Jaunumi ekonomikā

Cukura reforma. Vieniem nāve, citiem — iespējas

Eiropas Savienības (ES) cukura ražotāji, nokļuvuši citos izdzīvošanas nosacījumos, zināmā mērā var tikai priecāties par kāda sava kolēģa — ražotāja — nāvi. Vēl labāk, ja no industrijas aiziet nevis pa vienam, bet visi kopā — tā teikt, pa valstīm. Tas nozīmē, ka paši varēs dzīvot ilgāk un, kas zina, ne tikai izdzīvot, bet vēl vairāk — kļūt spēcīgāki uz mirušo rēķina.

Viens no reformas virsuzdevumiem — nozarē paliek tie, kas spēj ekonomiski izdzīvot laikā, kad dažādas izmaksas tikai palielinās, bet cukura cena diemžēl, visticamāk, samazināsies. Iespējas strādāt turpmāk ir tiem, kam labāki saimniekošanas apstākļi — labāks klimats biešu audzēšanai, lielākas rūpnīcu jaudas un modernākas tehnoloģijas.

Konkurence, ko radījusi ES izstrādātā un jau vairākus gadus īstenotā cukura reforma, likusi no cukura tirgus izstāties jau vairākām valstīm, bet citu valstu ražotājiem samazināt savu ražošanas apjomu. Jau pērn cukura ražošana pilnībā tika izbeigta Īrijā, tagad par nozares pilnīgu likvidāciju ir paziņojusi Latvija un Slovēnija. Būtiski savas ražošanas kvotas šogad gatavas samazināt Portugāle (kontinentālajā daļā par 78%), Itālija (par 52%) un Grieķija (par 50%). "Tas liecina, ka, visticamāk, šo valstu ražotāji nākotnē varētu pilnībā atteikties no cukura ražošanas. Pieļauju, ka cukura ražošanas nozari varētu pamest arī Somija, iespējams — Čehija. Visticamāk, pēc kāda laika to būs spiesta darīt arī Lietuva, kura šogad vēl tādu lēmumu nav pieņēmusi," uzsver ekonomists Andris Miglavs.

Jāpiebilst, ka ES īstenotajai cukura reformai ir divi savstarpēji saistīti mērķi. Pirmkārt, samazināt kopējos cukura ražošanas apjomus savienības iekšienē, lai, otrkārt, tā varētu beidzot pildīt savas starptautiskās saistības. Lai arī ES amatpersonas uzsver nepieciešamību palielināt cukura nozares konkurētspēju, šo mērķi Latvijas ekonomisti uzskata drīzāk par pastarpinātu, un to, cik tas būs bijis reāls, rādīs jau pēcreformas laiks.

Reforma ar rāmi

ES jau kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma notiek pakāpeniska Kopējās lauksaimniecības politikas reforma. Lielie izdevumi lauksaimniecības atbalstam (aptuveni puse no kopējā ES budžeta aizgāja dažādiem atbalsta maksājumiem), kas padarījuši šo nozari nekonkurētspējīgu ārpus savienības robežām, kļuva grūti panesami pēc tam, kad 2004. gadā ES pievienojās desmit jaunas valstis ar saviem lauksaimniekiem, kas tāpat bija izslāpuši pēc maksājumu labumiem kā viņu kolēģi vecajās ES dalībvalstīs. Tas veicināja visai kardinālus reformu soļus. Izmaiņas jau ir piedzīvojušas laukaugu, cūkgaļas un piena ražošanas nozares. Cukura industrija ir palikusi viena no pēdējām. Turklāt tajā nekādas izmaiņas nebija notikušas kopš 1968. gada.

Līdz šim cukura nozare ir balstījusies uz ražošanas kvotām, un augstās ievedmuitas ir uzturējušas augstu cukura cenu ES iekšējā tirgū. Miglavs uzsver, ka patlaban ES tirgus iekšienē ir izveidojušās daudz augstākas cenas nekā pasaules tirgū. Turklāt, pēc viņa uzskata, cenas pasaules tirgū, lai arī svārstās, nekad neuzkāps līdz Eiropas līmenim. Cukura patēriņš ES ir sarucis, un tas ir radījis cukura pārprodukciju. "Tādējādi sanāca, ka ES ražo vairāk cukura, nekā vajag, turklāt patērētāji maksā vairāk par šo cukuru nekā vajag," piebilst Miglavs.

