Intervijas

Vai laucinieki sagaidīs nākamās vēlēšanas? LA lielā intervija

Pēc dažu ekonomistu aprēķiniem, jau tuvākajos gados laukos varētu palikt ne vairāk par trīs tūkstošiem ekonomiski aktīvu saimniecību. Par lauku vides, būtībā par Latvijas nākotnes attīstības iespējām intervijā "LA" runā ekonomists Andris Miglavs.

"Atsevišķi bezatbildīgi politiķi lauku cilvēkos kultivē un saglabā ilūziju, ka varēs dzīvot kā līdz šim – savus ienākumus un iztiku gūt no lauksaimniecības. Bet pārmaiņas ir nepieciešamas."

"Apmēram 60 tūkstoši cilvēkgadu lauku teritorijā pašlaik ir neproduktīvi izmantoti."

"Visai drīz, pēc diviem trim gadiem, no lauksaimniecības produkcijas ražošanas kā no ieņēmumus dodošas nozares, kas dod ieņēmumus, "izsprāgs" liekie cilvēkresursi."

"Lietderīgāk būtu prasīt no politiķiem, sabiedrības un valsts kopumā ieguldījumus ekonomiskā infrastruktūrā, jaunās darba vietās, teritoriālajā vidē, kas ļauj uzlabot dzīves kvalitāti lauku teritorijā."

"Īpaši atbalstāmo teritoriju pasludināšana par brīvo ekonomisko zonu būtu viens no vienkāršajiem risinājumiem."

Pēc dažu ekonomistu aprēķiniem, jau tuvākajos gados laukos varētu palikt ne vairāk par trīs tūkstošiem ekonomiski aktīvu saimniecību. Par lauku vides, būtībā – par Latvijas nākotnes attīstības iespējām "Latvijas Avīzes" redakcijā ekonomistu ANDRI MIGLAVU izjautāja žurnālisti Voldemārs Krustiņš, Viesturs Serdāns un Iveta Tomsone.

Bez komunkācijām nav attīstības

– Lauku nākotne pirmkārt ir svarīga lauksaimniekiem. Bet ne tikai viņiem. Visiem attīstības procesiem ir jābūt ekonomiskai pamatnei. Arī administratīvi teritoriālās attīstības reformai. Es saprotu, ka tas tā nav, jo atsevišķām personām ir dažāds skats. Reģionālās attīstības ministrs Aigars Štokenbergs teic, ka 2001. gadā pievienotās vērtības nodokli maksāja apmēram 9 tūkstoši saimniecību. Tagad tādu saimnieku varētu būt apmēram 10 tūkstoši. Tas norāda zināmu lauksaimniecības līmeni. Izklāstiet, kāds ir jūsu viedoklis un kādi ir secinājumi mūsu operatīvajai politikai.

Andris Miglavs: – Es ar saviem kolēģiem varu pretendēt, ka nevienā vien jautājumā esam mēģinājuši šādus novērtējumus sagatavot.

Runājot par vārdu "politika", svarīgi izskaidrot, ka politika pēc definīcijas nozīmē vārdu attieksmes un tālākā mērķa formulēšanu un tālākā mērķa realizēšanas mehānisma izveidošanu. Ja kāds saka, ka tādā vai citādā jomā valstī nav politikas, tad es teikšu – jūs kļūdāties. Ir politika – neiejaukšanās politika arī ir sava veida politika, ļaujot visam notikt tādā veidā un formā, kā to ļauj pārējā apkārtējā vide.

Vērtējot kopējās lauku strukturālās politikas attīstību, līdz šim dominējoša bijusi šī neiejaukšanās politika. Kaut arī mums bijusi, ir un arī nākotnei tiek veidota virkne politisku programmu. Tas saistās gan ar lauksaimniecības atsevišķu sektoru regulēšanu, attīstības veicināšanu vai ierobežošanu. Ir programmas par strukturālajām pārmaiņām pašā lauksaimniecībā vai ar to saistīto nozaru ķēdi. Ir bijuši atsevišķi politikas elementi nelauksaimnieciskajā darbībā.

Atbildīgie politiķi teiks, ka viss ir kārtībā, programmas ir, tās ir iedarbinātas, bet… Runājot par lielajiem laukiem, nevis par pilsētām vai piepilsētu vidi septiņu kilometru rādiusā, uz visa, kas ir saistīts ar lauku ekonomiku, ar lauku dzīves resursiem, dzīvesveidu un visām pārējām lietām, šajos 17 gados neviens politikas mehānisms īstenībā nav iedarbojies.

Varam aplūkot divas būtiskākās un nepieciešamākās jomas. Pirmā – komunikācijas. Jau 15 gadus valstī notiek telekomunikāciju tehnoloģiskā reforma, bet vēl joprojām vismaz pusē vai trešdaļā lauku teritorijas nav pieejamas ciparu telefonu līnijas. Līdz ar to nav pieejami platjoslu sakari, internets. Varbūt kāds Satiksmes ministrijas eksperts man iebildīs un teiks, ka nevis pusē, bet 48% vai 43% teritorijas nav šo sakaru. Taču tas nemaina lietas būtību. Lielajās pilsētās ciparu līnijas ir, lauku teritorijās šī lieta līdz galam tā arī nav novesta.

Arī šāgada programma, kurā bija paredzēta lauku internetizācija, ir atbīdīta vēl uz gadu. Pēc būtības šī ir neiejaukšanās politika, ļaujot lietām notikt tā, kā tās var notikt. Laukos ir neliels iedzīvotāju blīvums, tādēļ ir zema atmaksāšanās iespēja uz komerciāliem pamatiem. Tādējādi optiskie kabeļi netiek vilkti un ciparu līnijas netiek ieviestas.

Otra joma – ceļu programma. Te visai atklāti un no ekonomiskā viedokļa arī loģiski ceļu programma tiek balstīta uz tēzes – būvējam tur, kur lielāka satiksmes intensitāte. Kā jau teicu, no ekonomiskā izdevīguma tas ir pareizi. Tur, kur notiek attīstība, ir lielākas vajadzības pēc labas infrastruktūras. Kur ceļi vairāk nolietojas, tur vairāk jāiegulda nauda. Kur vairāk brauc, vairāk nāk akcīzes nodoklis, ceļa nodoklis utt.

Runājot par lauku ceļu programmu, par otrās kategorijas ceļiem, nerunājot par vietējās nozīmes ceļiem, šeit investīcijas visos šajos 17 gados ir bijušas niecīgas. Nopietns darbs pie lauku ceļu attīstības programmas nav veikts. Būtībā – atkal skaidri redzama neiejaukšanās politika, kas brīžiem ir aizstāta ar tādiem vai citādiem apgalvojumiem, ka mēs, lūk, attīstīsim lauku teritorijas.

