Viedokļi

Ir sarežģīti, bet - jāstrādā

Pērnā gada nogalē, tiekoties ar zemkopības ministru, Latvijas cūku audzētāju asociācijas (LCAA) pārstāvji aktualizēja cūkkopības nozares attīstību laika posmā no 2000. gada līdz 2009. gadam, pārrunāja valsts atbalstu nozarei 2010. gadā un turpmāk (arī plānoto atbalstu ciltsdarbam), kā arī diskutēja par iespējamiem tirgus veicināšanas pasākumiem, īpaši par sadarbību ar Krieviju. “Jo tieši Krievija, Ukraina, Baltkrievija (tāpat citas valstis)”, nešaubās LCAA direktors Varis Sīmanis, “ir Latvijas cūkkopības nozares eksporta noieta tirgi”. Viņš arī precizē: “Rietumeiropā ar mūsu produkciju nav ko darīt - tur jau ir pārprodukcija”.

Pērnā gada nogalē, tiekoties ar zemkopības ministru, Latvijas cūku audzētāju asociācijas (LCAA) pārstāvji aktualizēja cūkkopības nozares attīstību laika posmā no 2000. gada līdz 2009. gadam, pārrunāja valsts atbalstu nozarei 2010. gadā un turpmāk (arī plānoto atbalstu ciltsdarbam), kā arī diskutēja par iespējamiem tirgus veicināšanas pasākumiem, īpaši par sadarbību ar Krieviju. “Jo tieši Krievija, Ukraina, Baltkrievija (tāpat citas valstis)”, nešaubās LCAA direktors Varis Sīmanis, “ir Latvijas cūkkopības nozares eksporta noieta tirgi”. Viņš arī precizē: “Rietumeiropā ar mūsu produkciju nav ko darīt - tur jau ir pārprodukcija”.

Tieši Krievijas tirgus piedāvātās iespējas liela daļa mūsu cūkkopju uzskata par aizvadītā gada pozitīvāko ieguvumu. To intervijās jau pērn atzinis arī Latvijas šķirnes cūku audzētavu apvienības “Cūku ciltsdarba centrs” valdes priekšsēdētājs Dzintars Veide: “Pēdējā gada laikā dzīvo cūku eksports uz Krieviju ir jūtami palielinājies.”

Tajā pašā laikā viņš arī norādījis, ka Krievijas tirgus pieejams tikai lielajām saimniecībām, kas spēj nodrošināt pietiekami lielu apjomu. Taču no eksporta pieauguma ieguvējas ir arī mazās saimniecības - tām atbrīvojas vietējais tirgus.

Tomēr, 2009. gada decembri vēl nesagaidījuši, saņēmām ziņu, ka ar šāgada 1. janvāri sāks funkcionēt Krievijas, Baltkrievijas un Kazahstānas muitas ūnija. Tūlīt arī (2009. gada 27. novembrī Minskā ) visu šo triju valstu vadītāji apstiprināja muitas ūnijas ievedmuitas nodokļus. Savukārt Latvijā tika aprēķināts, ka tādējādi svarīgāko un eksportētāko lauksaimniecības un zivsaimniecības produktu eksportam tiks radīti aptuveni EUR 2,26 milj. lieli zaudējumi.

Šādā situācijā varētu arī nejautāt “Kā sācies jaunais gads Latvijas cūkkopjiem?”, jo tāpat noprotams, ka problēmu netrūkst. To apliecina arī LCAA direktors VARIS SĪMANIS:

