Intervijas

Lauki kļūst tukšāki. Bet ne tikai lauki. Saruna ar Aigu Pelāni

Saite uz sarunas konsolidēto versiju (arī par teritoriju pārvaldību, krīzes pārvarēšanas programmu un tās rezultātiem, eiro ieviešanu un ne tikai pievienota. Sarunas materiāli publicēti: Datums: 15.08.2012 Izdevums: Lietišķā Diena Rubrika: Tēma

Saruna ar Aigu Pelāni 2012. gada 28. jūnijā. 

 

Latvijā ir satraukums – lauki paliek arvien tukšāki. Vai tiešām par to ir jāsatraucas? Varbūt tas, kas notiek, ir normāls process un īstenībā satraukumam īsti nav pamata?

Es uzskatu, ka tas ir normāli notiekošs process pie noteiktas sabiedrības izvēles. Esmu jau arī agrāk teicis, ka cilvēki, kuri saka, ka Latvijā nav lauksaimniecības un lauku politikas, melo. Praksē izvēlētā Latvijas teritorijas attīstības politika – tā ir neiejaukšanās politika, būtībā liberāla politika, ļaujot procesu virzību noteikt tirgus spēkiem.

 

Bet bija jau arī tomēr mēģinājumi veidot tomēr mērķtiecīgu politiku, piemēram, Pasaules bankas finansēta speciāla atbalsta programma tieši lauku attīstībai. 

Būsim reālisti – tas, kas ir bijis saistībā ar lauku teritorijām pēdējos 20 gados, pēc būtības ir tomēr bijusi liberāla politika ar atsevišķiem, fragmentāriem un neizteiksmīgiem, tai skaitā arī no finanšu resursu viedokļa, citādu politiku elementiem.

 

Proti, kas spēj izdzīvot, tas izdzīvo, kas nē – lai mirst nost?

Apmēram tā. Taču tas nav tikai attiecībā uz laukiem, tas ir arī attiecībā uz visu Latvijas teritorijas attīstību. Mēs šodien it kā redzam un runājam par laukiem, taču tad man ir jautājums: kas ir Madona – lauki vai pilsēta? Kas ir Gulbene, kas ir Valmiera, Cēsis, Jēkabpils, Rēzekne?

Pēc būtības, de fakto Latvijā ir tikai pusotrs attīstības centrs – Rīgas metropole un pusīte – Ventspils, kas kaut kādā mērā sevī ir akumulējusi visu agrāko Ventspils rajonu. Savukārt visā pārējā Latvijas teritorijā mēs nevaram runāt par reālu izaugsmi un attīstību, bet gan tikai un vienīgi par straujāku vai lēnāku depopulāciju un produktīvas saimnieciskās darbības relatīvu samazināšanos. Protams, ka kopumā valstī izaugsme ir bijusi un, kādu laiku - pat visnotaļ strauja – pieci, seši pat astoņi procenti gadā, līdz ar to arī izaugsme ir bijusi arī citās Latvijas teritorijās, bet tas nav balstījies uz šo teritoriju iekšienē radītām saimnieciskajām vērtībām.

Depopulācijas procesi notiek praktiski visā Latvijas teritorijā. Lauki vienkārši ir redzamākā daļa, tāpēc, ka lauku teritorija ir bijusi cieši saistīta ar dominējošu praktiski vienu virzienu, kas balstās uz dabas resursu apsaimniekošanu – mežsaimniecību, lauksaimniecību un zivsaimniecību un ar tām saistītām industrijām. Tāpēc šo procesu rezultāts šajā teritorijā ir varbūt redzams atklātāk un izteiktāk.

Ja runājam par šodien manis iepriekš nosauktajām trijām nozarēm, man gan šķiet normāli, ka tajās strādājošo skaits samazinās. Tai pašā laikā, kad paraugāmies uz šo nozaru produkcijas izlaidi un radīto vērtību, tā šajos gados ir bijusi pastāvīgi pieaugoša, un īpaši tā bijusi pieaugoša pēdējos desmit gados, īsi pirms un pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, proti, tajā brīdī, kad esam sākuši integrēties Eiropas iekšējā tirgū.

 

Principā šie trīs virzieni laukos ir attīstījušies un tas nekas, ka tur sarūk strādājošo skaits?

Lauksaimniecība un mežsaimniecība ir attīstījusies, nianse ir ar zivsaimniecību, jo tur izaugsmi reglamentē ne tik ļoti nozares iekšējie procesi, cik ārējais faktors – zivju resursu pieejamība, kas kopumā samazinās. Tas uzliek šim virzienam fundamentālu ierobežojumu, salīdzinot ar abiem diviem pārējiem, kur arī ir ierobežojumi, bet kuri vēl nav stājušies spēkā – šajās nozarēs vēl ir reālas izaugsmes iespējas arī ražotās produkcijas fiziskajos apjomos. 

Visām šim trijām nozarēm ir raksturīgs tas pats, kas visā Latvijas ekonomikā un kas patiesībā bija krīzes galvenais iekšējais cēlonis – ekonomika bija nepietiekami produktīva attiecībā pret to dzīves līmeni, kādā cilvēki ir gribējuši dzīvot.

