Intervijas

Pētniecība un sabiedrība, Saruna ar Agro Topu

-          Tavs vārds parasti tiek saistīts ar Agrārās ekonomikas institūta vārdu. Vai vari īsi pastāstīt, ar ko institūts nodarbojas?

Vispār jau par to būtu jāstāsta institūta vadībai. Nojausma man, protams, ir, taču var gadīties, ka esmu neprecīzs. Bet principā ekonomists ir kā ārsts, tikai mūsu uzdevums ir ārstēt ekonomiskās sistēmas kaites – vai nu uzlabot esošā organisma darbību, vai meklēt iespējas radīt citu.

-          Kas ir tavā kompetencē? Vai ir kaites, kuru novēršanai lūdz tieši tavu palīdzību?

Mūsu nodaļas kompetencē ir ekonomiskā analīze un sektora politikas attīstība makroekonomiskās politikas kontekstā un tās saskaņojums ar mikrobiznesu, mikroekonomikas attīstības tendencēm un resursiem.

-          Izklausās gudri, bet ko dabā nozīmē agrārā ekonomika? Kas un kur to lieto?

Mūsu produkts faktiski ir tāds pats kā jebkurai pētniecībai neatkarīgi no tā, kādā jomā vai nozarē tas notiek, un šis mūsu produkts ir zināšanas. Ko tālāk lietotājs dara ar šīm zināšanām, tā jau ir viņa kompetence un atbildība. Vai tās tiek izmantotas vai ne, kādi lēmumi, balstoties uz tām, tiek vai netiek pieņemti utt. – tā vairs nav mūsu atbildība. Tāpēc par mūsu produkta pielietojamību būtu jāvaicā sektora biznesā strādājošajiem, valsts politikas veidotājiem vai nozares konsultantiem.

-          Tava atbilde liek secināt, ka sektorā, par kuru runājam, t. i., lauksaimniecībā, katrs darbojas pats par sevi – gan lauksaimnieki, gan valsts, gan zinātnieki; ka kaut kur stāv tāds liels grozs kā lielveikalā, kur vieni iemet jautājumus, otri iemet kaut kādas atbildes, bet trešie vienkārši nomaina pilno grozu atkal pret tukšu, un viss sākas no gala...

Jā, zināmā mērā mēs esam paši par sevi, jo neesam nedz politisku, nedz biznesa attīstības lēmumu pieņēmēji. Lēmumus attiecībā uz biznesu pieņem privātā biznesa īpašnieki – gan laukkopībā, gan lopkopībā, gan zemes apsaimniekošanā utt. Mēs tikai piedāvājam zināšanas, savu analītisko redzējumu, bet katrs atsevišķa biznesa īpašnieks tik un tā pieņem savu biznesa attīstības lēmumu, par kuru pats arī ir atbildīgs. No viena un tā paša zināšanu teikuma divi dažādi privātā biznesa īpašnieki ar atšķirīgām biznesa stratēģijām var pieņemt pat trīs dažādus lēmumus.

-          Dzīvē droši vien tā arī notiek...

Jā, domāju, notiek. Jebkura jauna zināšana prasa zināmu laiku un piepūli, kamēr tiek izmantota, un bieži vien pilnīgi atšķirīgi no tās radītāja sākotnēji iedomātā pielietojuma virziena. Īpaši, ja tas saistīts ar politisku lēmumu pieņemšanu. Šajā gadījumā process var būt pat vairāku gadu garumā – kamēr mana šodien izteiktā doma un zināšana nonāk līdz ieviešanai un kādai taustāmai atdevei. Lai gan privātajā sektorā strādājošie uz šo domu jau ir reaģējuši ātrāk. Tāpēc šī atgriezeniskā saikne dažkārt ir ļoti gara un dažreiz pat grūti uztverama un redzama. Jā, es ar savu produktu dzīvoju atsevišķu dzīvi un negribu pretendēt uz to, ka katram manam ieteikumam, secinājumam vai rezultātam būtu jābūt ieviestam kādā ražošanas vai politiskā dokumentā, turklāt vēl tajā pašā gadā vai mēnesī. Lai gan ir bijuši gadījumi, tiesa, ne bez skandāliem un citām mentālām sāpēm, jo, lai pierastu pie jaunām atziņām, vieniem vajadzīgs mazāks, bet citiem – ilgāks laiks.

-          Pētījums ir veikts, un jaunas zināšanas ir radītas – kā šā pētījuma rezultāti sasniedz adresātu?