- Pērn tiem mūsu ražotājiem, kuri savas cūkas veda uz Krieviju, manuprāt, nebija pamata sūdzēties, jo maksāja labi. Un pat tad, kad Krievijā cena kritās, tā tomēr palika normas robežās. Taču ievedmuitas lēciens no šāgada 1. janvāra Krievijā ir milzīgs - no 5% uz 40%. Bet to neviens nevar ietekmēt - arī Brisele atzīst, ka nav tās spēkos kaut ko mainīt. Tomēr jādomā ir, un šajā kontekstā jādomā tieši par Baltijas valstīm. Jo galvenās cūku eksportētājas uz Krieviju esam mēs - Igaunija, Latvija, Lietuva. Neviens taču nevedīs dzīvas cūkas no otras Eiropas malas - kāda jēga? Bet no šejienes ved. Savukārt tur, otrā pusē dzīvojošie, ir ieinteresēti šīs cūkas saņemt. Turklāt Krievijā cūkgaļas cena ir krietni augstāka nekā Latvijā, arī iepirkuma cena ir augstāka - tātad pat ar šādām muitas nodevām eksports var turpināties - varam pārdot cūkas Krievijai arī uz šādiem noteikumiem. Jo Latvijā šobrīd piedāvātā cena - 70-72 sant./kg - tik un tā ir zemāka. Pašlaik Krievija iepērk cūkas par 72-74 sant./kg. Neraugoties uz visu nodokli. Jā, viņu peļņa arī kļūst mazāka. Bet pagājušajā gadā Krievijas augstākā cena bija 1,02-1,05 Ls /kg. Salīdzinot ar pašreizējo, starpība ļoti ievērojama.

Taču Krievijas vērtība galvenais ir nevis tajā cenā, bet gan tajā, ka tā kalpo kā buferis, lai vietējo cenu noturētu vismaz kādā līmenī. Lai nebūtu tā, kā reiz - 45 santīmi /kg. Ko tur vairs runāt par pašizmaksu!

Esmu vienisprātis ar cūku audzētājiem - ja Latvijā par cūku vairs var dabūt tikai 70 sant./kg, situācija ir vairāk nekā satraucoša. Jā, ja graudi ir lēti (kā bija pērn), tā ir viena lieta, bet, ja graudi kļūst dārgāki, tas jau ir zem pašizmaksas. Tā saimniekot nav iespējams.

- Viens otrs saimnieks jau tagad ir izlēmis samazināt dzīvnieku skaitu. Jo redz,

ka netiek galā, un arī nākotnē neko labu negaida.

- Cūku arī mazāk. Piemēram, 2006. gada vidū Latvijā bija 450 tūkst. cūku, bet 2007. gada 1. decembrī - tikai 355 tūkst.

- Tieši tā - strauja. Skaitļi joprojām to rāda. Pērnā gada 1. janvārī mums bija 310 tūkst. cūku, šāgada 1. janvārī - 291 tūkst.

Atskatoties nemaz ne tik tālā pagātnē, redzam, ka bija brīdis, kad izteikti saruka saimniecības ar 1 vai 2 cūkām. Dzīves līmenis it kā cēlās, gaļu veikalā varēja lēti nopirkt un tad, protams, 1 cūku turēt nav jēgas. Bet tad, kad kļuva sliktāk, vecās siles tika vilktas ārā, izmērcētas, lai netek, tika pirkti sivēni un baroti. Īpaši pagājušajā pavasarī bija raksturīgi, ka cilvēki pastiprināti pirka sivēnus. Tādējādi vietējam pieprasījumam pēc gaļas būtu jāsamazinās. Droši vien, ka tā arī notiek, un tas varbūt ir viens no iemesliem, kāpēc cūkgaļu mazāk pērk. Es nedomāju, ka mazāk ēd, ja nu vienīgi kāds pilsētā dzīvojošais vientuļnieks...

- Nē, latvieši vienmēr ir ēduši cūkgaļu un ēdīs arī turpmāk!

