Intervijas

Dižķibeles pārvarēšana, valsts naudas lietas, eiro ieviešana. Saruna ar Aigu Pelāni

Saite uz sarunas konsolidēto versiju (arī par lauku un viss Latvijas depopulēšanos un teritoriju attīstības pārvaldību uz šī fona, krīzes pārvarēšanas programmu un tās rezultātiem, eiro ieviešanu un ne tikai pievienota.

Saruna ar Aigu Pelāni 2012. gada 28. jūnijā. 

 

Kā Latvijā strukturēt Eiropas finansējumu un citas naudas lietas

Ir sākušās sarunas par nākamā ES finanšu plānošanas periodu. Naudas resursi ir ierobežoti un iespējams, visas dalībvalstu vēlmes ES nevarēs izpildīt. Kas Latvijai ir svarīgāk – saņemt vairāk kohēzijas politikas īstenošanai paredzētos līdzekļus vai arī augstākus tiešmaksājumus zemniekiem?

Objektīvi runājot, tie ir divi pilnīgi dažādi un nesaistīti jautājumi. Tomēr, ja man tīri teorētiski zem dzīvības draudiem iedotu divas aploksnes - nauda kohēzijai  vai tiešmaksājumiem zemniekiem - un liktu izvēlēties, kas svarīgāks – es viennozīmīgi teiktu, ka lielāka kohēzijas aploksne Latvijas ekonomikai un sabiedrībai kopumā ir svarīgāka par tiešmaksājumiem, jo ļauj īstenot valsts teritorijas un ekonomikas attīstības programmas, veicinot visas sabiedrības konkurētspējas un labklājības izaugsmi.

Tomēr tiešmaksājumi nav mazāk nozīmīgi. Tāpēc, ka to neesamība (saglabāšana neadekvāti zemā līmenī) apdraud vienas atsevišķas Latvijā strādājošas plašas nozares funkcionēšanu kopējā Eiropas tirgū saspringtās konkurences apstākļos, tāpēc ka tieši to neesamība neļauj Latvijas saimniecību īpašniekiem atalgojumam par darbu savās saimniecībās novirzīt konkurētspējīgu resursu apjomu un varbūt tieši tādējādi bremzējot labklājības izaugsmi visiem laukos dzīvojošajiem.

Tās ir divas dažādas problēmas, divu dažādu politiku elementi, un šādā veidā tās nedrīkst pretnostatīt. To nedrīkst pieļaut politiski, ka vispār nonākt līdz šādam pieļāvumam, ka var nākties izšķiries par vienu vai otru. Ka tas nonāk vispār Eiropas dienas kārtībā.

 

­Bet vai tas savā ziņā jau nav nonācis uz sarunu galda, jo arvien biežāk medijos tomēr parādās ziņas, ka šāda izšķiršanās iespējams būs jāizdara?

Vismaz publiski – nav. Taču es nezinu - ar ko un par ko politiķi un ierēdņi kuluāros runā. Bet mēs no savas puses nedrīkstam pieļaut šādu domu arī sabiedriskajā apritē un sarunās, ka šīs lietas tiek pretnostatītas.

 

Bet vai lauksaimniekiem tiešmaksājumu palielinājums tiešām ir nepieciešams, ja jau viņi spēja attīstīties līdz šim?

Ja paskatāmies uz saražotās lauksaimnieciskās produkcijas izaugsmi, tad tiešmaksājumi kā nozares attistību stimulējošs mehānisms varbūt patiešām nav izšķiroši vajadzīgs. Tie ir vajadzīgi tikai tāpēc, lai izlīdzinātu konkurētspējas nosacījumus ar citiem Eiropas ražotājiem. Kaut vai - lai ļautu labāk atalgot darbaspēku. Piemēram, papildus 100 EUR/ha tiešmaksājumu pašlaik nozīmētu resursus 3500 EUR gadā viena gada vidējā lauksaimniecības darbinieka darba atalgošanai, vai 7000 EUR viena darbinieka atalgošanai vidējā laukkopības specializācijas saimniecībā. Un galu galā tas ir arī valsts maksājumu bilances konkrēts uzlabojuma avots.

Taču ir jāsaprot, ka praktiski neizbēgami tiešmaksājumu palielinājumam līdzi nāks divas sliktās lietas.

Pirmā – sadārdzināsies zemes cenas, arī nomas maksas. Tas principā apgrūtinās ražojošo saimnieku pieeju zemei. Viņi jau tagad atzīst, un arī statistika to rāda, ka aptuveni puse no zemēm, ko viņi apsaimnieko, ir nomātas. Līdz ar to tādā vai citādā formā notiks šo papildus ienākumu pārdale par labu ārpus lauksaimniecības esošam zemes īpašniekam.

Otra – tiešmaksājumu palielināšana var uz kādu laiku atlikt nepieciešamību domāt par efektīvāku zemes resursu izmantošanu. Ja zemniekiem, salīdzinot ar pašreizējo līmeni, iedod papildus finanšu resursus, kas praktiski ir skaidra peļņa, tad kādu laiku var nebūt nepieciešams domāt, kā ar tiem pašiem resursiem nopelnīt vairāk, jo nauda jau nāk no ES. To sauc arī par saimnieku „uzsēdināšanu uz subsīdiju adatas”.