Institūta pašreizējā stratēģija paredz, ka visiem pētījumu rezultātiem jābūt publiski pieejamiem, izmantojot vairākus kanālus – institūta mājas lapu, piedaloties semināros, izstādēs, publiskos lasījumos, kas kļūst aizvien populārāki, plašsaziņas līdzekļus utt.

-          Kas nosaka jūsu pētījumu objektus, virzienus, tēmas? Vai tiem ir kāds pasūtītājs?

Te jārunā par zinātnes politiku vai zinātnes darba portfeļa un stratēģijas veidošanu vispār. Normālā, loģiskā sabiedrībā un valstī ir trīs galvenie iniciējošie kanāli: pirmais - publiskais pasūtījums sabiedrības vārdā, ko parasti formulē tā vai cita ministrija kā izpildinstitūcija, un to nevajag uztvert tikai kā specifisku ministrijas pasūtījumu, bet gan drīzāk kā universalizētu nozares viedokli, kuru valsts vārdā pauž kāda ministrija vai cita publiska institūcija; otrs – privātais bizness, kas to dara nepastarpināti, pasūtot savus pētījumus, kas visbiežāk ir vai nu tehnoloģiskie, vai uz tirgu orientēti; trešais - pašu pētnieku piedāvātie pētījumi, jo profesionālam zinātniekam ir gan priekšrocības redzēt vairāk un tālāk, gan zināmā mērā arī pienākums šo redzējumu piedāvāt tālāk sabiedrības attīstībai. Taču - patīk mums tas vai ne – jebkurš pētījums kādam ir jāfinansē. Uzskatu, ka arī pētniecība ir bizness, un nav patīkami dzirdēt, ka zinātniekus uzskata tikai par budžeta naudas tērētājiem. Jā, budžets ir viens no finansējuma avotiem, bet principā pētniecība, kaut specifisks, taču būtībā ir tāds pats pakalpojumu bizness kā jebkurš cits. Arī mums ir jāspēj savienot veicamo darbību ar tās īstenošanai nepieciešamajiem resursiem.

Šobrīd plašsaziņas līdzekļos tiek kultivēta piezemētās pieticības filozofija - par to, ka ir slikti, ka kāds paceļas virs mums. Turklāt slikti ir nevis tas, ka kāds paliek apakšā vai uz vietas, bet tieši tas, ka kāds paceļas. Piemēram, tie, kuri pelna pāris simtu, tos, kuri nopelna tūkstoti, nereti gatavi saukt par noziedzniekiem. Turklāt noziegums ir pats fakts – kāds saņem vairāk nekā es. Kā tad tā? Nez vai viņš strādā vairāk par mani? Un tas nav jautājums tikai par zināšanām un zinātni, bet vispār sabiedrības filozofiskās uztveres jautājums attiecībā pret jebkuru privātā biznesa, iniciatīvas vai brīvās profesijas cilvēku. Ja tu tirgū spēj pārdot savu produktu, savas spējas vai zināšanas, tev nav jābūt pieticīgam.

Piemēram, lauksaimniecības prese. Tajā brīdi pa brīdim vēl atrodam žēlabas un vaimanas par mazajiem zemniekiem, kuri tiek izskausti utt. Neviens viņus neizskauž. Viņi paši sevi izskauž ar to, ka uzlikuši ierobežojumus savas attīstības filozofijai.

-          Varbūt viņi paši to neapzinās?

Muļķības! Viņi jau sen to ir apzinājušies, taču plašsaziņas līdzekļi viņu vietā raud, un viņi to izmanto, lai izraisītu žēlumu un izdiedelētu no tā kādu labumu.

-          Vai savā ziņā politika arī neveicina šādu situāciju? Galu galā reāli nozares stratēģija balstās uz konkrētu burkānu ES naudas izskatā tai vai citai nozarei, nodarbei vai tamlīdzīgi.

Nu ko nozīmē burkāns, un ko nozīmē pabalstīt to vai citu nozari, lielos vai mazos? Kas tie tādi vispār ir? Beidzot jārunā skaidra valoda – ja kāds ir nolēmis nodarboties ar biznesu, tas nozīmē, ka viņam pašam jāorganizē sava saimnieciskā darbība, jāpieņem stratēģiski lēmumi un jābarojas no savas saimnieciskās darbības un lēmumu rezultātiem. Viņa vietā lēmumus nepieņems ne valsts, ne politiķi, ne zinātnieki un nebūs arī par to atbildīgi.