Proti, mūsu krīzi tik daudz nemaz neietekmēja tas, ka mums uzkrājumā nebija miljards latu. Ja būtu tāds bijis, varbūt krīze nebūtu bijusi tik dziļa un varbūt mums nebūtu bijis vajadzējis aizņemties naudu no starptautiskajiem aizdevējiem, lai segtu savas finanšu saistības, un mēs būtu varējuši aizņemties trūkstošos resursus finanšu tirgū, kā to izdarīja daudzas citas valstis, taču tas pēc būtības nemaina pašu krīzes iemeslu. Lielos vilcienos, turklāt visās trijās Baltijas valstīs – Latvijā, Lietuvā, Igaunijā – ekonomiskā krīze bija līdzīga dziļuma un ar līdzīgiem cēloņiem, kā jau minēju, produktivitātes līmenis neatbilda ienākumu līmenim.

Latvijā produktivitātes līmenis, salīdzinoši ar citām Eiropas valstīm, ir nevis par procentu daļām zemāks, bet gan pa reizēm zemāks. Noteikti Latvijā var atrast arī atsevišķus uzņēmumus, kur darba produktivitāte ir līdzvērtīga, piemēram, vācu vai norvēģu uzņēmumiem. Bet, ja runājam par nozarēm kopumā, piemēram, kopumā mašīnbūves nozarei, vieglo industriju nozarei, pārtikas rūpniecībai ir daudz zemāks produktivitātes līmenis nekā Eiropā vidēji, nemaz nerunājot par Eiropas līdervalstīm – Vāciju un Nīderlandi. 

Līdz ar to arī lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, nesamazinoties produkcijas izlaides apjomiem, bet faktiski tiem pat pieaugot, šajās nozarēs katru gadu būtiski samazinās strādājošo skaits, turklāt ievērojami. Manuprāt, šis process ir normāls, un tam ir jānotiek. Es būtu priecīgs, ja tas pat notiktu daudz straujāk, jo ja tā būtu un vienlaicīgi būtu vērojama arī attīstība kādās citās nozarēs, mums šodien varbūt nebūtu pamats runāt par laukos dzīvojošo bezperspektivitātes sajūtu un vēlmi emigrēt.

 

Viens no iemesliem, kāpēc cilvēki iet prom no laukiem ir tas, ka viņiem tur vienkārši nav darba, jo lauksaimniecībā un mežsaimniecībā darba rokas vajag mazāk.

Cilvēki iet prom no lauksaimniecības un mežsaimniecības, jo ar to iepriekšējo produktivitāti iegūt sev vēlamo ienākumu līmeni nevar. Viņi būtībā no šīm nozarēm tiek izspiesti laukā.

Slikti ir tas, ka šiem cilvēkiem praktiski nav iespējams aiziet laukos uz kādu citas nozares uzņēmumu un turpināt strādāt. Šajā gadījumā jautājums ir arī par visas sabiedrības izvēli – vai un kur rodas jaunas darbavietas?

Taču te ir jārēķinās ar Latvijas īpatnību – diemžēl mums ir tikai pusotrs attīstības centrs. Lai man piedod Liepāja, Valmiera, Daugavpils un Rēzekne, bet arī šajās pilsētās iedzīvotāju skaits nav audzis. Šīs pilsētas labākā gadījumā ir saglabājušas savu iedzīvotāju skaitu, bet tās nav spējušas piedāvāt tādu ekonomikas izaugsmi savās teritorijās, lai akumulētu cilvēkus no sev apkārtējām teritorijām, kas iet prom no lauksaimniecības un mežsaimniecības, tai skaitā arī no pārtikas rūpniecības.

Līdz ar to ir divi dabiskie pārvietošanās kanāli, ko izvēlas šajās teritorijās dzīvojošie – viens ir virzībā uz Rīgas metropoli, otrs – uz ārzemēm, kas tiek izvēlētas par darba vai pat par jauno mītnes zemi.

 

Ko jūs saprotat ar apzīmējumu Rīgas metropole?

Rīgas metropole sevī ietvert ne tikai pašu galvaspilsētu Rīgu, bet arī tās reālo ietekmes zonu ap 50-60 kilometriem no tās, tai skaitā ietverot arī Jelgavu, kas būtībā nav atsevišķa ekonomiska vienība, bet gan Rīgas metropoles ekonomikas daļa. Tāpat šajā zonā atrodas arī Ogre, Tukums, Sigulda, Saulkraksti. Tas ir tas loks, kuru šobrīd ietver Rīgas metropole.

Arī Rīgas metropoles iekšienē notiek savi procesi. Ja paskatāmies, arī pašā Rīgā iedzīvotāju skaits samazinās, iedzīvotāju skaits pēdējos desmit gados ir palielinājies ap Rīgu esošajās lauku pašvaldībās.

Līdz ar to mums būtu jāmaina arī domāšana par to, kas ir teritorija, kas ir reģions un kas ir attīstības vienība. Tā vairs nav atsevišķa viena pilsēta.

 

Kas ir faktori, kuri liek izšķirties – vai nu braukt uz Rīgas metropoli, vai tomēr jau pavisam prom?Vai te nav tā, ka kāds paziņa aizbraucis un tad citi brauc viņam līdzi – vai nu uz Rīgu, vai uz Dublinu?

No vienas puses, protams, strādā arī sava veida iedrošināšana. Ja ir zināmi labie piemēri un tie vairs nav tikai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, tas nenoliedzami veicina izšķiršanos. Ja cilvēki ārzemēs ir spējuši iekārtoties ar tām zināšanām, kas nu viņiem ir, un saprotot, ka neprasot gadiem ilgus ieguldījumus sevī, viņi spēj gūt šodienas iztikas vajadzībām atbilstošus ienākumus. Nav noliedzams, ka jaunajās mītnes vai darba zemēs, salīdzinoši mazkvalificēta darba ienākums ir būtiski lielāks nekā Latvijā mazkvalificēta darba ienākums. Ja reiz ir skaidrs, ka tam cilvēkam ir jāiet prom no esošās mītnes un jāmeklē jauna, tad savu lomu spēlē vērtējums, ka Rīgā ienākumi, ko var gūt no neatbilstīgi kvalificēta darba, var arī neuzlabot cilvēka dzīves apstākļu kvalitāti.