 

Lauksaimnieki šobrīd aktīvi prasa palielināt tiešmaksājumu apmēru, tai skaitā, arī protestējot Briselē pret pašreiz netaisnīgo sistēmu. Tika vākti arī paraksti petīcijai – Latvijā tika savākti vien 18 tūkstoši, lai arī tiešmaksājumu saņēmēju skaits Latvijā ir ap 60 tūkstošiem. Vai tas tomēr nenozīmē, ka problēma nemaz nav tik asa, ka daudzus apmierina arī pašreizējā situācija, ja jau daudzi zemnieki vispār šajā procesā neiesaistās?

Tas liecina par cilvēku pieejamību – cik ir iesaistīti šajā lobiskajā biznesā. Proti, cik ir ieinteresētie cilvēki, kas ir gatavi meklēt iespējas parakstīties par šo.

Pavisam nesen piedalījos vienā tikšanās reizē, kur prezentēju analītisku materiālu par situāciju piena nozarē. Patlaban 2% Latvijas piena ražotāju saražo visu nepieciešamo pienu Latvijas tirgum. Viena jauna vidēja lieluma piena ferma, kas šobrīd tiek būvēta, spēj kompensēt 60-100 no nozares izejošus piena ražotājus.

 

Dižķibeles pārvarēšana un starptautiskā aizdevuma programma Latvijai  

 

Aizdevumu programmā pašā sākumā tika paredzēts, ka Latvijas ekonomikas stabilizācijai un atveseļošanai kopumā būs nepieciešami 7,5 miljardi eiro, taču reāli bija nepieciešami vien četri. Vai prognoze 2008.gadā bija vēl bēdīgāka nekā reālā situācija? Kāpēc tāda starpība?

Vēl vairāk – praktiski mēs būsim iztērējuši tikai ~ 2 miljardus eiro, pārējais būtībā ir dažāda veida ieguldījumi vai aizstājumi... Nē, tā bija reālistiska prgnoze, turklāt pēc tam situācija kļuva vēl skarbāka.

Taču mēs aizmirstam, ka aizdevumam bija sava struktūra. Tas nebija vienkārši aizdevums 7,5 miljardi eiro.

Nauda tika paredzēta konkrētām rīcībām, proti, finanšu sektora pārfinansēšanai, valsts budžeta deficīta finansēšanai un finanšu sektora stabilizēšanai. Mēs būsim izmantojuši teju vai visu summu un, pat - ar uzviju -, kas bija paredzēta valsts budžeta deficīta finansēšanai, mēs būsim praktiski izmantojuši resursu, kas bija nepieciešams finanšu sektora pārfinansēšanai, kur nauda aizgāja „Parex” un, netieši arī- „Hipotēku bankai”, kā arī esošā valsts parāda pārfinansēšanai.

Taču praktiski mēs nebūsim izmantojuši to aizdevuma daļu, kas bija paredzēta finanšu sektora stabilizācijai, jo laimīgā kārtā mēs laicīgi izdarījām to, ko vajadzēja izdarīt un tā mēs izvairījāmies no lielākām katastrofām finanšu sektorā.

Iespējams, ja mums būtu bijis uzkrāts reāls resurss – pusotra divu miljardu eiro apmērā un tas būtu bijis pieejams 2008.gada beigās, tad varbūt mēs būtu varējuši arī iztikt bez šāda starptautiskā aizdevuma, līdzīgi kā Lietuvā un Igaunijā. Mēs būtu varējuši aizņemties trūkstošo naudu finanšu tirgos pa tiešo.

 

Proti, lielākā problēma tolaik bija, ka vienkārši nebija uzkrājumu?

Jā, tā bija viena no problēmām, kaut, manā ieskatā – arī ne lielākā, ka mums nebija uzkrājuma, kuru varēja finanšu sektora klientiem nolikt priekšā, tādejādi apliecinot, ka jebkuru banku, ja kaut kas nelāgs ar to notiek, mēs varam refinansēt. Mums šādas naudas nebija un tirgus to redzēja, un tāpēc arī neviens mums naudu tolaik negribēja aizdot un tāpēc praktiski jebkurai bankai bija risks, ka nauda ir gatava skriet prom, ne tikai no „Parex”. Mēs tagad vienmēr runājam par „Parex” banku, kam, protams, bija arī savas īpašās stratēģijas un finanšu pārvaldības iekšējās risku paaugstinošās problēmas, tomēr aizmirstam par to, ka nauda līdzīgos tempos vienu brīdi bēga prom arī no „Swedbankas”. Tikko cilvēkam rodas sajūta, ka viņa nauda nav drošībā, tā viņš šo naudu izņem.

Bet - mums nebija arī naudas, ar ko nofinansēt valsts ikdienas vajadzības strauji sarukušo budžeta ieņēmumu apstākļos. Un starptautiskajā finanšu tirgū to tobrīd aizņemties praktiski nebija iespējams... 

 

Kā novērtējat sasniegto un vai tas ir atbilstoši tam, ko tolaik, rakstot programmu, plānojāt?

Lielā mērā – jā. Būtībā gandrīz viss programmā rakstītais, labākā vai vidējā kvalitātē- ir izdarīts. Ir vairākas labas lietas, kuru dēļ Latvija var būt apmierināta ar paveikto un teikt, ka esam kaut ko labu izdarījuši.