-          Varbūt tieši te arī ir pretruna - starp lauksaimniecību kā privātbiznesu un kā tautsaimniecības nozari?

Es domāju, ka principā nekādas pretrunas nav. Un, ja kaut kur augšā kaut ko lemj saistībā ar lauksaimniecību, tad pamatā lemj tikai par darbības vidi. Lēmumus par to, kādu biznesu attīstīt, lielu vai mazu, tur vai citur, individuāli vai kopā ar kādu, pieņem konkrēti privāti cilvēki. Un tā ir viņu izvēle apzināties vai neapzināties to, kas ir ap viņiem, un pieņemt to labprātīgai izpildei, izvērtējot vai nu kā ierobežojošo, vai veicinošo faktoru. Neatradīsiet nevienu politisku dokumentu, kurā būtu teikts, ka pilsonim Bērziņam Aknīstes apriņķī jābūvē ferma 280 govīm un jānodarbojas ar piena lopkopību uz 630 hektāriem lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Tāpēc runas par to, ka valsts tur tā vai šitā, vai nekā, patiesībā ir spekulācijas. Dažkārt visnotaļ bezatbildīgas.

-          Iznāk, ka faktiski nekāda centralizēta lauksaimnieciskās ražošanas plānošana nav vajadzīga?

Ir jāplāno, tikai – kam? Mans viedoklis – tas jādara pašiem lauku uzņēmējiem, nevis kādam no augšas. Valsts nepieņem lēmumus attiecībā uz privāto biznesu. Valsts var vienīgi prognozēt – palīdzot uzņēmējiem vērtēt tirgus attīstības perspektīvas un vērtējot iespējamo politikas un tās pārmaiņu ietekmi.  

-          Un ja visi pēkšņi izlems audzēt tikai rapsi?

Lai audzē. Tas būs paša audzētāja lēmums, atbildība un risks. Šajā ekonomiskajā sistēmā valsts neatbildēja un arī neatbildēs par 3000 rapša audzētāju lēmumu tādā vai citādā apjomā audzēt rapsi. Tas būs privāts lēmums. Valsts no savas puses var vienīgi garantēt, ka kādā atrunātā laika periodā nemainīsies spēles noteikumi. Tas nozīmē, ka noteikumi, kurus sniedz valsts savā vidē, ir prognozējami un stabili lēmuma izpildes procesā. Nevar būt tā, ka sezonas sākumā valsts pasaka, ka maksās papildmaksājumu 500 latu par hektāru rapša sējumu, bet sezonas vidū izdomā, ka maksās tikai 50. Jo brīdī, kad uzņēmējs ir pieņēmis lēmumu un rapsi iesējis, spēle ir sākusies uz zināmiem noteikumiem, kurus spēles gaitā vairs nedrīkstētu mainīt. Par to gan valsts ir atbildīga. Respektīvi, ja, vadoties pēc minētā absurdā skaitļa – 500 latu par ha - , puse Latvijas apsēta ar rapsi, kuru pēc tam nav kur likt, bet valsts solīto ir pildījusi, tad valstij nav ko pārmest.

-          Tomēr, solot maksāt par konkrētu kultūru, valsts savā ziņā nosauc prioritāti un sekmē tā vai cita lēmuma pieņemšanu no audzētāju puses. Kurš gan audzēs kviešus, ja par rapsi maksā ievērojami vairāk?

Tā nav valsts problēma. Vienreiz par visām reizēm jāsaprot, ka biznesa lēmumus pirmkārt un galvenokārt nosaka tirgus, un tikai sekundāri – valsts politika. Savukārt tirgus balstās uz privātā uzņēmēja vēlmi nopelnīt. Ja Latvijas cilvēki negrib audzēt kviešus, jo nav valsts atbalsta – nav problēmu. Lai neaudzē. Mēs kviešu maizi tāpat dabūsim, jo Latvijas patērētājam vajadzīgas nožēlojamas 150 000 t kviešu, kuras mums var atvest divos – trijos kuģos. Strādā tikai tirgus, un tirgū nišas atrod uzņēmēji kā peļņas ieguves iespēju. Esam maza valsts ar ļoti mazu tirgu, līdz ar to pēc būtības esam pilnīgā bezriska zonā, jo nekad nebūs problēma pasaulē atrast, ko paēst diviem miljoniem cilvēku. Problēma būtu pusotram miljardam ķīniešu atrast iespēju paēst, ja viņi paši sevi pabarot nespētu. Tāpēc runas par to, ka kādam būtu jāplāno, cik daudz Latvijai vajadzēs piena, graudu, dārzeņu vai gaļas un līdz ar to, cik būtu jāaudzē kviešu, rapšu vai govju, ir novecojušas ideoloģijas muļķības. Ir tirgus aplēses, un katrs var rēķināt, kāds ir vietējais tirgus. Ja mēs visi kopā jau esam saražojuši vismaz divreiz vairāk, nekā vietējais tirgus prasa, parādās pavisam cita biznesa stratēģija. Tie, kas gudri, ja paši nespēj prognozēt tirgus procesus, pasūta mums tirgus pētījumus un prognozes un veiksmīgi tās izmanto, plānojot savu privāto biznesu. Bet tikai tie, kas ir gudri.

