Viedokļi

Mūsuprāt, Latvijas piensaimniecībā patiešām ir svarīgāki dienaskārtības jautājumi par diskusiju par ņirgāšanās esamību vai pamatotību...

Ziņa par “A/s „Preiļu siers” rīcību, nosūtot sūdzību Eiropas Komisijai (EK) par lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajām sabiedrībām izmaksāto atbalstu saviļņojusi sabiedrības viedokli. Vispirms ar LLKA izpilddirektores Lindas Billes rakstu. Tam sekoja a/s „Preiļu siers” valdes priekšsēdētāja Jāzepa Šņepsta parakstīts viedoklis, ko atbilstoši telefonsarunā apsolītajam publicējam pilnībā negrozītu šajā laidienā. Un tomēr - kaut mums patiešām žēl, ka cienījamās Lindes Billes rakstu publicējām ar šo virsrakstu, kas nav viņas raksta galvenā doma (kaut atspoguļo visai plašas lauksaimnieku sabiedrības viedokļus), jo mēs atzīstam, ka negatīvas auras tiražēšana nav labākais jautājumu risināšanas paņēmiens - “AgroPola” redakcijai šī polemika arī radījusi jautājumus un bažas par Latvijas piensaimniecības nākotnes izredzēm. Jo diskusijai publiskā telpā nonāk jautājumi, kuri daudziem šķiet svarīgi, tomēr patiesībā varbūt ir pat otršķirīgi. Piedāvājam savu komentāru par situāciju un arī dažus citus rīcības punktus.

Šāgada “AgroPola” 1. laidienā publicējām Latvijas Lauksaimniecības kooperatīvu asociācijas (LLKA) izpilddirektores Lindas Billes rakstu saistībā ar “A/s „Preiļu siers” rīcību, nosūtot sūdzību Eiropas Komisijai (EK) par lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvajām sabiedrībām izmaksāto atbalstu.
Savukārt kā reakciju mēs e-pastā saņēmām a/s „Preiļu siers” valdes priekšsēdētāja Jāzepa Šņepsta parakstītu viedokli, ko telefonsarunā apsolīju publicēt pilnībā negrozītu. Ko arī esam izdarījuši – skatīt rakstu „Kas par ko ņirgājas un kas nodarbojas ar demagoģiju”.

Patiesībā mums patiešām žēl, ka cienījamās Lindes Billes rakstu publicējām ar šo virsrakstu, kas nav viņas raksta galvenā doma, kaut atspoguļo visai plašas lauksaimnieku sabiedrības sajūtas (viedokļus). Raksta publicēšana portālā ar šādu virsrakstu ir bijusi mūsu (mana) kļūda, un mēs atzīstam, ka negatīvas auras tiražēšana nav labākais jautājumu risināšanas paņēmiens.

Tomēr “AgroPola” redakcijai šī polemika arī radījusi jautājumus un bažas par Latvijas piensaimniecības nākotnes izredzēm. Jo diskusijai publiskā telpā nonāk jautājumi, kuri daudziem šķiet svarīgi, tomēr patiesībā varbūt ir pat otršķirīgi. Turklāt tie liecina par dažu piensaimniecības nozares dalībnieku neizpratni par kooperācijas būtību un tās radītajām iespējām visiem piena tirgus dalībniekiem. Šajā gadījumā tā ir diskusija par atbalsta apjomu novērtēšanu (summēšanu) pēc biznesa dalībnieku juridiskā statusa un pretenziju izteikšana, ka kādai formai ticis vairāk nekā otrai. Tā vietā, lai diskutētu par izvirzītajiem mērķiem un to sasniegšanas ceļiem. Tas nedaudz atgādina „džigitu” mērošanos spēkiem, piemēram, pie krustojuma – kuram lielāks... (paātrinājums, ātrums, masa,... vai kas cits)