Tam pamatā ir vecais stāsts, kas sakņojas pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Tas ir, ka Latvijas lauki – tā ir lauksaimniecība un lauksaimniecība ir Latvijas lauki. Ka tie ir divi ekvivalenti jēdzieni.

Jau pirms sešiem gadiem teicu – kaut šie ir divi saistīti jēdzieni un divas saistītas politikas, bet būtībā tās ir divas nošķirtas politikas. Viena ir teritorijas attīstības politika, lauku sociālekonomiskās politikas attīstība, ņemot vērā iezīmes un īpatnības, kas raksturīgas mazapdzīvotai teritorijai. No tā izriet mazs ekonomiskās darbības blīvums. Otra politika – lauksaimniecība, kas ir lopkopības un augkopības produkcijas ražošana. Šīm divām produktu grupām pēdējos gados ir pievienojusies trešā – lauku vide. Tā ir zeme labā lauksaimniecības stāvoklī. Tā ir kļuvusi par lauku politikas maksājumu objektu. Tādējādi sabiedrība to ir atzinusi par lauksaimniecības ražošanas produktu.

– Tā ir tāda vide, kas nav aizaugusi ar usnēm?

– Tā ir atvērtā ainava, kas nav aizaugusi ar haotiskiem krūmājiem, bet ar koptām meliorācijas būvēm, ievērojot vides daudzveidības un citas ar ainavu saistītas lietas.

– Varbūt var teikt – tā ir papuve?

– Papuve ir augu maiņas sastāvdaļa. Te nav runa par papuvi, bet gan par zemi labā lauksaimniecības stāvoklī. Tai ir divas nozīmes. Viena – ainava ar dzīves telpu. Otra nozīme – ražošanas resurss, kas šodienas tirgū varbūt nav vajadzīgs. Ražošanas tehnoloģijas kopš 60. un 70. gadiem, ienākot gēnu inženierijai, ir sasniegušas tādus produktivitātes līmeņus, ka nav vairs nepieciešami tik lieli zemes resursi, lai paēdinātu ne tikai visus Latvijas, bet arī Eiropas cilvēkus, kur ir daudz lielāks iedzīvotāju blīvums.

No otras puses – sabiedrība ir ieguldījusi lielus resursus zemes iegūšanā, atkarošanā un izveidošanā. Būtu muļķīgi pazaudēt šo vērtību uz mūžīgiem laikiem tikai tādēļ, ka šodien mums to nevajag.

Tas ir otrs iemesls, kādēļ šis produkts – lauku ainava – ir radies kā sabiedrības apmaksāts un nopirkts. Lai saglabātu šos resursus kā rezervi vai nu pārtikas vajadzībai, vai biomasas ražošanai. Biomasai bioenerģijas vajadzībām vai industriālās pārstrādes vajadzībām.

– Vai te domājat rapsi?

– Gan rapsi, gan graudus, gan vienkārši zālaugus, gan mežaudzes. Jebkura veida biomasu, kas efektīvi izmanto saules fotosintētisko potenciālu un rada produktu, kas pēc tam ir industriāli izmantojams. Vai nu enerģijā, vai industriālā pārstrādē.

Lauksaimniecībā lieki 60 tūkstoši cilvēku

Andris Miglavs: – Atgriezīsimies pie stāsta, ka lauksaimniecība, kas ražo trīs produktus, ir saistīta ar lauku attīstību, un visi laukos dzīvojošie cilvēki savus ienākumus un iztiku gūst no lauksaimniecības.

Tā ne tuvu nav patiesība ne vien Latvijā, bet arī visās tajās pasaules valstīs, kurās mēs varam runāt par attīstības procesiem.

Kaut vai Ķīnā, kur vēl pavisam nesen 80% ķīniešu bija lauksaimnieki. Šodien šis skaitlis ir samazinājies vairākkārt. Arī tur no lauksaimniecības līdz šim atkarīgie cilvēki no šī biznesa atsakās un sāk darboties ar veselu virkni citu lietu. Tādējādi Ķīna kļūst par vienu no dominējošajiem spēlētājiem industrializēto produktu eksporta tirgos.

Tā ir vispārēja parādība, ko vajadzētu pieņemt arī Latvijā. No mana skatu punkta šobrīd mēs radam paši sev nevajadzīgas problēmas visos sabiedrības līmeņos. Pirmkārt tajā sabiedrības daļā, kas dzīvo lauku teritorijās un kas vēsturiski un tradicionāli ir bijusi saistīta ar lauksaimniecības produkcijas ražošanu. Atsevišķi bezatbildīgi politiķi lauku cilvēkos kultivē un saglabā ilūziju, ka varēs dzīvot kā līdz šim. Un tā tas varēs saglabāties mūžīgi. Negatavo šos cilvēkus pārmaiņām. Bet pārmaiņas ir nepieciešamas, lai šie cilvēki un viņu bērni varētu būt laimīgi.

Laimes pamatā nav tikai pārticība, bet arī perspektīvas sajūta, tas, ka esi vajadzīgs, ka es zinu, kāpēc es dzīvoju. Zinu, ko un kāpēc es daru.

Patlaban izveidojusies paradoksāla situācija, ka lauku attīstība tiek identificēta ar Zemkopības ministriju. Ne bez vainas šajā stāstā ir arī Eiropas Savienība. Arī ES ir izkropļojusi lauku politikas jēdzienu, jo patiesībā tā ir lauksaimnieciskā lauku politika. Tā neskar lauku politikas jautājumus tādā apjomā un kontekstā, kā no teritoriālās attīstības viedokļa būtu korekti runāt.

Sabiedrības apziņā ir nostiprinājusies uztvere, ka lauku attīstības politika ir ekvivalenta ar lauksaimniecības politiku. Tādēļ pastāv priekšstats, ka lauku iedzīvotāju labsajūta, viņu pārticība ir saistīta tieši ar Zemkopības ministrijas politiku. Varbūt arī ar Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju. Nevis ar Ekonomikas vai Satiksmes ministriju un galu galā – ar valdību, kas ir tieši atbildīga par teritoriālo attīstību kopumā.

Nonākam pie trešās interešu grupas – lauksaimniekiem. Ne līdz galam korektā interpretācija par lauksaimniecības un lauku politikas savstarpējām attiecībām rada slogu ražošanas nozares attīstībai. Īpaši tiem cilvēkiem un uzņēmumiem, kas iegulda kapitālu šajā nozarē un saista savu personīgo un ģimenes labklājību ar šīs ražošanas nozares attīstību. Kāpēc? Politiķi manipulē vai balansē ar lauksaimniecības politikas instrumentiem un to izmantošanu it kā lauku politikas mērķu īstenošanai.

