Viedokļi

Jautājums — vai ar to pietiks

Finanšu ministra padomnieku Andri Miglavu intervē komentāru lapas redaktors Pauls Raudseps

Šonedēļ tika publiskoti aprēķini par iekšzemes kopprodukta kritumu 2008.gadā, kuri bija daudz sliktāki, nekā gaidīts. Arī prognozes par 2009.gadu ir krietni pesimistiskākas nekā budžetā iestrādātais 5% IK kritums. Ko tas viss nozīmēs budžetam?

Šodien [trešdien, 11.februārī] būtu pāragri zīmēt rāmi 2009.gada budžeta grozījumiem, pie kuriem esam sākuši strādāt. Tie tika solīti pagājušā gada novembrī, kad pieņēma pamatbudžetu 2009.gadam, un jau toreiz Saeimas budžeta komisijas vadītājs atklāti teica, ka mums noteikti būs jāatgriežas pie tā jautājuma šāgada pirmajā ceturksnī. Mēs arī sarunās ar starptautiskās palīdzības sniedzējiem solījām, ka atgriezīsimies Saeimā ar pilnvērtīgu, pārstrādātu 2009.gada budžetu, jo tas budžets, kas tika pieņemts 12. decembrī, bija tāds saīsinātais variants, kurā izvērstās tabulas patiesībā visas nebija iekļautas. Tomēr šīs ziņas mūs visus ir nepatīkami pārsteigušas.

No otras puses, tās vienkārši apliecina sajūtas, kuras iekšēji mums visiem vairāk vai mazāk ir vārījušās, ka nav runas tikai par vienu vai diviem procentiem, kāds bija paredzētais pagājušā gada ekonomikas kritums. Nekādu histēriju mēs no tā negribam taisīt, tomēr gan finanšu ministrs, gan ekonomikas ministrs jau ir publiski teikuši, ka valdības prognozes par 2009.gadu acīmredzot ir pārāk optimistiskas. Šobrīd strādāsim pie visa pārskatīšanas.

Es šobrīd nevaru atbildēt, ko tas mainīs budžetā. Iespējams, ka tas pēc būtības nemainīs neko, ja nu vienīgi tik daudz, ka ministrijas netiks pie tās desmit procentu rezerves, kura jau šobrīd bija ielikta tērēšanu griestos. Jautājums — vai ar to pietiks? Mēs šobrīd ceram, ka ar to varētu pietikt, lai gan tas būtu diezgan skarbs risinājums. Iespējams, ka varbūt arī nepietiek, bet tad būs jāskatās, kā rīkoties tālāk.

Vai ir priekšstats, kur vēl varētu griezt? Vai tās būtu algas?

Pēc būtības budžeta izdevumi sastāv no trijām pamatdaļām, plus vēl ceturtā daļa, sociālais budžets, kuru es gribētu šobrīd nolikt malā. Man tur varbūt ir atšķirīgs viedoklis no politiķiem, taču jārēķinās ar to, ka Saeima šobrīd pietiekami skaidri ir definējusi, ka neviena Saeimā pārstāvētā frakcija nebūtu gatava balsot par pensiju indeksācijas atcelšanu, nerunājot par pensiju samazināšanu. Tāpēc noliksim sociālo budžetu šobrīd mazlietiņ malā. Pamatbudžetā ir trīs pamatlietas. Pirmā ir valsts finansētais darbinieku atalgojums, un tā nav tikai valsts pārvalde. Otrā daļa ir darbības tekošās izmaksas, sākot ar telpām, kurās šīs personas strādā, turpinot ar materiāliem, kuri ir nepieciešami darba pienākumu izpildei, piemēram, policistu transports, medicīnas aparatūra, skolotāju burtnīcas un tamlīdzīgi. Trešā daļa ir kapitālās izmaksas, kuras šogad ir saistītas gandrīz tikai ar eirofondu apguvi, un vēl dažas lietas, kuras valsts mērogā ir sīkumi, kā piemēram Valsts bibliotēka.

Lielos vilcienos runājot, šī pēdējā daļa ir ap miljardu latu. Savukārt atalgojumu daļa parādās gan tiešā veidā kā personāla izmaksas budžeta finansētās iestādēs, gan subsīdijās skolām, medicīnas iestādēm. Tur tas ir drusciņ apslēpts, tāpēc ka subsīdijās ir iekļauts gan atalgojums, gan materiālās izmaksas. Pa lielam ir tikai šīs trīs pozīcijas, par kurām varam runāt.

