Intervijas

Lauksaimniecība kā bizness

Nezinu, vai šis kā intervija gatavotais raksts žurnālā Saimnieks.lv ir publicēts. Tomēr vismaz kādam kādreiz kaut kas no tā var pat būt derīgs vai interesants.

Ar Starptautiskā Valūtas fonda aizdevumu joprojām saistās pamatīga sabiedrības neizpratne. Kas tā ir par naudu, kam tā domāta, kur viņu likt, kāpēc viņu pie kāda lodziņa jau nedala? Kur īsti ir patiesība? Par to - Finanšu ministra padomnieks Andris Miglavs sarunā ar Saimnieks LV.

Es zinu, ka lielam vairumam cilvēku ir diezgan pretrunīga attieksme pret šo jautājumu. Vieni saka – kā tas var būt, ka šo naudu dos kādiem izredzētajiem, citi uztraucas, ko to vēl joprojām neizdod kredītos iedzīvotājiem un uzņēmumiem, kuri bankās vairs vēlamos kredīta resursus nevar iegūt. kā spēsim to atmaksāt? Taisnība nav ne vieniem, ne otriem. Tādēļ varu vien atkārtot vēl un vēl - tas ir starptautisks finanšu resursu aizdevums mūsu ekonomikas un finanšu sistēmas stabilizācijai, mūsu valsts saistību izpildes nodrošināšanai. Bet mūsu iekšējās problēmas un pretrunas mums ir jāatrisina pašiem, tai skaitā arī jāattīsta un jāīsteno ekonomikas stimulēšanas programmas, kurām līdzekļi jau ir paredzēti valsts budžetā. Aizdevums vienkārši ļauj finansēt visas paredzētās finanšu budžeta programmas pilnā apmērā.

Šī nauda paredzēta, lai nosegtu budžeta izmaksas, lai garantētu valsts saistību izpildi, lai starptautiski akceptētu mūsu valsts izsniegtos galvojumus. Sabiedrībā pastāv kļūdains viedoklis, ka Latvijai ir pārskaitīta nauda un mūsu pienākums ir šo naudu tūlīt nepastarpināti pārskaitīt uzņēmumiem. Taisnība, uzņēmumiem naudas trūkst, jo sasaluši tirgi un arī tirgus cenas būtiski samazinājušās. Tas ir – nenotiek darījumi, bet, ja tie notiek, cenas ir par pārdesmit procentiem zemākas nekā 2007. gadā. Tas nozīmē, ka normālie kreditēšanas projekti – kredītlīnijas darījumiem, kredīti uzņēmumu projektu attīstībai – zaudēja uzticamību banku acīs. Un te mums visiem skaidri jāatceras - bankām savas naudas ir ļoti maz - astoņi līdz desmit procenti no kopējā aktīvu apjoma, un praktiski tās strādā ar tām aizdotu naudu. Banku pienākums pret noguldītājiem ir nodrošināt šīs viņu naudas saglabāšanu. Vērtējot banku darbību no aizdevēju viedokļa, jāsaprot, ka tās nevar dot kredītus līdzšinējā apjomā ar līdzšinējiem nosacījumiem klientam, kura precei tirgus cenas ir būtiski samazinājušās, bet izmaksas palikušas līdzšinējās. Atvērtām acīm skatoties uz šo situāciju, mums saprotamāka kļūst banku piesardzība. Tāpēc arī valsts cenšas palīdzēt šīm abām biznesa grupām – kredīta ņēmējiem un bankām – attīstot garantiju sistēmu un veidojot īpašas biznesa attīstības kreditēšanas atbalsta programmas.

Dažkārt izskan apgalvojums, ka finansiāla palīdzība vairāk būtu vajadzīga mazajiem zemniekiem, jo lielie tikšot galā pašu spēkiem..

Es kategoriski esmu pret šādu mākslīgu un politisku dalījumu. Nav mazo un lielo lauksaimnieku! Jautājums ir par ko citu - par saimniecības īpašnieku un vadītāju attieksmi pret savu darbību.

Daudziem saimniekiem lauksaimniecība ir naudas pelnīšanas galvenais avots, viņiem lauksaimniecība ir bizness, kam jāienes nauda. Un no saimniecības ražošanas apjoma ir atkarīgs nopelnāmās naudas apjoms un arī investīciju apjoms. Tomēr, jebkurā gadījumā viņiem lauksaimniecība ir uz tirgu orientēta biznesa nozare.