 

 No vienas puses, tagad daudziem patīk vaimanāt, ka tas ir ļoti slikti, ka lauku paliek tukši, bet varbūt tas ir ļoti labi, ka savā ziņā liekie cilvēki no turienes iet prom un vismaz meklē darbu?

Tas ir jautājums par politiku. Līdz šim tā ir bijusi liberāla. Jautājums  ir – kāpēc tā ir liberāla? Tā atbilde var būt tāda, kādu piedāvājat jūs – ka tas ir labi. Taču te ir svarīgi tad saprast, vai šāda politika ir bijusi izsvērta un atbildīgi pieņemta. Proti, vai sabiedrībā ir bijusi diskusija, vai esam apzinājušies problēmu, novērtējuši tās attīstības ceļus un vai esam nolēmuši, ka pa šo ceļu tad arī ejam, jo tā sabiedrībai kopumā ir labāk.

Es šodien gan neņemtos atbildēt – labi vai slikti, jo mums nav sabiedrībā šādā diskusija pēc būtības bijusi. Tam - vai tas ir labi vai slikti - ir jābūt tomēr sabiedrības lēmumam. Mūsu papīra ideja arī nebija teikt, ka ir labi vai slikti, ir jābūt tā vai citādi. Tā mūsu diskusiju materiāla ideja bija un ir parādīt, ka ir tāda problēma, ka tai ir konkrēti cipari un šī procesa cēloņi paši par sevi nepazudīs un visticamākais, ka šis process tikai turpināsies. Jautājums ir – kā mēs ar to rīkojamies? Vai mūs apmierina valstiskā depopulācija, vai mūs apmierina reģionālā sociāli ekonomiskā depopulācija? Ja mūs tas apmierina, tad jūsu atbilde ir pareiza – tas ir normāls process.

Tas, ka cilvēki atstāj lauksaimniecību, mežsaimniecību un ar to saistītās nozares, noteikti ir pareizi un turklāt šajās nozarēs šie procesi nebūt nav beigušies – cilvēki turpinās šīs nozares pamest vēl turpmākos desmit gadus. Jautājums ir, kur mēs vēlamies šos cilvēkus redzēt? Tāpēc, ka tās sekas, kas sabiedrībai jāapzinās ir – ja šiem cilvēkiem nerodas darba vietas pieejamā reģionālā tuvumā, tad šis reģions viennozīmīgi depopulēsies. Tad atkal ir divas izvēles – vai tiek radītas jaunas darba vietas Rīgas metropolē, izmantojot tās resursu, vai tās rodas citās mītnes zemēs. Tā ir tā sabiedrības izvēle.

Šodien sabiedrība ir sapratusi, ka to vairs neapmierina situācija, ka Latvijā dzīvo vairs tikai divi miljoni iedzīvotāji un ka 200 tūkstoši ir aizbraukuši no valsts. Tātad - A ir pateikts, bet nav pateikts – B. Proti, vai mūs neapmierina, ka viņi iet prom no valsts, vai, ka viņi iet prom tikai no reģiona.

 

 Materiāls publiskajā telpā parādījās gada sākumā, bija preses konference...

Mēs par to runājām arī Saeimas tautsaimniecības komisijā, un kaut kādu man nesaprotamu iemeslu dēļ zemkopības ministre toreiz apsolīja, ka maijā Zemkopības ministrija nāks klajā ar savu stratēģiju, kā šo jautājumu risināt, tādējādi paņemot kompleksās lauku teritorijas attīstības jautājumu risināšanu uz savas ministrijas atbildību.

Neviens viņu aiz mēles nevilka.  Taču nu jau ir jūnija beigas [intervija notika 28.jūnijā, red.]. Šī risinājuma nav. Pat publiskā diskusija par to īstenībā ir norimusi.

Nemēģināsim noliegt, ka tomēr arī pašvaldības ir šo problēmu apzinājušas, jo pašvaldībām šobrīd ir jāgatavo savas attīstības programmas un stratēģijas ar telpisko perspektīvu. To nosaka teritorijas attīstības plānošanas likums. Strādājot pie savām stratēģijām, pēkšņi arī tiek konstatēts, ka nav perspektīvas!

Tas, uz ko mēs šodien varam cerēt, būtībā ir pašvaldību spiediens, jo būtībā valsts ar savu teritorijas attīstības plānošanas likumu ir piespiedusi apzināties šo problēmu. Vairumā gadījumu tām pašām risinājuma nav un pat nevar būt, bet tagad vismaz ir skaidrs, ka šī depopulācijas problēma ir praktiski visu Latvijas administratīvo teritoriju kopēja problēma, izņēmums, kur tas nav tik asi redzams, ir tikai 20 pašvaldības, kuras visas ir koncentrējušās Rīgas metropoles teritorijā.

 

 Reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs tagad gan runā tikai par Latgales glābšanas plānu. Ja jau problēma praktiski ir visā Latvijā, tad cik vērtīgs ir šāds plāns tikai Latgalei? Vai tas nebūs tikai tāds pagaidu plāksteris, ko uzlikt?

