Intervijas

Teritoriju attīstības pārvaldība uz depopulēšanās fona. Saruna ar Aigu Pelāni

Saite uz sarunas konsolidēto versiju (arī par lauku un viss Latvijas depopulēšanos, krīzes pārvarēšanas programmu un tās rezultātiem, eiro ieviešanu un ne tikai pievienota. Sarunas materiāli publicēti: Datums: 15.08.2012 Izdevums: Lietišķā Diena Rubrika: Tēma

Sarunas ar Aigu Pelāni 2012. gada 28. jūnijā 2.daļa. 

Latvijas depopulācija un teritoriju pārvaldības sistēma 

Mēs iesākumā aizskārām tēmu – vai tas ir normāli, ka noteik lauku teritoriju depopulācija. Es nezinu, vai tas ir vai nav normāli, bet nav normāla mūsu teritoriju pārvaldības sistēma. Mums nav mehānisma, kas varētu veidot racionālu teritorijas pārvaldības struktūras.

Proti, Latvijā šobrīd ir deviņas pilsētas un 110 novadi. Latvijas tiesiski ekonomiskā struktūra  jeb tiesību aktos atļautās pašvaldību kompetences jomas un motivācijas sistēmas, principā neveido režģi racionālas teritorijas un pārvaldības attīstības veicināšanai.

Mums jau sen ir izveidojusies Rīgas metropole, kurā iekļaujas vairākas pašvaldības. Taču mums nav izveidota viena pašvaldības pārvaldības struktūra, kas ļautu šīm pašvaldībām strādāt uz vienotu mērķi. Jā, ir iespējama šo pašvaldību koordinācija, taču nav šādas koordinācijas veidošanas motivācijas instrumenta. 

Proti, 110 pašvaldību Latvijā ir par daudz?

Daudz par daudz šādam uzdevumam. Proti, tas nav daudz, ja mēs skatāmies no tā, kā konkrēto teritoriju nepastarpināti pārvaldīt. Taču šo pašvaldību resurss ir par maz, lai runātu par racionālu teritorijas sociāli ekonomisko attīstību. Proti, var būt atsevišķi gan Rīgas, gan Saulkrastu, gan arī citas Rīgas tuvumā esošās pašvaldības, taču sociāli ekonomiskajai stratēģijai ir jābūt visai Rīgas metropolei kopīgi. Piemēram, Apes novads nevar viens pats izstrādāt sev ekonomisko stratēģiju, šim novadam būtu to jāizstrādā kopā ar, piemēram Valmieru un Alūksni un Gulbeni.

Diemžēl mums šobrīd nav mehānisma, kas veidotu šo teritoriju jauno, perspektīvo, progresīvo sociāli ekonomiskās attīstības un pārvaldības struktūru.

Šodien visas pašvaldības ir piespiestas veidot savas attīstības programmas. Līdz ar to arvien vairāk pašvaldības sāk apzināties šo problēmu, taču tās nevar, piemēram, darbaspēku problēmu vai pakalpojumu pieejamību atrisināt tikai ar sev pieejamiem instrumentiem savā teritorijā. Patlaban daudzas pašvaldības drīzāk domā, kā, piemēram, piesaistīt bērnus no blakus pašvaldībām savai izglītības iestādei, bet visām šīm pašvaldībām nav vēl pietiekamas motivācijas sanākt kopā un domāt, kā veidot konkrētā reģionā visu izglītības sistēmu. 

Mēs esam par piecpadsmit gadiem nokavējuši teritoriālas pārvaldības reformu pēc būtības. Mēs esam ieciklējušies primārajā teritorijas administratīvā pārvaldes sistēmā un kā kompromiss mums vismaz ir radušies 110 novadi no 500 pašvaldībām. Bet mēs esam nepiedodami nokavējuši teritorijas kopējo attīstību un mums vispār nav šobrīd reģiona attīstības koordinācijas struktūras ar atbilstīgiem uzdevumiem, pilnvarām un instrumentiem.

Kaut vai, piemēram, cīņa par slimnīcām – kurā vietā tās īsti būs. Tas ir nonsens pēc būtības. Veselības aprūpes sistēmu šobrīd savstarpējā konkurencē veido 119 vienības plus ministrija ar savu valsts pasūtījumu. Tāpat par izglītības sistēmu – es saprotu, ka universitātes ir viena lieta, taču ja mums reģionos praktiski nav profesionālās izglītības sistēmas, kas tomēr būtībā ir bērnu izglītība, tad 15-16 gadīgs bērns, kas pēc būtības tiks izmests no sava reģiona jau šajā vecumā, neļaujot viņam iesakņoties šajā teritorijā, tad ļoti daudzi no viņiem vairs nekad neatgriezīsies. Reģionam ir jābūt savam pamatprofesionālās izglītības sistēmai.

Nevar būt tā, ka nav reģiona ceļu plānošanas sistēmas - atbilstīgas reģiona attīstības plāniem, pie tam ar savu finansējumu. Mums ceļu tīklu finansē no Satiksmes ministrijas programmām. Pilnīgs nonsens. Tai visai naudai, izņemot tos dažus starptautiskos ceļus, ir jābūt reģionos, lai tur var lemt par to ieguldīšanu reģionālo ceļu tīklu izveidei.

Es domāju, ka 110 pašvaldību tomēr Latvijā ir par daudz, jo Latvijā nevar būt 110 attīstības centri. It kā šobrīd ir mēģinājumi definēt šos attīstības centrus pēc principa 9+20, proti, deviņas valsts nozīmes pilsētas un vēl 20 reģionālās nozīmes centri. Mēs šādā veidā jau ieliekam pašvaldības divās dažādās kategorijās – ir pareizie un nepareizie centri. Piemēram, Cēsu novads ir pareizais, jo tur ir Cēsis. Tāpat arī Smiltenes novads ir pareizais, jo tur ir Smiltene, savukārt Auces novads nav pareizais, jo tā nav iekļauta tajos 20 reģionālās attīstības centros.

Tā ir saknē nepareiza filozofija. Tas praktiski sašķiro pašvaldības, un pa lielam tas nozīmē, ka tie novadi, kas nepieder pie izvēlētajiem 20 ir vienkārši jāamputē kā bezperspektīvi. Tad šos nepiederošos novadus vajag pievienot pie tiem, kas ir 20 skaitā. Citādi  -mēs izveidojam vienkārši sistēmu, ka ir novadi, kuriem mēs gatavojamies iedot ārēju resursu un ir tādi, kuri ir neperspektīvi, jo ārējus attīstības resursus dot negatavojamies.

 Īstenībā ar šādu sadalījumu, mēs tiem novadiem, kas nesaņems ārēju finansējumu, vienkārši varam pārvilkt pāri krustu?

Pēc būtības, vairumā gadījumu - jā.