Viedokļi

A.Skovgords-Rasmusens: Ir grūti, bet man ir ticība, ka šeit ir iespējams taisīt biznesu

Cūku ražošana visā pasaulē nav pati iemīļotākā. Ir negatīvi momenti -visvairāk tie saistīti ar smaku. Bet arī pilsētā ir smakas.

Daudz nepatiesu apgalvojumi un mīti bieži vien sabiedrībā tiek pasniegti kā fakti, un tas notiek mērķtiecīgi. Un tad mēs kā cūku ražotāji gribam klusēt un nerādīt savu ražotni, un neinformēt sabiedrību, kā īstenībā šeit ir. Tas ir problemātiski. Ja sabiedrībā reizi pa reizei tiek pasniegta virspusēja informācija, tad tā uztver to kā patiesību.

Gribu teikt, ka diemžēl mūsu lēmējvara ir diezgan pavāja -ja daļa sabiedrības ir pret kādu lietu, vara uzreiz sabīstas un uzskata - labāk noraidīt, jo negribam, lai cilvēki ir neapmierināti. Tajā pašā laikā daudzviet laukos nekas nenotiek, investīcijas ir niecīgas, lauki aizaug. Ja uzņēmumam ir A kategorija, ja ir IVN, politiķi to var lasīt un iepazīties. Protams, vienmēr būs tie, kuri ir par un kuri pret, bet politiķiem jāatrod līdzsvars. Vienmēr jau visi nebūs apmierināti. Bet tiek pasniegts - ārzemes, ārzemes, dānis, dānis. Ja tas nav mūsu, tad to nevajag. Daudzi politiķi bāž galvu smiltīs. Bet ir pierādīts, ka katrs strādnieks pārtikas pārstrādes industrijā nodrošina darbu vēl 8-10 cilvēkiem.

Veicot aprēķinus, uz katru Latvijas iedzīvotāju ir 0,4 nobarojamas cūkas. Pēc oficiālās statistikas, varam nodrošināt tikai pusi no vajadzīgās cūkgaļas. Bet Latvijā ir tik daudz zemes, un mēs nevaram saražot pietiekami daudz gaļas sev, tas iet kontekstā ar apgalvojumiem, ka viss tiek pieblīvēts, vairs nebūs kur dzīvot, bērni tiks ietekmēti utt. Gribu teikt, ka Latvijā vairs nevar būt mazāka lopkopība vai cūkkopība. Jautājums - ko Latvija vispār grib?

Pēc statistikas, Latvijā reģistrēti 2100 ganāmpulku, un 93% gadījumu ir viens līdz deviņi dzīvnieki, tās ir piemājas saimniecības, un tas nav saistīts ar cūku ražošanu. Pārējie ir ap 20 cūku ražošanas uzņēmumu, kam ir lieli rūpnieciskie apjomi. Ja paši nespēsim saražot gaļu, to ievedīs no Polijas, kur izmanto dažādas metodes.

Vēl viens mīts ir tāds, ka Dānijas valsts maksā papildu subsīdijas, lai mēs nāktu uz šejieni un audzētu cūkas. Tā nav, varu teikt, liekot roku uz sirds, ka Dānijas valdība neko nedod. Esam Latvijā dibināts uzņēmums, kurš saņem tieši tāpat kā Jānis, Pēteris un citi. Diemžēl arī cūku audzēšanas nozarē ir šāds mīts - ir ērti uzturēt to, ka vilks nāks un ārzemnieks vainīgs.

Nosacījumi mums ir stingrāki nekā vietējiem, un PVD mūs kontrolē vairāk. Ir daļa vietējo cūku ražotāju, kas vēl nav uzbūvējuši mēslu krātuves, bet tām ir jābūt. Tas mazliet tiek noklusēts, bet vienreiz tas mani sāks kaitināt. Arī starp lielākajiem ražotājiem redzams, ka lielākā daļa ir vietējo. No 18 lielākajiem uzņēmumiem, kas ražo cūkas, pieci ir dāņi un viens norvēģis, bet lielākais īpatsvars ir vietējiem ražotājiem. Arī subsīdijas ir mazas.