Piemēram, uzņēmējdarbības vides uzlabošana un birokrātijas mazināšana. Viens piemērs – „Doing Business” indeksā Latvija ir būtiski pakāpusies. Šis indekss starptautiski ļauj salīdzināt biznesa vidi dažādās valstīs. Četros gados Latvijas paveiktais lēciens šā rādītāja vērtējuma rangā līdz 21. vietai pasaulē, par 3 vietām apsteidzot sarakstā Igauniju, vai 7. vietai ES, ir patiešām labs panākums. Tas liecina par to, ka šis laiks nav pavadīts vienkārši tāpat, ir būtiski mainīti tiesību akti, kas savukārt ir mainījuši biznesa īstenošanas sistēmu valstī. Par to mēs varam būt apmierināti. Mums priekšā no ES valstīm ir tikai skandināvi, briti un vācieši... Tomēr - mēs joprojām esam tika otrajā simtā būvniecības atļauju saņemšanas jomā un 84. vietā elektrības pieslēgumu jomā, kas abas ir jaunu ražojošu uzņēmumu attīstības atslēgas punkti.

Mēs varam būt apmierināti arī ar to, ka esam spējuši īstenot lielāko daļu plānoto ES līdzfinansēto projektu, saglabājot zināmu dzīvīgumu tautsaimniecībā. Ka šajos teju nu jau piecos gados atkal esam tuvu sava budžeta sabalansēšanai. Arī par to, ka esam spējuši būtiski samazināt valsts pārvaldes izdevumus, arī tajā strādājošo cilvēku skaitu, ka esam spējuši valstī nodrošināt sociālās drošības tīklu darbu un ienākumus zaudējušajiem.

 

Bet vai ir labi, ka jau sākam dalīt papildus budžeta līdzekļus, jau grozot pat šī gada budžetu tā izdevumu daļas palielināšanas virzienā? 

Tas, manuprāt, nav labi un to nevajadzētu, pat- nedrīkstētu darīt. Kamēr mēs neesam sabalansējuši savu budžetu., kamēr nebeidzam dzīvot uz parāda. Ja nu vien jomās, kas saistītas ar konkrētiem ekonomikas izaugsmes veicināšanas projektiem. Šā iemesla dēļ es arī kategoriski iestājos pret pievienotās vērtības nodokļa likmes samazināšanu, kuras rezultātā mēs (politiķu pārvaldītā valsts!!) esam gatavi atteikties no 40 miljoniem latu gadā valsts budžeta ieņēmumu. Budžeta deficīta apstākļos. Pat nerunājot par politisko solījumu nodokļu politikā prioritāri mazināt darbaspēka nodokļus mūsu ekonomikas konkurētspējas stiprināšanai. Tas ir laikā, kad mums ir zināmas vairākas programmas, kas mums absolūti ir vajadzīgas valsts pastāvēšanai, un kurām savukārt mums resursu nav.

Nemeklēsim tālu, piemēram, trīs konkrētas lietas. Pirmā - mums pilnīgi neatrisināts ir jautājums, kā veicināt veselu bērnu dzimstības palielināšanos un kā palīdzēt dzimušos bērnus arī uzaudzināt. Otrā- mums ir neatrisināta lieta par ceļu infrastruktūras uzturēšanu un transporta sistēmas darbību vispār. Trešā – mums ir neatrisināts jautājums par veselības aizsardzības sistēmas darbību. Tas, kā šodien strādā veselības aizsardzības sistēma Latvijā, nav pieļaujami normālā valstī. Tā ir tik pretrunu pilna, tā ir nereformēta un nenofinansēta, ar milzīgu risku zaudēt visiem vajadzīgos speciālistus, ar kroplu zāļu kompensēšanas sistēmu, ar ....

 

Bet papildus līdzekļus ir gatavi iedot izglītībai algu celšanai. Vai tas ir pareizs lēmums?

Es uzskatu, ka izglītība ir nozare, kurai, pirmkārt nevajag samazināt kopējo finansējumu. Es piekrītu, ka skolotājiem algas ir jāpalielina. Tāpat kā mediķiem un glābējiem. Bet es neesmu pārliecināts, ka, lai to izdarītu, ir nepieciešams jauns ārējs finansējums. Tomēr tas būtu jāvērtē, dziļāk iepazīstoties ar situāciju šajā jomā.

 

Eiro ieviešana Un PVN likme

Par PVN samazināšanu – viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tas notika, ir tas, lai Latvija spētu iekļauties Māstrihtas kritērijos un pievienoties eiro zonai. 

Valdības paskaidrojuma rakstā šiem likuma grozījumiem par mērķi bija nosaukta vajadzība sekmēt Latvijas reģionālo konkurētspēju... Manuprāt, pat šāda cēloņa gadījumā, tas vienalga bija nepareizs veids, kā tas tika izdarīts. Pat, ja tiek nolemts iet šo inflācijas ierobežošanas ceļu un mazināt PVN, tad to varēja tomēr izdarīt citādi, lietderīgāk tautsaimniecībai un izdevīgāk iedzīvotājiem. Proti, varēja nemainīt pamatlikmi, bet gan lielāku uzmanību pievērst samazinātai PVN likmei. Mēs vienkārši varējam palielināt to preču un pakalpojumu loku, kam varētu tikt piemērota samazinātā, piemēram, 12% PVN likme. Turklāt vienlaicīgi šo samazināto likmi varēja labi izmantot, lai samazinātu ēnu ekonomikas īpatsvaru.

