Viedokļi

Mācība ar cenu kūleņiem izturēta

Laikrakstā "Latvijas Avīze" publicēta intervija ar ULDI KRIEVĀRU, kas pirms gada bija viens no aktīvākajiem lauksaimnieku nemieru organizētājiem. Šobrīd viņš ir Ministru prezidenta Valda Dombrovska ārštata padomnieks, kļuvis par lauksaimniecības kooperatīvās sabiedrības "Trikāta" valdes priekšsēdētāju un joprojām ir 400 govju ganāmpulka un zemnieku saimniecības "Pilslejas" īpašnieks.

– Kādus padomus sniedzat Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim?

– Nevaru teikt, ka bieži dodu konkrētus padomus premjeram. Man ir iespēja iepazīstināt premjeru ar lauksaimniecības būtiskajām niansēm, pārliecināt viņu aizbraukt uz konkrētiem kooperatīviem un saimniecībām, tādējādi viņš redz reālo saimniekošanu uz vietas. Varu teikt, ka jautājumu būtību premjers pārzina, tādēļ mans darbs vairāk saistīts ar sekošanu līdzi starpministriju komunikācijai, lai beigās nesanāk "sviests", kā tas mēdz šādos gadījumos notikt.

Zemnieki reizēm man prasa – nu, Uldi, ko tu tur esi izcīnījis? Skaidroju, ka, būdams padomnieks, es neesmu lobētājs, mans uzdevums ir panākt, lai pirms lēmumu pieņemšanas arī lauksaimnieku viedoklis tiktu uzklausīts.

– Valdības un Saeimas pieņemtie lēmumi gan attieksmē uz nodokļu izmaiņām, gan uz valsts atbalsta apmēra samazināšanu nozarei pasliktina situāciju nozarē. Subsīdijas samazinātas trīs reizes, valsts un ES atbalstu iekļauj ar nodokļiem apliekamajos ieņēmumos. Vai esat iestājies pret šiem lēmumiem?

– Par sarkanajām līnijām var runāt, bet šobrīd šīs līnijas ir jāpārkāpj visās nozarēs. Naudas mazāk ir visiem. Un arī nodokļu slogs ir visiem. Taču attiecībā uz valsts un Eiropas atbalstu lauksaimniecībā ir noteikts, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem valsts un ES atbalsts netiek aplikts ar nodokli. Šis apstāklis liks ražojošiem zemniekiem aktīvāk reģistrēties kā uzņēmumu ienākuma nodokļu maksātājiem, pretējā gadījumā šos ienākumus apliks ar 26% iedzīvotāju ienākuma nodokli.

– Jūs pirms gada bijāt viens no aktīvākajiem zemnieku nemieru organizētājiem. Toreiz lauksaimnieku sarunās ar valdību tika uzsvērta nepieciešamība restrukturizēt piena nozari – veicināt lauksaimnieku kooperēšanos un panākt, ka piena pārstrāde nonāk piena ražotāju rokās. Vai gada laikā kooperācija sekmējusies straujāk? Mēs redzam, ka joprojām lauksaimnieku ietekme uz piena pārstrādi ir samērā maza.

– Lauksaimnieku nemieri visu lauksaimnieku vienotībai bija nozīmīgi, tos gandrīz var salīdzināt ar 1990. gada Dziesmu svētkiem. Es nebiju gaidījis tik neviltotu atbalstu protestiem ne no pašiem zemniekiem, ne no sabiedrības. Paldies sabiedrībai par atbalstu gan nemieru laikā, gan pēc tam, kad lauksaimnieki sāka tiešu svaigpiena pārdošanu pircējiem tirgos un citās vietās.

Neskatoties uz to, aizvadītā vasara piensaimniekiem bija vissmagākā ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē zemo piena cenu dēļ. Arī pieredzējušie zemnieki Eiropā, kuri nozarē strādā jau desmitiem gadu, tādu cenu kūleni neatceras. Diemžēl prognozējamā piena cenu dinamika Eiropā un citur aizvien vairāk atgādina sirds slimnieka kardiogrammu.

