Intervijas

Sīciņa lauksaimniecība ar milzu apetīti

Vai dumpoties? Kurš vainīgs? Kur ņemt naudu? Ko iesākt rīt? Par to un citu Valsts agrārās ekonomikas institūta direktoru Andri Miglavu iztaujā žurnālists Ivars Andiņš.

— Lauksaimnieku sadarbības padome paziņojusi: ja valdība neatdos no subsīdijām aizlienēto naudu, zemnieku nemieri notiks septembra sākumā. Vai tik asai rīcībai, jūsuprāt, patiešām ir dibināti iemesli?

A. Miglavs: — Varbūt bez šīs naudas būtu pat varēts iztikt, ja vien par to vienotos janvārī, kad notika pārrunas un šī solīšana. Taču tagad valdība naudu ir apsolījusi, tās finansētās programmas ir iedarbinātas. Iznāk, ka būtībā sāksies ķēdes reakcija un cietīs iesāktās programmas, kas varbūt ir pat svarīgākas par tām, kuru labā tika izlietota aizlienētā nauda. Tātad runa ir ne tik daudz par lauksaimniecībai vajadzīgiem diviem miljoniem latu, cik par ilglaicīgu, loģisku atbalsta pasākumu pārtraukšanu. Bažas rada arī tas, ka šis ir jau otrais gadījums, kad valdība atklāti nostāda privātuzņēmējus muļķīgā situācijā. Pirmais šāds gadījums bija austrumu robežas izbūve, taču tur gan valdība pēc sākotnējiem asajiem soļiem līdzšinējos līgumus nu būtībā ir atjaunojusi…

— Taču tur valdību vadīja ļoti cēls mērķis — taupīt nodokļu maksātāju naudu!

 — Mērķis patiešām bija loģisks un labs, taču nevaru to pašu teikt par veidu, kā valdība centās to sasniegt. Var jau būt, ka tai bija kādi atklātībā neizpausti motīvi šādi rīkoties. Es gan tos nezinu. Varu spriest vienīgi pēc tā, ko esmu lasījis avīzēs.

— Šīs valdības rīcībā lauksaimniecībā viszīmīgākā, manuprāt, ir lielāka labvēlība mazajiem zemniekiem, kas tagad saņem vairāk subsīdiju. Šādas nostājas pretinieki apgalvo, ka tā veltīgi tiek izšķiesta nauda, ko lietderīgāk būtu ieguldīt konkurētspējīgas ražošanas attīstībā. Kā domājat jūs?

— Uzņēmēju, valsts un sabiedrības prioritātei jābūt konkurētspējīgas ražošanas attīstībai. Taču es nedomāju, ka līdz 2004. gada 1. maijam atlikušajā laikā lauksaimniecībā kaut ko radikāli izmainīs tas, vai iedos katram zemniekam pa bišķiņam vai iedos vairāk spēcīgākajiem. Vai subsīdijas vienu gadu maksā septiņu vai vienas govs īpašniekam, neko būtiski neizšķirs. Ja šodien Latvijā prioritāte ir sociālais miers laukos, arī tas galu galā nav slikti. Tomēr no citas puses nevajag sevi mānīt, ka viena govs lauku cilvēkam būs iztikas un pārticības avots. Tās nebūs arī ne piecas un ne desmit govis.

— Cik tad govju jāslauc saimniecībā, kas par pamatnozari izvēlējusies piena lopkopību, lai no tās pienācīgi pārtiktu?

— Vai nu tas patīk vai nepatīk, bet modernās tehnoloģijas nosaka, ka ģimenes saimniecībā jātur ne mazāk par 50 — 60 govīm. Ja tiek izmantots algots darbaspēks, tad vēl vairāk.

— Tikmēr Latvijā vidējā ganāmpulkā joprojām ir tikai trīs govis. Vai tas neliecina, ka esam bezcerīgā purvā?

— Tas liecina, ka lauksaimniecībā kā biznesa nozarē ārkārtīgi pietrūkst preču ražošanas saimniecību. Tāpēc man patiešām žēl, ka esam zaudējuši vēl vienu gadu — un patiesībā pēdējo —, kura laikā mums vajadzēja censties attīstīt šīs preču saimniecības.

— Ko tad mēs mazo zemnieku labā varējām darīt?