-          Vai lauku uzņēmēji, tavuprāt, labi orientējas tirgū notiekošajos procesos?

Cilvēki, tāpat kā visa sabiedrība, ir dažādi. Ir tādi, kas pieņem lēmumus, tikai balstoties uz dziļas analīzes pamata; ir cilvēki, kas pieņem lēmumus, balstoties uz pieredzi; ir arī cilvēki, kas pieņem lēmumus, balstoties tikai uz intuīciju jeb čujņiku. Ir tādi, kas saka: man zināšanas nav vajadzīgas, man ir 500 ha zemes un es kā sēju, tā sēšu. Tā ir viņa biznesa stratēģija, un tikai viņš pats par to ir atbildīgs. Valsts būtu atbildīga, ja teiktu: tev ir jādara tā. Bet neteiks. Vairs ne.

-          Kāda tad ir, piemēram, Zemkopības ministrijas loma šajā visnotaļ privātajā biznesā?

Ministrijas darbības stratēģijā viss ir pateikts. Mums tas var patikt vai nepatikt, varam tam piekrist vai iebilst, taču tāds ir ministrijas viedoklis. Principā tas ir stāsts par konkurētspējīgas vides radīšanu nozares attīstībai; par pārtikas nekaitīguma nodrošināšanu patērētājam; par vides saglabāšanu un aizsardzību sabiedrības interesēs. Šīs trīs pamatfunkcijas – zem lielākas vai mazākas kritikas devas, konsekventāk vai mazāk konsekventi – ministrija arī īstenojusi kopš 1993. gada septembra.

-          Varbūt ministrija uzņēmusies vairāk funkciju, nekā tai paredzēts, risinot dažādas sīkas nebūšanas? Piemēram, gudrojot, kā zemniekam kompensēt vaboļu, sausuma vai slapjuma radītus kaitējumus?

Savā ziņā tas arī pieder pie ekonomiskās darbības vides nodrošināšanas un konkurētspējīgu apstākļu radīšanas. Gan administratīvi, gan finansiāli lēmumi ir instrumenti. Ja sabiedrības spiediens un pieprasījums ir kompensēt knišļu uzbrukuma sekas, kas kļuvušas par masveida traģēdiju virknei cilvēku, tad ministrijai kā sabiedrības lēmumu izpildstruktūrai tas jāapmierina. Protams, ir kaut kādas elastības robežas, taču kopumā ministrijas strādā atbilstoši tam, ko sabiedrība sagaida.

-          Iestājoties ES, jēdziens sabiedrība, šķiet, kļuvis daudz plašāks...

Jā, bet tas nav zaudējis pamatstāstu, jo mums joprojām ir Latvijas Zemkopības ministrija, nevis Eiropas Savienības Zemkopības ministrijas Latvijas filiāle. Un tā ir būtiska atšķirība. Es arī nepiekrītu tiem sabiedrības publiskajiem apgalvojumiem, ka mēs tikai ieviešam ES politiku. Tā atkal ir demagoģiska spēle, kas principā robežojas ar politisku bezatbildību no šā viedokļa izteicēju puses. Jā, esam ES koptelpā; jā, mums ir pieejama virkne ES proponēto politisko instrumentu; jā, beidzot tas ir nodrošinājis mums strauju ienākumu pieaugumu lauksaimniecībā strādājošajiem; jā, varbūt šis pieaugums nav tik liels, kā esam gribējuši, un varbūt nekad nebūs tāds pats kā Bavārijā, Luksemburgā un citur, bet, no otras puses, lai mēs varētu strādāt kopējā Eiropas tirgū, tam visam līdzi nāk arī zināmas saistības.