- Vēl sarežģītāku nekā iepriekšējo. Janvāris katru gadu patēriņa ziņā bijis tukšāks mēnesis, tad seko gavēņi, un tikai jūnijā cūkgaļas patēriņa līkne sāk redzami kāpt uz augšu, maksimumu sasniedzot Jāņos. Pēc tam atkal pircējiem maki tukši... Domāju, ka galvenā problēma šogad būs tā (to jau sākam samanīt), ka cūkas vispār nebūs, kur likt. Ja vēl par tiem 70 santīmiem kaut ko varēja darīt... Taču vietējā cena tāda nebūs, tā būs vēl zemāka - 60 santīmi, un tas nu noteikti ir zem pašizmaksas. Tā ir drūma prognoze, bet visai reāla. 2008. gadā, ne mazāk sarežģītā situācijā, mēs tomēr valdības atbalstu dabūjām - vismaz kaut kas bija, un nobankrotēja tikai kādas 6 saimniecības.

Es nerunāju par mazajām saimniecībām, kas nav mūsu asociācijā, jo asociācijas biedrs var būt, sākot no 200 cūkām. Faktiski, ja tā ir ģimenes saimniecība, tajā vajadzētu būt 2000 cūkām. Bet 200 cūkas - tā ir papildnodarbošanās. Turklāt mēs arī ikdienā redzam: ja fermā ir 200, 300 vai 500 cūku, un ja saimnieki paši ar tām nenodarbojas, tieši šīs saimniecības arī likvidējas. Jo ir viens no diviem - vai nu paplašinās un cenšas iegūt lielāku skaitu, vai likvidējas. Nav tā kā ar govīm - kūtī 10, un pietiek, 10 cūkas tāpat vien netur.

- Lai noturētos? Lieta jau ir tā, ka stāvēt uz vietas nedrīkst. Tad tā ir krišana

atpakaļ. Jebkurā gadījumā ir jābūt vismaz minimālai peļņai. Divus gadus pēc kārtas mums bija krīze, un peļņas nebija. Labi, ka valdība nedaudz atbalstīja, bet ar atbalstu ir tā - zaudējumi vienmēr ir lielāki. Piešķīra tik daudz, lai kaut kā izkūņotos. Bet rezultāts tik un tā ir tāds, ka kopējais cūku skaits nepārtraukti samazinās. Katrā šādā reizē kāds atkrīt. Pat saimniecības, kurās bija 4000 cūku. Ne jau tādēļ, ka viņiem tur kaut kas būtu bijis slikti, bet tāpēc, ka iepirkuma cena nesedz izdevumus. Tātad nav jēga saimniekot. Bet kas notiks, ja visi tā secinās? Vai cūkgaļu vairs neēdīs? Ēdīs. Bet - ievesto. Tikai jautājums, par kādu naudu to varēs ievest?

- Viss ir mainījies. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados to veda uz Angliju un veda uz Dāniju. Tagad Dānija ved uz visām malām. Un dāņi saimnieko arī Latvijā. Mēs viņus - dāņu cūkaudzētājus - joprojām nemīlam, bet viņi savu ražošanu paplašina.

Domāju, ka realizācijas problēmām vajadzētu būt arī tam dāņu cūkkopim, kurš šeit atnācis. Viņš nevar būt atrauts no Latvijā notiekošā. Turklāt, lai kā mēs savu ražošanu nepaplašinātu - mums tā cūka aug 6 mēnešus, un viss. Nu, neaug viņa ātrāk, neaug! Bet citiem izaug... Arī tās ir problēmas, ar kurām mēs esam spiesti saskarties, un kas ietekmē mūsu konkurētspēju. Savukārt, runājot par to, ka dāņi labāk prot organizēt ražošanu, un tāpēc darbaspēka ieguldījums nav tik liels kā mums, jāpatur prātā, ka viņiem visa šī sistēma organizēta savādāk. Proti - ja viņam vajag mehāniķi, viņš zvana uz firmu un izsauc, ja vetārstu, zvana vetārstam, un arī izsauc... Līdz ar to mums uz vienu strādājošo, protams, iznāk mazāks skaits cūku kā viņiem.

