Intervijas

Pievīla cilvēku apziņas adaptācijas tempi

Aizvadītajā ceturtdienā mūsu pilsētā ar rajona lauksaimniekiem tikās Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta direktors Andris Miglavs. Pirms uzsākt sarunu par Eiropas Savienības lauksaimniecības politikas Latvijā ieviešanas programmu laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam, viņš sniedza interviju "Kurzemes Vārdam", kurā izvērtēja līdzšinējās norises laukos un valstī kopumā, kā arī ieskicēja turpmākā gājuma akcentus.

– Kopš Latvijas zemniecības atjaunošanas dienām pagājis vairāk nekā pusotrs desmits gadu. Atceros, toreiz valdīja liela sajūsma, cilvēki atguva zemi, tīrīja grāvjus, cirta krūmus, dedzināja tos ugunskuros, bija apņēmības pilni strādāt. Kā jūs vērtējat, cik tālu esam lauksaimniecībā tikuši? Vai nav tā, ka esam tur, kur esam?

– Pilnīgi pareizi: esam tur, kur esam. Domāju, ka tas ir normāls attīstības process, kur cilvēki ir mācījušies dzīvot un strādāt, valsts ir mācījusies dzīvot un strādāt, un abi kopā ir mācījušies sadzīvot. Tomēr no jautājuma intonācijas par tiem laikiem un izjūtām izriet, ka ikdienas līmenī mēdzam aizmirst vienu patiesību. Visā pasaulē lauksaimniecība tomēr ir valsts atbalsta politikas objekts. No tā, kāda tā ir, atkarīgs šī sektora ienesīgums visās attīstītajās valstīs, varbūt izņemot tikai Jaunzēlandi, kur lauksaimnieciskā sabiedrība spēj dzīvot līdzvērtīgi pārējai sabiedrībai ar minimālu, bet tomēr ar valsts atbalstu. Būtiskā atšķirība starp 1988. gadu, kad sākām, un šodienu slēpjas tieši atbalsta līmenī. Salīdzinājums, ko minēšu, iespējams, nav ļoti korekts, bet atspoguļo īstenību. Ja 1988. gadā lauksaimniecībā ražotos produktus vērtētu pasaules tirgus cenās, tad atklātos aina, ka pie ienākumiem no šo produktu pārdošanas ir jāpieskaita nauda, ko piemaksāja valsts, nodrošinot ražotājiem lētākus resursus. Bezmaz par velti tika piegādāta degviela, neko nemaksāja kālijs un slāpeklis... Jā, piekrītu, bija grūtības tos dabūt, kavēja fondi, iedalījumi, taču principā resursi tika doti par minimālu samaksu, turklāt kolhozi un sovhozi tos saņēma par īpaši labvēlīgām cenām. Faktiski pie katra toreizējā rubļa, ko ražotājs būtu saņēmis, pārdodot produkciju brīvajā tirgū, valsts piešķīra viņam vēl trīs četrus rubļus klāt no savas kabatas. Tāpēc tanī laikā arī pastāvēja šī motivācija strādāt. Ne tikai lauku ļaudis, bet pat daudzi pilsētnieki turēja cūkas vai audzēja kādu gaļas bullēnu, ko varēja pārdot, lai pēc tam dzīvotu. Realizējot desmit cūkas, varēja uzbūvēt divas jaunas istabas vai pat visu gadu nestrādāt.

– Jā, toreiz spāres laukos nebija retums...

– Nu, lūk! Vēlāk, kad notika pāreja no sociālisma uz tirgus attiecībām, inflācijas rezultātā valsts sniegtais atbalsts izšķīda un cilvēki to vairs nesajuta.

– Bet tā saucamajos Breša laikos tas vēl bija baudāms.