Šodien es tomēr gribētu runāt tikai iespējamības līmenī, jo varbūt ar to 10% rezervi tomēr pietiks, nodokļu ieņēmumu prognozes šogad tika veidotas diezgan piesardzīgi. Bet gadījumā, ja tomēr būs vēl jāsamazina, pēdējais, pie kā būtu jāķeras, ir attīstības lietas, investīciju budžets, jo tas ir vienīgais veids, kā var mainīties ekonomikas struktūra un paaugstināties valsts konkurētspēja. Tātad paliek atalgojumu daļa un tiešās izmaksas, bet arī ar šīm izmaksām ir jābūt ļoti piesardzīgiem, jo, ja runājam, piemēram, par komunālajiem rēķiniem, mēs nevaram iedzīt iestādes nemaksātāju statusā, kas atkal radītu ķēdes reakciju. Tāpēc, lai cik tas būtu nepatīkami, ja būs griezieni, tad tie saistīsies ar personāla atalgojumu daļu.

Kā patlaban pildās budžets?

Tie dati, kuri bija par janvāra pirmajām trim nedēļām, neradīja sajūtas par kaut kādām katastrofālām novirzēm no plānotā nodokļu ieņēmumu režīma. Mēs šoreiz veidojām nodokļu ieņēmumu daļu ar lielu piesardzību, tas nebija tā, vienkārši samazinām nodokļu ieņēmumu prognozi par trīs līdz pieciem procentiem, tāpēc ka kopprodukts samazinās par pieciem procentiem. Nodokļu ieņēmumu daļa samazinājās daudz būtiskāk. Tomēr mēs nevaram nerēķināties ar statistikas šobrīd sniegto informāciju un lielajām tendencēm, tāpēc nodokļu prognozes būs jāpārskata.

Lielu rezonansi sabiedrībā ir izraisījis lēmums paaugstināt pievienotās vērtības nodokli (PVN). Vai ir piepildījušās bažas, ka paaugstinātā PVN rezultātā mēs reāli neieņemam pat to, ko bijām cerējuši?

Es gribētu uzsvērt, ka šeit kopā savijās divas lietas: patēriņa samazināšanās cenas līmeņa dēļ un valsts ekonomikas spēja vispār veikt kaut kādu darījumu apjomu. 2009.gadā patēriņš ir mazāks nekā 2008.gadā, un līdz ar to PVN iekasējumi ir mazāki. Tāda arī bija prognoze. Bet kādi būtu šie iekasējumi, ja nebūtu lielāka PVN likme? Iedzīvotāju rokās ir ierobežoti resursi, un ekonomikas lejupslīde tos ir būtiski samazinājusi.

PVN likme sadala šos resursus divās daļās: viena daļa, kas aiziet tieši iedzīvotāju patēriņam un labklājībai, sauksim to par pamatcenu, un otra daļa, kas pastarpināti aiziet iedzīvotāju labklājībai, kura caur budžetu tiek dota atpakaļ no valsts dažādām iedzīvotāju kategorijām. Jautājums ir par šo pārdales proporciju.

Jā, iespējams, ka augstākā PVN likme ir samazinājusi patēriņu par veselu procentu. Varbūt. Fizisko patēriņu tā ir samazinājusi, bet, atklāti sakot, es domāju, ka naudas daudzums, kurš aiziet apgrozībā, ir tāds pats, kāds tas varētu būt pie šīs ekonomiskās jaudas. Un tad jautājums ir, kā tā nauda sadalās. Varbūt privātam biznesam 1% fiziskā patēriņa samazināšanās ļoti daudz ko nozīmē, bet neaizmirsīsim savukārt to, ka tas 1% tajā galā palielina par 10% to naudas daudzumu, kas nonāk sabiedrības rīcībā. Palielinot PVN no 18% uz 21%, [faktiski ieņemtā nauda palielinās par] sešpadsmit procentiem. Šodien ir arodbiedrības prasība samazināt PVN līdz 19%. Divi no divdesmit viena — tā ir desmitā daļa, principā tas nozīmē samazināt budžeta ieņēmumus par 10% no šī darījuma apjoma.

