Viedokļi

Kas nosaka piena cenas. Konsolidētā redakcija

Konsolidētā versija

Nevaru pretendēt, ka šajā rakstā būs atspoguļotas visas piena cenas veidošanās nianses un palielināšanas rezerves, vai pazemināšanas riski, tomēr, šķiet - galvenais saprotošam lasītājam ir pateikts.

Vispirms dažas pamatlietas.

1) Mūsu (un visas ES) ekonomikas attīstība balstās uz tirgus ekono­mikas principiem. Un ne sociālis­tiskās komandekonomikas admi­nistratīvajām komandcenām un plāniem, kad kāds varēja pateikt kam, cik daudz un par cik pārdot;

2) visa piena ražošanas nozare un tajā strādājošās saimniecības un uzņēmumi ir tirgus dalībnieki, kas strādā konkurences apstākļos - gan globālās konkurences – kur par eksporta tirgiem sacenšas dažādu valstu uzņēmumi, gan arī vietējās – kur katrs atsevišķais piena ražotājs meklē labākās sava produkta pārdošanas iespējas;

3) tirgus pieprasījuma un piedā­vājuma attiecības galarezultātā izpaužas kā konkrētu produktu pārdošanas cenas. Un patērētājs ir tas, kurš, nopērkot produktu – arī piena izstrādājumu, finansē piena ražošanas procesu. Ja patērētājs izvēlēsies produktu nepirkt vispār vai pirkt no cita ražotāja, kādam no ražošanas var būt jāizstājas vai tomēr savu cenu jāsamazina, kamēr to kāds pērk;

4) gandrīz jebkura valsts iejauk­šanās tirgū nozīmē līdzekļu pārdali – vai nu starp dažādiem tirgus dalībniekiem, vai starp valsts nodokļu maksātājiem un kāda produkta ražotājiem vai patērētājiem. Un šādai politikai demokrātiskā sabiedrībā jāpanāk vairākuma piekrišana. Un jāatrod finansēšanai vajadzīgie līdzekļi un likumos atļauta iespēja.

5) Saimniecībās ražotais svaigpiens tirgū nonāk galvenokārt pārstrā­dātā veidā. Nepārstrādāta piena patēriņa apjomi un pārvadāšanas iespējamie attālumi nav lieli. Kā piena produktu ražošanas izejvielai pienam ir divas galvenās vērtības: piena olbaltumvielas (kuras viskoncentrētākajā veidā var iegūt, saražojot sauso vājpienu) un piena tauki (kuru koncentrētais rūpniecības produkts ir sviests). Bet no abiem nosauktajiem praktiski var saražot arī jebkuru citu piena produktu. To sauc par rekombinēšanu. Ja svaigpiena cenai tirgū kādu brīdi ir tendence pacelties augstāk par abu industriālo komponentu tirgus cenām, rūpniecībai ir reāla iespēja tirgū iepirkt šīs jau reiz rūpnieciski izražotās izejvielas un vismaz daļu piena produktu ražot no tām. Protams, rekombinēšana arī prasa izmaksas, tomēr tās var būt samērojamas ar svaigpiena iepirkšanas izmaksām.

Un tagad par visu pēc kārtas.

Kas tirgū nosaka cenas, arī piena tirgū?

Katra produkta tirgus cenas būtībā nosaka 3 lietas:

• produktu pieprasījums un piedāvājums iekšējā tirgū;

• valsts politika;

• pasaules tirgus cenu līmenis.

Nedaudz pa katru no tām.

