Viedokļi E-Polā

K.Špoģis: Intelektu un jaunās tehnoloģijas – uz laukiem

Šī saruna arī ir sava veida reakcijas uz LA lielo interviju ar Andri Miglavu. Saite uz intervijas atreferējumu šeit pievienota

"Latvijas Avīzē" viesojās LLU Ekonomikas fakultātes profesors, akadēmiķis KAZIMIRS ŠPOĢIS. Ar viņu sarunājās un nesen apritējušajā 80. dzimšanas dienā sveica "LA" žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Jūs esat ekonomists. Kolēģis Miglava kungs plašā intervijā mums vēstīja, ka uz priekšu zemnieku izredzes būšot visai sliktas. Pārsteidzošā kārtā – neviens nav sevišķi nobažījies par to, kaut argumenti likās tiešām satraucoši. Miglavs arī teica, ka Latvijā neesot lauksaimniecības politikas.

K. Špoģis: – Lai objektīvi spriestu par politiku, ir jābūt brīvam cilvēkam no jebkādām partijām un arī no kāda uzņēmuma. Un es tāds neatkarīgs esmu. Es vēl neesmu lasījis Miglava kunga teikto jūsu avīzei. Es domāju, ka lauksaimniecībā ir politika. Tikai kāda?

– Neko nedarīšana arī ir politika?

– Piekrītu. Bet vērojama arī aktīva veicināšana, lai pienīgu brūnaļu vai raibaļu ganāmpulku vietā Latvijas pļavās un krūmos būtu vairāk lopiņu ar lieliem ragiem, pavisam bez ragiem, zilās un citās krāsās. Un naudas dalīšana visiem, visiem arī ir politika, kas neveicina komerciālo ražošanu.

– Miglavs brīdina, ka ražošana varot sašaurināties.

– Es par ražotājiem uzskatu tos, kas strādā tirgum, ražo pārtiku pilsētu iedzīvotājiem. Tie, kas saražo savam, radu vai draugu galdam, nepieder pie šīs kategorijas. Ražotāji ir saimnieki, spēcīgi, talantīgi, gudri ļaudis. Ilgus gadus ar simpātijām vēroju, piemēram, Kokneses puses saimnieku Uldi Krievānu, kurš turpina sava tēva, talantīga lauksaimnieka, darbus. Nu perfekti, ar gudra vadītāja roku viss notiek, šī roka un šī galva nepieļaus nekādā veidā izjaukt ražošanu. Tāpat sokas daudziem citiem enerģiskiem vadītājiem, es viņiem ticu. Es neticu, ka viņi pieļaus atkāpšanos. Ko viņi var darīt? Pirmkārt, izvēlēties visefektīvāko tehnoloģiju, ko un kā darīt. Pirms gadiem astoņiem viens saimnieks teica: 500 ha ir viena vīra un viena traktora saimniecība. Pēc tam cits jau attīstīja tālāk – 1000 ha ir darbs vienam cilvēkam un vienam traktoram. Tehnoloģiju iespējas strauji iet uz priekšu. Tā tam jābūt, lai ar minimālām izmaksām, minimālu darbaspēku gūtu maksimālo ieguvumu. Otrs būtiskais – izvēlēties savas saimniecības apstākļiem piemērotāko kultūru, šķirni, nozari vislabāko panākumu gūšanai. Ja nevari vismaz četras labības tonnas no hektāra iekult, nu tad tu nevari sēt to labību. Neizbēgams bankrots un zaudējumi, bet mums taču lielākā daļa saimniekotāju iekuļ tikai padsmit centnerus. Ir kultūras, kas aiziet vēsturē. Kādreiz Latvijas teritorijā bija 37 kartupeļu spirta brūži, stērķeles fabrikas. Tad nāca periods, kad kolhozu cūku galdā galvenā barība bija kartupeļi. Attiecīgi būvēja un piemēroja virtuves, glabāšanas pagrabus, novākšanas un pārstrādes industriju. Šodien tā ir pagātne. Kartupelis palicis vairs tikai kā dārzenis! Pat tā nozīme samazinās. Ar bietēm tas pats. Jo tās ir tehnoloģiski ļoti neracionālas.

– Profesor Špoģi, kas mums vēl paliek? Cik mierīgi jūs aprokat kartupeļus tāpēc, ka latvieši vairs nedzer savu šņabi! Prom brūžus, nevajag. Cukuru no Kubas vai Āfrikas atvedīs. Bet ja nu viņiem tur uzkrīt kāda nelaime, revolūcija?

– Katrai kultūrai ir savs laiks, un var pienākt arī atgriešanās laiks. Bet darba un iespēju mums pietiek, izmantojot ļoti efektīvas kultūras un šķirnes.

– Ā, visu sviest ārā nevajag. Vai jūs nepieņemat, ka valstī jābūt kādai pašnodrošinātībai?