-          Vai vari nosaukt trīs lielākos plusus un trīs lielākos mīnusus, ko mums devusi iestāšanās ES?

Faktiski man nav nekas sakāms par zaudējumiem, ja nu vienīgi esam zaudējuši tiesības nacionālajā parlamentā nobalsot par 25% subsīdiju no valsts iekšējā kopprodukta novirzīšanu lauksaimniecības nozares atbalstīšanai, skaidri apzinoties, ka tādu resursu – 25% apmērā – neatkarīgi strādājošā ekonomikā mums nekad nebūtu bijis. Šis tad, manā skatījumā, ir vienīgais zaudējums – tiesības piešķirt neesošus resursus. Lai gan daudzi pilsoņi Latvijā par to joprojām sapņo.

Ieguvumi. Šobrīd Latvijas lauksaimniecības potenciāls pārsniedz iekšējā tirgus pieprasījuma apjomu vismaz divas reizes tajās nozarēs, kuras principā Latvijā var pastāvēt. ES atvēra tirgu, kura pirms tam mums nebija – vienīgais reālais eksporta tirgus mums bija atsevišķos brīžos lielākā vai mazākā mērā politiski izdiņģētais tirgus Krievijā, kas parasti bija mūžīgo politisko satricinājumu pilns, un kvotētais Eiropas tirgus. Toties tagad mums pieejams viss Eiropas tirgus ar pusmiljardu iedzīvotāju.

Mums ir pieejamas visas ES tehnoloģijas, zinātnes un pētniecības sasniegumi.

Esam guvuši tādu atbalsta budžetu, kas Latvijas valsts ekonomikai fiziski nebūtu bijis pa spēkam. Protams, varam teikt, ka tas ir daudz par maz, ka tas ir negodīgi mazs utt., bet tas ir daudzkārt lielāks nekā Latvijas ekonomika, neatkarīgi strādājot, būtu varējusi nodrošināt. Katrā ziņā uzskats, ka atšķirīgie platības maksājumi ir ierobežojošais faktors sektora attīstībai, ir mīts, kuru nevēlos šoreiz pat komentēt – tā būtu atsevišķa saruna.

-          Kas ir galvenie Latvijas eksporta produkti?

Tas ir piens, gaļas produkti, hipotētiski - arī dārzeņi. Runājot par potenciālo eksporta produkciju. No esošās lauksaimniecības produkcijas eksportējam faktiski tikai piena produkciju. Pavisam nedaudz arī graudus, rapsi. Taču šajā ziņā eksporta bilance ir gandrīz identiska importam.

-          Vai nākotnē dārzeņus varētu saražot tik daudz, ka būtu ko eksportēt?

Viss atkarīgs no uzņēmēju filozofijas. Ja analizētu no piesardzības viedokļa, tad Latvijā vispār nav biznesa, ko būtu vērts attīstīt. Tāpēc ka katrā nozarē var atrast riska faktorus un jebkuru biznesa plānu var pierādīt kā nerealizējamu. Ja ir uzņēmēja pārliecība un spēja to īstenot, tad daudzi šķietami piesardzīgi un kritiski vērtēti biznesa projekti var īstenoties visnotaļ sekmīgi. Dārzeņu bizness varētu tikt pieskaitīts tieši pie šiem.

-          Bet augļi un ogas?

To man ir grūtāk prognozēt, jo šajā nozarē es mazāk saskatu personību ar filozofiju, kas būtu orientēta uz biznesu. Te pastāv vesels psiholoģisko faktoru kopums, kas neļauj līdz galam apzināt, apgūt un īstenot esošo potenciālu, nespējot līdz galam strukturēt savus lēmumus, racionāli tos izvērtēt un apvienot ar biznesa intuīciju un neatlaidību to īstenošanā. Taču, runājot par augļu un ogu biznesu, es nekādā gadījumā negribu to izcelt citu nozaru vidū. Līdzīgas problēmas ir arī citās nozarēs un nišās. Tirdzniecības tīklos veiksmīgi ir ienākusi dārzeņu produkcija, taču komerciālos apjomos nav ienākusi augļu un ogu produkcija. Tas liek izdarīt iepriekš minētos secinājumus.

-          Kāpēc dārzeņu audzētājiem tas ir izdevies, bet augļaudzētājiem nav?