Tas ir jāprasa Sprūdžam pašam - par cēloņiem, kas tas ir un kāpēc? Es varu tikai interpretēt, kā es redzu cēloņu kopumu. Manā skatījumā situācija ir šāda – Latgale ir kompakts un no Rīgas metropoles ļoti attālināts reģions ar šo kopējo sociāli ekonomiskās depopulācijas komplekso problēmu,. Kā jau minēju, Latvijā attīstības centrs ir Rīgas metropole, daļēji šāds attīstības centrs ir arī Ventspils. Līdz ar to izvēle tiem, kas dzīvo starp Rīgu un Ventspili ir doties vai nu uz vienu vai otru pusi. Arī Valmiera ir tikai 110 kilometrus no Rīgas. Arī šajā virzienā skatoties, šiem cilvēkiem arī ir vismaz kaut kādas racionālas izvēles iespējas virzienā uz Rīgas metropoli. Un turklāt Valmiera ir dzīva pilsēta. Tiesa, tā nav tik jaudīga, lai tā spētu uzsūkt atbrīvoto darbaspēku no visa Vidzemes reģiona, taču tā ir vismaz pašpietiekama, ja tā var teikt. Un arī tas ir labs sasniegums šai pilsētai.

Savukārt, ja raugāmies virzienā uz dienvidaustrumiem, uz Latgali, tad Daugavpils ir no Rīgas 240 kilometri, Rēzekne arī ir ap 240 kilometru. Bet Rēzekne un Daugavpils reāli nav savu reģionu attīstības centri, labākā gadījumā šīs pilsētas var nodrošināt ar darbu savas pilsētas iedzīvotājus, un šādā gadījumā tuvumā dzīvojošajiem iedzīvotājiem tā patiešām kļūst par lielu problēmu, jo tad, ja nav iespējams atrast darbu, ir jāizšķiras vai nu braukt uz Rīgas metropoli, kas ir 240 kilometru tālu vai arī jau uz Rīgas lidostu, ceļā uz vēl attālākām lietām. Turklāt visa šī teritorija vēl ir kompakta.

Tāpēc man ir jāatzīst, ka faktiski Latgale kā sociāli ekonomiska teritoriāla vienība ir uzskatāma par spēcīgāku problēmu nekā visas pārējās Latvijas teritorijas. Turklāt Latgales gadījumā nāk arī vēl klāt politiskais aspekts un tā vēsturiskā ciešā saistība ar Krieviju. Viss šis kopums tur dzīvojošajiem liek uzdot jautājumu – bet kāpēc mums vispār būt šajā valstī, ja valsts neko nedara 240 kilometrus no galvaspilsētas attāla, liela, industriāla, kā arī lauksaimnieciska reģiona izaugsmei veicināšanai. Taču vienlaicīgi es vēlos uzsvērt, ka ir nepareizi neredzēt, ka līdzīgi procesi, kas ir Latgalē, pēc būtības ir visā pārējā Latvijas teritorijā.

 

 Šobrīd tad ir divi varianti – vai nu sabiedrība pasaka, ka lauki tomēr ir svarīgi, un tad šiem mērķiem tiek novirzīti arī reāli un adekvāti finanšu un cita veida resursi...

Turklāt skaidri saprotot, ka mērķis ir nevis lauksaimnieku un lauku zemes apsaimniekotāju ienākumu papildus vairošana, bet mērķis ir nelauksaimniecisku darba vietu radīšana šajā teritorijā un sociāli ekonomisku pakalpojumu pieejamības veicināšana tajā.

 Proti, ja mēs vēlamies, lai kāds laukos dzīvotu, tad, piemēram, nevajag slēgt ciet mazās skolas?

Man nepatīk jēdziens „mazās skolas”, kā arī lozungs – mazo skolu slēgšana vai neslēgšana. Koncentrēšanās uz šo jēdzienu un lozungu maina akcentus un būtību.

Bet – lai laukos dzīvotu cilvēki, ir svarīgi saglabāt izglītības un veselības infrastruktūras pieejamību, kā arī elementāro sadzīves pakalpojumu pieejamību. Jautājums nav par to, ka visiem šiem pakalpojumiem obligāti ir jābūt uz vietas, bet svarīgi, lai šie pakalpojumi ir aizsniedzami un pieejami. Un protams, ir labāk, ja šie pakalpojumi ir iespējami tuvāk iedzīvotāju dzīves vietai. Un īpaši - tas ir svarīgi izglītības gūšanas pakalpojumiem – bērnudārziem un skolām.

Taču tie ir blakusapstākļi. Primārā tomēr ir darba vieta. Ja nav darba vietas dzīves vietai pieejamā, racionālā tuvumā, tad kādu laiku varbūt to laucinieku arī var noturēt ar pakalpojumu pieejamību, taču tas agrāk vai vēlāk tomēr kļūs bezjēdzīgi, jo vienalga vilcējspēks uz kādu citu teritoriju būs ļoti spēcīgs. Gribu atkārtot vēlreiz – primārā ir tomēr darba vieta.

 

 Bet kāda darba vieta?

Nelauksaimnieciskā. Man patīk ekonomikas ministra Daniela Pavļuta lozungs, ko viņš visās vietās konsekventi runā, proti, ka Latvijai svarīga ir industriālā politika. Arī Latvijas laukos ir svarīga rūpniecisku preču un pakalpojumu ražošanas attīstība. Proti, manā izpratnē pie industriālās attīstības pieskaitāmi arī, piemēram, IT pakalpojumi, tāpat arī būvpakalpojumu eksports, loģistikas bizness un tā tālāk. Kaut es nekādi nevaru piekrist, ka industriālā politikā būtu piemērojama punktveidīgi – piemēram, 9 valsts nozīmes un kaut kāda ierobežotā skaitā, piemēram – 20- reģionālajos attīstības centros.