No nozares politikas viedokļa raugoties, vajadzētu panākt, lai lauksaimniecība kļūtu iespējami efektīva. Būtu jāpanāk, lai pēc iespējas mazāk cilvēku saražo konkrētu pievienoto vērtību, no kā iegūst pēc iespējas vairāk resursu savai labklājībai un arī savas teritorijas labklājībai, ļaujot citiem cilvēkiem strādāt citās nozarēs. Tā atbrīvojas vesela virkne cilvēku.

Pēc statistikas novērojumiem, patlaban Latvijā ir apmēram 140 tūkstoši lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā nodarbināto cilvēku – 140 tūkstoši cilvēkgadu. Katrs strādā apmēram 200 dienas gadā astoņas stundas dienā. Pēc mūsu vērtējuma, lauksaimniecības biznesā šobrīd vajadzētu būt vietām apmēram 25 – 40 tūkstošiem cilvēku. Tātad apmēram 60 tūkstoši cilvēkgadu lauku teritorijā pašlaik ir neproduktīvi izmantoti. Pēc ekonomiskās būtības papildus oficiāli reģistrētajam bezdarbam lauku teritorijā ir vēl 60 tūkstošu cilvēku liels slēptais bezdarbs.

Sliktākais ir tas, ka šie cilvēki to neapzinās. Viņi it kā strādā, jūtas nodarbināti, bet negūst apmierinājumu, kas galarezultātā izpaužas ekonomiskā ieguvumā – materiālos resursos, finanšu resursos vai citā labklājības elementā. Viņi ir patērējuši enerģiju, lai ražotu labākajā gadījumā sevis uzturēšanai.

Skatoties valsts teritoriālās attīstības politikas dokumentus un nostādnes, šī tematika, politika nekur nav atspoguļota. Kad rakstījām ZM Lauku attīstības stratēģisko plānu, tur šo domu starp rindām var atrast. Tas arī ir vienīgais dokuments, kur šis fakts ir minēts. Nevienā citā manis skatītajā valsts dokumentā šis politikas jautājums nav aktualizēts.

– Ja valstī par šīm lietām nav runāts un nav plānota attīstība, tad tā ir ārkārtas situācija, kas var izraisīt sprādziena efektu. Vai tie 60 tūkstoši, kas gūst iztiku, piemēram, no divām vai trim gotiņām, no ekonomiskā viedokļa lauksaimniecībā ir lieki?

– Reiz tiekoties ar Vidzemes piensaimniekiem, es diezgan ciniski teicu – ir cilvēki, kam ir suņi, ir cilvēki, kam mājās ir kaķi. Kāpēc lai nebūtu cilvēki, kam patiktu, ka viņiem mājās ir govis? Bet neviens no tiem, kam mājās ir suns, neprasīs no valsts subsīdijas tāpēc, ka viņam šo suni vajag uzturēt un, piemēram, iegūt vilnu. Savā ekonomiskajā nozīmē šī viena govs ir līdzvērtīga vienam sunim kā ražošanas objektam. Ja vien šī govs nav vienīgais iztikas līdzeklis, tādēļ ka tuvumā nav veikala un šos uzturproduktus citādi nevar iegūt. Bet preču ražošanas kontekstā vienai govij nav nozīmes. Pieņemu, ka ar dekoratīvo dzīvnieku, suni ar labiem ciltsrakstiem var nopelnīt vairāk.

Lauksaimnieciskās produkcijas ražotāji ir kļuvuši par ķīlniekiem. Viņiem vajadzētu kļūt efektīvākiem, bet valsts politika nevar atļaut viņiem to darīt, kamēr nespēj sniegt pretī alternatīvu tai cilvēku daļai, kas no šī biznesa aizies.

– Alternatīva tiek sniegta – robežas ir vaļā un viena daļa šo cilvēku no Latvijas vienkārši aizbrauc.

– Jūs esat apguvuši manis sniegto politikas interpretāciju, jo politikas trūkums arī ir politika. Tā ir liberālā politika tajā izpratnē, kādu ir izveidojis šis ārējais ekonomisko politisko apstākļu kopums. Jā, pašlaik ir alternatīva. Mana kolēģe Sniedze Sproģe no Pašvaldību savienības diskusijā par lauku ceļiem reiz teica – pa dubļainu ceļu cilvēki noteikti izies. Es piebildīšu, vienu reizi viņš izies, bet atpakaļ vairs nenāks. Ja ceļš būs asfaltēts, viņš aizies un atnāks arī atpakaļ. Tā arī ir visa attieksme attiecībā uz jautājumu – būt vai nebūt lauku ceļu sakārtošanas politikai. Tas ir turpinājums manis teiktajam par ceļu būvniecību tur, kur ir satiksmes intensitāte. Tā pēc būtības ir tālāka lauku centralizēšanās. Cilvēki meklē, kur ir lielākas ērtības. Kur ir ērtības, tur viņi koncentrējas un tur viņi arī turpinās koncentrēties intensīvi.

– Tātad daļai no šiem 60 tūkstošiem cilvēku ir ceļš uz vietējām pilsētām, kur apkārt attīstās būvniecība, daļai – ārpus Latvijas? Trešais variants – ņemt un nomirt…

– No nomiršanas neviens nav pasargāts. Precizēsim, 60 tūkstoši – tie ir cilvēkresursi, kas patērēti darbā.

Tas, kas man sāp… Tas gan nebūs pareizais vārds. Pārsteidz. Cilvēki spītīgi turas pie tradīcijām un negrib redzēt un uztvert racionālāku alternatīvu šim problēmas risinājumam. Pieprasījums ir atbalsta apjoma saglabāšanai tā, lai varētu dzīvot ar vienu govi, piecām cūkām un pieciem hektāriem augkopības produkcijas. Tā vietā lietderīgāk būtu prasīt no politiķiem, sabiedrības un valsts kopumā ieguldījumus ekonomiskā infrastruktūrā, jaunās darba vietās, teritoriālajā vidē, kas ļauj dzīves kvalitāti šajā lauku teritorijā uzlabot.

800 latu gadā laimi nedos

– Cik viņiem ir reālas iespējas to darīt? Kā jūs redzat, kāda ir valsts ekonomiskā politika, lai ārpus pilsētnieciskās vides šīs lietas tiktu risinātas?

– Es jau minēju, ka definēta valsts piedāvājuma, valsts politikas elementu un sabiedrības attieksmes piedāvājuma patiesībā nav. Tur arī pastāv problēma. Tiek mēģināts manipulēt ar lauksaimniecības ražošanas politikas elementiem, no vienas puses vēršot tos uz nozares efektivizēšanu, bet visu laiku paturot prātā – lai nu tas sociālais slānis tajā biznesā tomēr arī paliek.