– Būtu gods un slava, ja mums tā būtu, diemžēl latvieši sevi nespēj pašnodrošināt.

– Vai nepieļaujat, ka kādreiz kvalitatīvās prasības dominēs pār prasību ražot vairāk, vairāk un vairāk? Cilvēki gribēs tieši Latvijas ražojumus, kaut tie dārgāki?

– Jā, tikai ne vienmēr šī kvalitāte ir augsta. No zemas kvalitātes izejvielas pārstrādātājs nevarēs "konfekti" iztaisīt. Esmu vērojis, kā Dobeles dzirnavnieks Paškauska kungs vada, lai viņa uzņēmumā gādātu augstas kvalitātes kviešus, no kuriem iznāk austākā labuma un daudz miltu. Arī pārstrādes uzņēmums "Jelgavas dzirnavas" cenšas vadīt kvalitāti jau audzēšanas procesā. Bet auzu kā pārtikas izejvielu kvalitāte vēl ne tuvu nav laba.

– Miglavs prognozē ap 6000 augsta līmeņa preču produkcijas ražotāju, kas palikšot uz laukiem…

– Pēc maniem pētījumiem, iznāk vēl mazāks skaits, bet viņi varēs ražot ļoti daudz produkcijas, ja viņus netraucēs, bet atbalstīs.

– Bet, ja pie savas lauku mājas, villas vai fazendas kāds grib padarboties ar lauksaimniecību kā hobiju – lai dara vesels?

– Arī jā, protams. No 130 000, kas skaitās zemes īpašnieki, ikviens var to darīt priekš sevis vai priekš drauga – lūdzu.

– Vai morāli un politiski ir vajadzīgs strīds, vai un cik "mazajiem" maksāt "stipendijas" no Eiropas vai budžeta naudām? Kad Šķēle kādreiz uzdrošinājās pateikt, ka 50 hektāri ir tas mazākais, no kā sākas saimniekošana, ak vai, kā viņam meta ar akmeņiem.

– Simtprocentīgi esmu par to, lai vispirms un maksimāli atbalstītu tos, kuri ražo. Arī to naudu, ko dod, lai pa krūmiem staigātu lielie ragainie, lai tur neuzturētu ražošanu, vajadzētu apskatīt diferencēti. Kāpēc kūlas svilinātājiem jāizsniedz platībmaksājumi? Tomēr tikai no augsta līmeņa produkcijas ražotājiem ir atkarīgs, vai mēs ēdīsim savas zemes pārtikas preces vai būsim spiesti lietot citur ražoto uzturu. Tāpēc esmu par visa veida atbalstu vietējiem ražotājiem, lai tiem tiktu atdots maksimālais, kas pēc likuma un visām normām atļauts. Bet tā, kā līdzekļu dalīšana notiek pašlaik, nav lauksaimnieciskai ražošanai laba politika.

– To mēs saprotam. ZZS ir jādod visiem, lai ir kas par viņiem balso. Gan 5000 hektāru, gan 5 hektāru īpašniekam – katram ir tikai viena balss. Kad atceramies vecos laikus, toreiz tāpat viens otrs kolhoza priekšsēdētājs iemanījās saimniekot sociālismā ar pilnīgi kapitālistiskām metodēm.

– Tie bija gudri cilvēki, kas iedzīvojās arī jaunajos apstākļos. Parasti šajā ziņā kā flagmani min "Tērveti" – saprātīgas saimniekošanas paraugu, bet vēl ir ap 60 līdzīgi saglabātu saimniecību. Viņi stabili strādājuši, nepārtraucot to nevienu dienu, nebrucinot un neko nejaucot, bet īpašuma tiesības nokārtojot reformas ceļā. Piemēri ir gan Zemgalē, Vidzemē, Latgalē un citur, bet masveidīgi tas nenotika. Latvija ir vienīgā valsts, kur agrāro reformu īstenoja, visu iznīcinot un tad sākot it kā no bedres rāpties ārā. Tā taču nekur citur nedarīja. Citi izvēlējās attīstību reformu veidā uz iepriekšējiem pamatiem un bez graušanas, atbalstot gudros vadītājus, kuru domāšana bija veselīga jebkuros – vai sociālisma, vai kapitālisma – apstākļos.

– Tagad runā, ka viens no sevišķi nelielo saimniecību uzturēšanas veidiem būtu labi attīstīta kooperācija. Tā, piemēram, zemnieki savāc pienu un pārdod lietuviešiem organizētāk un izdevīgāk. Bet tas notiek ar lielu cīņu, jo vietējie piena pārstrādes uzņēmumi zemniekiem nepieder.