Mums patiešām negribētos noticēt, ka a/s „Preiļu siers” un arī dažu citu piena pārstrādes uzņēmumu līderi būtu principā pret mazāko tirgus dalībnieku kooperāciju un neredz, ka tieši piena ražošanā (tas pats arī citās nozarēs – laukaugu ražošanā, dārzeņu ražošanā, ...) iesaistīto salīdzinoši mazo tirgus dalībnieku sadarbība (kooperatīvs ir šīs sadarbības juridiskā forma) spēj paaugstināt summāro sistēmas efektivitāti. Ne tikai ļaujot [piena] ražotājiem gūt labākas zināšanas, labākas cenas resursu iegādē, labāk iesaistīties ģenētikas darbā. Bet arī apliecinot, ka kooperatīvi spēj pārņemt daļu no pašreizējām piena pārstrādes uzņēmumu administratīvajām izmaksām – klientu pārvaldību, piena pirkšanas. Bet mūsu valsts uzņēmumos ir veselas nodaļas (un pat direktori), kuru pienākumos ietilpst ikdienas attiecību veidošana un nodrošināšana ar simtiem partneru, kas arī dod savu ieguldījumu pārstrādes izmaksu lielumā. Tāpat grūti noticēt, ka viņi neredz, cik lielu piena tirgus daļu joprojām dod šie mazākie tirgus dalībnieki - nevis ar 5 tonnām (dažiem - 20 un pat 40 t) piena dienā, bet šādu daudzumu pat tikai gada laikā. Turklāt bez šādu ražotāju iesaistīšanas piensaimniecības sistēmā mūsu industrija diemžēl joprojām būtu piena resursa badā. Pat, ja kādam atsevišķam uzņēmumam šādu partneru portfelī nav...

Diez vai tik grūti ir saredzama atšķirība starp akciju (un arī citām kapitālsabiedrībām) un ražotāju veidotajām kooperatīvām sabiedrībām – pirmajās dalībnieku mērķis ir gūt peļņu no to darbībā ieguldītā kapitālā, bet otrajās – ar savu darbību veicināt peļņas gūšanu pašu dalībnieku atsevišķajos uzņēmumos. No svara arī tas, ka kapitālsabiedrībās peļņas sadales kritērijs ir kapitāla proporcijas, bet kooperatīvos – pamatkritērijs ir dalībnieku līdzdalības apjoms kooperatīva darbā. Ja kādā kooperatīvā tā nav – tad tā ir šī kooperatīva novirze no normas, kas agrāk vai vēlāk radīs problēmas paša kooperatīva darbā (to risināšana arī var būt visai sāpīga vai pat iznīcinoša), bet to nevajadzētu izmantot par argumentu kooperatīvu kā ražotāju sadarbības formas kritikai. Protams, mums katram var būt savs viedoklis.

Galu galā - arī Šņepsta kunga vēstījumā neatbildēts paliek jautājums - kas kavē viņa vadīto uzņēmumu iepirkt pienu no kooperatīviem (daudzi no kuriem patiešām saņem viņa negatīvi vērtēto atbalstu, kas praksē gan palīdz samazināt piena savākšanas un ražošanas apkalpošanas izmaksas uz vienu piensaimnieku pārdodamā piena vienību...) kaut vai par cenām, kādas maksā Lietuvas uzņēmumi. Nerunāsim šoreiz par citās Eiropas valstīs jūtami augstākajām piena iepirkuma cenām. Saprotama ir uzņēmuma vadītāja vēlme publiski nekomentēt sava uzņēmuma darījumus ar partneriem. Tomēr - kas traucēja skaidri pateikt, ka L. Billes rakstā piesauktais fakts par piena naudas kavējumiem vēl kopš oktobra neatbilst patiesībai? Ja tas tā būtu... Tā vietā tiek norādīts uz anonīmu kooperatīvu, kam esot bijis jāietur vienas dekādes piena naudu no saviem biedriem „... lai segtu iepriekšējā saimnieciskā gada zaudējumus, ... tai pašā laikā saņemot subsīdijas 2008. gadā 61,2 tūkst. latu nodokļu maksātāju naudas.” Saistības jau var kārtot arī citādi – piemēram, samazinot tagadnē un nākotnē izmaksājamo piena iepirkuma naudu, arī pakavējot saistību maksājumus, tādējādi paņemot kredītu nefinanšu iestādē – no piegādātājiem.

Te gan jāpiebilst, ka arī rūpnieciski saražoto produktu pircēji rīkojas tieši tā – iesaldējot preču kredīta resursus vismaz uz mēnesi, ja ne pat uz pusgadu. Tādējādi veidojot garas nemaksas ķēdes. Īpaši apstākļos, kad finanšu institūcijas ar jebkāda kredīta izsniegšanu ir vairāk nekā atturīgas.