– Jā. Taču laikposmā no 1988. gada līdz 1990. gadam, par kuru es runāju, jau arī valdīja šī ekonomiskā sistēma. Taču sekoja nākošais posms, kas visu cenu struktūru apgrieza ar kājām gaisā, un pēkšņi izrādījās, ka cilvēkam vēl ir jāpiemaksā, lai varētu to bulli tirgū pārdot. Tādējādi ražotājs ne tikai neko nenopelnīja, bet nedabūja atpakaļ pat to naudu, ko bija ieguldījis audzēšanā, par savu darba spēku nemaz nerunājot...

– Tas, protams, uzreiz nosita cilvēkiem dūšu.

– Un cilvēku apziņā vēl šobrīd ir saglabājusies pārliecība, ka privatizācija noritēja nepareizi, ka dzīvniekus izkāva un tāpēc mums trūkst gaļas un nav piena. Taču, par to runājot, aizmirst, ka šīs attiecības izveidojās, kad atslēdzāmies no Sibīrijas enerģijas resursiem, no kālija un slāpekļa resursiem, no fondētās lauksaimniecības tehnikas. Smagais auto toreiz maksāja trīs tūkstošus rubļu. Tagad par tādu mašīnu prasa no 80 līdz 100 tūkstošiem dolāru. Tā ir atšķirība. Kad mēs visu šo atbalstu zaudējām, to nespēja izturēt nedz liela, nedz maza saimniecība. Neviens. Tagad nez kāpēc par šo laiku, kad mainījās visa ekonomisko nosacījumu sistēma, esam aizmirsuši.

– Pēc jūsu teiktā iznāk, ka viss, kas notika, bija neizbēgami?

– Es teiktu, objektīvi, pilnīgi neatkarīgi no mums. Daži tagad cenšas iebilst: ja mēs būtu palikuši tur, tā nebūtu bijis. Es tam nevaru piekrist. Arī citur viss tas pats ir risinājies. Gan Krievijā, gan Baltkrievijā, gan Ukrainā. Tieši tas pats, bet vēl dziļāk un sāpīgāk. Vienkārši notika tas, ka lietas sāka maksāt tik, cik tās maksā. Tirgus cenas nostājās savās vietās.

– Ja agrārās ekonomikas institūta direktors saka, ka mūsu laukos viss ir noticis, kā jānotiek, ar to ir par maz. Droši vien, ka bija arī kļūdas un kaut ko varēja darīt citādāk?

– Kļūdas iespējams saskatīt katrā rīcībā. Taču kļūdas vienmēr izriet no kaut kā. Tās ir atkarīgas no mūsu uztveres, no izpratnes. Kā pārzinām un izprotam lietas. Inflācijas posms patiešām bija traks visiem. Tad lauksaimnieki piemaksāja patērētājiem par to, ka tie dabūja lētāku pārtiku. Šī laikposma beigās nostabilizējās valsts atbalsta politika, iestājās stabilizācija, kas ilga astoņu gadu garumā līdz pat 2002. gadam. Taču tas notika uz tautsaimniecības resursu rēķina, kas, protams, nebija pietiekami, jo nevar salīdzināt Latvijas iespējas ar Vāciju, Eiropas Savienību vai Ameriku. Tur lauksaimniecībai novirza daudz lielākus līdzekļus. Tagad, kad esam pievienojušies attīstīto valstu klubiņam, ir iestājies atkal cits līmenis. Tas ir kaut kas vidējs starp padomju laiku un neatkarības sākuma posmu. Jebkuram, kas vērtē, kā dzīvojam, vajadzētu atcerēties ceļu, kā līdz šādam stāvoklim ir nonākts, ka attīstību ietekmēja ekonomiskās sistēmas maiņa. Taču nez kāpēc cilvēki to negrib darīt. Viņi labprātāk atceras to, ka kāds ir gribējis kādu sagraut vai apkrāpt, kas arī neapšaubāmi bija. Taču pamatā visam tomēr ir objektīvas lietas.

– Un tomēr kādi, jūsuprāt, ir bijuši mūsu klupšanas akmeņi. Tas nav jautāts, lai nosodītu kādu, bet, lai zinātu.

