…Nu. Jautājums ir ļoti tiešs. Tikpat tieša varētu būt atbilde – jā, mēs gribam ražot cukuru.

Cik ilgi?

Cik to ļaus tie noteikumi, kas ietverti šajā ES cukura reformas pamatā kopumā.

Noteikumus jūs zināt, tātad – cik ilgi tie atļaus ražot cukuru?

Jā, zinām. Mēs jau esam izteikuši priekšlikumus, kas iestrādāti Latvijas pozīcijā sarunās ar ES, pie kādiem Baltijā lielākā cukura ražotne – Jelgavas fabrika – var turpināt ražošanu. Tie netika ņemti vērā. ES nosacījumi nerada situāciju, pie kuras būtu labvēlīgi ražot.

Tad kādi pragmatiskie apsvērumi fabrikas akcionāriem lika mainīt lēmumu, tas ir – 10. martā paziņojāt, ka ražošanu neturpināsiet, bet šonedēļ šis lēmums tika grozīts?

Pragmatiskie apsvērumi te nebija tik noteicoši kā ekonomiskie. Ministru prezidents Aigars Kalvītis ir paziņojis, ka nozarei ir jābūt. Tātad – mēs saprotam, ka valstij ir interese to paturēt. Līdz šim tas bija "jūsu bizness", tagad cukurrūpniecība tiek kvalificēta kā "valsts nozare". Ja valdībai ir šāda interese, tad ir skaidrs, ka jāpaliek Jelgavai, nevis Liepājai.

Līdz 10. martam no valdības puses bija tikai viens jautājums – ko tad darīsiet, strādāsiet vai nestrādāsiet? Kad pieņēmām lēmumu nestrādāt, pēkšņi atklājās valsts intereses nozari saglabāt.

Pēc mūsu lēmuma un Liepājas fabrikas lēmuma pieprasīt papildu kvotu mēs redzējām, ka risks kļūt par zaudētājiem, aizejot no tirgus, palielinās.

Liepājas fabrika mums saka: iedodiet mums 2000 tonnas cukura kvotas, kas, jums žēl? Mēs teicām – iedodiet mums miljonu. Nē, viņiem tādas naudas neesot.

Pie pašreizējiem nosacījumiem nav garantijas, ka mēs saņemtu tos savus 19 miljonus latu no restrukturizācijas fonda. No šīs naudas ne mazāk kā 10% ir jāatdod zemniekiem. Pašlaik nav garantijas, ka tie būs tikai 2 miljoni latu. Pozīcija ir, ka cietēji ir audzētāji un viņiem jāsaņem 70%. Vai vismaz 50%.

Ražotnes nav tās, kuras izlems – cik dot. Administrators ir ZM. Pēc tās aprēķiniem, no 19 miljoniem audzētājiem jāatvēl vismaz 10 miljoni. Tad labākajā gadījumā rūpnīcai tiek deviņi miljoni latu. No šā naudas vēl miljons ražošanas kvotas veidā tiek Liepājas rūpnīcai. Tad vēl paliek spēkā fakts, ka kvotu var pārvietot vēl lielākā apmērā. Tad mūsu zaudējumi vēl pieaug. Tad vēl kompensācijas darbiniekiem, rūpnīca jānojauc, jāatjauno vides apstākļi, jāveic darbinieku pārkvalifikācija. Pēc pašreizējiem aprēķiniem iznāk, ka mūs kārtīgi aptīra.

Turklāt šobrīd ES cukura reformas regulas vēl līdz galam nav izstrādātas. Tādēļ piekrītu ministram, kurš teica: esat uzsēdušies melnajam zirdziņam un nav zināms, uz kurieni tas jūs aiznesīs. Nav zināms, cik liela daļa rūpnīcas jānojauc, vai te ietilpst arī biroja ēkas. Kā jāveic pārkvalifikācija utt. Ir pārāk daudz nezināmo.

Regulā ir noteikts, ka nedrīkst pasliktināt tās ražotnes ekonomisko stāvokli, kas piesakās restrukturizēties. Šajā gadījumā tā tas notiktu.

Mums jebkurā gadījumā jārēķinās ar ES cukura reformas mērķi – samazināt ražošanu. Katrs var mocīties un beigās labprātīgi atstāt cukura sektoru, un saņemt piedāvāto kompensāciju.