– Ņemot vērā, ka Latvija jau tā ir valsts, kurā iedzīvotāju blīvums ir viens no zemākajiem, mēs kļūsim vēl mazāk apdzīvoti. Tādējādi vilkt optiskos kabeļus un ieguldīt ceļa kilometrā kļūs vēl neizdevīgāk.

– No valsts viedokļa raugoties, būti tikai godīgi pateikt, ka tā tas notiek un notiks. Nemānīsim sevi, ka mēs attīstām laukus. Rēķinieties, ka tā tas notiks. Ja jūs gribat palikt laukos, tad palieciet, nosacījumi ir tādi, kādi tie ir.

– Vai ir kaut jel kāda pazīme tam, ka cilvēki laukos ir vajadzīgi? Kaut vai hektārmaksājumi, kas nodrošina vismaz kaut kādu dzīvības uzturēšanu laukos.

– Ja runājam par teorētisko deklaratīvo līmeni, ir Nacionālais attīstības plāns, kurā rakstīts, ka valsts izvēlas policentrisku attīstības modeli. Tas nozīmē, ka valsts nav monocentriska, ar vienu attīstības centru, bet gan ar daudziem attīstības centriem. Teritorija, kas atrodas starp šiem centriem, ir ekonomiski saistīta un atkarīga no tiem. Šādi tiek noklāta visa valsts teritorija. Tas varētu būt racionāls un loģisks attīstības modelis. Ir septiņi reģionālie centri un noteikts skaits mazāku centru. Katrā ziņā nav viens centrs Rīga, nav arī četri centri – Liepāja, Jelgava, Daugavpils un Ventspils, tie ir vairāki.

Nacionālajā attīstības plānā šis politikas virziens ir identificēts. Ja skatāmies tālāk uz programmām… es negribētu pretendēt uz visaptveroša analītiskā kritiķa lomu, bet publiskotajos plānošanas dokumentos realizācijas instrumenta šim policentrismam, kas ietver šos daudzos centrus un teritoriju starp tiem, es neredzu.

– Viens no faktiem ir tas, ka pašvaldību, pagastu reforma stāv uz vietas.

Andris Miglavs: – Pagastu reforma nav izšķirošais. Mani vairāk interesē jautājumi, kas saistīti ar biznesa attīstības programmām, arī infrastruktūras elementiem – ceļiem un telekomunikācijām. Praktisku risinājumu šajā virzienā arī nākamajos programmēšanas dokumentos es neredzu.

Runājot par uzturošajiem lauksaimniecības maksājumiem, es saskatu nelielu progresu. Ja saglabājas platībmaksājumi par zemi labā lauksaimniecības stāvoklī.

– Daudziem cilvēkiem šie maksājumi ir svarīgi iztikai, jo īpaši tiem, kas atrodas mazāk labvēlīgajos apvidos.

– Ir cilvēki, kas gribētu saglabāt šo sistēmu. Ir liels skaits lauku iedzīvotāju, kuriem zemes īpašumi ir pietiekami lieli, lai viņiem šis mazāk labvēlīgo apvidu (MLA) maksājums sniegtu materiālo nodrošinājumu. Šie cilvēki gan nepaskatās īpašumu struktūru šajos reģionos un neierauga to, ka lieli zemes īpašumi pieder ne vairs šo teritoriju iedzīvotājiem. Zemes tirgus procesu gaitā tie nonākuši pie pietiekami nopietniem investoriem. Zeme ir kļuvusi par kapitāla biznesa objektu, kur kapitāla ieguldīšanas mērķis ir nevis saimnieciskās darbības veikšana, bet gan maksājumu ieguve.

– Tātad tie ir lielie naudas maisi jeb dīvānzemnieki, kas par mazu naudu ir iepirkuši zemi. Viņu mērķis ir koncentrēt lielas zemes platības savā īpašumā un par to saņemt maksājumus, neko uz šīs zemes nedarot.

– Zemes cena pat šajos neproduktīvajos apgabalos pārsniedz 600, 700 un pat 1000 latu par hektāru. Neviena lauksaimnieciskā vai mežsaimnieciskā darbība nespēj dot tādu peļņas apjomu, lai varētu atmaksāt ieguldījumu šajā kapitālā. Ieguldījumu atmaksu dod šie mazāk labvēlīgo apvidu un citi hektārmaksājumi.

Sliktākais šajā situācijā ir tas, ka saimniekiem, kas vēlas attīstīt augkopības un lopkopības ražošanu, ir jānomā šīs zemes. Ar šiem lauksaimniecības politikas maksājumiem zemes cena ir pacelta tik augstā līmenī, kas augkopības un lopkopības ražošanu šajās teritorijās ierobežo. Ar maksājumiem, no vienas puses, mēs it kā mēģinām risināt sociālpolitikas elementus, bet, no otras puses, tie rada vai var radīt papildu šķēršļus biznesa attīstībai.

Tas arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ ZM, gatavojot Lauku attīstības programmu, šim programmēšanas periodam paredz pakāpenisku atteikšanos no mazāk labvēlīgo apvidu maksājumiem. Tātad pie pieaugošiem platībmaksājumiem par zemes apsaimniekošanu un ražošanu uz zemes mazāk labvēlīgo apvidu maksājumi pakāpeniski samazināsies. 2010. gadā tie vispār tiks pārtraukti.

– Tātad ģimenei, piemēram, Alūksnes pusē, kas šobrīd saņem gan vienoto platības maksājumu, gan papildu valsts tiešo maksājumu par laukaugiem un lopbarības platībām, gan mazāk labvēlīgo apvidu maksājumu, pēdējais maksājums tiks noņemts. Tā radīsies situācija, ka bez MLA atbalsta dzīvības uzturēšanai nekas daudz neatliks. Viņiem šie savi hektāri būs jāpārdod.

– Būšu mazliet ciniķis – jā, viņiem būs jāpārdod vai jāiznomā. Šīs teritorijas tipiski ir vidēji 20 ha uz saimniecību. Ne vairāk. Par 20 ha saimniecībai tiek MLA maksājums 800 latu gadā. Un tikai. Tas bija daudz pirms trīs gadiem. Pēc trīs gadiem, 2010. gadā, 800 latu būs viena cilvēka mēneša alga. Ja cilvēki šobrīd nedz politikas, nedz sabiedrības līmenī negrib redzēt šo samēru, tas nozīmē, ka kaut kas nav kārtībā ar politiķu skata horizontu.