Latvija ir piena eksportētājvalsts Latvijas iekšējā tirgū piena produktu patēriņš cilvēku uzturā gadā vērtējams aptuveni 400 tūkst. t apjomā, no tā vietējās izcelsmes produktu daļa nepār­sniedz 350 tūkst. t. Piena ražošanas apjoms jau vairākus gadus svārstās ap 800 tūkst. t. Un arī kopš šā gada Latvijai noteiktā piena pārdošanas kvota - 743 tūkst. t – būtiski pārsniedz vietējā tirgus apjomu. Tas nozīmē, ka Latvija ir un arī nākotnē var būt piena eksportētāja valsts. Tādā pat situācijā ir piena ražošana Lietuvā un Igaunijā. Un visā Eiropas Savienībā, kura jau daudzu gadu gaitā ir viena no pasaules lielā­kajām piena eksportētājām. Vēl 2005. gadā 10% no ES 25 saražotā sviesta tika eksportēti, un tā bija trešdaļa no pasaules kopējā sviesta tirdzniecības apjoma, bet no 965 tūkst. t saražotā sausā vājpiena pasaules tirgū nonāca ~20%, kas bija aptuveni tikpat no pasaules tirdzniecības apjoma.

Ir vispārzināms, ka, strādājot kopējā atvērtā tirgū (un ES koptirgus visām dalībvalstīm ir vienādi atvērts tirgus), produkta eksportētājvalstīs produkta cenas nosaka eksporta tirgu cenas. Latvijai vispirms tās ir ES iekšējā tirgus cenas, ES – tās ir pasaules tirgus cenas. Un normāli cenas eksportētājvalstī ir zemākas par pasaules tirgus cenām, jo eksportētājam taču ir jāsedz arī eksportēšanas izmaksas.

Politikā mainījušies akcenti

Līdz pat 2002. gadam ES savā iekšējā tirgū uzturēja augstākas par pasaules piena cenām, apjomīgi izmantojot vairākus politikas instrumentus:

• pieprasījuma galā - piena produktu intervences iepirkumus un eksporta subsīdijas (kuru izmantošanu kategoriski ierobežo PTO vienošanās);

• piedāvājuma galā - piena piedāvājuma tirgum regulēšanu ar pārdošanas kvotām.

Un ik gadus tērēja miljardus eiro, lai spētu [saviem iedzīvotājiem lieko] produktu izdabūt ārpus Eiropas tirgus, ražotājiem nodro­šinot cenu līmeni, kādu tie būtu ieguvuši, produktu pārdodot ES iekšējā tirgū. Tas piespieda dalībvalstis kopīgi pieņemt lēmumus par ES KLP reformu piena nozarē. Lai samazinātu dārga piena produktu ražošanu apjomos, ko ES iekšējā tirgū nevar pārdot. Ļaujot ražotājiem izvēlēties - ražot lētāk vai ražošanu pārtraukt.

Reforma nozīmē abu galveno politikas instrumentu izmantošanas nozīmes būtisku samazināšanu – būtiski samazinātas intervences cenas – triju gadu laikā tas noticis vidēji par 25%, un arī tās apjomus, bet pārdošanas kvotas – palielināt, ja ne vispār atcelt.

Pašlaik spēkā esošais noteiktās intervences cenas līmenis ir LVL 159 par 100 kg sviesta un LVL 122 par 100 kg sausā vājpiena (Padomes regulas (EK) Nr. 1234/2007 8., 15. un 16. panti). Praktiski tas nozīmē, ka ES KLP "ieprogrammētā" piena iepirkuma minimālā cena (pie Latvijas vidējā tauku un olbaltuma satura) ir vairs tikai aptuveni 14 santīmi. Un arī šis lielums nav galīgā vērtība, ja nu netīšām patērētāji sāktu pienu lietot mazāk, un ražošana būtiski pārsniegtu pieprasījumu.

Un to visu dalībvalstu ministri pateica jau 2003. gadā. Un tas ir rakstīts publiski pieejamos dokumentos, un neviens to arī Latvijas ražotājiem nav slēpis. Šo politikas pārmaiņu (un varbūt ne tikai šo?) rezultātā ES sviesta uzkrājumi laikā no 2003. līdz 2007. gadam jau bija samazinā­jušies 7 reizes, bet sausā vājpiena uzkrājumi praktiski izzuduši. Tādējādi piena produktu cenas ES iekšējā tirgū arvien vairāk nosaka procesi pasaules tirgos.

