Intervijas

Zaudētāju nebūs. Vai pratīsim izmantot iespējas?

Publicēšanas datums: Piektdiena, 2003. gada 25. jūlijs. Rubrika: Redzeslokā (8. lpp.)

Vai Latvijas zemniekiem Eiropas savienība ir drauds vai iespējas? 
Andris Miglavs, ekonomikas zinātņu doktors, Latvijas agrārās ekonomikas institūta direktors, uzskata, ka tā ir laba perspektīva, kuru jāiemācās izmantot.

Kā liecina iedzīvotāju aptaujas, runājot par ES, pat pilsētnieki ar bažām piemin zemniekus, lauku saimniekošanas nākotni. Par to, kas lauksaimniekus gaida ES, saruna ar A.Miglavu. Tās sākumā vienojāmies, ka zinātnieks izteiks savu, pētnieka, ne institūta viedokli, kas gan būtiski neatšķiras.

- Vai Latvijas lauksaimnieki spēs konkurēt Eiropas savienībā?

- Vērtējot absolūtās priekšrocības, iespējams, ka Latvijas lauksaimnieki ES ietvaros dažās jomās nebūs tik konkurētspējīgi kā citu valstu attiecīgās nozares ražotāji, piemēram, labības audzēšanā nespēs konkurēt ar Francijas graudkopjiem, cūkgaļas ražošanā ar Nīderlandes cūkkopjiem. Bet salīdzināsim Latvijas lauksaimniecības produkcijas ražotāju iespējas šobrīd, pirms iestāšanās ES, tajā ekonomiskajā telpā, kuru spēj nodrošināt Latvijas valsts, un tad, ja Latvija iestāsies un saņems ES budžeta atbalstu. Nevaru nosaukt nevienu lauksaimniecības nozari, kurā mūsu saimnieki varētu būt zaudētāji, bet varētu nosaukt vairākas, kurās varētu būt ieguvēji.

- Tas skan ļoti optimistiski.

- Optimistiski, salīdzinot Latviju šodien un pēc pievienošanās ES. Optimisms varētu deldēties ar smaga darba apzināšanos. Ne tikai lauksaimniecībā būs ieguvums, ne tikai lauksaimniecība varētu celties uz augšu. Un tad jāskatās ienākumu un nodarbinātības iespējas lauksaimniecībā saistībā ar citām Latvijas tautsaimniecības nozarēm. Vai lauksaimniekus apmierinās ienākumu līmenis, salīdzinot ar ienākumiem, kurus gūs citās nozarēs– būvniecībā, transportā, veselības aizsardzībā, ierēdniecībā – strādājošie? Var izrādīties, ka ieguvums ir nepietiekams, ka, lai dzīvotu labāk, nepietiek ar iestāšanos ES. Un tad jāatgriežas pie tā, par ko esam runājuši pēdējos gadus, proti, gribi vai nē, bet saimniecības labklājības pamats ir modernizācija, izglītošanās, jaunu, efektīvāku ražošanas paņēmienu un formu ieviešana saimniecībā. Protams, ja saimniecībā vispār ir priekšnoteikumi, lai nodarbotos ar konkrēto nozari.

Taču pat tad, ja Latvija neiestāsies ES, katras saimniecības attīstības variantu apzināšana un pielāgošana iespējām, to izmantošana ir absolūtais priekšnoteikums, vai nākotnē varēs dzīvot labāk, vai nē. Tas ir mans optimisms, atšķaidīts ar realitāti.

- Lauksaimnieki saka – no vienas puses, ES maksājumi, no otras, lielās investīcijas vides kvalitātes, dzīvnieku labturības un pārtikas nodrošināšanai. Tās prasa ievērojumus ieguldījumus.

- Nenoliedzami, ka ieguldījumi būs lieli. Taču vides aizsardzība ir sabiedrības kopējā interese. Visiem svarīgi, lai upēs netecētu virca, lai nebūtu pārmēra punktveida piesārņojums, ko rada lopu mītnes, dzīvnieku izcelsmes produkcijas pārstrāde. Jā, iestāšanās ES ir papildu stimuls, pat spiediens, ka pasākumi jāveic šodien, ne pēc gadiem 30, lai nebūtu tā, kā Rietumeiropā, kur bija jāatdzīvina mirušas upes un ezeri. Mūsu saimniekiem nepatīkami, jo desmit gadus par vidi varēja faktiski nedomāt. Bet tas brīdis būtu pienācis neatkarīgi no ES, jo Latvijai ir starptautiskas saistības par Baltijas jūras nepiesārņošanu, kas saistās ar upju, ezeru baseiniem.