— Pagājušajā rudenī bija laba iecere atjaunot valsts atbalstu vidējo saimniecību izaugsmei. Šāda subsīdiju programma, caur kuru nelielās saimniecības saņēma līdz desmit tūkstošiem latu, darbojās 2000. gadā un deva patiešām labus rezultātus. Tā bija kā sēklas nauda attīstībai — cilvēki nopirka tehniku, iemācījās strādāt ar bankām un konsultantiem, iemācījās plānot un, kas varbūt ir vissvarīgākais, noticēja paši saviem spēkiem.

— Kas īsti notika ar šo ieceri? — Zemkopības ministrijai tam pietrūka naudas. Lai gan tur ieguldāmie 0,7 — 1,5 miljoni latu, manuprāt, dotu pienācīgu atdevi.

— Naudu droši vien izlietoja, sadalot hektārsubsīdijās sīksaimniecībām.

— Visticamākais, ka tā. Žēl, ka valdība neatrada līdzekļus arī veiksmīgi iesāktās Nelauksaimnieciskās uzņēmējdarbības attīstības programmai, kas palīdzēja lauku cilvēkiem atrast citu iztikas avotu līdztekus vai ārpus lauksaimniecības. Abu pieminēto programmu pārtraukšana apliecināja, cik svarīgi šādiem pasākumiem atrast savus lobētājus. Un abos gadījumos izrādījās, ka aizstāvju vēl neesošiem, bet iespējamiem uzņēmējiem nav.

— Vai tad par mazo uzņēmēju lobistiem varēja uzskatīt Tautas partiju, kuras laikā Zemkopības ministrijas sāka pieminēto palīdzību?

— Es te nedomāju Tautas vai kādu citu partiju, bet ministru Slakteri, kam tā patiešām bija prioritāte. Citiem kolēģiem ministriem šādas attīstības nepieciešamību viņam nācās grūti pierādīt divus gadus. Ar to gan nedomāju pretstatīt Slakteri un Rozi, jo Rozem strādāt laikam ir pat sarežģītāk. Jo šī ir izteikta pilsētnieku valdība, kurā Roze jānosauc gandrīz vai par lauku solistu — viņš, šķiet, tur ir vienīgais, kas tos labi zina.

— Iznāk, ka šī valdība lauksaimniecībā naudu uzskata par labāku izlietot, mediķu valodā runājot, nevis moderna operāciju galda, bet pretsāpju tablešu pirkšanai?

— Ir simptomi, kas ļauj tā domāt, taču tā vēl nav diagnoze. Neesmu to tik dziļi analizējis, lai atļautos skaļi spriest.

— Varbūt nākamgad ap šo pašu laiku, kad būsim iestājušies Eiropas Savienībā, mums vairs nenāksies strīdēties, ko un kā lauksaimniecībā darīt? Vai tad te kārtību noteiks Brisele, kas dos naudu un stingrus priekšrakstus, ko mums atliks tikai izpildīt? Varbūt mums būs vajadzīgi vairs tikai kurjeri un tulki?

— Es kategoriski nepiekrītu šādam viedoklim! Labi tulki mums, protams, būs vajadzīgi, jo valodu zināšanas var tikai palīdzēt. Taču nevis kurjeri. Latvijā joprojām būs gan vajadzības, gan iespējas īstenot savu lauksaimniecības politiku vismaz ar trim diezgan ietekmīgām svirām. Pirmkārt, darbosies Briseles diktētā koptirgus organizācija ar produktu intervenci kvotām un subsīdijām. Pašlaik Eiropas Komisija dramatiski, bet argumentēti spiež savienības dalībvalstis pastāvošo kārtību reformēt un vēl jālemj par jauno dalībvalstu iesaistīšanos reformā. Šādas pārmaiņas turpināsies, bet mēs iegūsim iespēju šo it kā Briseles diktātu ietekmēt vairs nevis īstenošanas, bet tapšanas stadijā, tur paužot Latvijas nostāju un vajadzības. Taču par šo nostāju vispirms jāvienojas pašiem Latvijas lauksaimniekiem un politiķiem. Turklāt savs viedoklis būs vajadzīgs vienmēr, jo reformas Eiropas Savienībā kopš septiņdesmitajiem gadiem norit nemitīgi un nekad nebeigsies…

— Vai par to mums būtu jāpriecājas? Varbūt strādāt mūžīgā neziņā par nākotni drīzāk ir slikti?