 

 Kāpēc lai investors, kas ienāk Latvijā, izvēlētos savu ražotni atvērt nevis Rīgā vai Ventspilī, bet gan citviet Latvijā?

Uzdodot šo jautājumu, praktiski tiek raksturota arī problēmas būtība – šodien praktiski nav iemesla kāpēc to darīt. Taču šāda lēmuma perspektīvā iespējamība ir saistīta ar mūsu pašu izvēli. Proti, vai mēs vēlamies, lai cilvēki saglabātu savu reģionālu piederību vai arī viņi, labākā gadījumā tomēr pārceļas uz Rīgu jeb uz Rīgas metropoli, vai arī uz citu valsti.

Patlaban iet ar investīcijām uz kādu no citiem valsts reģioniem ir problemātiski. Tam nav stimula. Ir tikai viens pozitīvais faktors, kāpēc izvēlēties reģionus – salīdzinoši lēts nekustamais īpašums. Taču vairumā gadījumu tur nav pārējās saimnieciskās darbības infrastruktūras, tajā skaitā vajadzīgo pakalpojumu, nav arī liela darbinieku izvēle. Nav arī gatava darbaspēka, cilvēki ir vēl jāsagatavo. Mums nav izveidota arodizglītības sistēma, kas mērķtiecīgi šos cilvēkus gatavotu jaunam darbam citās nozarēs.

 

 Ko vajadzētu mainīt, lai tomēr investoram būtu pievilcīgas citas Latvijas teritorijas, ne tikai Rīgas metropole un Ventspils? Vai būtu pašvaldībām vairāk jādomā par kādu priekšrocību piešķiršanu investoriem?

Pašvaldībām patlaban gandrīz vispār nav instrumenta, ar kuru tās varētu ekonomisko aktivitāti veicināt. Labākā gadījumā ir kāds pašvaldībā strādājošais koordinators, kas veic teritorijas mārketingu investoru vidū, koordinē arī konkrētā teritorijā dzīvojošo cilvēku intereses, proti, parāda kādas ir iespējas, kādu ceļu jāiet, lai attīstītu savu biznesu. Taču, principā jebkurai pašvaldībai iespējas ietekmēt biznesu un biznesa lēmumus šodien ir ļoti ierobežotas.

Par šo problēmu pašvaldību vadītāji arī sāk atklāti runāt, jo pašvaldībām likums būtībā nepieļauj veikt nozīmīgas darbības biznesa izaugsmei savās teritorijās.

Protams, ir teorētiskas iespējas iedot investoram nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi. Taču šis nodoklis ir tik mazs kopējās izmaksās, ka pat ja pašvaldība vispār šo nodokli neiekasētu, tas tāpat būtiski nespēs ietekmēt investora lēmumu. Protams, tas ir svarīgi, bet tas nav noteicošais, kas pateiks, vai bizness šajā teritorijā būs vai nē.

Es uzskatu, ka šis jautājums tomēr ir kompleksi risināms un viennozīmīgi iziet ārpus katras atsevišķas pašvaldības kompetences. Proti, runa ir par vairāku pasākumu kompleksu, kas ir tai skaitā arī saistīts ar mērķtiecīgu cilvēku sagatavošanu šajā teritorijā noteiktu biznesu attīstībai.

 

 Bet ir jau ļoti grūti paredzēt, kāds investors šajā teritorijā ienāks un kādi darbinieki tam būs nepieciešami.

Šai problēmai nav neiespējami atrast risinājumu. Ja nāk uzņēmējs ar jaunu biznesu, tas jau nenozīmē, ka viņam rīt ir nepieciešami 150 darbinieki. Viņam šie 150 darbinieki ir vajadzīgi, iespējams, tikai pēc gada pusotra. Lai no idejas radītu ražotni un tā sāktu reāli strādāt paiet labāka gadā 11 mēneši, bet reāli skatoties gads vai pat divi. Ja ir sistēma, kas divu gadu laikā ļauj sagatavot uzņēmējam nepieciešamos darbiniekus un tā nav uzņēmēja, bet gan valsts finansēta rīcība, tad šo jautājumu var arī atrisināt.

 

 Konkrēti runājot – uzņēmējs definē vēlmes, savukārt Nodarbinātības valsts aģentūra veic apmācību?

Jā. Taču tajā vēl visā iesaistās pašvaldība.

 

 Vai šobrīd laukos var kompakti atrast 150 jaunas darba rokas? Cik lielā teritorijā potenciāli šos cilvēkus varētu sameklēt?

Kāpēc gan nē? Ja šo cilvēku pat nav šodien, bet ja ir zināms, ka pēc pusotra gada būs darbs, kas, piemēram, iedos 800 latus neto ienākumu un būs vēl kvalifikācijas sagatavošanas programma, kas iedos nepieciešamo profesiju un iemaņas, tad kāpēc lai šie cilvēki šajā teritorijā nesarastos. Te es ļoti gribētu uzsvērt šo ienākuma faktoru – par minimālo algu cilvēkus tiešām nevarēs atrast.

Mums ir aizbraukuši ap 200 tūkstoši cilvēku. Es diezgan droši atļaujos vērtēt, ka puse no viņiem būtu gatava atgriezties mājās uz 800 latiem neto ienākumu mēnesī. Un to, ka šie 800 lati reāli parāda, uz kuru pusi Latvijas iedzīvotāji gatavi doties, parāda situācija, kas bija 2007.un 2008.gadā. Der atcerēties, ka 2007.gada beigās principā sākās repatriācija – aizbraukušie sāka atgriezties, jo ienākuma līmenis Latvijā kļuva atbilstīgs, salīdzināms ar to neto ienākumu, ko viņi varētu gūt jaunajās mītnes zemēs.