Ir virkne politiķu, kas to visnotaļ labi redz un apzinās. Ir virkne, kas to vienkārši nespēj vai arī negrib redzēt. Ja cilvēki šo samēru negrib redzēt, viņi nebūs laimīgi pat tad, ja saglabāsies šis MLA maksājums. Viņi nebūs laimīgi ar 800 latiem gadā. Viņiem vienalga ir vajadzīgs normālus ienākumus nesošs darbs. Ja darba nebūs šajā teritorijā, saglabājot viņu dzīves telpu konkrētajā pagastā, tad notiks migrācija uz kādu Latvijas attīstības centru, tas ir – uz pilsētu. Vai arī migrācija ārpus valsts robežām.

Ar prātu apzināsimies, ka MLA maksājums nav un nevar būt reāls ienākumu, normāls sociālās un ekonomiskās labklājības pamats lauku teritorijā dzīvojošiem cilvēkiem.

– Tātad šiem cilvēkiem ir iespējas zemi iznomāt, kas arī viņiem nedos nekādu lielo ienākumu, vai arī vienkārši pārdot un vienā rāvienā saņemt 1800 latus. Tā arī nav liela summa, to var notērēt divos vai trijos mēnešos.

– Par 20 ha cilvēki gan nesaņems 1800 latu. Te varētu būt runa par kādiem 20 tūkstošiem latu.

– Šādas summas varētu pietikt iztikai pāris gadiem.

– Nē, kopā ar kredītu šī summa dod visnotaļ labu pārcelšanās pabalstu un iespēju sākt mazo uzņēmējdarbību.

Efektivitātes pieaugums lauksaimniecības produkcijas ražošanā būs neizbēgams. Darbību efektivizēs ne viens vien simts vai tūkstotis saimniecību īpašnieku. Vai arī viņam no šī biznesa būs jāaiziet. Var sponsorēt divas, trīs vai četras govis, var sponsorēt piecas cūkas, bet nevar sponsorēt 500 ha augkopības vai 200 govju ganāmpulka lielu saimniecību. Atļaujos prognozēt, ka visai drīz, tas ir – pēc diviem trim gadiem, ne vairāk, no lauksaimniecības produkcijas ražošanas kā no ieņēmumus dodošas nozares, no iekšpuses "izsprāgs" liekie cilvēkresursi. Jautājums, kur viņi piezemēsies.

– Viņi piezemēsies lidostā.

– Tas ir sabiedrības jautājums. Tā vairs nav ne lauksaimniecības, ne mežsaimniecības nozares kompetence. Jā, arī mežsaimniecībā ir slēptais bezdarbs, jo arī te tiek piemērotas jaunas tehnoloģijas. Jautājums – vai valsts politika būs gatava šo darbaspēka piedāvājumu absorbēt.

– Trīs gadi ir ļoti īss laiks. Nenodzīvosim pat līdz nākamajām vēlēšanām.

– Šis process nākamās vēlēšanas nesagaidīs. Procesi ir gana strauji. Strādājošo ienākumu pieaugums ir vēl straujāks nekā dzīves dārdzības pieaugums. Tas nozīmē, ka uzņēmējiem izmaksas strādnieku algošanai pieaug straujāk nekā inflācija. Tas neļaus izturēt ilgāk par, maksimums, trim gadiem.

Glābiņš – aktīva politiska rīcība

– Kādu izeju jūs redzat, neskaitot ceļojumu uz Īriju?

– Elementārā ekonomiskā analīze rāda, ka valsts var strādāt ar trim instrumentiem. Viens – uzņēmējdarbības vides attīstības veicināšana tieši lauku teritorijās. Lai jauni uzņēmumi, investīcijas būtu ne tikai ar infrastruktūru pārsātinātajās teritorijās, kā, piemēram, Rīgā. Tie var būt gan būvniecības, gan transporta servisa centri un vēl citi, kas var darboties lauku teritorijās ar samērā nelielu iedzīvotāju blīvumu.

Otrs instruments – komunikāciju tīkla attīstība. Galvenā prioritāte ir telekomunikācijas un ceļu komunikācijas. Pārējās ekonomiskās darbības būs tikai pēc tam.

– Tomēr strauji ceļu un telekomunikāciju sakaru tīklus izbūvēt nevar.

– Var arī neizbūvēt, bet cilvēkiem ir jābūt skaidrai un ticamai perspektīvai. Ja cilvēki skaidri zina, kas notiks nākamgad un aiznākamgad, tad šogad, gatavojot savu ieguldījumu plānu uzņēmumu veidošanai, ar to var rēķināties.

Izglītība ir trešais instruments. Es pat gribētu teikt – masīva lauku iedzīvotāju resursu attīstības programma. Nekas nenotiks, ja cilvēki nebūs tam gatavi. Ir vajadzīgi darba devēji, kas rada darba vietas, un otrs – ir vajadzīga darbinieku kvalifikācijas attīstības programma. Kāds var teikt, ka lauku cilvēki caurmērā ir veci, nekvalificēti, neizglītoti. Jā, varbūt. Varbūt ar viņiem vairāk jāstrādā. Varbūt viņi jāmotivē, lai vispār gribētu kaut ko darīt. Bez īpašas attīstības programmas tas nenotiks.

Tātad vajag infrastruktūru, uzņēmējdarbības attīstības programmu perifērijā un – trešais – cilvēkresursu attīstību. Viss. Pārējais ir sekundārs.

– Tad valdības politikai ir jābūt aktīvai, nevis nogaidošai.

– Ja šīs politikas nav, turpināsies līdzšinējie attīstības procesi, kas pēc būtības saucami par lielu lauku teritoriju depopulāciju…

– … "atcilvēkošanu"?

– Jā, ir depopulācijas tendences.

– Kā tad dabūt uzņēmējus uz laukiem, ja nav ne ceļu, ne telekomunikāciju? Vai ir papildus nepieciešamas kādas nodokļu atlaides vai citi mehānismi, kas viņus tur ievilinātu?

– Jo vēlāk no valsts puses šīs depopulācijas tendences tiks pamanītas, jo mazākas iespējas, ka šīs tendences tiks palēninātas vai apturētas. Tas ir vienīgais, ko varu pateikt.

– Tas nozīmē, ka visu Latvijas lauku teritoriju vajadzētu pasludināt par brīvo ekonomisko zonu.

– Jā, tas ir viens no variantiem. Pašreizējā tiesību aktu sistēmā ir īpaši atbalstāmās teritorijas. Tie nav mazāk labvēlīgie apvidi. Šo teritoriju pasludināšana par brīvo ekonomisko zonu varētu būt viens no vienkāršajiem risinājumiem.

Lai to darītu, vispirms ir jāsaprot, ka tā ir problēma. No manas un manu kolēģu kā ekspertu puses skatoties, redzam, ka sabiedrība šo problēmu vai nu negrib redzēt, vai arī apzināti no tās vairās.

– Vai politiķi jūs sadzird?