— Nē, reformēties ir labi. Nākot jaunām tehnoloģijām, pasaule mainās aizvien straujāk un Eiropas lauksaimniecībai jāmainās līdzi laikmeta prasībām. Un par visām gaidāmajām pārmaiņām savienības lauksaimnieki uzzina krietnu laiku iepriekš. Piemēram, reforma, par ko diskutē pašlaik, daļēji stāsies spēkā tikai ar 2006. gadu. Otrkārt, Latvija īstenos savu lauksaimniecības politiku, izvēloties mums piemērotākos pasākumus jaunajā Lauku attīstības plānā no dažādām iespējām, ko piedāvā Brisele. Kā restorānā, kur pasūtītājs pēc gaumes un apetītes izvēlas no plašās ēdienkartes. Acīmredzot mēs "ņemsim" agrovides pasākumus, agro pensionēšanos un daudz ko citu. Šai otrajai svirai pieskaitāmas arī lauksaimniecības modernizācijas un pārējās programmas Latvijas Attīstības plānā. Tās nosacīti varētu dēvēt arī par SAPARD turpinājumu. Treškārt, Latvijai paliks arī tīri nacionāla, neviena neregulēta joma — lauksaimniecības un citu nozaru izglītība un mums vēlamas lauku infrastruktūras veidošana. Šai trešajai svirai naudu gan vajadzēs meklēt vienīgi no Latvijas budžeta.

— Kur mēs to atradīsim, ja ministrs Roze sāk šaubīties pat par līdzfinansējumu, kas Latvijai jāsameklē, lai tiktu klāt lielajai Briseles naudai?

— Es pieļauju, ka ministram Rozem ir taisnība, kad viņš apgalvo, ka pirmajā jauno atbalsta programmu iedarbināšanas gadā mēs tās simtprocentīgi neizmantosim, tātad absolūti visu līdzfinansējumu uzreiz nevajadzēs. To it kā apliecina SAPARD pieredze — pagāja gandrīz gads, kamēr tā pa īstam zemnieki un uzņēmēji sarosījās. Taču tagad viņi uzkrājuši pieredzi, tāpēc, manuprāt, mūsu zemnieki un uzņēmēji izmantos vismaz 80 procentus visu piedāvāto iespēju.

— Vai, jūsuprāt, Lauku attīstības plāns izdevies pietiekami veiksmīgs un vienkāršs, lai papilnam izmantotu Briseles piedāvātās iespējas? Vai nebūs jāraksta sarežģīti projekti, kas daudziem sagādās grūtības?

— Sarežģītāka dokumentācija būs agrās pensionēšanās atbalsta saņemšanai, kur precīzi jāpierāda līdzšinējās saimniekošanas apjomi. Salīdzinoši vieglāk būs saņemt t. s. pusnaturālo saimniecību atbalstu, bet visvienkāršāk varēs tikt pie mazāk labvēlīgo apvidu hektārmaksājumiem.

— Ja jūs būtu zemnieks, kuras subsīdijas iekārotu visvairāk?

— Droši vien mazāk labvēlīgo apvidu maksājumus, jo tur, šķiet, pietiks ar 1 — 3 lappušu dokumentiem.

— Taču Brisele jau aizrādījusi Zemkopības ministrijai, ka nelabvēlīgajos apvidos mēs, lūk, esot ieskaitījuši pārāk lielu valsts daļu un tā neiešot cauri.

— Pieļauju, ka Latvijas sarunvedējiem būs jāpacīnās. Taču plānā šāds iedalījums ir nopietni pamatots. Tāpēc uzskatu mūsu pozīcijas par pietiekami stiprām.

— Kādām jābūt Latvijas pozīcijām Eiropas Savienības lauksaimniecības reformā? Vai tās tikko ieliktais pamatu pamats — subsīdiju t. s. atkabināšana no ražošanas — mums būs izdevīga?