Arī manai saimniecībai aizgājušais gads nebija viegls. Taču tas, ka atbalstu par piena tonnu izmaksāja nevis rudenī, kā bija paredzēts, bet jau pavasarī, palīdzēja nozarei izdzīvot. Tas atļāva zemniekiem sagatavot lopbarību pavasarī. Septembrī un oktobrī, kad piena cenas nokritās vidēji līdz 11 santīmiem par kilogramu, jau šķita – būs sabrukums. Arī Trikātas zemnieki nāca un stāstīja, ka nevar novākt labību, jo nav naudas. Taču pasaules tirgos bija sasniegts zemākais punkts, cenas atkal sāka pieaugt, un tas mūs pasargāja no katastrofas.

Es nevaru teikt, ka zemnieki nerēķināja ieņēmumus un izdevumus, taču pēc pagājušā gada tas tiek darīts daudz rūpīgāk. Tomēr šī mācība bija ļoti smaga, daudzi gada laikā ir sabojājuši nervus un veselību.

– Vai šī mācība deva atspērienu kooperācijai un lika aktīvāk domāt par savu pārstrādi?

– Jā, varu teikt, ka kooperācija ir attīstījusies. Šobrīd kooperatīvā "Trikāta" ir 231 biedrs un sadarbojamies ar vēl četriem kooperatīviem – "Braslavu" ar 45 biedriem, "Sēlpili", kur apvienojušies 75 biedri, "Viļāniem", kur iestājušies 125 biedri, un "Drustiem". Mēs sadarbojamies arī ar Kurzemes pusē strādājošo "Dzēsi", kas pienu pārdod kopā ar kooperatīvu "Laura" un SIA "Piena partneri", kas apvieno lielos ražotājus – statūtsabiedrības. Kopīgi strādājam, lai uzlabotu piena savākšanas efektivitāti.

Kūlenis piena tirgū problēmu pacēla visas ES līmenī. Eiropas Komisija secināja, ka vienīgais, ko var darīt nozares stabilizācijai, ir stiprināt ražotāju grupas, jo Eiropā piena ražotāji ir vājāki par pārstrādi un pārstrāde ir vājāka par veikalu ķēdēm. No ES ekonomikas atbalsta fonda piešķīra naudu piena nozares restrukturizācijai un Latvija ieguva 13 miljonus eiro. Diemžēl šī nauda pagaidām netiek apgūta, jo mums un Zemkopības ministrijai ir domstarpības. Mums tiek prasīts – kur ir jūsu lielais projekts piena pārstrādei? Projekti ir bijuši – gan mēs, gan citi kooperatīvi ir vērtējuši iespējas pirkt vai būvēt pārstrādes uzņēmumus. Taču mums ir jāvērtē, cik tas maksās – cik jāiegulda naudas uzņēmumā, cik izmaksās šā uzņēmuma parādu atdošana, ja tiek pirkta jau esoša ražotne, kā arī jādomā, kur pirmajos mēnešos ņemt apgrozāmos līdzekļus.

Katrs projekts, ko mēs vērtējam, mums izmaksā vairākus tūkstošus latu. Vienlaikus mēs zinām, ka Lietuva ir piedāvājusi saviem zemniekiem 15 miljonu eiro līdzfinansējumu kooperatīviem piederošas piena pārstrādes rūpnīcas būvniecībai. Mēs redzam, ka arī tur iet smagi, taču tur ir būtisks valsts atbalsts kooperācijai. Mēs līdzvērtīgu atbalstu neesam piedzīvojuši.

– Lietuvas zemkopības ministrs Kazis Starkevičs "Latvijas Avīzei" atzinis, ka atbalsta Latvijas un Lietuvas lauksaimnieku apvienošanos kopīgas piena pārstrādes rūpnīcas būvniecībai.