Latvija ES koptirgum piedāvā vien ~0,5% no piena kopapjoma. Un saprotams, ka pasaules un arī Eiropas tirgū Latvija ir piena produktu cenas ņēmēja. Protams, ka šāda zema politikas garantētā svaigpiena cena neap­mierina nedz Latvijas, nedz citu ES valstu piena ražotājus. Un viņiem palīgā aizvadītajos 2 gados nākusi izaugsme pasaules piena tirgos, kas ļāva arī ES piena industrijai samaksāt saviem piena ražotājiem daudz pieņemamāku cenas līmeni.

Kādas ir piena cenas pasaulē?

Vispirms mums tomēr jāsaprot, ka piena produktu cenu pasaules tirgos nosaka pieprasījuma apjoms, patērētāju pirktspēja un alternatīvo produktu pieejamība un cenas. Un piena cenai šajos tirgos ir visai pastarpināta saistība ar lauksaim­niecības ražošanas resursu cenām – preču un pakalpojumu, minerālmēslu u. c. Pie tam, pasaules tirgos tirgo industriāli pārstrādātus piena produktus. Un lauku saimniecībās izslauktais piens ir tikai viena daļa no piena produktu ražošanas un pārdošanas izmaksām. Pārstrādes industrijas spēju maksāt izejvielas ražotājam par pārdoto pienu nosaka:

• gan industriālo produktu cenas tirgos,

• gan visas piena industrijas ķēdes ekonomiskā efektivitāte – sākot ar piena savākšanu, turpinot ar pārstrādes tehnoloģisko un organizatorisko efektivitāti un noslēdzot ar pārdošanas procesu organizāciju.

Latvijai un arī vairumam citu jauno dalībvalstu ir raksturīga sadrumstalota piena ieguves, pārstrādes, arī pārdošanas struktūru, kas kopumā palielina neproduktīvās izmaksas visā sistēmā. Iespējams, tieši šī iemesla un arī kopējā piena pārpalikuma dēļ 10 jaunajās ES dalībvalstīs reģistrētā piena iepirkuma cena konsekventi ir par EUR 0,03-0,05 zemāka kā vecajās dalībvalstīs (1. att.). Ievērojot augstāk teikto, jau 2006.-2007. gadā, prognozējot piena tirgus attīstību, un ievērtējot:

• piena industriālo produktu pasaules cenu attīstības tendences un vadošo pasaules analītisko centru prognozes;

• ES piena KTO reformu ar intervences cenu samazinājumu un kvotu sistēmas vēlāku likvidēšanu;

• piena savākšanas un pārstrādes industrijas izmaksas un normālo peļņas normu;

• Latvijas kā piena eksportētāj­valsts statusa saglabāšanas ekonomiskā loģiku,

varējām vērtēt, ka piena ražotājiem būtu jārēķinās, ka svaigpiena pārdošanas cena tirgū varētu stabilizēties 15-17 san­tīmu līmenī par 1 l kvalitatīva piena, kas tad arī tika atspoguļots sadar­bībā ar virkni speciālistiem sagatavotajā Latvijas piensaim­niecības nozares darbības uzlabošanas stratēģiskās programmas projektā.

2007. gadā pasaules piena tirgus piena ražotājiem gan bija neparasti labvēlīgs. Strauji pieauga pieprasījums pēc piena produktiem Āzijā, un piegādātāji, nespējot apmierināt pieaugušo pieprasījumu, strauji pacēla produktu cenas (2. att.). Tas atspoguļojās arī svaig­piena iepirkuma cenās, kas ES tirgus telpā 4 mēnešu laikā paaugs­tinājās par 100 EUR/t. (1 att.) Tomēr jau 2007. gada nogalē augstās pasaules cenas sāka pazemināties, nu jau līdz pagājušā gada aprīļa līmenim. Jo patērētāji tirgos nebija gatavi patērēt šādos apjomos piena produktus par tik augstām cenām, bet konkurējošo produktu, piemēram, gaļas, augu eļļu - cenas tik strauji nepieauga. Un šodien svaigpiena cenu varam prognozēt vien par 1 s augstāku nekā gadu iepriekš- 16-18 s līmenī. 

Kāpēc tā – par to nākošajā laidienā.