Tātad esat nolēmuši mazliet pamocīties?

Mums ir iespēja – darīt kaut ko vai nedarīt neko. Nestrādāt, jā, tās nebūtu mocības.

Ja kāda no ražotnēm paliek, tad tai jābūt spēcīgākajai, lielākajai un izturīgākajai. Tāda noteikti ir Jelgavas fabrika.

Cukura ražotņu pētījumi veikti jau kopš 2002. gada, Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūts un tā pētnieks Andris Miglavs to ir darījis gan ZM, gan rūpnīcu uzdevumā. Vērtējot ģeogrāfisko izvietojumu, jaudu un vēl virkni priekšnosacījumu, Liepāja ar Jelgavu nav salīdzināma. Jelgava atrodas gan tuvāk biešu ražošanas vietai, gan cukura tirdzniecības vietai. Vidējais attālums no biešu audzētāja ir 30 km, bet no cukura realizācijas vietas – 40 km. Rīgā pārdodam vairāk nekā 60% no fabrikas saražotā. Gan ģeogrāfiskie, gan citi nosacījumi mums ir labvēlīgāki nekā Liepājai. Vienīgais, kā Jelgavai patlaban pietrūkst, ir lielāka jauda…

… un attīrīšanas iekārtas. Gadiem neizbūvējot šīs iekārtas, jūs diezgan skaidri signalizējāt, ka ražošana netiek plānota ilgtermiņā.

Attīrīšanas iekārtas rūpnīca jau ir sākusi izbūvēt. Pēc šodienas tikšanās Jelgavas pilsētas domē ir skaidrs, kādā secībā un virzienā tas notiks. Ar to brīdi, kad sākām virzīties uz ES, precīzi zinājām, ka ir nepieciešamība izbūvēt bioloģiskās attīrīšanas iekārtas. Tajā pašā laikā zinājām, ka nevienam citam šādu iekārtu nav līdz šim brīdim.

Tāpēc arī nesteidzāties?

Liepājā saldūdens biešu skalošanai tiek ņemts no spices un turpat netālu tiek novadīts. Tā rezultātā ir izveidojies purvs. Tajā nedzīvo neviena dzīva radība. Jelgavas un Liepājas situācija ir identiska, atšķiras tikai ūdens novadīšanas vieta. Arī tas, ka esam lielākie un redzamākie.

Līdz ar to arī lielāki piesārņotāji.

Tas ir diskutējams jautājums. Mēs viennozīmīgi neesam lielākais piesārņotājs Lielupē. Pirmais indikators – upē dzīvo zivis un vēži. Ja gadiem būtu upē gāzuši tik lielu nelaimi, tad upē nebūtu nedz tādas faunas, nedz floras.

Cik lieli ieguldījumi nepieciešami, lai rudenī Vides ministrija rūpnīcu kārtējo reizi neaizvērtu? Arī zemkopības ministrs Mārtiņš Roze izteicies – šajā jautājumā kompromisu ar jums nebūs.

Jautājums ir uzstādīts tā, lai tauta "šūmētos". Pašreizējais mūsu izstrādātais variants paredz, ka ūdens pēc attīrīšanas mehāniskajās iekārtās neatgriežas Lielupē. Tas tiek nodots pilsētas attīrīšanas iekārtām, kur ūdeni attīra līdz tam līmenim, kādā to var atgriezt Lielupē. Mēs izbūvējam priekšattīrīšanas iekārtas, lai pilsētas iekārtas varētu mūsu ražošanas ūdeņus pieņemt. Tam būs nepieciešams apmēram viens miljons latu. No šīs naudas tā sauktā buferzona ir 200 tūkstoši latu, kas varētu ietaupīties, neuzbūvējot jaunus tankus, bet izmantojot vecās pilsētas attīrīšanas iekārtas.

Tādējādi mēs neīstenosim visu lielo bioloģiskās attīrīšanas projektu, kas izmaksātu apmēram 3,4 miljonus eiro jeb 2,5 miljonus latu, jo ir pavērusies iespēja daļēji attīrītos ūdeņus nodot pilsētai. Šobrīd ekspluatācijā nododamajās pilsētas attīrīšanas iekārtās ir ieguldīti vairāk nekā četri miljoni eiro.