Ja runājam par pārtikas drošību, prasībām, kas izriet no dzīvnieku labturības, tās saistītas ar lopkopības produkcijas kvalitātes nodrošināšanu. Ciniski izklausās, bet, kā saka eksperti, ja dzīvnieks dzīvojis un miris labsajūtā, tad gaļa ir garšīgāka. Prasības par dažādu piedevu izmantošanu ražošanā - pesticīdiem, mēslojumu, lopbarības piedevām, medikamentiem, vielām, kas veicina augšanu vai kavē bojāšanos - ir svarīgas ne tik daudz sakarā ar iestāšanos ES, bet gan saistītas ar patērētāju aizsardzību.

- Tas prasīs daudz līdzekļu, turklāt ieguldījumi jāveic īsā laikā. Bet Latvijas lauksaimnieki saņems mazākus maksājumus nekā veco ES valstu ražotāji.

- Jā, Latvija, tāpat kā pārējās kandidātvalstis, iestāšanās sarunās palika pie tā, ka tiešmaksājumu līmenis jaunajās dalībvalstīs sākotnēji būs zemāks. Taču jāatceras, ka produkcijas cenu politika, tirgus intervence ir vienāda visās dalībvalstīs, tā tas būs arī pēc paplašināšanās. Tomēr tiešmaksājumu zemākais līmenis jaunajās dalībvalstīs it kā rada sliktākus apstākļus nekā vecajās. Bet nevar noliegt, ka Rietumeiropā zemes cena ir daudz augstāka nekā Latvijā, līdz ar to kapitālizmaksas šo valstu uzņēmumiem ir augstākas nekā mums. Darbaspēka vērtība Latvijas darba tirgū arī pēc iestāšanās ES diezin vai tuvākajā laikā pieaugs līdz diviem tūkstošiem latu mēnesī, vidējai cenai Rietumeiropā. Jau no šīm divām pozīcijām redzams, ka iestāšanās brīdī izmaksu līmenis Latvijā nav tik augsts kā Rietumeiropas valstīs. Taisnība, ka mūsu lauku saimniekiem ir ātri un strauji jāiegulda lieli resursi modernizācijā, tajā skaitā vides prasību nodrošināšanā. Gan iestājsarunās, gan iekšpolitiski risinot šīs lietas, argumentējam, ka investīcijas videi ir neproduktīvas, tām nav tiešas ekonomiskās atdeves. ES sarunu noslēgumā ir atzinusi, ka jaunajām dalībvalstīm pārejas periodā jāsniedz atbalsts vides kvalitātes, higiēnas prasību nodrošināšanai, kādu nesaņem pašreizējās dalībvalstis. Veidojot struktūrfondu izmantošanas un lauku attīstības plāna metus, Latvijas valsts (tajā skaitā mani kolēģi, kas piedalās šo dokumentu gatavošanā) cenšas iestrādāt dokumentos un aizstāvēt sarunās ar Eiropas komisijas auditoriem tēzes, ka nepieciešami īpaši atviegloti finansēšanas nosacījumi mēslu novietņu izbūvei un agrovides sakārtošanai. Protams, iespējama neapmierinātība, ka atbalsts nav pietiekamā apjomā, nav vienkārši pieejams, jo, kā visās lietās, kas saistītas ar publisko naudu, būs procedūras, kurām jāpakļaujas. Cerams, ka tās nebūs pārāk sarežģītas.

- Lauku cilvēki kā vienu no argumentiem pret ES bieži min, ka mazais zemnieks izputēs.

- Cilvēka cienīgu iztiku no pāris govīm nevar saņemt ne tagad, ne tad, ja iestāsimies. Tas nav saistāms ar ES. Jebkurš var veikt šo vienkāršo rēķinu – slaukumu no divām govīm sareizināt ar procentu, cik no tā tiek pārdots un ar iepirkuma cenu, uzzinot, cik tad lieli būs gada ieņēmumi, un no tā atņemt izmaksas, lai noskaidrotu ienākumus. Kaut gan ES tie varētu būt pat lielāki nekā tagad, jo piena cena būs augstāka, ar noteikumu, ka ražotājs spēj nodrošināt piena nekaitīguma prasības un kāds pārstrādes uzņēmums būs gatavs braukt pēc pārdesmit kilogramiem piena…