Vienlaikus - kāds pamats pārmest piena ražotājiem (individuāliem vai kooperatīvos apvienotiem) labāku (sadarbībā patīkamāku un uzticamāku?) pārdošanas partneru izvēli?

Kas kavē “Preiļu sieru” un arī citus Latvijā strādājošos piena pārstrādes uzņēmumus publicēt savus, un varbūt pat par Lietuvas uzņēmumiem labākus - piedāvātos piena iepirkšanas nosacījumus, ja tādus var piedāvāt? Cenas, to korekcijas atkarībā no apjomiem, kvalitātes un satura gradācijas, kā arī savākšanas nosacījumus?

Vai tieši tirgū, it kā biznesa interesēs, valdošā noslēpumainība nav tā, kas rada pamatu savstarpējai neziņai, tālākam aizdomīgumam par negodīgumu un vēl tālāk sekojošiem apvainojumiem, arī publiskiem? Jo, galu galā, katrs cilvēks ir gan sociāla, gan emocionāla būtne. Un laikam taču viņu par savstarpēju sarunāšanos un informācijas (arī emociju) apmaiņu nebūtu pamata apvainot. Šajā tirgū taču strādā tūkstošiem dalībnieku, turklāt mūsu pašu valstī vien, nerunājot par citu valstu ražotājiem, ar kuriem arī arvien plašāk attīstās sakaru un sadarbības tīkls.

Kādēļ vairākās Rietumeiropas valstīs ar attīstītu piena tirgu publiski pieejami dažādo pircēju aktuālās darījumu vērtības? Savukārt mūsu valstī pat vēl nesen tika mēģināts aizliegt pat kaimiņam pastāstīt līgumā ar piena pārstrādes uzņēmumu noteiktās piena pirkšanas cenas... Diemžēl nevaram apgalvot, ka arī tagad vairs neviens no spēkā esošajiem līgumiem šādas klauzulas nesatur... Jāpiebilst, ka arī piena ražotāju kooperatīvi nav bijuši ļoti naski uz savu sadarbības piedāvājumu plašāku publiskošanu. Noslēpumaini visi esam - kā partizāni.

Mums negribētos noticēt, ka šī „noslēpumainība” ir kādas personas (fiziskas vai juridiskas) apzināta vēlme vienkārši mānīt savu darījuma partnerus vai izmantot kādus citus - ne ļoti korektus - biznesa attiecību risināšanas paņēmienus. Tomēr tirgū labākus panākumus vajadzētu gūt vienkārši tiem, kuri spēj savu produktu saražot un pārdot vairāk, kvalitatīvāk, efektīvāk un savlaicīgāk.

Citiem vārdiem - problēmas ir visos piensaimniecības ķēdes posmos. Un šajā īsajā komentārā ne tuvu ne visas ir nosauktas. Pat ne tās, kas ir mūsu redakcijas redzējumā. Un nez vai riešanās, vēl jo vairāk publiska, veicinās to risināšanu. Bet varbūt tas tomēr ir tikai konstruktīvas sarunas atsākums?

1) visiem piena iepircējiem - piena rūpniecībai un arī piena ražotāju kooperatīviem publicēt mūsu portālā savus piena pirkšanas nosacījumus.

Atbilstošu sadaļu izveidosim un ceram, ka iepretim arī mūsu lielākajiem tirgus dalībniekiem nebūs jāraksta: „Nosacījumus neizpauž” vai „Piena iepirkšanā nav ieinteresēti”.

2) publicēt arī pašu sūdzību, ne tikai polemiku par sūdzības iesniegšanas faktu. Citādi – atkal kaut kā dīvaini – sabiedrībā par to runā un raksta – tomēr pats reālais sūdzības teksts ir pieejams vien atstāstījumos. Bet šo tekstu publicēšanai var piedāvāt vien pati a/s „Preiļu siers”, jo, kā rakstījām otrdien rakstā ”EK pārstāvniecības Latvijā komentārs par AS "Preiļu siers" sūdzību Eiropas Komisijai...”, komisijas procedūrās nav iekļauta sūdzības publicēšana pirms tās izskatīšanas un faktu izvērtēšanas. Varbūt a/s „Preiļu siers” padalīsies ar pirmavotu?