Un šeit nobeigums: 

Iepriekšējā "AgroPola" laidienā aizsākām tēmu par to, kā tirgus ekonomikas apstākļos veidojas Latvijas piena tirgus cenas. Šoreiz gan par to, kā katrs interesents patstāvīgi var mēģināt projecēt pasaules piena produktu tirgus cenas uz Latvijas svaigpiena iepirkuma cenām, gan arī par to, vai ir iespējams šīs svaigpiena cenas paaugstināt, sniedzot piena ražotājiem iespējas vairāk nopelnīt.

To, ka pienam kā piena produktu ražošanas izejvielai ir divas galvenās vērtības - piena tauki un olbaltumi, varam pateikt arī citādi - sviests un vājpiena pulveris ir rūpnieciski sadalīts piens, kuru, atšķirībā no svaigpiena, piemērotos apstākļos var glabāt salīdzinoši neierobežotu laiku.

Un tā – parēķināsim kopā, kā sausā vājpiena un sviesta cenas pārvēršas lauksaimnieka saņema­majā svaigpiena cenā.

ES sviesta ekporta cena pašlaik pēc augstā 6000 USD/t līmeņa 2007. gada septembrī noslīdējusi līdz vairs tikai 4250 USD/t, vai ~ 2670 EUR/t, kas pārvēršot latos pēc Latvijas bankas oficiālā kursa, būtu vairs tikai 1874 LVL/t. To arī izmantosim tālākajos aprēķinos. Līdzīgus aprēķinus veicot ar sausā vājpiena eksporta cenām, kas noslīdējušas līdz ~3490 USD/t, iegūstam 1538 LVL/t.

Ja ievērojam, ka sviestā noteiktais piena tauku daudzums ir ne mazāks kā 82%, bet sausajā vājpienā piena olbaltumu - ne mazāks kā 35,6%, tad varam aprēķināt, ka pēc šo vielu satura svaigpienā Latvijā 2007. gadā no 1890 kg no saimnie­cībām nopirkta svaigpiena varēja saražot 100 kg sviesta un 178 kg sausā vājpiena. Ja ražošanas procesā nebūtu vielas zudumu. Bet ir. No bakterifūga lietošanas vien varam pierēķināt vismaz 2%. Bet to jālieto, jo, kā piena ražotāju asociācijas kopsapulcē pastāstīja PVD pārstāve Una Statkus, gandrīz 2/3 no analizētajiem piena paraugiem nav atbilduši svaigpiena kvalitātes noteiktajiem kritērijiem. Kas nozīmē, ka šī paša produkta apjoma izražošanai vajag jau par vismaz 30 kg piena vairāk - 1928.

No šī svaigpiena izražotā sviesta un sausā vājpiena kopvērtība tirgus cenās būtu LVL 438. Ja ievērtējam pārstrādes industrijas izmaksas (sākot no piena savākšanas, ietverot visas pārstrādes izmaksas un beidzot ar pārdošanas izmaksām un normālu saimniecisko peļņu) aptuveni 25 % līmenī no pārdodamās produkcijas vērtības, tas prasītu pārstrādes uzņēmumā atstāt vismaz LVL 109 no šīs produkcijas tirgus vērtības.

Pie šādiem piena produktu tirgus nosacījumiem un ražošanas izmaksām pārstrādes līmenī, par izejvielu - svaigpienu varētu samaksāt LVL 329, kas, izdalot to ar 1928 vajadzīgajiem piena litriem, dotu iepirkuma cenu 17,4 LVL/100kg svaigpiena. Un tikai.

Šādus pat aprēķinus veicot ar pagājušā gada augstajām pasaules piena tirgus cenām, mēs nonāktu pie iepirkuma cenas pat 26 LVL/100 kg. Savukārt, līdzīgi rēķinot ES politikā noteikto intervences cenu attiecinājumu uz svaigpiena tirgu, iegūsim vien nepilnu 14 LVL/100 kg līmeni. Tomēr skaidri jāapzinās, ka šādi aprēķini ir visai aptuveni, un sniedz priekšstatu par piena tirgus vidējā līmeņa attīstības tendencēm. Mēģinot iegūtos aprēķinu rezultātus attiecināt uz konkrētajām situācijām, papildus jāievēro virkne citu faktroru.