– Ar politiķiem mēs tieši un nepastarpināti nekontaktējamies. Es nepiederu ne pie viena politiskā spēka.

– Vai politiķi ir interesējušies, pasūtījuši pētījumus?

– Mēs bijām iesaistīti Lauku attīstības stratēģiskā plāna priekšnovērtējuma darbā. Šis bija ZM pasūtījums un, ja var teikt, ka šo ministriju vada politiķis, tad var teikt – šis darbs bija politiķa pasūtījums. Tādēļ var teikt, ka ZM ir mūs uzklausījusi un mūsos arī ieklausījusies. Iepriekš jau minēju, ka šī ieklausīšanās ir materializējusies ar mazāk labvēlīgo apvidu atbalsta novirzīšanu investīciju atbalstam.

Ja runājam par Satiksmes ministriju, arī par Izglītības ministriju, tad man jāsaka skarbi – vai nu nav gribēts, vai nav spēts, vai nav varēts mūs sadzirdēt.

– Nacionālais attīstības plāns ir uzrakstīts, tur piedalījās visi eksperti, kam bija skaļi jāsaka, kas notiek ar lauku vidi. Plānā var atrast frāzes par izglītības un zinātnes attīstību, bet par uzņēmējdarbības vides attīstību laukos tur nav runāts.

– Nav. Nacionālā attīstības plāna vadlīnija ir virzīta uz zināšanām balstītajā ekonomikā. Es negribu kritizēt šo plānu, jo jebkuram no mums bija iespēja tā izstrādē vairāk vai mazāk iesaistīties. Plāns ir tāds, kāds tas ir. Šajā plānā nav ievērtēts fakts, ka uz zināšanām balstīta ekonomika atdevi dod pēc gadiem septiņiem vai piecpadsmit.

Jauns produkts ekonomisko atdevi dod pēc ilgāka laika nekā vienkārša industriālā investīcija. Bet šis periods ir jānodzīvo. Plānā nav iezīmēts, kā nodzīvot šo periodu, kādas darbības veikt, lai sagaidītu to brīdi, kad atdevi dod uz zināšanām balstītā ekonomika.

– Ja Latviju neizsludina par brīvo ekonomisko zonu, tad jāizsludina, ka attīstām pilsētas un pārējā teritorija jāapmežo.

– Tad valsts pilsoņiem tas ir godīgi jāpasaka. Nevis vienā pusteikumā jāsaka – tas ir brīnišķīgi, ka jūs tur esat palikuši, cīnieties un glabājieties tālāk…

– Kāpēc latvietis nevar dzīvot, audzināt bērnus, piemēram, 100 km no pilsētas laukos un braukt strādāt uz pilsētu?

– Padomājiet, lai brauktu 100 kilometrus uz darbu, nepieciešamas divas stundas ceļā vienā virzienā. Tātad dienā ceļā viņš pavada četras stundas. Katra stunda kaut ko maksā. Ja viņš šīs stundas nepavada ceļā, bet tā vietā trīs stundas strādā, šajā laikā viņš pelna 60 latus. Viena cilvēkstunda uzņēmumam ienes peļņu 20 latus.

Tas ir katras individuālās mājsaimniecības ziņā – palikt 100 kilometrus no pilsētas vai nepalikt. Es nevienā brīdī neteicu, ka cilvēkiem būtu jāevakuējas. Es teicu kaut ko citu – ja nav ekonomiskās perspektīvas par uzturēšanos lauku telpā, tad viņiem atliek viens ceļš. Tas ir – dubļu takas iešana vienā virzienā. Palikt lauku telpā bez sakariem, ceļiem, ar dilstošu izglītības infrastruktūru nav motivācijas.

Var lauzt pieprasījuma un piedāvājuma likumu. Austrālijā tukšā vietā radīja galvaspilsētu Kanberu, nevis ievietoja to jau stiprajā Sidnejā vai Melburnā. Arī Kazahstānā stepes vidū radīja jaunu galvaspilsētu. Tas pats Brazīlijā. Es te minu tikai lielākos un redzamākos piemērus. Tātad valsts ar savu politisko varu spēj radīt pilnīgi jaunu teritoriālekonomisko piedāvājumu, var dot attīstības impulsus. Ar nodokļu režīmu, atvieglojot tās izmaksas, kas rodas no liekiem transporta izdevumiem. Ar cilvēkresursu attīstības programmu kompensējot to, ka šajā pilsētā nav darba tirgum paņemams gatavs cilvēks, bet viņš ir jāsagatavo.

Nevar teikt, ka visu vajag apgriezt kājām gaisā, taču kaut ar maziem, bet mērķētiem ieguldījumiem šo teritoriālās attīstības rezultātu var panākt. Protams, ja valsts to vēlas. Ja to vēlas un atzīst par nepieciešamu.

***

Lai lauki neizmirtu, valsts var strādāt ar trim instrumentiem:

1. Uzņēmējdarbības attīstības programma

Uzņēmējdarbības vides attīstības veicināšana tieši lauku teritorijās. Tie var būt gan būvniecības, gan transporta servisa centri un vēl citi, kas var darboties lauku teritorijās ar samērā nelielu iedzīvotāju blīvumu.

2. Infrastruktūra

Komunikāciju tīkla attīstība. Galvenā prioritāte ir telekomunikācijas un ceļi. Pārējās ekonomiskās darbības būs tikai pēc tam.

3. Cilvēkresursu attīstība

Izglītība ir trešais instruments. Es pat gribētu teikt – masīva lauku iedzīvotāju resursu attīstības programma. Ir vajadzīgi darba devēji, kas rada darba vietas, un otrs – ir vajadzīga darbinieku kvalifikācijas attīstības programma.

 

Pēc 5 dienā LA publicēja vairāku lauku politikas viedokļu līderu reakcijas: 

Kā vērtējat Miglava prognozes?

Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta pētnieks Andris Miglavs "LA" 5. februāra numura intervijā "Vai laucinieks sagaidīs nākamās Saeimas vēlēšanas?" izteicās – ja valdība steidzami laukos nerisinās infrastruktūras, uzņēmējdarbības un darbaspēka attīstības problēmas, jau pēc trijiem gadiem laukos būs lieki tūkstošiem cilvēku. Ko par šīm pētnieka prognozēm saka tie laucinieki, kas šobrīd aktīvi līdzdarbojas lauku attīstības politikas veidošanā?

Ligita Silaraupa, zemnieku saimniecības "Sirmēni" īpašniece, Latvijas Zemnieku federācijas priekšsēdētāja, 9. Saeimas deputāte no Zaļo un zemnieku saraksta: "Es būtu gatava parakstīties zem Andra Miglava teiktā. Šie trīs secinājumi norāda uz pašām būtiskākajām problēmām laukos, kas steidzami ir jārisina. Laukiem ir vajadzīga valsts politika, jo šobrīd Zemkopības ministrija vienīgā izmisīgi cenšas īstenot lauku politiku, kas patiesībā ir sociālās palīdzības programma lauciniekiem. No tā, protams, cieš ražojošie lauksaimnieki.