Iestāšanās varētu dot papildu stimulu mazo saimniecību īpašniekiem pārdomāt darbības perspektivitāti un stratēģiju. Jo iekļaušanās pārraugāmajā pārtikas produktu ķēdē nenoliedzami prasa līdzīgu darba apjomu no lielā un mazā saimnieka. Un var izrādīties, ka mazāka apjoma ražotājiem izmaksas uz produkcijas vienību kļūst neadekvāti smagas. Bet vēlreiz gribu uzsvērt, ka šie apsvērumi ir papildu stimuls, bet ne politika, kas saistās ar iestāšanos ES. Tieši otrādi. ES lauksaimniecības politikas attīstība vērsta uz lauku ekonomiskās vides saglabāšanu un lauku saimniecību atbalsta maksājumu ieviešanu nākotnē, atsakoties no maksājumiem par produkcijas apjomu. Un tad, cienītais saimniek, vai tev ir divas gaļas govis un četras piena govis, vai 50 cūkas, vai vispār nekas, un tu vienkārši uzturi vidi, tev maksās. Bet tas nenozīmē, ka maksās par neko, atbalsts būs par agrovides ražošanu, ja to tā var nosaukt. Veidojas vides kodekss, par kuru patlaban notiek diskusijas, jo jāvienojas, ko tad īsti sabiedrība vēlas. Bet skaidrs, ka neviens negribēs ar krūmiem un nezālēm aizaugušas lauksaimniecības zemes.

Jāuzsver, ka iestāšanās ES nozīmē to, ka saimniekam jākļūst labākam ekonomistam un vērtētājam, apsverot dažādas ienākumu un ieņēmumu gūšanas iespējas, piemērojot savu saimniecisko darbību. Vai izvēlēties nozari, kas par preci dod augstu tirgus cenu, vai nozari, kas dod zemāku cenu, bet arī tiešmaksājumus, vai labu lauksaimniecības praksi, kas ļauj saņemt agrovides vai lauksaimniecībai nelabvēlīgo apvidu maksājumus? Varbūt gados vecākam saimniecības īpašniekam un vadītājam ir izdevīgi izmantot priekšlaicīgo pensionēšanos, mantiniekam pārņemot saimniecību un izmantojot iespēju saņemt atbalstu kā jaunajam saimniekam.

Proti, nav pareizi ciklēties tikai uz cenu, teikt - cenas būs zemākas. Sacīt: ziniet, puiši, graudu intervences cena būs nevis 66, bet tikai 56 lati par tonnu. Tad ir vāks, vispār izbeidzamies. Jāierēķina arī visas atbalsta iespējas.

No vienas puses, Eiropas savienībā lauku saimnieku dzīve kļūs vieglāka, jo paplašinās atbalsts. No otras puses, tas ir izaicinājums un apgrūtinājums, jo katram pašam jāprot vērtēt un izlemt, jādomā par saimniecības izaugsmes stratēģiju. Daži cilvēki negribēs to darīt, kādam varbūt pietrūks zināšanu, būs papildus jāmācās. Bet, atvainojiet, lauksaimniecība ir preču ražošana, bizness, neatkarīgi no tā, esam vai neesam ES.

- Tas par lauksaimniecību. Bet kā vērtējat Latvijas izredzes kopumā?

- Esmu pārliecināts, ka iestāšanās ES Latvijas sabiedrībai kopumā un tajā skaitā lauksaimniekiem, īpaši lauku videi, dos iespējas, kuras Latvijā tikai ar savas valsts budžeta iespējām nav paceļamas. Bet esmu piesardzīgs optimists, tādēļ, ka šo iespēju izmantošana lielā mērā būs atkarīga no katra lauku saimnieka spējas un vēlmes, drosmes, apņēmības un zināšanām. Sēžot un sakot, ka ir slikti, bet ES būs vēl sliktāk, visticamāk, arī būs sliktāk.

Atceros Džeka Londona stāstu “Senču aicinājums” par pusvilku, pussuni. Dzīvnieks negribēja pakļauties saimniekam. Un, kaut cilvēks to mīlēja, katru dienu sita, lai suns saprastu dzīves kārtību, lai saprastu – ja gribi paēst un dzīvot siltumā, ir jāpieņem nosacījumi. Patīk vai nepatīk, bet tādi tie ir. Dzīve māca mūs, tā ir process, kurā jāatrod sava vieta.

- Kas ir vislielākās bažas, ja neiestāsimies ES?

- Kādi 500 - 1000 lauku saimnieki, kas ir stabili ražotāji, izturēs, bet tas viss. Pārējie simts tūkstoši paliks tur, kur patlaban - bezcerībā atrast sevi lauksaimniecībā.