Vispirms jau tās ir tirgus tendences – svaigpiena tirgus uz pieaugumu reaģē vēlāk kā gatavo produktu tirgus – industrijai vispirms ir skaidri jāsajūt izejvielas deficīts tirgus iespēju izmantošanai. Un cenas pieauguma tempi nebūtu tik strauji. Savukārt, uz produkta cenas samazinājumu reakcija svaigpiena tirgū ir ātrāka un straujāka – ja industrijai nav jācīnās par piena resursu svaigpiena tirgū, tā var atļauties cenas samazināt krasāk.

Piemēram sausā vājpiena Rietumeiropas eksporta cena atgriezusies jau pērnā gada līmenī, un ir pagaidām nostabilizējusies aptuveni 3500 USD/t līmenī (1. att.). Un nekas pagaidām neliecina, ka būtu gaidāms, kāds jauns straujš cenu kāpums. Šis ir augstāks cenu līmenis nekā bija 2006. gadā, tomēr ievērojami zemāks kā 2007. gadā. Un tas varētu atbilst arī tam resursu cenu sadārdzinājumam pasaulē, ko ražotāji nebūs spējuši kompensēt ar produktīvākām un taupošākām tehnoloģijām.

Ja papildus ievērojam, ka Āzijas tirgos piena produkti tiek kotēti galvenokārt USD, bet tā kurss jau ilgāku laiku ir dilstošs, piena produktu tirgos cenas Eiropas iekšējā valūtā eiro samazinājušās vēl vairāk, un pašlaik jau praktiski noslīdējušas zem pagājušā gada cenu līmeņa (2. att.).

Un tie ir spēles noteikumi, kurus piedāvā dzīve un kurus jāievēro tirgus spēles dalībniekiem, pieņemot savus lēmumus par ražošanas attīstīšanu, pārstrukturēšanu vai izbeigšanu.

Svaigpiena pārdošanas cena atkarīga arī no tā kvalitātes – un ne tikai no katra atsevišķā ražotāja, bet visas piena ražošanas nozares nodrošinātā kvalitātes līmeņa – iespēja izslēgt no ražošanas procesa pārstrādes rūpniecībā bakterifūgus vien varētu palielināt piena iepirk­šanas cenu vismaz par 2%. Maz? Un ja pievienojam visai lielos izdevumus dārgajām un vairākkārtējām vājpiena pulvera analīzēm uz aizliegtās vielas hlorampenikola klātbūtni? Bet kuru jāpārbauda, jo vēl joprojām dažam Latvijas piena slaucējam tas ir licies gana labs, lēts un samērā grūti noķerams līdzeklis dzīvnieku ārstēšanai.
Un vēl arī piena savākšanas izmaksas, braucot un apstājoties ik pēc kārtējiem 50 - 100 kg piena…
Un vēl arī salīdzinoši ar citām valstīm lielais cilvēku skaits, kas strādā piena pārstrādes rūpniecībā un kuru produktivitāte ir salīdzinoši zemāka. Kas būtu pat pieņemami, ja viņi ražotu eksportam kādu tirgū atpazīstamu īpaši augstas pievienotās vērtības produktu. Tomēr mūsu eksporta struktūrā joprojām dominē tā sauktie industriālie produkti, ko izmantot tālākai pārstrādei – Čederas siers, sausais vājpiens, sviests, krējums, svaigpiens…

Cenu varētu paaugstināt, pārdodot piena produktus mazum­tirdzniecības tīklos par augstākām cenām un ar mazākām izmaksām - bet to, savukārt, kavē pat neadekvāti lielā un ļoti asā konkurence būtībā vienādu produktu ražojošu uzņē­mumu starpā. Piemēram, kaimiņ­valstī Somijā veikalos atrodami vien būtībā viena pārdevēja - "Valio" ražotie piena pamatprodukti.