— Tas ir atkarīgs no katra ideāliem…

— Visvienkāršākais ideāls ir dzīvot labi, bet strādāt maz…

— Strādāt maz būtu amorāli. Ja mēs tā vietā liktu vēlmi ražot mazāk graudus, bet ko citu, pasaulē pieprasītāku, tad es piekrītu, ka reforma ir izdevīga. Turpretī, ja kāda ideāls ir saražot Latvijā, teiksim, četrus miljonus tonnu graudu un divus miljonus tonnu piena, tad viņam reforma ar atkabināšanu izrādīsies nepatīkama.

— Vai nepiepildīsies franču fermeru brīdinājums, ka pēc kvotu atcelšanas visi metīsies uz pāris visizdevīgākajām nozarēm, kuras tāpēc piemeklēs postoša pārprodukcija?

— Latvijas lauksaimniecības apjoms Eiropas Savienības mērogā nodēvējams mīļā angļu vārdiņā kā "tiny" — sīciņš. Mēs saražojam vienu miljonu tonnu graudu, kas ir nieka 0,3 procenti no savienības kopražas 300 miljoniem tonnu. Pat ja mēs labības ievākumu dubultosim, Eiropā to pat lāgā nepamanīs…

— Turpretī Latvijā dzirnavnieki pamanīs gan un tos graudus nepirks!

— Mūsu labības eksportētāji iepriekšējos gados jau pierādījuši, ka māk sekmīgi pārdot graudus ārzemēs un, ja vajadzēs, darīs to arī turpmāk.

— Tātad paredzat graudaudzēšanas uzplaukumu?

— Tieši otrādi. Šo nozari es piesaucu vienīgi apjomu salīdzinājumam. Patiesībā pašlaik Eiropā daudzi audzē labību lielākoties tādēļ, lai saņemtu hektārsubsīdijas, bet pēc atkabināšanas šis motīvs izzudīs. Uzdrīkstos paredzēt, ka pēc reformas visstraujāk attīstīsies lopkopība. It īpaši gaļas liellopu audzēšana, jo zemnieki sēs vairāk zālāju, tādējādi paplašinot lopkopības bāzi, ko "ieņemt" buļļiem. Kopumā atkabināšana lauksaimniecībā atjaunos dabisko līdzsvaru.

— Tomēr līdz reformas sākumam mums vismaz divus gadus nāksies pierast pie Eiropas Savienības lauksaimniecības nedabiskā līdzsvara. Kā tur žonglēt veiksmīgāk?

— Latvija sarunās izcīnīja 150 eiro jeb 98 latu hektārsubsīdiju, kā arī tiesības papildus nākamgad Briseles solītājiem 24 latiem par hektāru piemaksāt vēl 30 latus no pašu valsts budžeta. Tādēļ es Lauksaimnieku sadarbības padomes vietā vairāk uztrauktos nevis par šogad vajadzīgajiem diviem, bet par nākamgad vajadzīgajiem 15 miljoniem latu.

— Vai valstij vispār ir vērts tērēt tik lielu naudu, lai šīs piemaksu tiesības izmantotu?

— Ja mūsu lauksaimniecības mērķis ir konkurētspēja Eiropas Savienībā, tad ir gan vērts. Taču valdībai par to vēl politiski jāizšķiras.

— Bet kā izlemtu jūs?

— Es būtu par šādas naudas piešķiršanu lauksaimniekiem.

— Varbūt, ieguldot šos 15 miljonus informācijas tehnoloģiju attīstībā, šādi milzīgi izdevumi atmaksātos daudz labāk?

— Patiešām, lauksaimniecību drošuprāt var saukt par pavisam maznozīmīgu tautsaimniecības nozari, jo tā dod vairs tikai 2,5 procentus no Latvijas iekšzemes kopprodukta. Taču līdzīga situācija ir arī citās kaimiņzemēs. Tāpēc no Latvijas valsts puses nebūtu korekti apzināti nostādīt savus lauksaimniekus nelabvēlīgākā stāvoklī nekā viņu konkurenti vienotā koptirgus telpā. Tam būs bēdīgas sekas.

— Taču vai tas nebūtu godīgāk pret nodokļu maksātājiem, kurus satrauc, cik lietderīgi valsts izmanto viņu naudu?