Un atcerēsimies, ka dominējošā daļa no valsts apmaksātajām funkcijām nav valsts pārvaldes funkcijas — ierēdņi, kuri pieņem labus vai arī nepareizus lēmumus. Dominējošā daļa ir valsts programmas, izglītības, veselības, drošības, ceļu attīstības, transporta kompensācijas. Tāpēc, no mana skatupunkta raugoties, tas ir diezgan demagoģisks apgalvojums. Būtu neprofesionāli no manas puses teikt, ka nodokļu palielināšana nesamazina fizisko pieprasījumu, bet samazina salīdzinoši daudz mazāk, nekā samazina to resursu apjomu, kurš var nonākt sabiedrības rīcībā caur budžetu.

Visur mēs redzam — te vajag vēl budžeta resursus, tur vajag. Klasisks piemērs ir grāmatas, televīzija, radio, medicīnā zāļu kompensācijas, izglītībā skolotāju atalgojuma līmenis, bērnu grāmatas — tās visas ir prasības, kas ir apmaksājamas no budžeta. Kaut kā sabiedrībai tomēr ir jāizšķiras, kas par to visu maksā. Ja budžetam tiek noņemti šie resursi, tad ir jāsaprot, ka visi šie pakalpojumi, kurus šodien apmaksā no budžeta, vai nu nebūs pieejami, vai būs jāapmaksā katram pašam no saviem individuālajiem resursiem. Ja šodien viena diena slimnīcā maksā kaut kādus piecus latus pacientiem, tad valsts samaksā piecpadsmit vai piecdesmit, vai varbūt vairākus tūkstošus latus, ja ir runa par reanimāciju vai pēcoperācijām, vai kardioloģiju. Ja nav budžeta resursu, tad tu aizej uz kardioloģisko operāciju, un tev par to ir jānoliek divi tūkstoši latu. Tā izšķiršanās ir šausmīgi vienkārša.

Cilvēki skatās, ka Lielbritānijā ir samazināts PVN…

Jūs ne velti nosaucāt Lielbritāniju. Es vienkārši nezinu nevienu citu valsti, kurā ir samazināti nodokļi šajā situācijā. Bet par Lielbritāniju ir atsevišķs stāsts, jo Lielbritānijai ir viena no četrām pasaules atzītajām valūtām — ASV dolārs, eiro, Japānas jena un Lielbritānijas mārciņa. Vairāk starptautiski atzītu konvertējamu valūtu nav, tātad Lielbritānija ir naudas emisijas centrs, viņi var emitēt mārciņas gandrīz neierobežotos daudzumos un pasaulē tās pieņems. Latvija nav atzīts pasaules emitēšanas centrs. Tāpēc neviena valsts, kura nav emitēšanas centrs, nav atļāvusies šādu soli veikt.

Tomēr jautājums ir plašāks. Daudzi ekonomisti saka, ka šādas ekonomiskās lejupslīdes apstākļos valdībai ir ekonomika jāstimulē, vai nu samazinot nodokļus, vai arī tajā iepludinot naudu.

Tajā brīdī, kad mēs sākām strādāt pie šīs ekonomikas stabilizācijas programmas, mums bija skaidri divi virzieni. Viens ir fiskālā un finanšu stabilizācija, bet bija skaidrs, ka nepietiks ar to vien, ka sakārtosim budžeta ieņēmumu atbilstību izdevumiem, jo problēmas būtība ir ekonomikas konkurētspēja, tās dzīvotspēja. Ja bizness nekustas, tad nodokļi samazināsies vēl un vēl, un vēl un valsts nonāk vienkārši kolapsā. Tas sakrīt ar sabiedrības pieprasījumu, te nav domstarpību. Bet kas ir tas, kas ir vajadzīgs?

Pamatprasības ir garantijas, kredītresursi. Tam tik un tā apakšā vajadzīga valsts nauda. Daļēji tā jau šodien ir budžetā ielikta, tāpēc šī investīciju un attīstības daļa, kuru jau minēju, būtu pēdējā, kas būtu aizskarama. 9.martā Garantiju aģentūra iegūs jaunu finanšu jaudu apmēram uz simts piecdesmit vai divsimts miljoniem. Būs procedūra, kas palielina valsts tieši izsniegtās garantijas lielākajiem projektiem. Tie sabiedrībā ne vienmēr tiek viennozīmīgi novērtēti, jo tie ir individuālie gadījumi, kur valsts struktūras atsevišķi izskata šīs garantijas, nevis partnerībā ar bankām. Te šī jauda būs vēl par vairākiem simtiem miljoniem latu.