Piemēram, visam sadzīves pakalpojumu biznesam, tai skaitā arī autoremontu pakalpojumiem, pašlaik tiek piemērota PVN pamatlikme. Tajā pašā laikā tā ir milzīga zona, kur šobrīd darbojas pelēkais bizness. Būtībā pašreizējā situācija jau ir tāda, ka šis pelēkais bizness ir tik apjomīgs, ka būtiski ierobežo baltā biznesa attīstību. Ja likme tiek samazināta uz 12%, tad pēc būtības šis bizness teju vai tiek atbrīvots no nodokļa maksāšanas salīdzinājumā ar skaidrā „kabatas” naudā strādājošiem uzņēmumiem, jo resursi tam tiek iegādāti ar pilnu likmi. Līdz ar to baltais bizness kļūst konkurētspējīgs ar visiem tiem, kas vispār nav nekāda PVN maksātāji, jo strādā ēnu ekonomikā vai vienkārši ar savu apgrozījumu nav sasnieguši PVN maksātāja slieksni. Gala rezultātā, izvēloties šo risinājumu, pakalpojumu cenas ļoti lielai kategorijai tiktu samazinātas, turklāt palielinās legālo nodokļu maksātāju skaits, un līdz ar to arī palielinās ienākumi valsts budžetā no dažādiem nodokļiem.

Cits piemērs – mēs runājam par to, ka daudzi nespēj tikt galā ar komunālajiem maksājumiem un ir uzkrājušies lieli parādi. Tad varbūt ir jēga komunālajiem pakalpojumiem piemērot samazināto likmi un tā atvieglot dzīvi saviem iedzīvotājiem...?

Tagad, samazinot PVN par vienu procentu punktu, mēs to samazinām arī importētajiem produktiem, kas mūsu patēriņā joprojām dominē.

Tas, kā patlaban tika veikts PVN samazinājums, bija neprofesionāli. Gan no ietekmes uz inflāciju, gan ekonomikas struktūras attīstības politikas aspekta.

 

Vai politiķiem pietrūka ideju vai laika?

Nezinu. Par to ir jājautā finanšu ministram un premjeram, kas šo izdarīja. Es nevaru saprast šādu rīcību, kā arī nevaru to attaisnot.

Es varu, no vienas puses, pieņemt vajadzību, ka valsts pat atsakās no 40 miljoniem latu gadā valsts budžetā EUROvirzības vārdā. Pat neskatoties uz to, ar kādām asinīm tas –nodokļu sloga pārvirzīšana no ražošanas sfēras uz patēriņu - mums pavisam nesen nāca. Tomēr nevaru pieņemt un nekādi atbalstīt veidu, kādā tas ir izdarīts. Tas bija tuvredzīgi un neprofesionāli.

 

Bet varbūt pievienošanās eiro visu attaisno?

Nē, šādu izvēlēto risinājumu pat tas neattaisno. Ja tas ir jāpērk par šādu cenu jāpērk, tad tas to neattaisno.

Es neizslēdzu pilnībā šādu instrumentu pielietošanu, lai mazinātu inflāciju, turklāt manis piedāvātie tikai divi varianti, arī mazina inflāciju. Tā ir patēriņa grozā ietilpstošu lielas daļas preču cenas reāla samazināšana. Un nevis tikai par latu dārgāku preču iespējama cenas samazināšana par patērētājam praktiski nejūtamu lielumu.

 

Vai Latvijai vajadzētu eiro ieviest 2014.gadā?

Nezinu. Man nešķiet tik svarīgi, vai mēs ieviešam vai neieviešam eiro norādītajā gadā. Svarīgi ir iet uz eiro. Tāpēc, ka iešana uz eiro nozīmē dažas svarīgas lietas. Tas nozīmē, ka mums ir iespējams stabilizēt kredītu tirgu, kļūst pieejamāki finanšu resursi biznesam. Tas nozīmē, ka ir strikta budžeta disciplīna, jo mēs vienkārši nedrīkstam pieļaut nākotnē budžeta deficītu kā tādu.

Bija ļoti pamācoši Latvijas bankas veiktie aprēķini, ka šo trīs gadu laikā līdz ar budžeta deficīta ietekmē izaugušā valsts parāda apkalpošanas izmaksas ir palielinājušās divarpus reizes, par vairāk kā 100 miljoniem gadā. Vai mums ir lieki 100 miljoni katru gadu nākotnē, ko maksāt par šodienas relatīvi labāku labsajūtu? Cita starpā, tā ir laba ceturtā daļa no pašreizējā ikgadēja veselības aprūpes nodrošināšanas valsts izdevumu apjoma... 

No to ekonomistu paustā, ka ir jādzīvo uz parāda un mūsu ceļš ir nepareizs, man atlikušie mati ceļas stāvus gaisā.

Viņi neviens nepasaka avotu, no kā šādā gadījumā attīstību var finansēt. Viņi neviens nepasaka, kā uz aizņemtiem līdzekļiem balstīta iekšējā patēriņa stimulēšana veicinās mūsu ekonomikas starptautisko konkurētspēju nākotnē. Viņi vienkārši saka, ka mēs darām nepareizi, ka mums vajadzēja devalvēt latu, bet viņi jau nepasaka, ka pēc būtības mazai un atvērtai ekonomikai šis mūsu ietais ceļš praksē nozīmē gala rezultātā to pašu, pie kā mēs jau esam nonākuši ekonomikas adaptācijas jomā.