- Darbinieku šādās fermās gan vajag ļoti maz. Turklāt pie mums jau pasen ir tā, ka vispār nav iespējams atrast labus strādniekus.

- Šobrīd ne tikai cūkkopības nozarē, bet visā lauksaimniecībā ir absolūts speciālistu trūkums. Var dabūt strādniekus, bet nav iespējams atrast nozarē zinošus speciālistus. Ja paņemsim strādniekus “no ielas”, nāksies daudz laika un līdzekļu ieguldīt šo speciālistu izglītošanā un praktisko darba iemaņu veidošanā. Tas arī ir viens no jautājumiem, ko mēs jau pagājušajā gadā aktualizējām - mūsu izglītības sistēma ir nederīga. Lopkopībā noteikti tas tā ir. Jo tieši lopkopībā ir nepieciešams, lai cilvēks, beidzot augstskolu, būtu noderīgs arī kā praktiķis un prastu vadīt saimniecību. Lai nebūtu tā, ka viņš teorētiski ir normāli sagatavots, bet, ieraugot cūku, nobīstas no tās. Mūsu izglītības sistēmai būtu jālīdzinās Rietumeiropas izglītības sistēmai. Otrs - Latvijā lauksaimniecības skolu ir nesamērīgi daudz, un tādējādi to materiālā bāze ir vāja, arī prakšu vietu maz. Ja gribam arvien prasmīgāk saimniekot, mums steidzami jārisina izglītības jautājums.

- Aizvadītā gada decembrī bijām noorganizējuši semināru, kurā skaidrojām visas Eiropas Savienības un Krievijas izvirzītās prasības gaļas eksportam. Arī mūsu PVD bija ļoti nopietni pastrādājis, un domāju, ka klātesošie saņēma atbildes uz visiem viņus interesējošajiem jautājumiem. Atkārtoti atgādinājām, ka ir Eiropas prasības un Krievijas prasības, un tas nav viens un tas pats, jo, to, ko Eiropā absolūti neprasa, Krievija tomēr prasa. Piemēram, ap fermu noteikti apkārt jābūt kārtīgam žogam. Kāpēc? Eiropā nav apkārt klejojošu suņu, lapsu, un arī esošie 5 vilki ir ierakstīti Sarkanajā grāmatā. Taču Krievijā ne apkārt klejojošu suņu, vilku un lapsu netrūkst. Pie mums tāpat. Ja nav žoga, dzīvnieki lien iekšā un izplata slimības. Tāpēc ir prasība, ka ap fermu jābūt žogam. Ja kāds uzskata: “Nē, Eiropa neprasa, man nevajag,” tad arī neved uz Krieviju...

Bet otrs jautājumu loks skāra bīstamās “A” kategorijas cūku slimības. Ja audzētāja fermā šī slimība gadījusies, atbilstoši noteikumiem, visas cūkas jālikvidē, un tad var saņemt kompensāciju. Taču ir vesela virkne noteikumu, kuriem jābūt izpildītiem, lai šo kompensāciju saņemtu. Ja obligātās veterinārās prasības nav ievērotas, ja nav, teiksim, dezinfekcijas bedre, valdības atbalsta nebūs. Taču cūkas tik un tā nāksies likvidēt.

Vienojāmies arī, ka visi semināra materiāli tiks ierakstīti diskos un asociācijas gada sapulcē izdalīti biedriem. Lai ir, kur iegūt informāciju, kad nepieciešams.

- Izaugsmei, pirmām kārtām, vajadzīgi cilvēki un vajadzīga nauda. Cilvēki - galvenais, bet arī tur, kur šo cilvēku ir, viņi bez naudas neko nevar izdarīt. Taču, ja krīze seko krīzei, tad naudas nav. Kuras fermas attīstās? Tās, kur cūkkopība nav vienīgais saimniecības darbības lauks. Ja saimniecībai ir vēl kaut kādi ienākuma avoti, krīzi vieglāk pārciest.