— Okei, bet tad valdībai skaidri jāpaziņo lauksaimniekiem, kas savai attīstībai ieķīlājuši pat dzīvojamās mājas un radinieku parpalas, ka, piedodiet, bet mums turpmāk būs citas iekšpolitiskās prioritātes, tādēļ turpmāk atbalstīsim šo nozari vienīgi tik, cik prasa Briseles kopējā lauksaimniecības politika. Taču iestāšanās sarunās gan valdība, gan lauksaimnieki vienprātīgi iestājās par pretējo — ka mēs nesamierināsim ar diskriminējošiem 25 procentiem hektārsubsīdiju, bet gribam jau pieņemamos 55 procentus! Es ļoti negribētu, lai šis kļūtu jau par trešo gadījumu, kad valsts piemāna uzņēmējus…

— Cik naudas no Latvijas budžeta vajadzēs, lai nevienu nepiemānītu?

— Vispirms atgādināšu, ka mūsu lauksaimniecība, lai cik "sīciņa", tomēr kopā ar mežsaimniecību ietekmē 80 procentus no Latvijas teritorijas. Bet kopumā nozares līdzfinansējumam atkarībā no mūsu iesāktajām programmām vajadzēs no 35 līdz 55 miljoniem latu. Visticamākais, ka ap 40 miljoniem. Tas ir par 13 miljoniem vairāk nekā subsīdijās dosim šogad.

— Tur vēl nav pieskaitīta nauda ministrijas un tās iestāžu uzturēšanai, vai ne?

— Jā, un arī tam vajadzēs vairāk līdzekļu, jo ierēdņiem būs ievērojami vairāk darba, administrējot subsīdijas utt.

— Vai arī Agrārās ekonomikas institūtam vajadzēs vairāk naudas?

— Nav runa par paša institūta uzturēšanu, kurai valsts naudu nemaz nedod. Līdzekļus vajadzēs dažiem mūsu īstenotajiem projektiem — lauksaimniecības cenu ziņošanai un saimniecību datu uzskaites tīklam, kurus daļēji finansē Eiropas Savienība.

— Vai nav savādi, ka tagad Zemkopības ministrijai valsts nauda jātērē, nolīgstot jūsu institūta zinātniekus, lai viņi izravētu nejēdzības no iepriekšējos gados pieņemtajiem likumiem un noteikumiem, kur pārcentībā no saviem ražotājiem prasām pat vairāk nekā prasa Brisele? Vai tas nav vismaigāk nosaucams par pašas ministrijas paviršību?

— Drīzāk vainojama sistēmas nepilnība — pie šiem dokumentiem strādāja pārāk maz cilvēku un valdība tam deva pārāk maz naudas. Nekādu tīšu ierēdņu ļaunprātību tur nebija. Taču, ja vienam ierēdnim īsā laikā nācās sagatavot ap 15 ļoti apjomīgu un ļoti sarežģītu likumdošanas aktu, tur bez kļūdām vairs nevarēja iztikt.

— Tad jāsecina, ka vainīga iepriekšējā valdība, kas nenovērtēja šā darba nozīmi?

— Varu piekrist, ka iestājsarunu laikā šim darbam nepievērsa vajadzīgo vērību. Atļaušos izteikt gandarījumu, ka ministrs Roze uzskatījis šo darbu par pietiekami svarīgu. Taču stāvokļa labošanai jādara vēl ļoti daudz.

— Pašlaik viens no valdības vissvarīgākajiem darbiem ir izlemt, vai atļaut celulozes rūpnīcas celtniecību. Bet kā šā uzņēmuma būvi Ozolsalā vērtējat jūs — esat par vai pret?

— Es neesmu vides eksperts, bet tagad tieši viņiem jāizšķir, vai celulozes rūpnīca videi nekaitēs vai arī kaitēs. Šobrīd gan arī vides speciālistu domas dalās. Tādēļ es kā ekonomists piesardzīgi izteikšos tikai par šā uzņēmuma ekonomisko aspektu. Tad secinājums ir pavisam vienkāršs — pieņemot, ka ekoloģiskās briesmas nedraud, un ņemot vērā, ka somi ir atteikušies no prasībām pēc mežiem un īpašām koksnes piegādes garantijām, celulozes rūpnīcas būve vērtējama vienīgi pozitīvi. Turklāt tā tiks uzcelta par svešu naudu, ko investori ieguldīs te, mūsu valstī. Strīdēties atliek vienīgi par to, vai rūpnīcas dotais labums Latvijas ekonomikā būs liels vai ļoti liels.

Lauku Avīze