, tagad 50—60 govis,» raksturo Miglavs. Otrs process ir industrijas pazušana — daudzās mazpilsētās padomju laikos bija rūpniecības uzņēmumi, sākot ar dārzeņu konservēšanas cehiem un beidzot ar radiotehnikas rūpnīcām. To vietā lielākoties nekas nav nācis. Pieprasījums pēc lauku darbaspēka ir objektīvi samazinājies un pētnieki lēš — tendence turpināsies, jo lauksaimniecībā joprojām ir ap 50 tūkstošiem «slēptu bezdarbnieku,» kā viņus dēvē Miglavs. Viņi rosās piemājas saimniecībās, kas nesniedz pietiekamus ienākumus. Agrāk vai vēlāk viņi meklēs citus risinājumus. Kāds aizies pensijā, kāds paplašinās savu saimniecību, bet daudziem par risinājumu kļūs aizbraukšana. «Ir labi, ja uz Latvijas pilsētām, bet, ļoti iespējams, citām zemēm.»

 

Nenotikušais process — nekas nav darīts, lai pazūdošās darbavietas aizvietotu ar citām. «Sabiedrībai emocionāli nepatīk, ka lauki paliek tukši, bet rīcību tā nav prasījusi,» politiskās izvēles raksturo Miglavs. Asus vārdus par nenotikušo lauku sociālekonomisko transformāciju gan Miglavs, gan Šķiņkis velta Zaļo un zemnieku savienībai, kas uzmetusies par lauku aizstāvjiem, bet sāpīgos procesus tikai «kamuflē», solot subsīdijas visiem un tādējādi «pērkot balsis». Reformu piedāvājuma, lai saglabātu cilvēkiem reālas iespējas dzīvot laukos, nav. «Tas ir bijis totāli bremzējošs faktors,» saka Šķiņķis. «Politiskie noziedznieki,» ir noskaities Miglavs.

 

Aizbraucot agrobiznesā nodarbinātajiem, zūd pamats darba vietām arī citos sektoros — slēgtajās skolās, poliklīnikās, veikalos, kafejnīcās, frizētavās. «Depopulācijas risks ir līdz pat 40%, ja lauku telpā nerodas jaunas darba vietas nozarēs, kas var uzņemt no agronozarēm aizgājušos,» teikts minētajā pētījumā. Pēteris Šķinķis uzsver — ja aizbrauc uzņēmīgie cilvēki, «teritorija sāk slāpt no aktivitātes trūkuma, kļūst inerta», un tādu vairs neglābs vislielākais atbalsts.

 

Tukšums rada vēl lielāku tukšumu, jo tas kļūst nepanesams tiem, kam pašiem iet labi. Antropoloģijas doktore, Oksforda universitātes pētniece Dace Dzenovska pētījumā Aizbraukšana un tukšums Latvijas laukos stāsta par kāda pagasta pārvaldes vadītāju Intu, kura katrreiz, kad viņai darba vajadzībās jābrauc uz kādu ciemu, meklē iemeslus nebraukt, jo «tur ir tik nepatīkami tukšs». «Tik tiešām, ainavā bija jūtama pamestība,» savu braucienu uz minēto ciemu apraksta Dzenovska. «Es pat apstādināju mašīnu un apsvēru iespēju tālāk nebraukt. (..) Vairums māju bija tumšas, tikai dažās varēja redzēt televīzijas bālganzilo gaismu. Uz ielas nebija neviena cilvēka. Vairākām mājām bija izsisti logi un aizauguši dārzi — skaidra pamestības pazīme. (..) «Mēs izmirstam, lēnām mirstam,» saka Inta. Man arī radās sajūta, ka ciems lēni mirst kopā ar vecajiem, viņu mājām un viņu dārziem,» raksta Dzenovska.

 

Pētnieki ir vienprātīgi, ka lauksaimniecībā un mežsaimniecībā nodarbināto Latvijā ir par daudz, tomēr tas automātiski nenozīmē, ka laukos dzīvo nesamērīgi daudz cilvēku. Pašlaik to īpatsvars ir ap 32% — tikpat, cik tādās labklājības valstīs kā Austrija un Itālija, tikai tur lielākā daļa lauku iedzīvotāju ir nodarbināta citās nozarēs. Eiropas valstīs urbanizācijas līmenis ir ļoti atšķirīgs. Piemēram, Īrijā laucinieku ir vēl vairāk kā Latvijā — 38%, Vācijā — 26%, Skandināvijas valstīs — 21–13% robežās, bet vismazākais īpatsvars ir Beļģijā — 3%. Pēc Pasaules bankas datiem, Latvijā un Lietuvā 2011.gadā bijis Eiropā visstraujākais lauku iedzīvotāju skaita kritums. Jāņem vērā, ka aizbraukšanu vēl papildina sliktā demogrāfija, proti, Latvijā  ik gadu nomirst vairāk cilvēku nekā piedzimst.

