Viedokļi

Eiropā pieaug pieprasījums pēc jēra gaļas

Aitkopības nozare Latvijā kļūst par ienesīgu nodarbi, jo Eiropā strauji pieaug pieprasījums gan pēc jēra gaļas, gan vaislas dzīvniekiem, intervijā biznesa portālam "Nozare.lv' norādīja Latvijas aitu audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētāja Daina Kairiša.

Viņa atzina, ka aitkopība ir viena no visstraujāk augošajām nozarēm, jo pirms desmit gadiem Latvijā bija tikai 28 000 aitu, bet šodien 80 000. Vienlaikus salīdzinājumā ar 1938. gadu situācija aitkopībā nav tik laba - toreiz bija 1,4 miljoni aitu.

Eksperte stāsta, ka ir divi realizācijas veidi - vai nu dzīvās aitas eksportam, kas ir izteiktāks bizness, vai - gaļai, ar ko nodarbojas tikai dažas saimniecības. Iepirkuma cena ir viens lats bez pievienotās vērtības nodokļa (PVN) par dzīvsvara kilogramu. Svaru uzpircēji pieprasa 35-45 kg robežās. Ja bijušas labas ganības, šādus jērus rudenī nodot nav nekādu problēmu. Lielākos jērus vēlamies atstāt iekšējā tirgū, jo tie nepieciešami ciltsdarba turpināšanai.
Ja dzīvnieks tiek nodots gaļai, pieprasīti smagāki un labāk nobaroti jēri. Te iepirkuma cena ir vidēji 2,50 bez PVN par gaļas kilogramu.
Kopumā valstij noteikti būtu izdevīgāk, ka dzīvnieki tiek kauti vietējās kautuvēs, nevis aizdoti prom uz ārzemēm, kas nozīmē zaudētas darba vietas un nodokļus.
Savukārt no biznesa viedokļa, saimniekam tomēr izdevīgāks ir eksports, jo tad uzpircējs ņem lielas partijas - vienā ir 400-450 dzīvnieki -, un saimniekam vienā reizē kūts tīra no visiem jēriem.

Patlaban interese no Rietumiem pieaug tik strauji, ka D. Kairišai rodas bažas, ka zemnieki, rēķinādamies ar labu naudu, atdos eksportam visas aitas un sāksies ganāmpulku samazināšanās. Vienlaikus neviens nevar prognozēt, vai pieaugošais pieprasījums un labā cena saglabāsies arī nākotnē.

Praktiski tirgus nav ierobežots, jautājums ir par preces daudzumu.

D. Kairiša skaidro, kāpēc jēra gaļa ir tik dārga (8-10 lati par kilogramu): “Gaļas vienkārši nepietiek, jo jēru ir par maz. Lai tiktu pie jēra un to izaudzētu, jāstrādā ar labiem šķirnes dzīvniekiem un nepieciešams ieguldīt daudz līdzekļu. Aitkopība, līdzīgi kā liellopu nozare, ir ar lēnu naudas apriti. Nebūs tā, ka šodien nopirksiet jēru un rīt dabūsiet naudu. Pieredze liecina, ka labāk nesteigties un ļaut aitai izaugt līdz pat četru gadu vecumam, kad tai ģenētiski ir vislabākie pieaugumi, nevis likt tai dzemdēt jērus jau 7 mēnešu vecumā. Diemžēl mūsu zemnieki cenšas ātrāk iegūt jēru, ko realizēt. Var jau nopirkt un atvest uz Latviju vislabākās šķirnes aitu, bet to pārāk agri aplecināt, līdz ar to aug vēl aita pati, kā arī vēl nedzimušais jērs, un vajadzēs dubulti vairāk barības. Tādēļ nevajag steigties un ļaut parādīt aitai ģenētisko potenciālu.
Galvenais, kas nosaka aitkopības rezultātu, ir menedžments. Nepieciešamas zināšanas, jo nav tā, ka aita ir pieticīga un viņai neko nevajag. Saimniekam jāzina, ko grib no aitas. Ja aita paredzēta tikai lauku kopšanai, ko viņa var patiešām labi izdarīt, nevar gaidīt labu dzīvmasas pieaugumu, jo šie zālāji nav ražīgi.”

Eksperte stāsta, ka Eiropas Savienības atbalsts ir, bet niecīgs: “Atbalsta maksājumu par vienu aitu māti var saņemt, ja ir ganāmpulks, sākot no desmit aitām vecākām par gadu. Savulaik ieguvām atbalsta kvotu par nedaudz vairāk nekā 16 000 aitu mātēm, bet tagad mums ir vairāk nekā 30 000, līdz ar to, izdalot atbalstu uz šo skaitu, paliek nevis 21 eiro, kā tas ir Eiropā, bet gan nepilni astoņi lati uz aitu. Tādēļ patlaban lobējam savas intereses „Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomē" un „Zemnieku saeimā", lai panāktu lielāku atbalstu. Savukārt no Zemkopības ministrijas ceram sagaidīt atbalstu zālāju ierīkošanai. Lai sagatavotu leknu zālienu, izmaksas ir apmēram 400 latu uz vienu hektāru, un mēs gribētu, lai kādu daļu no šīm izmaksām nosegtu no valsts atbalsta maksājumiem lauksaimniecībai, kas galu galā ļautu samazināt produkcijas pašizmaksu. ”
Visu interviju ar Latvijas aitu audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētāju Dainu Kairišu lasiet Nozare.lv sadaļā “Intervijas”.