Tādā veidā uz šo problēmu vajag skatīties. Ja mēs skatāmies no šodienas pozīcijām – jā, darbiniekus tūlīt būs atrast grūti. Kurš normāls cilvēks sēdēs un gaidīs, kad pēc diviem gadiem pie viņa atnāks investors un teiks: „Klau, varbūt tu gribēsi pie manis strādāt?”

Taču runa ir arī par to, ka šīs jaunās industriālās vienības, kas šajās teritorijās rastos, nevar balstīties uz stratēģiju, ka atalgojumu līmenis būs minimālās algas vai pusotras minimālās algas līmenī. Atalgojumu līmeņa slieksnim, lielos vilcienos runājot, ir jābūt 1000 eiro mēnesī. Neto. Ja ne šogad. Tad dažu tuvāko gadu laikā.

 

 Tas, ka cilvēki tagad brauc prom vai nu uz Rīgu vai uz ārzemēm, principā liecina, ka mūsu cilvēki ir pietiekami fleksibli un var arī piemēroties un aizbraukt uz kādu rūpnīcu citā lauku teritorijā?

Bet, protams.

 

 Tad tas jūsu uzskatā ir mīts, ka latvieši ļoti turas pie savām mājām un nelabprāt dodas tuvāk darba vietai?

Ir daudzi, kas turas dažādu iemeslu pēc. Un, piemēram, kamēr ir ko ēst, tikmēr viņš nekur prom nebrauc. Bet - kad vairs nav...

Taču es tomēr esmu priecīgs par to, ka cilvēki ir tik mobili, ka viņi spēj reaģēt. Tā jau ir viņu aktīvā dzīves pozīcija. Mums var nepatikt, ka viņi rīkojas tieši tādā veidā, bet cilvēki rīkojas.

 

 Kas šie varētu būt par investoriem – pašmāju vai tomēr ārvalstu? Vai arī varbūt nelielas ražotnes var veidot kaut vai tie paši cilvēki, kas dzīvo uz vietas, vai tomēr tas jau ir pārāk sarežģīti?

Ko mēs saprotam ar vārdiem – uz vietas? Ja runājam par vienu konkrētu kādu lauku novadu, kurā nav pilsētas, kas agrākos laikos bija tīri lauksaimniecisks un mežsaimniecisks novads, tad diezgan maz ir cerību, ka šajā novadā būs vairāk par vienu uzņēmēju, kas varētu iedot darba vietas, piemēram, divdesmit cilvēkiem. Drīzāk pat, ka tas būs mikrouzņēmuma līmenis, līdz desmit cilvēkiem. Tāpēc, ka bizness tomēr rodas no kaut kādas bagāžas – zināšanu, pieredzes, sakaru, ideju, spēju attīstības, treniņu bagāžas.

Tāpēc par noteicošu es teiktu, ka tie ir drīzāk vai nu Rīgas metropoles investori, kas iet ārā no Rīgas metropoles, piemēram, dārga nekustamā īpašuma dēļ, kas ierobežo viņa attīstību, vai arī tas ir kādas citas Latvijas pilsētas investors, vai tas ir citas valsts investors. Es neteikšu, ka te noteikti ir jābūt citvalstu, bet es arī tāpat negribētu apgalvot, ka šo problēmu var atrisināt tikai ar Latvijas iekšējiem investoriem. Ir gan – gan.

 

 Vai Latvijā kapitāls jau ir pietiekami uzkrāts, lai Latvijas uzņēmēji spētu investēt rūpnīcās?

Investoram šajā izpratnē tomēr noteicošā raksturīgā pazīme nav viņa īpašumā esošs fiziska finanšu kapitāla apjoms, kaut piekrītu , ka bez tā nevar. Noteicošā investora pazīme ir tomēr biznesa ideja un spēja biznesu pārvaldīt, tai skaitā, arī spēja piesaistīt finanšu kapitālu no ārpuses. Es tomēr atļautos teikt, ka šodien eiro zonā kopumā, jo Latvija praktiski tomēr jau ir eiro zonas teritorija, kapitāla piesaistīšanas likmes ir salīdzinoši nelielas un tāpēc šis kapitāls ir pieejams. Jautājums ir par biznesa ideju, tirgus sakariem un spēju organizēt darbību. 

Ir grūti cerēt, ka ieguldot, piemēram, trīs miljonus ražošanā, uzņēmumam būs jau gatavs tirgus. Ir ļoti liels risks, ka ar to vien nepietiek un tirgū ieiet būs ļoti sarežģīti vai pat neiespējami, ja šī uzņēmuma vadītājiem vai īpašniekiem nebūs izveidoti sākotnēji sakari vēl pirms uzņēmuma būves.

 

 Patlaban Latvijā ir vērojama uzņēmēju paaudzes maiņa. Tie, kas aktīvi piedalījās pirmējā kapitāla pārdalē, proti, privatizācijā patlaban biznesu pamet. Taču jaunu uzņēmēju, kas dzimuši no paša uzņēmēja idejas, kas gatavi ražot Latvijā produktus, nav nemaz tik daudz. Kāpēc, kur problēma?

Es uzskatu, ka šī vecā paaudze praktiski jau ir aizgājusi.

Es neslēpšu – man arī patlaban nav konkrētas īstenojamas dzīvostpējīgas, ražojoša biznesa idejas.