Tik tas ir bijis apzināti iets un vadīts ceļš. Atšķirībā no devalvācijas iniciētas inflācijas neprognozējamās trajektorijas. Gribu tikai piebilst, ka mūsu ceļa kritiķi ir galvenokārt amerikāņi vai viņu uzskatu ietekmē esoši cilvēki- bet ASV ir valsts, kuras ārējais parāds jau ir būtiski lielāks par pašas valsts iekšzemes kopproduktu.

 

Dižķibele un lata devalvācijas ideja

 

2008.gadā bija liels spiediens, ka latu tomēr vajadzētu devalvēt. Tas bija pareizs lēmums, ka tika nolemts to nedarīt?

No vienas puses, it kā spiediens bija, taču no otras – to īsti par spiedienu uzskatīt pagrūti.

Bija it kā iekšējs spiediens, kur viens no populārākajiem virzītājiem bija ekonomists Jānis Ošlejs, kurš teica, ka vajadzēja latu vadīti devalvēt. Vadīti tādējādi, ka vispirms pie esošā valūtas kursa īsi pirms devalvācijas visus citās valūtās ņemtos kredītus bankas konvertē nacionālajā valūtā, un tad nacionālo valūtu devalvē. Piemēram, par 30 %. Viss jau it kā labi, taču es gribētu praksē redzēt to ekonomisko sistēmu, kura ļautu devalvēt vienu daļu no tās, bet otru – nē. Proti, mēs devalvēsim ārvalstu kredītus, bet savus ienākumus – nē. Bet tur ir arī otra puse. To kredītu jau ir devuši arī konkrēti cilvēki, kas pārstāv konkrētus akcionārus – viņiem arī šādai sistēmai tomēr būtu jāpiekrīt. Protams, Grieķijas gadījumā tagad viņi kaut kā tam daļēji ir piekrituši, jo vienkārši sapratuši, ka var nedabūt vispār neko. Bet – jebkurā gadījumā abām pusēm ir jāpiekrīt.

Jā, var iet arī Krievijas ceļu – tomēr saprotam, ka tā vienkārši 1998.gadā izsludināja defoltu. Ja kāds grib veikt šādu nosacīti dalītu devalvāciju, es ieteiktu paskatīties uz Ungāriju, kura kaut ko līdzīgu ar novēlošanos, pēc varas maiņas, mēģināja darīt un rezultātā situācija palika vēl sliktāka un bija spiesti jau otro reizi iet pie Eiropas Komisijas un Starptautiskā valūtas fonda un lūgt palīdzību.

Taču tāda īsta, oficiāla spiediena devalvēt latu toreiz tomēr nebija. Nedz iekšēja, nedz ārēja. Ir nepareizi teikt, ka Starptautiskais valūtas fonds un Eiropas Komisija bija atbraukuši ar spiedienu to darīt. Latvijas pusei bija sava pozīcija – tas bija Rimšēviča uzstādījums un arī Godmanis un valdība šo pozīciju atbalstīja-, mēs aicinām jūs palīdzēt, bet mēs neizskatām vispār iespēju devalvēt latu. Tas bija skaidrs, nepārprotams politisks uzstādījums. Un atbraukušie finanšu institūciju pārstāvji ar to skaidri rēķinājās. Arī mūsu kaimiņi Igaunija un Lietuva šo ceļu negāja.

 

Vai tas bija pareizs lēmums?

Es uzskatu, ka tas bija pareizi.

Kāpēc? Būtu devalvējuši latu, varbūt eksports būtu audzis straujāk un ātrāk no krīzes būtu izrāpušies?

Būtu arī imports pieaudzis straujāk, tāpat arī nauda tirgū uzreiz būtu kļuvusi dārgāka.

Man nav akadēmisku pētījumu par to, bet mana izpratne un sajūta ir tāda – ja devalvācija ir vadāma, tad tas var būt reāls ekonomiskās krīzes pārvarēšanas un izaugsmes veicināšanas instruments. Bet tas ir iespējams pie viena nosacījuma - ja valstī ir salīdzinoši liela un salīdzinoši arī iekšēji noslēgta ekonomikas daļa. Proti, kad valsts ir salīdzinoši pašpietiekama. Kā piemērus mēs varam nosaukt Poliju, Ukrainu, Krieviju, mazāk – Baltkrieviju, arī eirozonu, arī ASV.

Tas nozīmē, ka šāda veida valstīs ir liels iekšējais apgrozījums, un liela daļa no ekonomikas resursiem praktiski tiek iegūta tās ekonomikā. Tas nozīmē, ka devalvējot savu valūtu, valsts padara savu iekšējo apgrozījumu konkurētspējīgāku pret ārējo un gala rezultātā vismaz īstermiņā, un iespējams, arī vidējā termiņā var panākt maksājuma bilances uzlabošanos. Galvenokārt tas notiek uz tā rēķina, ka iekšējā tirgū tiek aizstātas importa preces ar vietējām un tām ir pircēji – pašmāju pircēji.