– Sadarbība ir iespējama, taču ir jautājums – kurā pusē robežai šo rūpnīcu būvēt? Lietuva šo uzņēmumu Latvijā, protams, nebūvēs. Mūsu kooperatīva mērķis ir nodrošināt zemniekus ar stabilu un konkurētspējīgu piena cenu, tādēļ droši vien atbalstīsim projektu, ja nebūs iespējas šo mērķi sasniegt Latvijā. Taču neleksim pārāk tālu nākotnē, jo projekts ir tikai tapšanas stadijā.

– Latvijas piena pārstrādes jaudas ir lielākas nekā lauksaimnieku spējas saražot pienu, tādēļ pārstrādātāji pārmet, ka lauksaimnieki izved pienu uz Lietuvu. Vai nav vērtīgāk lauksaimniekiem tomēr risināt sarunas ar pašmāju ražotājiem par iespējām tikt pie uzņēmumu akcijām?

– Mēs pienu uz Lietuvu izvedam tikai tādēļ, lai stabilizētu piena iepirkuma cenu. Turklāt ne jau kooperatīvi vien to dara, to dara piena iepircēji no Lietuvas un pat no Polijas, kur attīstās milzīgi piena pārstrādes uzņēmumi. Mums visiem jāsaprot, ka piena ražošana nav tikai patriotisms, bet tāds pats bizness kā citi.

Akciju iegāde kādā no Latvijas piena pārstrādes uzņēmumiem vēl nenozīmē, ka tiekam pie teikšanas. Arī pasaules pieredzē grūti atrast veiksmes stāstus, kur šāda investoru un izejvielas – piena piegādātāju kopdarbība būtu veiksmīga ilgtermiņā. Mēs redzam, ka arī Eiropā pamatā ir vai nu investoru, vai kooperatīvu uzņēmumi.

Šobrīd pamatā mēs "Trikātā" strādājam pie savu produktu – sieru – tirgus daļas nostiprināšanas. Sava pārstrāde, kā zināms, ir arī Straupes un Dundagas kooperatīviem, Jaunpils pienotava pieder kooperatīvam "Piena ceļš". Šīs visas ir mazas ražotnes. Taču mēs zinām, ka kādā brīdī būs jāpieņem lēmums paplašināties. Tas nenozīmē, ka vienīgais risinājums būs – mums visiem kopā par tirgus cenām nopirkt kādu "lielo" uzņēmumu. Vēl viena iespēja ir kādam no kooperatīviem piederošajiem uzņēmumiem piebūvēt jaunu rūpnīcu ar augstu efektivitāti.

Mēs diezin vai tuvākajā nākotnē spēsim saražot tik daudz piena, lai atmaksātos lielas industriālo piena produktu ražotnes būvniecība, kas dienā pārstrādā tūkstoti līdz 2000 tonnas piena. Tāda ražotne spētu konkurēt ar Polijas ražotājiem. Risinājums tomēr ir pievienotās vērtības produktu ražošana, jo šāda ražotne var būt konkurētspējīga, arī pārstrādājot Eiropas mērogā nelielus piena apjomus.

– Ņemot vērā, ka zemo būvniecības un materiālu izmaksu dēļ šobrīd būtu labākais laiks jaunas rūpnīcas celšanai, vai kooperatīvi ir gatavi apvienoties šādam projektam un vai tam būtu atbalsts no ZM un bankām?

– Mēs turpinām strādāt, lai kooperatīvu sadarbība īstenotos arī kopīgā pārstrādē. Neaizmirsīsim, ka to, ko, piemēram, Latvijas graudkopības kooperatīvi paveica pēdējos 10 gados, vecajā Eiropā veidoja 100 gadus un ilgāk.

Manuprāt, lai sekmīgi varētu sākt savu lielražošanu, kooperatīviem vispirms jānostiprina savas pozīcijas tirgū ar to preci, ko varam saražot šobrīd. Tādēļ mēs Trikātā esam nolēmuši palielināt savu tirgus daļu, kā arī skatāmies uz eksporta iespējām.