 

Bezdibenis starp Rīgu un reģioniem

Pētnieki ir pārliecināti, ka vēl viens būtisks lauku problēmu iemesls ir vājās pašvaldības un kompleksa teritoriju attīstības redzējuma trūkums. Tā rezultāts ir sabiedrības dzīvei nepiemērots transporta, izglītības un veselības aprūpes iestāžu tīkls. Latvijas teritoriju katra savā sektorā nekoordinēti ir pārvaldījušas ministrijas, bet no pašvaldību izlīdzināšanas fonda atkarīgajām pašvaldībām ir tikai «sociālās aģentūras funkcijas», kā raksturo Miglavs. Šķiņķis min piemēru, ka nesadarbojas pat vienai ministrijai padotie uzņēmumi, līdz ar to nav sperts pat pussolis, lai izveidotu savstarpēji papildinošu sabiedriskā transporta — dzelzceļa un autobusu — tīklu. «Latvijas teritorija pēdējos piecpadsmit gados ir pārvaldīta haotiski vai kaitnieciski,» uzskata Miglavs.

 

Ilgus gadus Latvija ir bijusi Eiropas antirekordiste pēc reģionu attīstības radītāja, kas salīdzina IKP uz vienu iedzīvotāju dažādās valsts reģionos. Tas nozīmē, ka mūsu valstī ir visnevienmērīgāk attīstītā teritorija. Krīzes gados šis rādītājs ir mazliet uzlabojies, ko speciālisti skaidro ar salīdzinoši stabilo lauksaimniecības sektoru iepretim straujākam ekonomikas kritumam pilsētās. Tomēr joprojām reģionālās nevienlīdzības rādītājs Latvijā ir trešais augstākais ES. 

 

Lai līdzsvarotu teritoriju attīstību, Eiropas valstis īsteno reģionālās attīstības politiku — piemēram, mazāk attīstītās vietās finansē biznesam nepieciešamo infrastruktūru vai piešķir atbalstu uzņēmumiem tiešu dotāciju, garantiju vai aizņēmumu veidā. Viesītes domes priekšsēdētājs Dimitrijevs stāsta par kādā Autrumvācijas mazpilsētā nolūkoto pieredzi, kur valdība finansē vecās apbūves atjaunošanu un jaunajām ģimenēm, kas turp pārceļas, piešķir dotāciju mājokļa iegādei.

 

Reģionālās attīstības jēdzienu saturošu politisku dokumentu nav trūcis arī Latvijā, taču praktiski un mērķtiecīgi tā nav parādījusies. Atsevišķos periodos ir bijuši atbalsta pasākumi uzņēmējdarbībai reģionos, pamatā ES fondu finansēti. ES nauda ir vienīgais plānotais reģionu atbalsta veids arī turpmākajos gados, taču tās efektu uz lauku telpu speciālisti vērtē pretrunīgi.

 

Kā minēts, stratēģiskie dokumenti paredz attīstību koncentrēt 9 nacionālās un 21 reģionālās nozīmes pilsētā, kurām būs pieejama lauvas tiesa ES fondu. Stratēģijas pamatā ir pieņēmums, ka pilsētu attīstība vilks līdzi lauku teritorijas, un cilvēki varēs dzīvot laukos un braukt uz darbu pilsētā. «30 kilometri mūsdienās vairs nav liels attālums,» saka zemkopības ministre Laimdota Straujuma. 

 

Speciālisti 9+21 koncepciju sauc par soli uz priekšu, taču ne Šķiņķis, ne Miglavs netic starojuma izplatībai uz laukiem — galvenais iemesls ir pašu pilsētu vājums. Miglavs pētījis vienu no devītnieka pilsētām Valmieru un secinājis, ka tā pati zaudē darbaspēku un uzsūc to no apkārtnes teritorijām. Cilvēki neredz lielu jēgu strādāt Valmierā (bieži — par zemu atalgojumu) un braukt uz mājām Mazsalacā. Reģionu pilsētas arī nespēj uzņemt visus laukos bez darba palikušos.