Par kreditēšanu — pēc mūsu aplēsēm, kreditēšanai būtu vajadzīgs ap miljarda latu, lai apgūtu šīs struktūrfondu programmas 2009.gadā. Valstij šādu resursu nav un nevar būt. Tāpēc mēs šo skatījumu esam sadalījuši divos virzienos — viens ir garantijās, kas ļautu kredītresursus izsniegt no bankām, un otrs ir valsts sagādātie kredītresursi caur Hipotēku un zemes banku. Valdība jau lēma par Ziemeļu investīciju bankas resursu piesaisti, vēl tiek strādāts ar Eiropas investīciju banku par 300 miljonu latu piesaisti. Trešais stāsts ir par gana elastīgo nodokļu administrēšanas politiku, par PVN atmaksas termiņa samazināšanu, par uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanas grafiku pārskatīšanu.

Man liekas, ka tas var krietni veicināt ekonomikas darbību, bet ar to, protams, nav pietiekami apstākļos, kad ir sasaluši eksporta tirgi. Bet tās jau ir lietas, kuras iziet ārpus mūsu valsts gan teorētiskajām, gan praktiskajām iespējām. Eksporta darījumus finansēt — nevis garantēt, bet finansēt tos darījumus, kurus citās valstīs pie esošā cenu līmeņa negrib akceptēt — tas būtu mūsu mazajai ekonomikai vairāk kā nepaceļams. Mēs nevaram sapņot par neiespējamām lietām.

Tas ir labi, ka nesen tika publiskota [Eiropas Savienības finanšu komisāra] Almunjas vēstule [Latvijas valdībai, kurā atgādina, ka starptautisko palīdzību nedrīkst izmantot uzņēmējdarbības kreditēšanai], jo tas varēja noņemt no dienaskārtības veselu virkni aizdomu par kaut kādu politiķu vai ierēdņu neprofesionalitāti vai politisko negribēšanu. Galu galā, ja kāds mums šos resursus aizdod, tad tomēr arī nosaka spēles nosacījumus, kam šos resursus var izmantot. Es gribētu sasaistīt šo vēstuli ar to, ko mēs agrāk runājām.

Praktiski katrā budžeta latā, kuru šogad izmantojam, ir trīsdesmit santīmu starptautisko finanšu institūtu aizdevumu, tieši vai pastarpināti. Ja mani atmiņa neviļ, trīspadsmit četrpadsmit santīmu ir tiešais budžeta deficīts. Ņemot vērā to, ka pasaulē aizņemšanās iespējas ir tik ierobežotas, vēl ir tā nauda, kura Valsts kasei iedota kredītu pārfinansēšanai. Šobrīd tiek aizstāti kredīti, kurus esam aizņēmušies publiskajā tirgū ar augstākām likmēm, ar kredītiem ar zemākām likmēm, un līdz ar to nav šīs saistības jānokārto no šāgada budžeta. Ja mums nebūtu šīs finanšu palīdzības, tad tie būtu vēl resursi, kuri būtu jāparedz budžetā, lai tos atmaksātu. Tātad, ja šo resursu nebūtu, tad arī šīs attīstības programmas mums finansēt nebūtu iespējams.

Valdība jau ir atvēlējusi lielus līdzekļus Parex bankas glābšanai, un banku sektora atbalstam arī starptautiskajā aizdevumā ir paredzēta nauda. Pēc valdības sēdes par palīdzības pasākumiem piensaimniecībai kāds zemnieks iznāca ārā un teica, ka valdība atbalsta bankas, bet ne lauksaimniekus. Ko jūs viņam atbildētu?

Īsā atbilde būtu, ka, redzat, valdība atrada par iespējamu 27 miljonus mēģināt sakasīt. Tas ir desmit procenti no visa lauksaimniecības kopienākuma gadā, kas ne tuvu nav maz. Finanšu sektoram valdība nav uzdāvinājusi desmit procentus no finanšu sektora ienākumiem, vispār valdība vai valsts nav uzdāvinājusi Parex bankai nevienu santīmu. Valsts ir samaksājusi divus latus, nopērkot akcionāru 51% paketi. Visa pārējā nauda šobrīd ir aizdota, nevienam nekas nav uzdāvināts atšķirībā no 27 miljoniem, kurus ir nolemts uzdāvināt.

Tā būtu īsā atbilde. Pēc būtības mani patiešām satrauc tas, ka šodien mūsu sabiedrībā bieži savus argumentus esam sākuši balstīt uz noticējumiem, kas ir iegūti no citu lozungveidu apgalvojumiem. Mēs esam pazaudējuši spēju vai vēlmi paši mēģināt izprast lietu kopsakarības.