Citiem lauksaimnieciska darbība ir blakus nodarbes līmenī, proti, man ir zeme un laiks un es veidoju apkārtējo vidi jeb ainavu pēc savas pārliecības, vai arī piepelnu kādu papildus naudiņu – pensijai, darbalgai. Un, kā ne vienu reizi vien esam par to runājuši–vēl ir arī pavisam cita, kaut saistīta - parādība - lauku apdzīvotība, kuras ekonomiskajā nodrošināšanā sava loma ir lauksaimniecībai kā zemes kopējai un šajā nozarē strādājošo ienākumu avotam.

Un, tā kā tās ir trīs dažādas parādības, tās risināmas ar specifiskām instrumentu grupām.

Mans strikts viedoklis – šo instrumentu jaukšana un mērķu neizpratne noved pie haosa lauksaimniecībā un lauku attīstībā. Lauksaimniecība kā ražošanas nozare vērtējama atbilstoši biznesa attīstības likumsakarībām. Un atbalsts lauksaimniecībai jāvērtē tieši no šāda viedokļa. Viss pārējais ir sociālās, vides attīstības un lauku ekonomikas diversifikācijas programmas.

Jūs vienmēr esat deklarējis viedokli, ka Latvijā ar lauksaimniecību nodarbojas pārāk liels cilvēku skaits. Vai turaties pie šīs pārliecības arī šobrīd?

Jā, jau ļoti sen – kādus gadus 13-  esmu teicis un varu atkārtot vēl, ka no ekonomikas viedokļa lauksaimniecības produkcijas ražošanā Latvijā pastāv pārapdzīvotība. Turklāt tam zemes apjomam, kas Latvijā reāli tiek apsaimniekots, šī un vēl lielāka produkcijas apjoma saražošanai būtu nepieciešams četras reizes mazāks cilvēku skaits kā pašlaik. Tas nozīmē, ka trīs no četriem lauksaimniecības produkcijas ražošanā nodarbinātajiem pēc būtības ir slēptie bezdarbnieki. Tā ir absolūtā realitāte, kuru agrāk vai vēlāk sabiedrībai un politiķiem kā lēmumu pieņēmējiem būtu vērts apzināties un pieņemt.

Es domāju, ka to saimniecību īpašnieki, kas savās saimniecībās sasnieguši nosacīto produktivitātes līmeni 50-60 ha zemes uz vienu strādājošo lopkopības nozarē, manam viedoklim pievienosies.

Nesenā sarunā kāds Nīderlandes zemnieks stāstīja, ka pie viņiem 80 govis apkopjot tikai viens cilvēks un tas pats sagaidot arī mūs. 

Tā ir realitāte, par kuru es un mani kolēģi runājam jau ne pirmo gadu. Publiski  lielā auditorijā to pateicu jau vismaz 1997. gadā, un uz tā laika šīs tēmas pētījuma būtībā balstījās toreiz izstrādātā lauksaimniecības atbalsta programma. Tajā tika uzsvērtas trīs dominantes - investīciju atbalsts tehnoloģiju modernizācijai, augsnes auglības uzlabošana un lauksaimniecībā strādājošo izglītošana. Manā uzskatu kopumā nekas šai ziņā nav mainījies.

Ja tik radikāli samazināsies laukos strādājošo skaits, kas notiks ar zemi un mežiem - vai tie tiks aizlaisti atmatā?

Nedomāju, ka jānotiek kaut kam sliktam. Jau teicu, ka ar šo nodarbināto skaitu pilnībā pietiktu pašreizējās lauksaimniecības zemes platības turpmākai apsaimniekošanai. Šī zeme bija, ir un paliks lauksaimniecības apritē esošas platības. Tie ir apmēram 1, 2- 1, 5 miljoni hektāru. Tā būs integrēta sakārtotā lauku vidē un ceļu tīklā, ar iekoptu ainavu bez lūžņiem, drupām un nezāļu plantācijām.

Savukārt mežu bagātības tiek apgūtas un mežu politika ar vairāk vai mazāk lieliem uzlabojumiem pamatvilcienos ir pareizi orientēta uz mežu saglabāšanu un mežu vērtības palielināšanu. Un vienlaikus - ar industriāli būtiski izmantojamu resursu apjomu palielināšanu.

CITĀTAM 

Tam zemes apjomam, kas Latvijā reāli tiek apsaimniekots, nepieciešams četras reizes mazāks uz tās strādājošo cilvēku skaits kā pašlaik.