– Te vispār nevar būt runa par nosodījumu. Esmu bijis šajos procesos klāt, esmu vairāku reformu projektu autors vai līdzautors. Tāpēc arī sev dažkārt uzdodu jautājumu: vai esam rīkojušies pareizi. Un ir jāatzīst, ka bijām pārāk lieli optimisti, novērtējot cilvēku apziņas adaptācijas ātruma spējas. Tā, varētu teikt, bijusi mūsu ekonomiskās stratēģijas kļūda. Kaut gan šaubos, vai to vispār var saukt par kļūdu. Kā cilvēki spēj pārorientēties no sociālisma sadales sistēmas uz tirgus ekonomiku? No apstākļiem, kur visu iedod, arī darba vietu, līdz situācijai, kad viss ir jāizdomā un jādara cilvēkam pašam. Ne visiem ir izdevies pārvarēt šo robežšķirtni. Vēl tagad daudzi domā septiņdesmito, astoņdesmito gadu līmenī. Sadales ekonomikas principi ir dziļi iegūluši apziņā un liedz cilvēkiem darboties, meklējot iespējas ražot produkciju, kas kādam ir vajadzīga. Neraugoties uz to, es domāju, ka procesi Latvijas lauksaimniecībā ir vairāk vai mazāk notikuši normāli. Kaut arī neizpalika krimināli elementi, tomēr vide bija pietiekami korekta, lai cilvēki, kas gribēja kaut ko izdarīt, to arī izdarītu.

– Tie tad arī tagad strādā.

– Jā. Un tas vieš manī pārliecību, ka ceļš, ko gājām, kaut arī nebija ideāls, nav nepareizs. Kad notika zemes reforma, avīzēs bija publicēti aicinājumi nepiešķirt lauksaimniecībai izmantojamas platības pilsētniekiem. Tomēr šodien ir pierādījies, ka labākās saimniecības ne tuvu nav tikai tās, kur strādā bijušie lauksaimnieki. Attiecība ir apmēram puse uz pusi. Izrādījies, ka veiksmīgāk strādā matemātiķi, ārsti un celtnieki, kas kļuvuši par veiksmīgiem piensaimniekiem, kā arī bijušie kolhozu un padomju saimniecību līderi un inženieri, bet nevis agronomi un zootehniķi. Es to izskaidroju ar loģisko domāšanu, šie speciālisti prot abstrahēties no tehnoloģiskā instinktīvisma uz saimniecības kā biznesa vienības uztveri un pārvaldīšanu. Piekrītu, viegli viņiem nav gājis. Daži sākuši ar pieciem hektāriem purva zemes, līdz kļuvuši par simts hektārus lielas saimniecības vadītājiem, jo lietai pievērsušies kā normālam biznesam. Tāpēc es atkārtoju, ka vide ir bijusi tāda, kas ļāvusi gan uzplaukt, gan nogrimt.

– Un kā, jūsuprāt, lietas virzīsies tālāk?

– Tagad būs vajadzīga nākošā revolūcija domāšanā. Kā mēs redzam lauku sabiedrību, kā redzam Latvijas lauksaimniecību nākotnē? Un atkal nav viegli to izlemt.

– Vai Eiropas Savienības regulas noteiks lauksaimniecības attīstību, vai tas būs tirgus?

– Politikā lēmums vienmēr ir kompromiss starp to, ko tu vari un to, ko gribi sasniegt. Gribēt var daudz, bet iespēju pastāv ievērojami mazāk. Un tad ir jāizvēlas, kam ierādīt priekšroku. Pieņemtais lēmums var būt tikai kompromiss un to ietekmēs vairāki apstākļi. Pirmkārt, cik mēs varam un gribam maksāt par lauksaimniecības produkciju? Otrkārt, kādas ir mūsu vērtības, vai apzināmies, par ko mēs maksājam. Un, treškārt, kā veidosies pasaules pārtikas tirgus attīstība. Kā tas spēs apmierināt mūsu arvien pieaugošās un izsmalcinātākās vajadzības. Kopš mēs esam paēduši, prioritāte vairs nav piens, gaļa un graudi, bet gan vide, kurā dzīvojam