– Nesen piedalījāties "Prodexpo" izstādē Maskavā. Ko tāds neliels uzņēmums kā Trikāta var piedāvāt milzīgajam Krievijas tirgum?

– Mēs nedomājam mesties sacensībā ar tradicionāliem masu produktiem. Mēs piedāvājam specifiskus nišas produktus, par kuriem interese bija pietiekama. Par noslēgtiem sadarbības līgumiem runāt vēl pāragri, jo mēs uz izstādi devāmies tikai pirmo reizi. Tas mums bija mācību pasākums. Tāpat varam teikt par Trikātas ražotni – tā mums ir bijusi tāda kā mācību rūpnīca, pirms uzņemamies lielākas saistības.

– Cik lielā mērā kooperatīvs "Trikāta" izjūt tirgus pieprasījuma mazināšanos?

– 2008. gadā kooperatīva "Trikāta", ieskaitot ražotni, apgrozījums bija virs 20 miljoniem latu, pērn – apmēram 10 miljoni latu. Kooperatīva biedru saražotā piena apjoms gan bija nedaudz lielāks nekā pirms gada. Strauji samazinoties pirktspējai, mums bija svarīgi nepazaudēt savu tirgus daļu, tādēļ saražoto sieru nācās pārdot par ļoti zemām cenām – lielāko daļu produkcijas pārdevām kā akcijas preci.

Savulaik mēs ļoti zaudējām no tā, ka lielveikalu ķēdes samazināja svaigi griezta siera pārdošanu, tā vietā piedāvājot "konservus" jeb sieru vakuumpakās. Šādā iepakojumā sieram zūd aromāts un labā garša. Arī mēs bijām spiesti pielāgoties. Tagad šo problēmu esam atrisinājuši, iepakojot produktu jauna veida iepakojumā, kas nekaitē ne garšai, ne smaržai.

Mēs pircējiem gribam skaidri un gaiši pateikt, ka neesam ieinteresēti sieram pievienot, piemēram, augu taukus, jo mums jārealizē pašu saražotais piens. Tādēļ ieguvēji no visa šī procesa nav kāds viens īpašnieks, bet gan krietni virs 200 zemnieku saimniecību. Tādēļ arī mainām iepakojumus, lai pircējam uzskatāmi būtu skaidrs, ka ražotājs ir zemnieku kooperatīvs. Turklāt mūsu produkts ir ar smaržu un izcilu garšu.

– Cilvēki vienmēr, bet tagad it īpaši, pērk lētāko. Viņiem nav naudas, lai nopirktu "smaržu un garšu". Ir jābūt ļoti lielam savas zemes patriotam, lai apstākļos, kad nav naudas, pirktu dārgāku preci ar apziņu, ka viņa nauda stiprinās Latvijas zemniekus.

– Ja jānopērk kalorijas, var pirkt maizi un augu taukus siera izskatā. Vienīgais, ko varam darīt – piedāvāt kvalitatīvu produktu. Tad labāk zaudēsim daļu tirgus nekā spēlēsimies ar augu taukiem un kvalitāti.

– "Trikāta" ir starp tiem uzņēmumiem, kas 100% strādā valsts interesēs – stiprina lauku vidi, apvienojot zemniekus, ražo, nodrošina darba vietas uzņēmumā, maksā nodokļus un nodrošina valsts iedzīvotājus ar kvalitatīvu produktu. Vai jums nešķiet, ka valsts par maz aizstāv tādus ražotājus kā "Trikāta", kaut vai atklāti pasakot – pērciet vietējo preci?

– Manuprāt, ar šo uzdevumu – uzsvērt vietējās preces priekšrocības – mums jātiek galā pašiem. Protams, būtu patīkami, ja, piemēram, ministri biežāk uzsvērtu, ka vietējā prece ir vislabākā. Tomēr mēs paļaujamies paši uz sevi – attīstām produktus, mainām iepakojumus, sadarbojamies ar citiem kooperatīviem un izstrādājam stratēģiju.