 

Pilsētu vājumam ir dziļas saknes, kas meklējamas Latvijas ekonomikas sliktajos konkurētspējas un produktivitātes rādītājos, zemas pievienotās vērtības biznesā, neatbilstošajā izglītībā utt. Kā saka Šķiņķis, starojums var būt pilsētām, kas ģenerē ekonomisko vērtību. Pilsētas, kurās par ES naudu izremontētas mājas un noasfaltēti ceļi, būs vienkārši pievilcīgas. «Bet tad tās vajag attīstīt. Ierobežota finansējuma apstākļos ir loģiski attīstību koncentrēt noteiktos centros,» valsts izvēlēto ceļu aizstāv Straujuma.

 

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā stāsta, ka pēdējos gados ir piestrādājuši, lai pašvaldības uz ES fondiem skatītos nevis kā uz naudu, kas «jāapgūst» projektos, bet investīcijas dotu reālas darba vietas. Tā būs viena no prasībām nākamajā ES fondu periodā, turklāt priekšrocība būs projektiem, kas radīs ietekmi uz apkārtējām teritorijām. «Būtiskais ir veidot domāšanu, ka attīstības centra atbildība nav tikai divas ielas no Ziemeļiem uz Dienvidiem un divas šķērsām, kas iepriekšējā plānošanas periodā lielā mērā ir noticis,» atzīst Sprūdžs.

 

Lauku ekonomikas dažādošana?

Lauku attīstības pētījums deklarē, ka apdzīvotības saglabāšanai ir svarīgi, lai lauku telpā rastos ar agrobiznesu nesaistītas darba vietas. Miglavs ir vēl konkrētāks — nepieciešama reindustrializācijas politika.

Valsts Stratēģija 2030 gan paredz pretējo —  nelauksaimnieciskajai ražošanai laukos nav vietas. Vienlaikus gan stratēģija deklarē mērķi «dažādot lauku ekonomiku, attīstot lauku tūrismu, amatniecību, bioloģisko lauksaimniecību, derīgo izrakteņu ieguvi un būvmateriālu ražošanu, transporta un citu pakalpojumu uzņēmumu attīstību, klasteru veidošanos». Bet ministrs Sprūdžs atklāti paziņo, ka nelauksaimnieciskais biznesas laukos «nav un nebūs reāls darbs devējs». Pēc Sprūdža domām, laukos veiksmīgi būs tikai tie, kas izmanto zemes resursu, tāpēc aicina sistemātisku atbalstu novirzīt zemnieku kooperācijai, kas produktīvā ražošanā varētu ievirzīt mazo saimniecību īpašniekus.

Valdība turpina uz laukiem skatīties tikai caur lauksaimniecības prizmu, katrā ziņā vērienīgie lauku atbalsta rīki ir tikai Zemkopības ministrijas rokās. Provizoriski tiek lēsts, ka nākamajos septiņos gados Latvijas laukos, pamatā lauksaimniecībā, no ES fondiem ieplūdīs ap 2,5 miljardiem eiro. Lauku attīstības programmas ietvaros 92 miljonus eiro gan iecerēts atvēlēt nelauksaimniecības uzņēmējdarbībai un salīdzinoši neliela ar lauksaimniecību nesaistīta biznesa atbalsta programma bija arī iepriekšējā periodā.

Arī pašas lauksaimniecības potenciāls ne tuvu nav izsmelts, uzsver Miglavs. Jaunas darba vietas var rasties, gan efektīvi izmantojot visu lauksaimniecības zemi (pašlaik tiek lēsts, ka katrs ceturtais lauksaimniecības zemes hektārs netiek izmantots produktīvi), gan pagarinot produkcijas pievienotās vērtības ķēdi. Proti, eksportējot nevis izejvielu, bet aizvien komplicētākus produktus. Lauku pētījumā minēts, ka šādi «var panākt produkcijas apjomu vairāk nekā divkārtēju palielināšanos meža nozarē, pusotrkārtīgu — zivsaimniecības nozarē un gandrīz tikpat lauksaimniecības un pārtikas ražošanā».

 

Ceļi ir visur

Vēl viens virziens, kuru pētnieki aicina iet — pārdalīt varu un lielāku atbildību par teritoriju attīstību nodot pašvaldībām, vienlaikus nodrošinot to funkcijām atbilstošu ieņēmumu bāzi. «Pašatbildība saistīta ar veselīgu sabiedrības struktūru pastāvēšanu. Aktivitāti vairo aktivitāte, nevis nauda,» saka Šķiņķis. Pie tam Latvijā būtu nepieciešamas otrā līmeņa pašvaldības — plānošanas reģioni vai apriņķi, kas var uzņemties reģionu funkcijas un tajos veidot jaunu, resursiem atbilstošu, «veselīgu dzīves telpu uzturošu» publiskās pārvaldes pakalpojumu tīklojumu. «Nešķiesties, bet nenošķirt,» Šķiņķis nosauc pieeju infrastruktūras pārveidei.