Lai izveidotu veiksmīgu biznesu, kā jau minēju, ir nepieciešama ideja. Nākamais – spējas un zināšanas. Pēc tam tikai kapitāla pieejamība.

Līdz 90.gadu beigām Latvijā biznesā varēja ieiet praktiski ar neko. Šodien tomēr ir nepieciešams vismaz kaut kāds sēklas kapitāls. Diemžēl, pat ja ir pieci tūkstoši latu, tas tomēr būs par maz, lai izveidotu kaut vismazāko uzņēmumu. Par to var vienu vienkāršu darba vietu tikai uztaisīt, bet šādā gadījumā nevar runāt par tirgspējīgu uzņēmumu, kas varētu atrisināt mūsu runāto problēmu.

 

 Kāda summa ir nepieciešama, lai radītu tirgspējīgu uzņēmumu?

Tā nav tāda viena konkrēta summa. Es nevēlos arī nosaukt kādu konkrētu summu, jo par jebkuru skaitli kāds varēs teikt – redz, man bija tik un es tomēr to izdarīju vai arī – man bija vairāk un tāpat nekas nesanāca. No abiem galiem šo summu varēs kritizēt.

Summai ar ko sākt ir jābūt, lai izmantojot jau citus valsts atbalsta veidus, varētu piesaistīt papildus finansējumu un ar to jau sākt veidot uzņēmumu.

 

 Bet vai krīze nav galīgi noēdusi nacionālo kapitālu?

Jā, nenoliedzami, tas ir paplicināts.

 

 Tad tomēr lielākā cerība mums tomēr ir uz ārvalstu investīcijām?

Es tomēr negribētu izslēgt arī nacionālos uzņēmējus. Bet bez ārvalstu investoriem laikam galīgi mēs iztikt arī nevarēsim.

Taču, ārvalstu investors jau nenāk tikai ar finanšu aploksni. Ārvalstu investors nāk kā kāda strādājoša biznesa vienība, kurai līdz ar to ir vismaz divas svarīgas lietas – viņam ir priekšstats par to, kur saražoto produktu likt, kā arī ir priekšstats par to, kā šo produktu radīt. Iespējams, ka viņam ir arī trešā lieta – ir sēklas nauda, kuru kopā ar Latvijas finanšu institūcijām var ielikt tālākā biznesa attīstībā.

Ārvalstu investors, ja jau viņš uz Latviju ir atnācis, ir jau gatavs investors, savukārt Latvijas uzņēmējam par investoru vēl tikai jākļūst.

 

Vai ņemot vērā to, kas notiek šobrīd Eiropā, maz ir investori, kuriem ir interese un arī līdzekļu investēt Latvijā? Vai drīz varēsim sagaidīt šeit investorus?

Es domāju, ka drīzāk – jā, nekā – nē.

Eiropas ekonomiskās problēmas nav beigušās. Viens no šo ekonomisko problēmu esamības cēloņiem ir būtībā tas pats, kas bija Latvijas ekonomikā, proti, Eiropas ekonomika starptautiski ir kļuvusi nekonkurētspējīga. Faktiski tās izaugsme pēdējās teju trīs desmitgadēs ir turējusies uz finanšu instrumentu attīstību, kad ekonomiku balstīja nevis radītā reālā jaunā vērtībā, bet ārējs finansējums, kura avots un segums savukārt bija nevis reāla nauda, bet dažādi atvasināti finanšu instrumenti. Tā rezultātā visā Eiropas sabiedrībai ir radīta sajūta par to, ka salīdzinoši maz strādājot, var ļoti labi dzīvot. Šāda savā ziņā ilūzija ir visas Eiropas sabiedrības iekšējā problēma. Tā ir strukturāla Eiropas ekonomikas problēma.

Līdz ar to, ja Latvijā ienāktu, piemēram, lieli IT produktu un pakalpojumu ražošanas milži, viņi šeit var dabūt labus darbiniekus par, piemēram, diviem tūkstošiem eiro, kamēr Rietumeiropas zemēs šāda veida darbinieks var jau izmaksāt pusotras reizes vairāk un tas šo biznesu padara nekonkurētspējīgu. Kopumā Latvijas cilvēki nav izlutināti ar augstu ienākuma līmeni.

 

Mēs joprojām ārzemju investoriem esam pievilcīgi ar lētu darbaspēku?

Es nevēlos lietot vārdu – lēts. Es gribu uzsvērt, ka mūsu darbaspēks nav izlutināts, proti, tas ir elastīgs un ne tik lielākus ienākumus pieprasošs. Protams, šim darbaspēkam ir arī sliktās lietas – tas ir nepietiekami kvalificēts. Bet, ja šo kvalifikāciju šim darbaspēkam pieliek klāt un turklāt, ja vēl Latvijā ir salīdzinoši lēti nekustamie īpašumi, tad šī kombinācija var jau būt interesanta ārzemju investoriem. Tā ir mūsu globālā priekšrocība, ka mūsu valstī uz vienu cilvēku ir pat par vairākām kārtām vairāk zemes nekā citviet Eiropā. Mēs esam viena no vismazāk apdzīvotājām zemēm visā Eiropas Savienībā. Aiz mums ir tikai Somija, Igaunija un Zviedrija.

Turklāt mums ir arī fiziska iespēja saražoto produktu eksportēt, proti, mums ir ostas un dzelzceļš. Mums ir viena no lētākām elektro enerģijām Eiropas koptirgū. Kāpēc gan lai nenāktu uz šejieni bizness?

 

Latvijas darba devēju konfederācija ir nākusi klajā ar aplēsēm, ka 2016.gadā Latvijā sāks trūkt darbaspēka. 