Tāpēc, šajos gadījumos, es redzu devalvāciju kā instrumentu, kura lietošanu var izskatīt un vērtēt. Protams, arī šajos gadījumos ir vairāki negatīvi aspekti, piemēram, ārējais kapitāls paliek dārgāks un iespējams, tās investīcijas, kuras jau ieguldītas, grib mukt arī prom no valsts. Bet šos zaudējumus ir iespējams kompensēt ar ieguvumiem.

Mums Latvijā praktiski nav neviena uzņēmuma, pat ieskaitot tos, kur strādā vien ap 20 cilvēkiem, kas nebūtu atkarīgs no pārdošanas iespējām ārējā tirgū. Mums praktiski visi uzņēmumi ir atkarīgi vismaz no Baltijas tirgus. Es pat šajā gadījumā nepieminēšu to, ka tie importē ļoti būtisku daļu no energoresursiem, izejvielām, iekārtām un tamlīdzīgi. Mūsu vienīgais salīdzinoši neatkarīgais resurss ir mežs, lauksaimniecība, kūdra un zivis. Tomēr, manā ieskatā šīs nozares nespētu kompensēt tos zaudējumus, kurus varētu radīt devalvācija.

Tajā pašā laikā, mēs sevi ārēji pasludinātu par ekonomiski nestabilu vai, pat - neuzticamu partneri. Tas varbūt nebūtu pat noteicošais, bet līdz ar lata devalvāciju mēs sev atņemtu iekšējās izaugsmes vienu būtisku stabilitātes faktoru, pie kā pieturēties, proti, stabilu valūtu, kas tomēr ļauj prognozēt savus izdevumus un ienākumus. Ja arī šis apstāklis pazustu, tad neprognozējami mainītos arī nodokļu vide. Ja tiek palaists vaļā valūtas kurss, tas nozīmē, ka arī tiek palaista vaļā inflācija, bet šādā gadījumā nekad nevar zināt, kad cenu pieaugums apstāsies. Turklāt mums arī 80% kredītu esot eiro valūtā, de fakto mēs jau esam eiro zonā.

 

Patlaban Latvijai ļoti patīk gozēties savā ziņā tādā slavas saulīte, ka tā ir beigusi šo programmu un atgriezusies uz attīstības ceļa. Bet ko tā nav vēl izdarījusi no programmā paredzētā?

No tieši programmā sākotnēji paredzētā līdz šim nerisināta ir palikusi tikai darbaspēka konkurētspējas tēma. Mums šajos četros gados praktiski nekas nav noticis profesionālās, arī augstākās izglītības un darbaspēka kvalifikācijas paaugstināšanas jomā.

Programma arī runāja par to, ka mums ir jāsamazina darbaspēka nodokļi un jāpalielina patēriņa nodokļi, jo mums bija svarīgi palielināt darbaspēka konkurētspēju. Tas, kas šobrīd tiek darīts, ir tieši pretēji.

Nav arī panākts programmā noteiktais būtiskais progress veselības aprūpes un izglītības sistēmas reformēšanā., kaut slimnīcu un skolu skaits patiešām ir samazinājies. Nav reformēta pensiju sistēma, vien lēmums par pensionēšanas vecuma pakāpenisku palielināšanu ir pieņemts. Un nauda šodienas pensiju izmaksām pašlaik joprojām tiek ņemta no nākotnei uzkrājamā 2. līmeņa pensiju fonda resursiem, pazeminot atskaitījumus 2. līmeņa pensiju fondam par 6 % punktiem. Pensiju sistēmas ilgtspējīgas finansēšanas jautājums joprojām ir pilnībā neatrisināts.

Šīs ir četras fundamentālas lietas, kas nav no programmas izdarītas, un līdz ar to tas mūsu nākotnes ekonomikai velkas līdzi kā nerisinātas problēmas.

 

Izglītības ministrs Roberts Ķīlis ir pieteicis būtiskas reformas izglītībā, reformas arī pieteikusi veselības ministre Ingrīda Circene, arī sociālo sistēmu ir ieceres reformēt. Vai tas, ko vēlas izdarīt, ir pareizais ceļš, kā bija domāts?

Ir taisnība, ka par to tiek runāts. Tas ir labi, ka viņi veido sabiedrības veidokli, ka ir nepieciešamas pārmaiņas. Šobrīd nav pat svarīgi, ar ko tas beigsies, kāds būs gala rezultāts. Patlaban svarīgi ir šo procesu iekustināt. Man šķiet ļoti simpātiski, ka Ķīļa kungs maina pašus pamatus, filosofiju – ka izglītības sistēma vissvarīgākais nav viss pedagoga alga, bet gan svarīgākais ir tas, ka šī darba rezultātā rodas jauns starptautiski konkurētspējīgs cilvēks ar valodu zināšanām, lemtspēju, ar spēju domāt plaši un pārējo. Tā ir fundamentāla atšķirība no tās retorikas, kura bija izglītības sistēma līdz šim.

Man patīk arī tas, ko patlaban dara ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts. Viņam pietika drosme pateikt, ka viņš nesaprot, kāpēc mums ir vajadzīga šāda biodegvielas ražošanas un kopumā atjaunojamo energoresursu politika Latvijā, kas ir pārvērsta par politbiznesa politiku. Viņš spēj nekautrējoties publiski paust savu viedokli par industriālo politiku.