Protams, es apzinos, ka vienmēr būšu iebraucējs, vienalga, cik gadu šeit dzīvoju, un vienmēr mūs uzmanīs vairāk nekā vietējos. Tā ir arī citās valstīs. Mēs nekad nevarēsim darīt tāpat, ko varbūt atļaujas vietējie. Bet, atrodoties Eiropas Kopienā, jājautā, ko vispār Latvijas sabiedrība grib, ja runā par investīcijām, eksportu, nodarbinātību. No vienas puses, oficiālās iestādes uzsver, ka vajag attīstīt uzņēmējdarbību un eksportu, no otras puses - vajag pamatot nepatiesu informāciju un mītus. Tas ir tas, kas man nav pieņemams. Ja lēmējvara nemainīs attieksmi un nebūs pietiekami profesionāla, no tās bedres ārā netiksim. Ja noraida kādu lietu, tad jābūt skaidram pamatojumam.

Jāsaka, lauksaimniecība nav tā nozare, kur var pelnīt milzīgu naudu. Šī nozare prasa lielus kapitālieguldījumus, kas nāks atpakaļ ļoti lēni.

Ja izdodas gūt 5-7% peļņu, jau ir labi. Ieguldījumi varētu nākt atpakaļ tikai 20 gadu laikā. Tiem ārvalstu investoriem, kas šeit strādā, ir tādi paši nosacījumi kā vietējiem. Faktiski augkopībā vislabākās un efektīvākās ražotnes ir vietējiem, jo ārzemnieks tik labi nepārzina visus apstākļus. Nav jau tā, ka visu zemi ir nopirkuši ārzemnieki. Skatieties paši - dīvānzemnieks Latgalē vai kur citur ir nopircis tūkstoš hektāru un domā par Eiropas subsīdijām. Mums jau neviens neaizliedz braukt uz ārzemēm un darīt tāpat, jo esam Eiropas Kopienā.

Pēdējos gados starptautiskā līmenī ir daudz negatīvas informācijas, kas Latvijai nāk par sliktu. Protams, ir grūti, bet man ir ticība, ka šeit ir iespējams taisīt biznesu. Bet tikpat labi šādas iespējas ir arī jebkurā citā valstī. Latvija nav unikāla. Ja Latvija grib piesaistīt investīcijas ražošanā, ir jācīnās.

Runājot par valsti, patlaban Latvijas pārvaldes sistēma ir ļoti vāja. Kopš šeit dzīvoju, man ir trīs lietas, ko neesmu varējis saprast: ētika, morāle un godprātība, kā trūkst politiskajai elitei. Sabiedrībai ir bieza āda, ka pieļauj kaut ko tādu un nespiež politiskajai elitei aiziet. Politiķiem jāstrādā sabiedrības un tautas labā. Patiesībā nav īstenotas pamatreformas.

Jāsāk ar sevi, ko varu darīt, lai sevi mainītu. Tas ir sabiedrībā kopumā- neakceptēt korupciju, pašam nepiedalīties. Jābūt prasīgiem, lai nodokļu nauda būtu efektīvi administrēta. Nodokļu reformas jau sen vajadzīgas. Pieskaitu sevi pie turīgākiem cilvēkiem, un man nekas nebūtu pretim, ja būtu jāmaksā lielāks progresīvais nodoklis. Raugoties no ārzemnieka viedokļa, ja esi bagāts un turīgs, Latvija ir ļoti laba valsts, kur dzīvot, jo nodoklis ir mazs. Skandināvijā varbūt ir par daudz liela izlīdzināšanas sistēma, taču uz to pusi vajadzētu. Trūcīgo skaits Latvijā ir ļoti liels, bet jābūt līdzsvaram. Ir jābūt efektīvai pārvaldes sistēmai, godprātīgiem politiķiem, izglītotai sabiedrībai, un - uz priekšu! Gribu cerēt, ka 10. Saeimas vēlēšanas dos jaunas vadlīnijas. Slikti, ka mums ir starptautisks kredīts, bet, ja pats neproti tikt galā, labi, ka kāds mūs noliek rāmī un saka, ka tā jābūt.

Man ir bieza āda, jo tik daudz gadu šeit strādāju un varu saprast, kāpēc ir viena, otra vai trešā lieta. Bet pēdējā gadā biznesa vidē ir daudz neskaidrību, kas nepatīk biznesam. Biznesa investīcijas paredzētas 10-20 gadiem -ja tu nezini spēles noteikumus, tas ļoti traucē biznesam. Spekulatīvo darījumu ēra ir beigusies un neatgriezīsies. Ir tikai ražošana un darbaspēks, un smags darbs, lai mēs varētu atrast savu vietu Eiropā, cita varianta nav. Neskaidrības ir kopumā, arī lauksaimniecībā. Ja gribu investēt vienu miljonu latu, man jāzina, kādi būs nosacījumi.

Lietišķā Diena