Viedokļi

Ugunsgrēks joprojām tiek dzēsts

Tieši pirms gada, 3. februārī, Latvijas zemnieku protesta akcijas sasniedza savu kulmināciju, un valdība viņus sadzirdēja: gan nozares atbalstam tika piešķirti vairāki miljoni, gan demisionēja toreizējais zemkopības ministrs Mārtiņš Roze. Taču arī pirms tam lauksaimnieki neklusēja - gan 2008. gada maijā pienu Doma laukumā dalīja, gan uz Briseli brauca, gan 2009. gada 13. janvāra mītiņā aicināja saprast Latvijas piensaimnieku problēmas.

Tieši pirms gada, 3. februārī, Latvijas zemnieku protesta akcijas sasniedza savu kulmināciju, un valdība viņus sadzirdēja: gan nozares atbalstam tika piešķirti vairāki miljoni, gan demisionēja toreizējais zemkopības ministrs Mārtiņš Roze. Taču arī pirms tam lauksaimnieki neklusēja - gan 2008. gada maijā pienu Doma laukumā dalīja, gan uz Briseli brauca, gan 2009. gada 13. janvāra mītiņā aicināja saprast Latvijas piensaimnieku problēmas.
Viena no aktīvākajām šo protesta akciju organizētājām Dace Pastare arī tagad pieļauj jaunu protesta akciju iespējamību, taču neslēpj, ka zemnieki, tostarp viņa pati, ir noguruši, un nav arī naudas, lai ar traktoriem atkal brauktu uz Rīgu. Viņa arī atzīst, ka jebkuras akcijas organizēšana prasa lielu darbu: “Es nevaru savienot šādas aktivitātes ar savu darbu - man jāvada kooperatīvs, lai vismaz mūsu kooperatīva biedri varētu attīstīties.”

Maz atšķirību - 2009. gads vai 2010. gads
Taču viņas vērtējums aizvadītajam gadam ir skarbs: “Situācija nozarē šā gada laikā maz mainījusies, lai neteiktu, ka saasinājusies vēl vairāk.”
Paužot savu pārliecību, ka mūsu lauksaimniekiem klājas slikti, viņa īpaši uzsver: “Visai Latvijas lauksaimniecībai, ne vien piena ražotājiem, graudu audzētājiem vai cūkkopjiem, jo mēs esam cieši saistīti. Ja vienam iet slikti, tas atsaucas uz visiem.” Taču, pati būdama piena ražotāja, viņa ar “pieninieku” problēmām saskaras vistiešāk: “Gads bijis ļoti smags. Piena cenas nokrita tik zemu, ka gandrīz neviens nevarēja “pavilkt”. Tā nu visu pagājušo vasaru ar mazajām piena iepirkuma cenām nācās kaut kā iztikt. Un tobrīd kopaina tiešām vēl nebija tik traģiska, jo zemnieki dzīvoja ar vecajām rezervēm. Bet tā tik un tā bija iztikšana. Tagad ir grūtāk. Jo rezerves beigušās. Turklāt daudzi zemnieki pērnruden nenopirka visu nepieciešamo labību, jo naudas trūka, un to pašu mazumiņu, kas ienāca, vēl vairāk vajadzēja ikdienas lietošanai, piemēram, degvielas iegādei utt. Esam arī sapratuši, ka šogad zemniekiem atņemtas gandrīz visas subsīdijas, tātad uz lielām pārmaiņām nav ko cerēt”
Dace arī novērojusi, ka ne mazums zemnieku, kuri savulaik nopietni domājuši, plānojuši, sapņojuši par attīstību, tagad nonākuši izvēles priekšā - turpināt vai izbeigt darbību. “Bet mums jau likumdošana neatļauj izbeigt darbību,” Dace Pastare neslēpj savu sašutumu. “Neviens likums neaizstāv zemnieku. Neviens. Ja tu bankrotē, tad viss - ņem striķi un ej uz mežu... Tu vari atdot visus lopus, visas kūtis, tehniku un dzīvojamo māju, bet tik un tā paliksi kādam parādā un nebūsi visu samaksājis... Ar savu sīkstumu un pārcilvēciskajām darba spējām esam pieļāvuši, ka paši spējam ar visu tikt galā. Tāpēc arī Latvijā joprojām nav nekāda aizsardzības mehānisma, kas aizstāvētu lauksaimniekus. Diemžēl nav. Bet bankas to izmanto un “izspiež” no zemnieka pēdējo dzīvības sulu. Skumji, bet tas liecina par to, cik “augsti attīstītā” valstī dzīvojam...”

Sāp, ka lauksaimniecība nevienu neinteresē
Pērn, iestājoties par nozares attīstību un izvirzot savas prasības valdībai, zemnieki pieprasīja arī zemkopības ministra nomaiņu, akcentējot, ka tam jābūt pašu lauksaimnieku atbalstītam nozares pārzinātājam. Tāds izrādījās Jānis Dūklavs. Ko pozitīvu ministra nomaiņa devusi nozarei?
Dacei Pastarei savs viedoklis: “Labi, dabūjām jaunu ministru. Roze runāja daudz un neko nepateica, tagadējais runā maz un arī neko nepasaka. Turklāt ar šo runāšanu vai nerunāšanu jau sen ir par maz. Kamēr Latvijā nebūs vienotas lauksaimniecības politikas, tikmēr šajā jomā nav gaidāmas nekādas izmaiņas. Arī Latvijas attīstības prioritāšu plānā nozare nav iekļauta. Kā tas iespējams?! Ja kāds iedomājas, ka nekustamo īpašumu tirgus vai banku sektors spēj pastāvēt atrauti no nacionālās ražošanas, tajā skaitā lauksaimniecības, viņš dziļi maldās! Viss šajā ekonomiskajā telpā ir savstarpēji saistīts, vēl jo vairāk tik mazā tirgū kā Latvija.”
Turpinot paust neizpratni, kāpēc joprojām neviena Latvijas valdība neuzrāda spēju domāt ilgtermiņā, lai lauksaimniecību kā Latvijas tautsaimniecības vitāli svarīgu nozari nostiprinātu uz aizsargātu, Dace Pastare saka: “Visus pēdējos gadus redzam, ka brīžos, kad kādam “ūdens sāk smelties mutē”, papildu miljoni atrodas. Vienreiz vairāk, citreiz mazāk. Bet galvenais nav piešķirtā nauda un tās lielums. Jo nauda jebkurā gadījumā ir tikai neliels plāksteris, ar ko mēģināt aizlipināt milzīgu caurumu. Ir labi, ja valsts atbalsta finansiāli, tomēr nauda nedod nekā, ja nav ilgtermiņa skatījuma. Arī lauksaimniecībā ir vajadzīgi ilgtermiņa risinājumi, nevis jādzēš ugunsgrēki. Nedrīkst uzskatīt, ka Latvijā viss mainīsies uz labu, ja tālāk par Rīgu neviens neredzēs, un valsts nākotni arī ar lauku nākotni nesaistīs.”