Latvijas valdība pašlaik ir koncentrējusies uz novadu robežu paplašināšanu, un par otrā līmeņa pašvaldībām nedomā. Tā nopietni neuztver arī aicinājumus pašvaldībām uzticēt vairāk funkciju. Sprūdžs nepiekrīt vērtējumam, ka pašreizējās pašvaldības būtu ekonomiski impotentas — daudz ko tās varot ietekmēt. Pašvaldību ministrs atbalstītu uzņēmumu ienākuma nodokļa atdošanu pašvaldībām, bet tam iebilst Finanšu ministrija. «Dienaskārtībā ir jautājums» par ceļu tīkla nodošanu pašvaldībām, taču tas nenotiks, kamēr būs sīkie novadi. Viņš gan piekrīt, ka reģionu attīstībai līdz šim traucējusi sektorālā pieeja, taču to labošot jaunās reģionālās politikas pamatnostādnes, kas visām ministrijām liks vadīties pēc vienotiem pamatprincipiem. Kā var saprast, runa ir par to pašu resursu koncentrāciju 9+21 centrā.

Pretēji valdošajai retorikai, ka zemā iedzīvotāju blīvuma dēļ reģionos ir nepamatoti cerēt uz labiem ceļiem, Šķiņķis efektīvu un kvalitatīvu ceļu tīklu sauc par elementāras «higiēnas jautājumu». Tiesa, arī viņš piekrīt, ka pašlaik «tiek uzturēts neuzturams», vēsturiski veidojies ceļu tīkls, kas jāpielāgo izmantojumam — nodrošinot ātru savienojumu ar attīstības centriem, bet pārējiem piešķirot mazāku nozīmi. Šķiņķis uzsver arī adekvātas sabiedriskā transporta sistēmas nepieciešamību.

Ceļu stāvokli daudzi laukos pašlaik uzskata par traucēkli biznesa attīstībai. Uzskatāms piemērs — neapstrādāta zeme visbiežāk ir pie nolaistiem ceļiem. Uzņēmējs un lauksaimnieks Uldis Krievārs stāsta par gadījumu, kad banka bijusi ar mieru dot kredītu ražotnes attīstībai Valmierā, bet ne 20 kilometrus no tās, jo ražotni nevarēšot pārdot sliktā ceļa (un neperspektīvās lauku vides) dēļ. Viņš piesauc Somiju, kur mežus caurauž sīks ceļu tīkls, jo «viņi lieliski apzinās, ka mežu vērtība ir tuvu nullei, ja no tiem produkciju nevar izvest». «Latvijā nav tuksnešu. Izņemot varbūt purvus un nacionālos parkus, pārējā zeme ir ražošanā izmantojama. Es nezinu nevienu Eiropas valsti, kura šos resursus atstātu novārtā un nebūvētu ceļus,» saka Krievārs. Viņš min statistiku, ka Somijā ceļu garums uz vienu iedzīvotāju ir 84 metri, Latvijā — 36.

Visbeidzot, pētnieki aicina sabiedrību atbildēt uz jautājumu, vai lauku apdzīvotība ir vērtība, kuras vārdā novirzīt resursus infrastruktūras un pakalpojumu pieejamībai. Tas, ka «piektdienās Rīga evakuējas uz laukiem», liek domāt — arī Rīgai to vajag, min Miglavs. «Tā ir mūsu nacionālā bagātība, ka mums ir tāda teritorija — ezeri, kur peldēt, kalni, kur slēpot, meži, kur sēnes lasīt. Tos vajag pat viszvērīgākajam pilsētniekam.» Lauku apdzīvotību viņš uzskata par visas sabiedrības sociālās labsajūtas un drošības jautājums. Turklāt arī Rīgai ir robežas — 80.gados, kad iedzīvotāju skaits tuvojās miljonam, infrastruktūra ar to netika galā un bija plānota pilnīgi cita transporta sistēma. «Kāpēc jaukt nost esošās apdzīvotības struktūras?» jautā Miglavs, taču vaļsirdīgi atzīst — visas vietas vairs neizdzīvos un viņam nav pilnīgas atbildes, kā destruktīvos procesus laukos pārtraukt, jo, galvenais – trūkst sabiedŗības politiskas vienošanās par teritorijas attīstības procesu maiņu . «Vispirms ir jābūt mērķim. Pašlaik politiskajā dienaskārtībā tā nav,» secina Šķiņķis.