– Tādi sākumi jau ir un attīstās. Man ļoti patīk, kā darbojas "Jaunā piena" kooperatīvs pa Vidzemi Andreja Kārkla kunga vadībā. Viņiem tagad ir ap 200 piena ražotāju kopā. Tagad nopirkta "Trikāta" – kooperatīva īpašumā, kur nonāk daļa pašu piena un tikai pārpalikumu aizved uz Lietuvu. Protams, viņiem būs grūti, kā jūs pareizi teicāt. Citi pārstrādātāji ir daudz spēcīgāki, lielāki, ar handikapa un kapitāla iespējām, turklāt to īpašnieki lielai daļai ir ne vairs Latvijā. Bet es domāju, ka "Jaunais piens" tiks galā šajā cīņā. Ja tāpat izdotos Kurzemes "Dzēsei", Zemgales "Piena ceļam", es tikai aplaudētu.

– Un kādai vajadzētu būt valdības politikai pret šo kooperatīvu kustību?

– Izrādās, ka vēl ir iespējas atbalstīt kooperatīvus ar likumiem. Otrkārt, no dalītiem 32 miljoniem vai Eiropas naudām šādi kooperatīvi maksimāli jāatbalsta.

– Vai nepamatoti nav samazināts arī no padomju laikiem palikušo zinātniskās pētniecības staciju skaits un iespējas?

– Protams, zinātnes finansēšanas principi un kārtība veicināja iznīkšanu, bet liela nozīme ir cilvēkiem pašiem. Kur kopā sanāca talantīgu un gudru cilvēku kolektīvi, kas "pazīst drēbi" un, galvenais, kurus atzīst nozare, tur tie ar sekmēm turpina darboties. Piemērs ir Dobeles DSIS meitenes, viņu darbs ir sekmējies, un tagad tur jau darbojas institūts. Bet, teiksim, Skrīveri ir pavisam vāji, Priekuļi arī neskan. Spēcīgāki ir siguldieši, ulbrokiešu puiši lauksaimniecības mehanizācijā. Tā ir lauksaimniecības rītdiena. Arī Latgalē ar lielu autoritāti darbojas Viļānu zinātnes centrs. Kur ir cilvēki, organizatori, tur ir attīstība.

– Profesor, LLU darbojoties, jūs esat liecinieks paaudžu maiņai lauksaimniecībā. Vai tie jaunie, kuri nāk veco vietā, ir cerīgi saimnieki?

– Pavisam godīgi sakot, jaunatne šodien ne visai interesējas par lauksaimniecību.

– Kāpēc tad viņi iet uz LLU, nevis kino augstskolu vai psiholoģijas mācīšanos?

– Lauksaimniecības universitāte ir prestiža un ļoti slavena. Zināšanu spektrs, ko te piedāvā, ir plašs un vispusīgs, šodien un rītdien nepieciešams. Te ir viss, kas vajadzīgs jebkuram vadītājam – uzņēmējdarbība, pārvalde, vadība, plānošana, finanses, uzskaitanalīze utt. Jaunieši saprot, ko viņi grib, kāda tipa izglītību vēlas iegūt, – un vismazāk viņus interesē tieši lauksaimniecība. Pēc pamatīgas ekonomiskās izglītības iegūšanas mūsu studenti – universitātes absolventi – ir konkurētspējīgi daudzās nozarēs. Viņi strādā uzņēmumos, bankās, apdrošināšanas firmās, valsts un pašvaldības iestādēs, paši veido biznesu.

– Vai tas ir moderni vai daļēji arī slikti, ka studentos ir nepatika pret praktiskās lauksaimniecības priekšmetiem?

– Jaunieši paši zina, ko vajadzēs rītdien un tālākā nākotnē. Ar varu viņiem neko neuzspiedīsi. Ekonomikas fakultātē doktorantu un arī maģistru darbu tēmas koncentrējas uz resursu un ražošanas faktoru efektīvāku izmantošanu, liela interese par makroekonomiskām un reģionālās attīstības problēmām.

– Vai jūs varētu minēt trīs pašreiz steidzamākās un prātīgākās lietas, kas būtu darāmas lauksaimnieku labā?

– Pirmā ir maksimāls atbalsts īstajiem lauksaimniekiem, tirgus produkcijas ražotājiem, kuri spēj un prot izmantot modernās tehnoloģijas, augstražīgākās mašīnas un iekārtas. Otra lieta – jāpaaugstina intelektuālais potenciāls nozarē kopumā. Tas jau arī notiek. Trešais – zinātni vajadzētu atbalstīt, īpaši dziļos un pamatīgos, modernākos pētījumus, lai varētu bagātināt lopkopības un zemkopības zinātnisko bāzi ar jaunām atziņām, lai, izmantojot "lielo zinātni", tiktu izstrādātas vietējiem dabas un augšņu apstākļiem piemērotas vismodernākās tehnoloģijas un visracionālākie ekonomiskie risinājumi.