Tad par šo konkrēto gadījumu: 600 miljoni aizdoti un 27 miljoni uzdāvināti. Es negribu teikt, ka ir nepareizi uzdāvināt. Apstākļi ir tādi, ka droši vien tas ir vajadzīgs risinājums, un es biju viens no tiem, kurš teica, ka tirgus situācija ir tāda, ka ar garantijām nepietiek, ir vajadzīga papildu nauda. Tomēr 600 miljoni un 27 miljoni — tās ir divas dažādas kategorijas.

Tagad saka, ka tā pietiks līdz rudenim, un tad atkal lauksaimniekiem vajadzēs naudu. Vai tā varētu būt?

Ar 27 miljoniem normāli vajadzētu pietikt ilgāk nekā tikai līdz rudenim, tas nav tikai pusgadam, tas tomēr ir gadam. Bet tā tas varētu būt, ja šī pusgada gada laikā lauksaimniecības produktu tirgi neatdzīvosies. Tad būs cits jautājums dienaskārtībā. Jo šis politiskais lēmums ir balstīts uz pieņēmuma, ka tas ir pagaidu risinājums, ka šodien ir pārejoša krīze pasaules tirgos.

Šis risinājums ir vajadzīgs, lai saglabātu mūsu ražotāju spēju līdz brīdim, kad viņi varēs atjaunot savu vietu tirgū, lai šis ražošanas potenciāls neizzustu. Ja tas jautājums nebūs atrisinājies tirgos, ne tikai Latvijas tirgū, bet Eiropas un ārpus Eiropas tirgos, Krievijā, Ķīnā, tad jautājums dienaskārtībā būs cits. Es pieņemu, ka tas nav ļoti populāri, ko es tagad saku, bet tomēr — vai mēs varam atļauties Latvijas valstij uzturēt nozari, kura ir nevis pievienotās vērtības radītāja, bet citu radītās pievienotās vērtības tērētāja? Tad pie nosacījuma, ka tirgi neuzlabojas, izšķiršanās varētu būt, vai vēlreiz nozari atbalstīt vai pateikt — piedodiet, bet mums šī nozare ir jānoraksta, līdzīgi kā kādreiz Latvijā tika norakstīta papīrrūpniecība, ķīmiskā mašīnbūve, radioaparātu būve un vesela virkne citu, jo mūsu ražošana bija nekonkurētspējīga ārējā tirgū.

Es uzsveru šos vārdus "ārējā tirgū", jo piensaimniecība ir tā lauksaimniecības nozare, kura, no vienas puses, ir perspektīvākā Latvijā pēc dabas un ražošanas, un zināšanu, un infrastruktūras nosacījumiem, bet, no otras puses, tā ir nozare, kura ir dominējoši atkarīga no eksporta. Katra otrā saražotā piena tonna tiek eksportēta, kas nozīme, ka katru tonnu ir jāspēj eksportēt. Tad ir jautājums — vai mēs varam vai nevaram? Ja mēs netiekam ar savu produktu ārējā tirgū, tad vienkārši, skarbi un riebīgi ir jāsaprot, ka tas ir risks šai nozarei aizvērties. Tāpēc uzdevums ir darīt visu iespējamo, lai šo nozari nevis vienkārši saglābtu, nevis vienkārši izsistu subsīdijas, bet lai efektivizētu produkta ražošanas un pārdošanas ķēdi.

Vai jūs domājat, ka pie kādiem reāli gaidāmiem pasaules tirgus apstākļiem mūsu piensaimniecība ar tās pašreizējo efektivitāti ir dzīvotspējīga?

Pie pašreizējā tirgus līmeņa — nē. Tas arī bija tas arguments, kāpēc es tikšanās reizē premjera klātbūtnē teicu, ka ar garantijām nepietiek, jo nav iespējams uzbūvēt biznesa plānu pie esošajām pasaules tirgus cenām. Ja mēs nonākam pie piena cenām, kas ir analogas 10—12 santīmiem litrā, tad faktiski šī nozare ir verama ciet. Bet, ja runājam par atgriešanos racionālā cenu līmenī, kas Latvijas izteiksmē ir apmēram 15—16 santīmu līmenis, tad principā arī Latvijā ir uzņēmumi, kas šajā cenu līmenī spēj strādāt. To uzņēmumu, kuri nespēj strādāt šajā cenu līmenī, uzdevums ir meklēt risinājumus, lai tajā iekļautos. Lai cik tas būtu skarbi un nepatīkami.