Mēs zinām, ka pirms pāris gadiem Satiksmes ministrijā tika izstrādāta mazo lauku ceļu programma, kas nav īstenota, un nekas netiek darīts, lai uzlabotu lauku ceļu stāvokli. Ja nav ceļu, kā var runāt par lauku attīstību? Nav arī pietiekami attīstītu reģionālo centru, nav interneta.

Zemkopības ministrija nav vienīgā, kurai būtu jārisina lauku attīstības problēmas, šis ir komplekss jautājums, kurā jāiesaistās visām atbildīgajām valsts institūcijām.

Pašiem lauku cilvēkiem arī jāpiespiež valsts rīkoties viņu labā. Nevar pārmest lauciniekam, ka viņam pieder tikai desmit govis. Viņam nav citas iespējas kā savas iztikas dēļ turēties pie šīm desmit govīm, jo valsts nav devusi iespēju un izvēli turēties pie kā cita."

Rita Sīle, biedrības "Zemnieku saeima" biroja vadītāja: "Andrim Miglavam ir taisnība. Esam aprēķinājuši, ka šobrīd Latvijas lauksaimnieki saņem piecas reizes mazāku atbalstu nekā lauksaimnieki Īrijā un astoņas reizes mazāku nekā lauksaimnieki Nīderlandē. Mēs saņemam uz pusi mazāk nekā igauņu un lietuviešu lauksaimnieki. Mēs nevaram runāt par Latvijas lauksaimnieku konkurētspēju. Mūsu lauksaimniekiem vairs nav kur paplašināties, jo zeme ir sasniegusi tik augstas cenas, kuras vairs nav iespējams atpelnīt. Tas, protams, veicina mazražojošo vai neražojošo laucinieku vēlmi to pārdot miljonāriem, pilsētniekiem. Vienīgā izeja – Zemkopības ministrijas aktīva rīcība ES institūcijā, lai panāktu lauksaimniecības atbalsta atcelšanu visās ES valstīs. Savukārt valdībai jādomā, ko darīt ar laukiem, kas jau tagad ir pustukši."

Valdis Dzenis, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes priekšsēdētājs: "Miglavs kā jau liels mākslinieks lauku attīstības problēmas ir krietni sakāpinājis. Tomēr man jāsaka – baumas par lauksaimniecības nāvi ir pārspīlētas. Varu piekrist apgalvojumiem par to, ka valstī ir neiejaukšanās politika un milzīgas problēmas ar infrastruktūras sakārtošanu. Taču nevaru piekrist tam, ka pēc trijiem gadiem no lauksaimniecības "izsprāgs" 60 tūkstoši cilvēku. Jau tagad viena daļa cilvēku no šīs nodarbes aiziet, teiksim, veselības problēmu dēļ, vēl viena daļa vienkārši nodzeras. Tādēļ paredzu, ka "sprādziens" nebūs tik liels. Mēs atbalstām zinātnieka pieeju, sabiezinot krāsas. Tad ir lielāka cerība, ka sāksies vismaz kāda kustība valdības līmenī. Tomēr mums gribētos zināt, kāda būs lauksaimniecība pēc 2013. gada. Pirms kāda laika šo jautājumu uzdevām zemkopības ministram Mārtiņam Rozem, viņš atbildēja, ka neesot Nostradams. Pēc tam tika noorganizēta darba grupa, kas izstrādāja lauksaimniecības prognozes. Tās gan ir ļoti vājas, jo tendētas uz to, ka pārtiku lētāk būs ievest no dienvidu valstīm. Lai nu kā, piens, gaļa, graudi, kartupeļi tomēr būs tās kultūras, kas Latvijā tiks audzētas."

Armands Krauze, Latvijas Biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas padomnieks: "Ikvienam pilsētniekam vajadzētu atcerēties, ka lauksaimnieki laukos ražo pārtiku. Šis resurss ir vēl svarīgāks par naftu un gāzi. Līdzko Eiropai tiek samazināta dabasgāzes padeve, sākas teju vai panika. Kas notiktu, ja pēkšņi tiktu samazinātas pārtikas piegādes?

Lai spriestu par lauku un lauksaimniecības attīstību, ir vērīgi jāseko līdzi ES politikai. Jau tagad ES institūcijās ir nonākuši ekonomistu aprēķini, kas paredz, ka lauksaimnieku ienākumi jau 2013. gadā samazināsies par 25%. Šis samazinājums ir saistīts ar augošajām resursu izmaksām, ar plānoto subsīdiju samazinājumu un pārtikas cenu stagnāciju. ES mērogā ir jāpastāv par lauksaimniecības produkcijas ražošanas saglabāšanu, jo atteikšanās no kaut vienas nozares līdzi nes smagas sociālās sekas.

Andra Miglava secinājumiem piekrītu, taču atsevišķos jautājums viņa pieeja ir samērā ciniska. Nevar ar nazi nogriezt atbalstu mazajiem lauksaimniekiem. Jā, tie ir sociālie maksājumi, taču nedz Latvijas mazais, nedz Latvijas lielais lauksaimnieks bez atbalsta nav konkurētspējīgs pasaules tirgū.

Sabiedrības interesēs ir, lai laukos būtu cilvēki, lauksaimnieki, pārtikas izejvielas ražotāji. Mūsu interesēs ir maksāt atbalstu šiem lauciniekiem, kas ražo. Viņiem tas pienākas daudz vairāk nekā tiem miljonāriem, zemes uzpircējiem, kas saņem maksājumus par zemi."

Un te vēl no 2007/02/20 avīzes laidiena: 

 

Vents Armands Krauklis, Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētāja biedrs (Tautas partija): "Andris Miglavs situāciju nedaudz dramatizē, bet daudzi izteiktie argumenti ir pamatoti. Kopīgas valsts politikas lauku izaugsmei tomēr nav. Patlaban Saeimā ir izveidota enerģētikas apakškomisija, kas rosinās atjaunojamo enerģijas resursu izmantošanu. Tas var dot jaunas darba vietas un sinerģētisku efektu tautsaimniecības izaugsmē. Laukos uzņēmējdarbības konsultācijas būtu jāsniedz bez maksas. Ir vajadzīga sēklas nauda uzņēmējdarbības sākšanai. Piemēram, Igaunijā ikviens valsts iedzīvotājs, ja ir sagatavots pamatots biznesa plāns, vienu reizi mūžā no valsts var saņemt naudas dāvinājumu uzņēmējdarbības sākšanai. Lielāks naudas atbalsts jāsniedz īpaši atbalstāmo reģionu programmai. Patlaban šajā programmā uzsvars ir likts uz mazajām pilsētām. Ir jāsakārto ceļi. Jārēķinās, ka 30 – 40 kilometru liela attāluma veikšana līdz darba vietai nebūs nekas īpašs. Ar esošo naudas dalīšanas mehānismu līdzekļu nepietiek sabiedriskajam transportam, bet ar savu automašīnu tik lielu attālumu cilvēki negribēs braukt. Saeima pie šā jautājumu strādā, ir sagatavots jauns Pasažieru pārvadājumu likuma projekts."