Ir tik daudz neizmantotu rezervju. Bet…

Ir skaidri jāapzinās, ka tirgus cenu prognozēšana vispār ir nepateicīga nodarbe tās veicējam. Jo nekad nav bijis iespējams un nekad nebūs iespējams paredzēt nedz pilnīgi visus faktorus, kas ietekmē konkrēto produktu cenas konkrētajos tirgos, nedz šo faktoru detalizētu attīstību nākotnes laika posmā, nedz visas šo faktoru mijiedarbības. Tādēļ jebkuru prognozi kā tādu arī ir jāuztver – tā ir izpratne par iespējamāko notikumu attīstību nākotnē pie prognozes gatavošanas brīdī labākās informā­cijas un izpratnes par notikumu attīstību.

Un vēl. 2007. gada aprīlī sagata­votajā „Latvijas piensaimnie­cības nozares darbības uzlabošanas stra­tēģiskā programmā” iekļautie uzstādījumi savu aktualitāti nav zaudējuši arī pašlaik - tikai efektīvas piena ražošanas un pārstrādes sistēmas darbība spēs ļaut saglabāt piensaimniecību kā vadošo Latvijas lauksaimniecības preču produkcijas ražošanas nozari. Kaut arī vispārējo inflatorisko procesu ietekmē arī piena cena pagaidām vēl pakāpusies virs pagājušajā gadā prognozētā 160 LVL/t līmeņa. Bet resursu cenas jau ir augušas vēl straujāk….

Tāpēc noslēgumā vēlos un pat varu apgalvot dažas lietas:

1. Nav kāda atsevišķa uzņēmuma vai pat valstī strādājošas uzņēmumu grupas iespējās ietekmēt piena iepirkuma cenas vairāk nekā 2 santīmu robežās par piena litru – un tās ir aptuvenās izmaksas, ko varētu nozīmēt laba svaigpiena eksports uz kādu citu valsti (kā to jau esam darījuši mēs uz Lietuvu, un kā to dara vai ir darījuši ražotāji, piemēram - no Austrumvācijas uz Nīderlandi, Polijas uz Vāciju, Austrijas uz Itāliju utt.)

2. Nav vērojamas pazīmes, ka būtu kāda politiķu vai citu „ļauno” spēku sazvērestība nolūkā mērķtiecīgi iznīcināt Latvijas piena ražošanas nozari. Tā būtu politiska pašnāvība (ja to būtu darījušas valsts varas struktūras) vai ekono­miska pašnāvība (ja to darītu piena pārstrādes industrija) apzināti graut būtībā vienīgo eksportpotenciālo Latvijas lauku ekonomikas nozari.

3. Katrs ražotājs, arī piena ražotājs lauku saimniecībā, tomēr ir uzņēmējs. Un viņa darbības būtība ir rast risinājumu – kā, izmantojot pieejamos resursus, pietiekami lēti saražot tirgū vajadzīgu produktu, lai no tā pārdošanas ne vien atmaksātu ražošanas izdevumus, bet arī nopelnītu. Un, ja viņš to nespēj vai pat nevēlas – skarbi, tomēr saimniecisko darbību ir jāpārtrauc.

4. Ir visai bezjēdzīgi šķiest enerģiju, lai prasītu valstij noteikt kādus administratīvus regulējumus piena tirgus cenām. Valsts to nevar izdarīt. Un nevajag prasīt no politiķiem neizpildāmus solījumus.

5. Mūsu piensaimniecības vienīgā reālā iespēja saglabāt savu darboties spēju arī turpmāk ir kļūt efektīvākai, šā vārda pilnīgākajā izpratnē. Lai cik arī neliktos nodrāzts šis vārds. Bet cita ceļa vienkārši nav. Lētāk saražot labu pienu. Lētāk to nogādāt pārstrādes uzņēmumā. Lētāk to pārstrādāt dārgāk pārdo­damā pircēja pieprasītā produktā un ar mazākām pārdošanas izmaksām to pārdot.

Ja kāds nav gatavs šo ceļu meklēt un iet, tad nevajag investēt ražošanas attīstībā savā uzņēmumā un drīzāk meklēt kādu citu nodarbes veidu vai sociālā pabalsta saņemšanas iespēju.
Gan lauksaimniecībā. Gan rūpniecībā.