Viņiem ir nepareizs pieņēmums. Turklāt tas ir fundamentāli kļūdains. Proti, domāt par biznesa attīstību, balstoties uz lētu darbaspēka pieejamību. Ja ir vēlme maksāt darbiniekiem tikai minimālo algu vai tuvu tam, tad varu piekrist – jā, darbaspēks Latvijā sāks drīz vien trūkt, turklāt, iespējams, jau nākamgad.

Tāpēc es arī runāju nevis par to, ka mums ir lēts, bet gan ka mums ir neizlutināts darbaspēks.

 

Proti, tas, ka ļoti daudzi cilvēki Latvijā strādā pa minimālo algu, nav normāli?

Tas nav normāli un tas tā nedrīkst būt. Tāpēc, ka mums šāda situācija ir, no Latvijas arī ir aizbraukuši dažu gadu laikā ap 200 tūkstošiem cilvēku.

 

 Principā darba devēji, kas tagad sūdzoties par darbaspēku trūkumu, lielā mērā ir arī bijuši pie vainas, ka šie cilvēki ir aizbraukuši?

Jā.

Raugoties no nacionālā interešu viedokļa, mums jau vidējā termiņā, tas ir jau pēc trim, pieciem gadiem, nav interesants jaunais darba devējs Latvijā, ja viņa uzņēmumā strādājošā cilvēka neto atalgojums ir mazāks par 1000 eiro mēnesī. Jā, īstermiņā tie, kas gatavi maksāt mazāk, ir interesanti, bet vidējā – nē. Un šādiem uzņēmumiem principā nedrīkstētu būt nekāds valsts atbalsts, lai tas ienāktu šajā teritorijā, jo tas radīs jau nākamās problēmas. Proti, šis uzņēmums būs ieinteresēts arī tālāk nodarbināt lētu darbaspēku un tāpēc būs prasība ievest lētu darbaspēku. Praktiski tiks radīts tēls, ka mēs esam lētā darbaspēka zeme.

Mēs nevaram gribēt, lai Latvija Eiropas koptelpā attīstītas kā nekvalificēta, zemi atalgota darba spēka rezervāts. Mēs pat teorētiski nedrīkstam to pieļaut. 

 

 Tad principā Latvijā imigrācijas politikai jābūt vērstai uz ļoti šauru, specifisku profesiju pārstāvjiem?

Jā, un nekādā ziņā ne uz mazkvalificēta un lēta darbaspēka piesaisti. Tā tam nevajadzētu būt.

Taču, protams, mazkvalificēta un lēta darbaspēka piesaiste var būt mūsu stratēģiskā izvēle. Taču tad ir arī jāsaprot, ka mēs skaidri un nepārprotami speram soli uz nacionālās valsts un konkrētas kultūras teritorijas izzušanu.

 

Bet kas tad strādās, ja šeit nākotnē dzīvos galvenokārt pensionāri? Bērni nedzimst, cilvēki brauc prom.

Bet ko mums sabiedrībai nākotnē varēs iedot cilvēks ar 300 latu algu? Ko viņš var dot mūsu pensionāriem, ja viņa bērnu izglītošana maksā vairāk. 

Cilvēkam, kurš strādā, ir jārada arī kaut kāda papildus pievienotā vērtība, kas noguļas ārpus viņa tiešās darba vietas. Viņam ir vajadzīga vides aizsardzība, proti, ir jāsavāc viņa atkritumi, viņam ir vajadzīga arī enerģija, viņam ir nepieciešama izglītības sistēma un veselības aizsardzība, kā arī drošības pakalpojumi. Tur visur pretī nav cilvēku par 300 latiem! Cilvēks, kas saņem 300 -350 latu, nevar radīt to pievienoto vērtību, kas nepieciešama visas ap viņu esošās telpas veidošanai. Te nav vajadzīgas šādas darbavietas vidējā termiņā. 

Taču, protams, īstermiņā arī šādas darba vietas ir labas, jo tās ir labākas par 40 latu pabalstu mēnesī, kas nāk no sociālā budžeta.

 

 Principā, lētas darba vietas vēl var būt divus gadus?

Es negribu šobrīd teikt - vai tas ir gads vai divi. Jau šobrīd darbinieki sāk trūkt. Ja mēs parunājamies ar uzņēmējiem – viņi saka, ka nevar dabūt darbiniekus gatavus darbiniekus. Taču, ja pajautā – par kādu algu nevar tos darbiniekus dabūt, tad izrādās, ka par teju minimālo. Viņiem ir taisnība – viņiem šobrīd ir ļoti problemātiski dabūt vajadzīgos darbiniekus par 250 latiem mēnesī vai 15 latiem dienā, kas ir tie paši 250 lati.

No vienas puses, jā, tā saka – negrib strādāt pa 15 latiem dienā... Viens cilvēks varbūt arī pa 250 latiem mēnesī var izdzīvot. Taču viņš nevar izaudzināt bērnus, nevar samaksāt par savas veselības aprūpi, nevar samaksāt par savu dzīves telpu, kas lielāka par sešiem kvadrātmetriem.

Šis uzstādījums ir jāravē ārā pašā saknē.

 

 Uzņēmēji liek pretī, ka viņi nemaz nevar atļauties vairāk samaksāt, jo nodokļi lieli un ienākumi mazi, viņiem ir grūti.

Jā, bet varbūt ir vērts parunāt ar „Latvijas Finiera” vadītāju Juri Biķi. Viņš nerunā par 300 latiem, viņš runā par starptautiski konkurētspējīgu uzņēmumu.