-          Tāpēc ka starp dārzeņu audzētājiem ir biznesa līderi. Progresīvi un ļoti konkrēti. Viņi nav līderi tikai vārdos, bet reālos biznesa darbos. Turklāt nevis viens vai divi, bet vairāki. Viņi jau ir tajā stadijā, ka ir spējīgi sev līdzi celt visu nozari.

-          Uz citu lauksaimniecības nozaru fona dārzeņkopība šķiet pavisam neliela nozare...

Šķiet. Tajā pašā laikā dārzeņu audzētāju nav maz. To nav tūkstoši, bet kurā nozarē tad ir? Mums ir tūkstošiem dažādu audzētāju, bet nopietnu, uz biznesu orientētu cilvēku un saimniecību ir pavisam maz. Mums ir pāris desmit tūkstoš saimniecību, kas audzē govis, bet, ja paraudzītos, cik no tām strādā kā piena nozares biznesa uzņēmumi, redzētu, ka to nebūt nav daudz vairāk kā dārzeņu audzētāju.

-          Vai tāda nozare kā dārzkopība Latvijā vispār var sekmīgi attīstīties bez audzētāju apvienošanās ražotāju grupās vai kooperatīvos?

Es uzskatu, ka nevar; citi, iespējams, domā, ka var. Viedokļi mēdz atšķirties. Latviešiem ar kooperēšanos vienmēr bijušas mentālas problēmas, taču biznesa likumsakarības ir universālas neatkarīgi ne no kā. Mums tās var patikt vai nepatikt, varam tās ignorēt un mēģināt apiet, taču reālā dzīve tāpat parāda, kas ir kas.

Igaunijas Valsts kontrole esot izteikusi prognozi, ka, samazinoties ES maksājumiem, līdz pat divām trešdaļām igauņu zemnieku saimniecību varētu bankrotēt. Vai Latvijai varētu draudēt līdzīgas sekas?

Es šādus paziņojumus uzskatu par spekulācijām. Tā ir kārtējā no konteksta izrautā plašsaziņas līdzekļu informācija, kas nav saistīta ar tirgus attīstības tendencēm un prognozēm. Vide visu laiku mainās, arī tirgus un ienākumu struktūra un tās veidojošie faktori. Agrāk vairāk varēja paļauties uz valsts atbalstu, bet tagad jāpaļaujas uz tirgus vērtējumiem, prognozēm; ražošanu jāspēj vairāk pielāgot mainīgajai ekonomiskajai videi – jāmaina tehnoloģijas, organizācija, struktūras, iziešana tirgū utt. Ja uzņēmējs tam nav gatavs, viņa biznesam var būt nepatīkamas sekas. Tas ir jebkurā nozarē. Tāpēc tādas apokaliptiskas prognozes par masveida bankrotiem es tālāk negribētu izplatīt. Jo cilvēks ir gudrāks, jo vairāk viņš spēj aptvert un izdarīt secinājumus - gan no tā, kas notiek paša saimniecībā, gan kaimiņu pagastā, gan valstī kopumā, gan aiz tās robežām un pasaulē vispār. Jau teicu, ka ir tirgus un ir politikas veidoti apstākļi, izejot no kuriem katrs pieņem savu individuālo lēmumu attiecībā uz savu privāto biznesu. Viss. Labam biznesmenim jāmāk uzzīmēt likumsakarību ķēdi, kā siseņu uzbrukums sējumiem Argentīnā varētu atsaukties uz ekonomisko situāciju Latvijā un kādi apstākļi to varētu veicināt.

-          Droši vien arī zinātnieku pētījumi pirmajā brīdī var šķist neatbilstoši situācijai, un jāpaiet varbūt pat vairākiem gadiem, līdz tie gūst apliecinājumu dzīvē.

Tieši tā. Diemžēl nav pētījumu par to, kā cilvēki reaģējuši uz to vai citu pētījumu, kādus lēmumus pieņēmuši, secinājumus izdarījuši un vai vispār tos jebkā ir izmantojuši.

-          Jautājums – cik daudz ir tādu, kas šos pētījumus prot lasīt. Jau noskaidrojām – cik cilvēku, tik arī viedokļu.

Arī. Lasīt prot visi, bet ne visi māk izlasīt...

-          Nobeigumā – kādu ierosmi pozitīvai biznesa attīstībai...

Dzīve pieder tiem, kas orientēti nākotnei. Bet nākotni mēs veidojam paši!