Reforma paredz, ka vairāku gadu laikā par 36% tiks samazinātas garantētās minimālās cukura cenas. Tas spiedīs nozari pārstrukturēties, un no tās, pieņemot ekonomiskus lēmumus, aizies neefektīvi ražotāji. Turklāt aiziešana tiks kompensēta, un to faktiski apmaksās tie, kas turpmāk vēlēsies strādāt, jo par iespēju palikt būs jāiemaksā noteikta naudas summa Pārstrukturēšanas fondā. Savā ziņā tika izveidota sistēma, kas neprasa papildu līdzekļus no ES nodokļu maksātājiem. Vienlaikus paredzams, ka kopējais ES cukura ražošanas apjoms reformas dēļ varētu samazināsies par 6–7 miljoniem tonnu. Tas nozīmē, ka katru gadu tiks samazinātas agrāk neaizskaramās ražošanas kvotas. Taču tas notiks visai ES industrijai kopumā. Šā gada sākumā (uz 2007./2008. cukura ražošanas gadu) kopējā kvota ražotājiem bija jāsamazina par 10%, kas arī veiksmīgi tika izdarīts. Citu valstu ražotāji no kvotas atteicās pilnībā, citi — daļēji. Tas ļāva tiem, kuri uzskata sevi par stipriem, ražošanu šogad nesamazināt vispār. "Reforma ir uzlikusi noteiktu rāmi ražotājiem, kuri atbilstoši tam arī var strādāt un rēķināt," uzsver ekonomists. Turklāt atlikušās kvotas var arī brīvi tirgot, kas, visticamāk, nozīmē nozares koncentrēšanos lielo spēlētāju rokās.

ES starptautiskās saistības un žuļicības

ES lauksaimniecības un lauku attīstības komisāre Marianna Fišere-Bēla cukura reformas sākumā piesardzīgi atzina, ka ES eksporta sistēma tika reglamentēta pretēji starptautiskās tirdzniecības normām. Viens no reformas uzdevumiem ir krasi samazināt cukura izvedumu no ES, tādējādi ļaujot savienībai ievērot savas saistības Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO).

Latvijas pastāvīgās pārstāvniecības PTO vadītājs Marģers Krams uzsver, ka cukura reforma ES ir ne tikai bijusi savienības iekšēja nepieciešamība, bet uz to mudināja arī papildu ārējais spiediens — jau 2004. gada beigās PTO arbitrāža atzina, ka ES cukura tirgus darbība neatbilst pašas ES starptautiskajām saistībām, ko tā apņēmusies ievērot.

PTO dalībvalstis ievēroja, ka no ES eksportētais C kvotas cukurs (tas, kura ražošanai un eksportam vajadzēja notikt tikai un vienīgi atbilstoši brīvā tirgus principiem, bez atbalsta) nonāk pasaules tirgū par cenu, kas ir krietni zemāka par ražošanas izmaksām, un līdz ar to kropļo visu pasaules tirgu. Šīs dalībvalstis uzstāja, ka arī C kvotas cukurs būtībā ir saņēmis eksporta subsīdiju, kas veidojusies esošās ES cukura iekšējā tirgus atbalsta sistēmas dēļ. PTO šo viedokli apstiprināja. Izrādījās, ka viss eksportētā cukura daudzums ir subsidēts, līdz ar to ES ir pārsniegusi savās saistībās pieļaujamā subsidētā cukura eksporta apjomu. ES iekšējā tirgū bija radušies cukura pārpalikumi, un vēl vairāk šo situāciju saasināja ES apņemšanās ielaist tirgū noteiktu daudzumu cukura bez augstās ievedmuitas no Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstīm, kā arī Indijas. "Tā kā pašiem pietika jau ar savu cukuru, bet nāca klāt vēl importētais, tad, lai stabilizētu situāciju, vajadzēja izlīdzēties ar papildu eksportu, kam tika piemērotas arī eksporta subsīdijas," skaidro Krams.

Protesti turpinās

Lai arī ne īpaši skaļi, tomēr Latvijā izskan protesti pret plānoto nozares pašlikvidēšanos. Protestētāji ir pauduši savu aso viedokli, gan tiekoties ar zemkopības ministru Mārtiņu Rozi, gan plašsaziņas līdzekļiem, gan protestējot pie Saeimas ēkas. Kamēr piketētāji prasīja deputātiem saglabāt nozari un sniegt valsts atbalstu, tikmēr uz ES jau ceļoja Latvijas cukurfabriku vēlme atteikties no cukura ražošanas.

"Neviena valsts institūcija nelēma par fabriku slēgšanu. Šādu lēmumu pieņēma nozarē iesaistītie — cukurbiešu audzētāji un cukurfabriku akcionāri. ES cukura reforma paredz būtisku ieņēmumu samazinājumu gan biešu audzētājiem, gan fabrikām. Šķiet, ka nevienā Latvijas lauksaimniecības sektorā tomēr nav tādu iekšējo rezervju, kas spētu šādu ekonomisko triecienu izturēt," uzsver Miglavs.

***

Valstis un ražošanas kvotu samazinājums 2007. gada sākumā

Procenti no kopējās kvotas

Beļģija 0%

Čehija 23%

Dānija 0%

Vācija 0%

Grieķija 50%

Spānija 12%

Francija (Eiropas daļas) 0%

Francijas aizjūras departamenti 0%

Īrija 100%

Itālija 52%

Latvija 100%

Lietuva 0%

Ungārija 27%

Nīderlande 0%

Austrija 0%

Polija 0%

Portugāle (kontinentālā daļa) 78%

Azoru salu autonomais apgabals 0%

Slovākija 34%

Slovēnija 100%

Somija 38%

Zviedrija 12%

Apvienotā Karaliste 0%