Man pat nav svarīgi, vai mēs šīs lietas saprotam līdzīgi, ir svarīgi, ka viņš virza viedokli par to, ka ir nepieciešama ražojošas ekonomikas izaugsme, ka tas ir Latvijas pamats. Šī retorika fundamentāli atšķiras no visiem iepriekšējiem ekonomikas ministriem.

Tās ir lietas, ko es novērtēju. Bet man nepatīk, piemēram, tas, ka VARAM nav spēris soli uz priekšu un publiski nav definējis, pat kāda varētu būt turpmākā Latvijas teritoriālā pārvaldība. Ir radusies Latgales programma, bet kāds ir kopumā Latvijas teritoriālās attīstības koncepts un kā caur pārvaldības reformu to īstenot – iestrāžu nav... Gribu atgādināt, ka mums teritoriāli administratīvā reforma taču tā arī nav pabeigta. Mums ir izveidotas tikai pirmā līmeņa pašvaldības – 110 novadi un deviņas pilsētas, bet mums nav otrā līmeņa pārvaldības sistēmas. Mums tagad ir retorika, vai tām maz būt vai nebūt pašvaldībām. Taču, manuprāt, būtu jāveido piecas nopietnas reģiona institūcijas, kuras savā reģionā spēj plānot un pārvaldīt gan izglītības, veselības, gan arī ceļu un pakalpojumu tīklu, turklāt tām būtu jānodod arī nozīmīgi resursi, lai šos plānus varētu īstenot. Kāpēc gan visam finansējumam jānāk centralizēti nozaru griezumā, kāpēc šiem reģioniem nevar uzticēt veikt virkni funkciju un tam atvēlēt arī līdzekļus? Un tā ir ļoti būtiska problēma. Šobrīd mums ir tikai kafijas forumi, bet mums nav lemttiesīgi un finanšu spējīgi forumi, kas veidotu teritoriju par dzīvotspējīgu sociāli ekonomiski attīstības struktūru. Patlaban izskatā, ka politiķiem vienkārši ir bailes par to runāt, jo ir bailes no varas pārdales uz reģioniem.

 

Programma, tās izpilde un tas, kam ir gājuši cauri Latvijas iedzīvotāji, no SVF, EK un daudziem citiem ekonomistiem ir atzinīgi novērtēts. Iekšienē šī programma tiek vērtēta ļoti neviennozīmīgi. Kāpēc Latvijas iedzīvotāji nespēj novērtēt to, ko ārvalstīs daudzi sauc par veiksmes stāstu?

Būsim godīgi – atzinīgi vārdi ir izteikti visām trim Baltijas valstīm. Latvijai vienkārši bija konkrēts dokumentu kopums un aizdevuma līgumi, abām kaimiņvalstīm tādu nebijanebija, bet bija rīcība, kas bija ļoti tuva mūsējai.

Es pat uzskatu, ka mums nav nekas tāds vēl izdarīts, ar ko mēs patiesi varētu lepoties. Tas, kas ir šīs programmas ietvaros darīts, ir veidojusies kā racionāla reakcija un rīcība reaģējot uz apstākļu pārmaiņām. Nekas vairāk tas arī nav.

Tā ir bijusi racionāla rīcība uz notiekošo. Ja mums būtu pieejami brīvi finanšu resursi kā ASV, jo tā vienkārši emitē savus dolārus, ko pārējā pasaule pieņem par maksāšanas līdzekli, vai kā Lielbritānija, kuras centrālā banka emitē sterliņa mārciņas un kuras pārējā pasaule, lai arī ar mazāku apetīti, tomēr arī pieņem par maksāšanas līdzekli, tad varbūt arī Latvijai nebūtu bijis iespējams iekšpolitiski šādus lēmumus pieņemt. Šie lēmumi vienkārši bija racionāli konkrētajā finanšu tirgus situācijā, jo Latvijas valūta netiek atzīta par starptautiski konvertējamu valūtu un, lai iegūtu nepieciešamos finanšu resursus, bija jāaizņemas ārvalstu finanšu tirgos, kas mūsu toreizējai ekonomiskajai struktūrai tolaik naudu vienkārši nedeva.

Ja mēs būtu izdarījuši vēl visu to, ko mēs neesam izdarījuši, tad mums patiešām būtu pamats ar ko lepoties. Es negribu teikt, ka viss ir slikti un nepareizi. Nē, ir daudz lietu, ko esam izdarījuši. Bet mēs to esam izdarījuši tāpēc, ka citādi mēs vienkārši nevarējām darīt. Mēs esam rīkojušies tā, kā dzīve mūs ir spiedusi rīkoties.

Tas, kāpēc mēs nonācām pie šādas situācijas, bija mūsu nekonkurētspēja, kas bija radusies uz patēriņa daļas nesamērīga pieauguma, salīdzinot ar produktivitāti, ko šī ekonomika spēj nodrošināt. Iekšējā devalvācija faktiski nenozīmēja neko citu kā atgriešanos pie tā ieņēmumu līmeņa, ko ekonomikas produktivitāte spēja nodrošināt un neko vairāk.

 

Kāpēc cilvēki neviennozīmīgi vērtē – tāpēc, ka viņi jau parasti nevērtē pašu programmu un tās ieviešanas rezultātus, bet gan vērtē to, vai viņi dzīvo labāk vai sliktāk.