Bioloģiskās attīrīšanas iekārtu projektu sākām izstrādāt jau 2002. gadā. Jau toreiz bija cerības, ka Jelgavas un Liepājas akcionāri atradīs kopēju valodu un izveidos vienu lielu, spēcīgu ražotni. Vismaz ES skatījumā. Tā nebūtu liela, bet ar 5 – 6 tūkstošiem tonnu biešu pārstrādes dienā un 66 tūkstošiem cukura ražošanas tonnu šī būtu normāla ražotne.

Tātad Jelgavas fabrikas akcionāri centās pārpirkt Liepāju, lai to likvidētu?

Šis jautājums ir akcionāru padomes kompetencē, ne valdes, ko es pārstāvu. Varam apstiprināt, ka šādi sarunu ceļi tika meklēti, bet, kur tie aizveda, mēs redzam. Loģiskais ceļš būtu bijis savietot abas ražotnes vienā, lai tās būtu spējīgas darboties ilgtermiņā.

Palikšana tirgū jums dārgi izmaksās – miljons latu par attīrīšanas iekārtām, vēl 3,7 miljonus latu liels maksājums restrukturizācijas fondā. Kur ņemsiet naudu?

Atrisinājums ir vienkāršs – ES cukura reforma nosaka cukurbiešu iepirkuma cenas samazinājumu no 42 eiro līdz 32,89 eiro par tonnu. ES saka, ka cukura cenai pirmajos divos reformas gados, tas ir – šogad un nākamgad, vajadzētu saglabāties tādai pašai kā pašlaik. Tas ir 444 latiem jeb 631 eiro par tonnu. Tātad cukura realizācijas cena saglabājas nemainīga, ieņēmumi teorētiski ir tādi paši, bet par bietēm mēs samaksāsim apmēram par trijiem miljoniem latu mazāk. Šo ietaupīto naudu – 3,7 miljonus latu – mēs varam samaksāt restrukturizācijas fondā. Cukurbiešu audzētāji nebūs lieli zaudētāji, jo cukurbiešu iepirkuma cenas samazinājumu viņiem kompensēs ES.

Par cukurbietēm mēs zemniekiem maksājam vidēji 9 miljonus latu gadā. Šogad šie izdevumi būs nedaudz virs sešiem miljoniem latu. Attīrīšanas iekārtām nepieciešamais miljons mums būs jāņem no iekšējām rezervēm.

Rūpnīca pēdējos gadus ir strādājusi ar vidēji divu miljonu latu lielu peļņu gadā. Apgrozījums ir 14 miljoni, un 7 – 10% peļņa ir normāls rādītājs.

Kā vērtējat Jelgavas fabrikas konkurētspēju 2009. gadā, kad ES tirgus tiks daļēji pavērts lētajam Karību cukuram? Pasaules cukura cena ir vidēji 225 latu par tonnu.

Visai apšaubāmi, ka tā cena, kas ir patlaban pasaules cukura tirgū, būs tāda pati, kad šis cukurs nonāks līdz Eiropai. Šai cenai klāt nāk vēl citas izmaksas. Kolīdz apstiprināja ES cukura reformu, pasaulē cukura cena kāpa. Paredzu, ka cena būs 400 līdz 500 ASV dolāru par tonnu. Pat neskatoties uz to, ka cukurniedres neko nemaksā un to novākšanai tiek izmantots ārkārtīgi lēts darbaspēks. Šis lētais cukurs tāpat būs jāuzkrauj uz kuģiem, jāpārkrauj, jāpārvadā utt. Augs arī transporta izmaksas, tādējādi šis "lētais" cukurs veikalā tāpat maksās 50 vai 60 santīmus kilogramā. Turklāt nevar salīdzināt niedru un cukurbiešu cukuru.

Vairākumam patērētāju izvēli nosaka cena, un viņiem ir vienalga, vai pie kafijas ber niedru vai biešu cukuru.

ES šī ražošanas kārtība tiek regulēta, bet Āfrikā neviena institūcija uz rūpnīcu nenāk un neprasa ISO standartus un vēl visus pārējos nosacījumus. ES pieprasa augstu kvalitāti. Vai kāds vispār ir padomājis, kas ir tajā polietilēna paciņā par 45 santīmiem kilogramā, kas kā cukurs ir nopērkams "VP Market" veikalos? Mēs papētījām.

