Viedokļi

Veterinārārste: Latvijas vidējās un vecākās paaudzes veterinārārstu problēma ir nepietiekamas svešvalodu zināšanas un ārvalstu profesionālās literatūras nepieejamība latviešu valodā

AgroPols
19.02.2014

Informāciju sagatavoja Dr. Vita Būde - Gaile, Piena fermu auditore, AS "Dimela Veta Latvija ".

Veterinārārste: " Latvijas vidējās un vecākās paaudzes veterinārārstu problēma ir nepietiekamas svešvalodu zināšanas un ārvalstu profesionālās literatūras nepieejamība latviešu valodā ."

Pērnā gada nogalē medijos izskanēja Latvijai nepatīkama ziņa, ka, pēc starptautisku ekspertu atzinuma, vairāk nekā 22 Latvijas zinātniskie institūti būtu jāslēdz vāja novērtējuma dēļ.

Cik konkrētais starptautisko ekspertu atzinums par pētījumā ietvertajām izglītības institūcijām ir pamatots, nevaru objektīvi spriest, jo, kā plašsaziņas līdzekļos min iesaistītās puses, nav pat publiskotas pētījuma metodes un rezultātu argumentēts skaidrojums.

Apzinos, ka mana dzīves un darba pieredze nav atbilstoša, lai padziļināti spriestu par "vājajiem posmiem" Latvijas zinātnes attīstības "ķēdītē", toties mana darba pieredze veterinārmedicīnā un ciešā sadarbība ar ārvalstu veterinārmedicīnas speciālistiem ļauj man ar pārliecību spriest par vidējās un vecākās paaudzes Latvijas veterinārārstu problēmām tālākās izglītošanās jomā.

Pieņemu, ka maniem novērojumiem piekritīs ne viens vien manas paaudzes veterinārmedicīnas aroda speciālists.

Īsumā, Latvijas veterinārijas nozarei raksturīgais: pietiekams skaits pieredzējušu, praksē "rūdītu" veterinārārstu, kuru vidējais vecums ir 48 - 50 gadi, vājas svešvalodu zināšanas un ārvalstu profesionālās literatūras neesamība latviešu valodā.

Lai arī fundamentālus pamatus šiem speciālistiem konvencionālajā veterinārmedicīnā ir devusi Latvijas Lauksaimniecības Universitāte, kopš 80. gadiem, veterinārmedicīna pasaulē ir "nogājusi" tālu augšupejošu ceļu - par to liecina, kaut vai antibiotiku pakāpeniska samazināšana lopkopībā. Latvijas pieredzējušajiem veterinārārstiem svešvalodu barjera bieži traucē pilnvērtīgi iesaistīties pieredzes apmaiņā ar ārvalstu speciālistiem no attīstītajām Rietumu valstīm, jo mūsdienu Latvijas veterinārmedicīnā praktizējošie ārsti pieder tai paaudzei, kas uzauga laikā, kad angļu valoda netika mācīta kā svešvaloda, kurai ir vai jelkad varētu būt reāls pielietojums. Šī šķietami maznozīmīgā problēma izraisa situācijas, ka cilvēki nereti nepietiekamu valodu zināšanu dēļ norobežojas no jaunu zināšanu apgūšanas, aizbildinoties ar to, ka pašiem zināšanu ir gana.

Jāsaka, ka zināšanu nekad nevar būt par daudz, un Latvijas lauksaimniecība, t.sk., piena lopkopība, kas vēl tikai ir savas konkurētspējas meklējumos, varētu daudz aizgūt, piemēram, no Izraēlas, Amerikas un Jaunzēlandes, kuras ir pasaules piena lopkopības līderes, ja vien uzlabotos komunikāciju prasme svešvalodās. Starp citu, nepietiekamas zināšanas svešvalodās ir piecdesmitgadnieku problēma daudzās profesijās.

Svešvalodu zināšanu līmenis veterinārmedicīnas speciālistu vidū varētu nebūt tik nozīmīgs šķērslis profesionālajā izaugsmē, ja vien Latvijā būtu pieejami citviet pasaulē veterinārmedicīnai veltītas profesionālās literatūras tulkojumi latviešu valodā. Nav runa par zinātnisko literatūru, ko pieņemts lasīt oriģinālvalodā, bet gan praktisko profesionālo literatūru.

Pēc Latvijas Bibliogrāfijas institūta sniegtajiem datiem, laika periodā no 2000.-2013. gadam Latvijā izdoti vien 3 ārvalstu autoru grāmatu tulkojumi, kas veltīti mīļdzīvnieku īpašniekiem, nevis veterinārārstiem. Latvijas Lauksaimniecības Universitātes rīcībā ir Latvijas autoru darbi, kas tiek lietoti kā mācību līdzekļi, un lektori arī pašrocīgi tulko informāciju no ārvalstu informācijas avotiem jauno studentu izglītošanai. Noderīgi izziņas materiāli, kas piedāvā kvalitatīvus tulkojumus, ir arī Latvijas lauksaimniecībai veltītie žurnāli, tostarp, " Latvijas Piensaimnieks", bet Latvijas grāmatu veikalu plauktos vispār nav atrodami praktiskās profesionālās literatūras izdevumu tulkojumi.

Ieskatoties populārajā tīmekļa vietnē www.amazon.com , redzams, ka veterinārārstu vajadzībām un interesēm veltīto grāmatu ir vairāki desmiti tūkstošu.

Ja pastāv kādi būtiski objektīvi iemesli, kāpēc Latvijas grāmatu izdevēji nesteidz pārpludināt tirgu ar praktiskajai veterinārmedicīnai veltītiem ārvalstu izdevumu tulkojumiem: dārgas izmaksas, nepietiekams pieprasījums, šaura auditorija vai mazs tirgus, es aicinātu nozarē iesaistītās un pietuvinātās personas un institūcijas nākt klajā ar priekšlikumiem par iespējamiem finansējuma avotiem ārvalstu profesionālo izdevumu tulkošanai. Jāatzīmē, ka Latvijas Zemkopības ministrijas ierastā prakse nav finansēt ārvalstu profesionālās veterinārās literatūras izdošanu Latvijā.

Līdz šim nozare gana veiksmīgi "paš - izglītojas" semināros, ko organizē nozares līderi ar Latvijas Veterinārārstu Biedrības un Valsts Lauku tīkla starpniecību, tomēr jebkura semināra par jaunākajām tendencēm nozarē ar, piemēram, ārzemju vieslektoru piedalīšanos ir finansiāli dārgs pasākums, ko pārāk bieži izmaksu dēļ nav iespējams, noorganizēt.

Es uzskatu, ka labāko vidējās paaudzes speciālistu tālākizglītības atbalstīšana ar grāmatu starpniecību veicinātu pieredzes apmaiņu un pasaules zināšanu ieplūšanu mazajā Latvijā.

Iespējams varam būt mierīgi par Latvijas veterinārmedicīnas nākotni. Tā ir jaunu, mērķtiecīgu speciālistu rokās, jo mūsdienu veterinārmedicīnas studenti, ar kuriem sastopos praksē un izglītojošos semināros, ir mērķtiecīgi jauni cilvēki, kas brīvi pārvalda svešvalodas. Jauno cilvēku zināšanu papildināšana izvēlētajā profesijā līdz ar to norit ārpus dzimtās valodas ierobežojošiem rāmjiem.

Tomēr ir būtiski atcerēties, ka šeit un tagad lauksaimniecības konkurētspējas celšana ir augstākminēto pusmūža speciālistu ikdienas darbs un atbildība.


AgroPols

x

Paroles atgadināšana