Un viņiem ir taisnība – mēs noteikti šobrīd vēl dzīvojam sliktāk nekā 2008.gadā. Mēs esam pazaudējuši ap 185 tūkstoši darba vietu. Vai tas ir noticis programmas rezultātā? Taču nē! Cilvēki vienkārši nepadomā par to, ka ir pazudusi aptuveni divu miljardu liela kapitāla ikgadēja ieplūde nekustamā īpašuma sektorā, uz kura turējās lielā mērā būvniecības, būvmateriālu ražotāju, transporta, finanšu, tirdzniecības nozare un sekundāri arī mazumtirdzniecības nozare. Un pat – valsts pārvalde ar savu nesamērīgi uzaugušo štatu. Šo divu miljardu pazušanu jau neviens neredz un ļaudis saka, ka programma radīja problēmās. Nē, programma palīdzēja šīs problēmas pārvarēt.

Diemžēl politiķi tā to neskaidro un par to nerunā. Tāpēc es noliecu galvu tā laika finanšu ministra Ata Slaktera priekšā, ka viņš nav vairījies no svarīgiem lēmumiem, asām tēmām un pozīcijas paušanas.

Kopā ar tā laika premjeru Ivaru Godmani viņi šo programmu izcīnīja, ieviesa un realizēja, panākot atbilstīgus Saeimas, EK, SVF balsojumus. Latvijā tagad saka, ka ir Dombrovska programma. Tomēr Dombrovskis šajā programmā nav ienesis praktiski neko jaunu. Viņa nopelns ir tas, ka viņš ir spējis stabilizēt Saeimu un viņi pēdējos 2 gados ir konsekventi pieņēmuši lēmumus programmas īstenošanai. Repše tad kā finanšu ministrs šīs programmas attīstīšanā un noturēšanā bija daudz stiprāks par Dombrovski. Tā nav Dombrovska programma. Kaut viņš šodien ir tās karogs.

 

Bet viņš šobrīd saņem aplausus. 

Man nav žēl, ka viņš saņem aplausmus. Viņš tos pat ir pelnījis. Man ir žēl, ka saņemot tos, viņš vairs nedara tās lietas, kas ir noteicošas tālākā izaugsmē, jo vienkārši vairs nav spiediena to darīt. Proti, nekas netiek darīts darbaspēka kvalifikācijas palielināšanā, ekonomikas izaugsmes mērķtiecīgā atjaunošanā pēc būtības, jo tas, kas līdz šim ir noticis, ir noticis tāpēc, ka valdība tam nav traucējusi.

Manuprāt, Latvijai tolaik laimējās, ka Godmanis bija premjers un Slakteris – finanšu ministrs. Tikai man šķiet, ka diez vai kādreiz to sabiedrība novērtēs.

Lai kā arī nebūtu, mūsu valsts īstenotais plāns dominējoši ir sasniedzis paredzētos rezultātus- ekonomikas izaugsme – vēl trausli, tomēr ir atjaunojusies. Jā, tā ir zemākā līmenī kā pīķa 2007. gadā – tomēr atkal ir pieaugoša. Valsts budžets ir stabilizējies. Jā, joprojām ar deficītu un zemākā līmenī – tomēr pagaidām vēl prognozējami savācams un valsts eksistenci nodrošinošs.

Nodarbinātība ir ļoti zemā līmenī – tomēr vairs nesarūk un palēnām sāk pieaugt, bet sociālā atbalsta politika tomēr spējusi saglabāt iedzīvotāju fiziskās izdzīvošanas spēju tik smagajos ienākumu krituma vai pat zaudēšanas apstākļos. Latvijas maksājumu bilance līdzsvarojusies, bet tās deficīta finansēšanas avoti kļuvuši salīdzinoši ilgtspējīgi. Valsts kredītspēja finanšu tirgū atgūstas un Latvija spējusi pārdot pirmās obligācijas, arī ekonomikas iekšienē atjaunojusies kreditēšana – gan biznesa attīstības, gan privātā patēriņa. Ekonomikas struktūra būtiski uzlabojusies, palielinoties reālās ekonomikas nozīmei, bet rūpniecība, lauksaimniecība un meža nozares savu izlaidi un eksporta apjomus salīdzināmās cenās ir pilnībā atguvušas un pat palielinājušas.

Tas bija plāns, kas izstrādāts Latvijā, kuru vairuma Latvijas iedzīvotāju vārdā pieņēma likumdevējs un ko atzina starptautiski finansētāji un sniedza tā īstenošanai finanšu resursus.

Iespējams, ka varēja būt arī citāds plāns, un ne tikai valsts ekonomikas maksātnespējas plāns. Bet – to neviens neizstrādāja līdz mūsu tiesību nacionālajā un starptautiskajā vidē realizējamam īstenošanas mehānismiem, līdz politiskam akceptam, līdz strādājošam finansēšanas mehānismam, kas nodrošinātu praktisku valsts, tās ekonomikas uzņēmumu un iedzīvotāju ekonomisko vajadzību. Un,- kādi būtu varējuši būt tā rezultāti, ja tāds vispār varēja tapt – to neviens vairs neuzzinās – jo arī mūsu kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva, arī bez starptautisko aizdevēju spiediena, būtībā gāja to pašu ceļu ko Latvija. Un ar līdzīgi pozitīviem rezultātiem.