 

Anna Seile, Agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētāja ("TB"/LNNK): "Varu piekrist Andrim Miglavam, ka Latvijā līdz šim noteicošā lauku attīstības politika ir bijusi nogaidīšanas un neiejaukšanās politika, it sevišķi attiecībā uz telefonu sakaru uzlabošanu un interneta pieslēguma iespējām, kā arī lauku ceļu remontu. Baidos, ka pārāk lielu novadu veidošana šo situāciju tikai pasliktinās.

 

Tomēr nevaru piekrist, ka lauksaimniecības (lopkopības un augkopības) produkcijas ražošanai nav nākotnes. Kāpēc kaimiņvalstī Lietuvā neviens par šīs nozares dzīvotspēju nešaubās? Tāpēc, ka valstī pastāv rūpīgi plānots un, pat varētu teikt, asprātīgi veidots valsts atbalsts. Ir jāmaina valsts politika, lai nodrošinātu svaigas, garšīgas un dabiskas produkcijas veiklāku apriti vietējā tirgū arī no nelielajām ražotnēm, jo citādi apdzīvotība laukos patiešām strauji mazināsies un palielināsies bezdarbnieku skaits. Rūpniecisko objektu decentralizācija ir atbalstāma, bet nevajag aizmirst, ka lielai daļai lauku iedzīvotāju gan patlaban, gan tālākajā nākotnē kā vispieņemamākās nodarbes ir lauksaimniecība, mežsaimniecība un dzīve lauku sētā."

 

Andis Kāposts, Tautsaimniecības komisija (ZZS): "Laukus nevar izdalīt kā atsevišķu struktūru Latvijas valstī. Agrārās ekonomikas institūtam, kuru Miglavs ilgus gadus vadīja un kurš no valsts saņem ļoti lielu finansējumu, bija jāsagatavo zinātniski pamatota programma iespējamajiem dažādiem lauku izaugsmes variantiem. Jau sen ir nepieciešams zinātniski pamatots lauku izaugsmes skatījums vismaz pieciem gadiem uz priekšu.

 

Vissteidzamākais darbs cilvēku saglabāšanai laukos un uzņēmējdarbības rosināšanai ir visas infrastruktūras sakārtošana laukos, lai mazinātu dzīves atšķirību starp Rīgu un lauku nomalēm. Ir jādiferencē arī nodokļi, lai tālās nomalēs strādājošajiem uzņēmējiem tie būtu mazāki nekā lielajās apdzīvotajās vietās. Patlaban Saeimā daudzi deputāti vārdos pauž atbalstu laukiem, bet praktiski par lauku izaugsmi iestājas ļoti maz tautas kalpu. Tāpat ir jūtama valdības vēlēšanās pakļaut likumdevēju savai ietekmei, tāpēc strauju pārmaiņu attiecībā uz laukiem tik drīz nebūs."

 

Jānis Tutins, Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētāja vietnieks ("Saskaņas centrs"): "Ko var gaidīt no Saeimas? Valdošās koalīcijas deputāti patlaban pakļaujas valdībai. Lai situāciju laukos mainītu, ir jāattīsta enerģētisko kultūru audzēšana, jāveido tāda nodokļu politika, lai uzņēmējiem būtu izdevīgi ieguldīt naudu ražošanā nomales pagastos. Paredzu, ka pēc robežlīguma ar Krieviju parakstīšanas situācija pierobežā varētu mainīties. Jau patlaban ir jūtama citu svešās valodās runājošu uzņēmēju interese par zemēm Rēzeknes pusē."

 

Guntis Blumbergs, Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētājs: "Es pats neesmu lauksaimnieks, tomēr īsti nepiekrītu Miglava teiktajam, ka valsts visu laiku laukos ir īstenojusi neiejaukšanās politiku. Zemkopības ministrija ir centusies nodrošināt līdzsvaru starp lielražotājiem un tiem saimniekiem, kas ražo gandrīz tikai savam patēriņam. Mūsu komisijas tiešā uzraudzībā ir Ekonomikas un Satiksmes ministrijas. Apsolu, ka komisijas loceklim Vitālijam Aizbaltam, kas ir arī Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs, uzdošu organizēt tikšanos Satiksmes ministrijas pārstāvjiem. Mūsu sarunas tēma noteikti būs situācija ar Latvijas, tostarp lauku ceļiem un interneta pieejamība.

 

Vitālijs Aizbalts, Tautsaimniecības komisijas deputāts (LPP/"LC"), par šiem lauku attīstības jautājumiem runāt atteicās, sakot, ka tie "nav viņa kompetencē".

 

Dzintars Zaķis Tautsaimniecības komisija ("Jaunais laiks"): "Uz jautājumu, vai saimnieki sagaidīs nākamās Saeimas vēlēšanas, atbildu – noteikti sagaidīs, ja mainīsies. Valstī nodokļu sistēma ir jāizveido tā, lai zemei kadastrālā vērtība un tātad arī nekustamā īpašuma nodoklis rajonos būtu daudz mazāks nekā Rīgā. Ar iedzīvotāju ienākuma nodokli ir jāapliek darījumi nekustamo īpašumu tirgū. Tad tiktu meklētas un, visticamāk, atrastas citas naudas ieguldījuma iespējas, tostarp arī reģionos. ES fondu naudai vislielāko valsts atbalstu vajadzētu paredzēt projektiem reģionos un pagastos. Tāpat vajadzētu izmantot ES dotās iespējas nemaksāt akcīzes nodokli par darbiem mežā, kūdras ieguvē un būvniecībā. Jāsakārto ir ne vien lielie, bet arī lauku ceļi. Laukos ir jābūt pieejamam internetam, patlaban tā visās vietās nav. Telekomunikāciju nozarē liberāla tirgus, pateicoties nenotikušajai starpsavienojumu liberalizācijai, patlaban nav. Tas ir jāizveido. Tomēr vissvarīgākais ir zināšanas un prasme tās lietot. Tai ir jābūt vissvarīgākajai valsts prioritātei."