Ko izpētījāt?

(Smejas.) Vispār tas ir biešu cukurs. "VP Market" ir liels veikalu tīkls, kas sniedzas līdz Serbijas, Bosnijas lejas daļai, kas kaut kādos brīžos ļauj ievest cukuru. Mēs zinām, ka "VP Market" ir bijušas sarunas ar Lietuvas valdību, kas ir norādījusi – iepirkto cukuru nepārdot Lietuvā. Lietuva pati saražo daudz cukura un tikai 40% spēj pārdot savā tirgū. Lietuvas, Polijas tirgoņu aprindām ir sava specifika.

Līdz 1. jūlijam garantētā intervences cena cukuram ir 44 santīmi kilogramā. No kurienes tad veikalos rodas ES ražots cukurs par 45 santīmiem kilogramā jau ar pieskaitītu PVN? Tad vai nu kaut kur ES zemniekam netiek samaksāts, vai arī veikals dempingo.

Vai, slēdzot cukura nozares līgumus ar zemniekiem, varat garantēt, ka pie jebkuriem nosacījumiem, ja arī fabrikai nāksies strādāt ar zaudējumiem, zemnieks saņems samaksu par cukurbietēm?

Stāstīsim kā dakteris – visu, kā ir. Mēs esam izteikušies, ka būtu nepieciešams četrpusējs līgums – visiem audzētājiem un abām rūpnīcām ir jābūt vienādiem nosacījumiem. Audzētāji prasa līgumā iestrādāt garantētu samaksu par cukurbietēm. Mēs šo nosacījumu esam jau iestrādājuši. No mūsu puses gribam garantijas no valsts iestādēm, lai, vienkārši runājot, tās mūs liek mierā un netraucē ar nepamatotiem apvainojumiem nelikumībās.

Visas iestādes, kādas vien valstī pastāv, ir uzskatījušas par savu pienākumu mūs kontrolēt. Te nav bijusi tikai tikumības policija. Tādēļ mēs nozares līgumā iekļausim punktu, kurā prasīsim, lai valsts iestādes, ja nepamatoti aptur rūpnīcas darbu, par to nes atbildību. Konkrēti – sedz zaudējumus. Kādēļ šāda prasība? Tādēļ, ka pagājušajā vasarā Pārtikas un veterinārais dienests, ierodoties fabrikā, gribēja atrast tiešus pierādījumus, ka cukurs, kas ir mūsu noliktavās, patiešām ir Jelgavā ražotais cukurs. Mēs uzrādījām visus nepieciešamos dokumentus. Ar tiem bija par maz. Tā rezultātā mēs trīs dienas no noliktavas nevarējām izvest preci.

Ja rūpnīcas darbību aptur rūpnīcas vainas dēļ, mēs uzņemamies atbildību. Taču, ja kāda valsts iestāde, aizverot rūpnīcu, grib vienkārši noskaidrot, kā notiek cukura ražošana, tad tai ir jānes pilna finansiāla atbildība par savu rīcību. Ir bijis gadījums, kad finanšu policija atnāk un pasaka – mēs kaut ko (pārkāpumu. – Aut.) izdomāsim, jūs pēc tam varēsiet pārsūdzēt.

Tā kā Latvijā salīdzinājumā ar Franciju un Vāciju cukura ražotnes nav gluži konkurētspējīgas…

Jā. Ja veicam ieguldījumus attīrīšanas iekārtās, ja valsts cukura sektoru definē kā nacionālās nozīmes sektoru un ja tiek pārvietota ražošanas kvota, kas palielina Jelgavas kvotu, tad pastāv iespēja vērtēt, kā varam pastāvēt nākotnes skatījumā.

Gribat Liepājas kvotu?

Mēs tādu iespēju neizslēdzam, jo to pieļauj Ministru kabineta noteikumi un ES cukura regulas, kas stāsies spēkā no 1. jūlija. Turklāt, pārdalot kvotu, nākamgad mēs neatņemsim kompensācijas daļu Liepājai, ja tā atteiksies no ražošanas. Kompensācija tiek maksāta par kvotu, kas noteikta līdz 2006. gada 1. jūlijam