Intervijas

Nesteidzīga saruna ar Aigu Pelāni par Latvijas konkurētspēju un tās nākotni

-          Vai Latvija ir konkurētspējīga?

-          Pirms pieciem gadiem es būtu kategoriski atbildējis: „jā, noteikti”. Pirms gada es būtu teicis: „iespējams”, šodien es saku: „nezinu”.  

-          Kāpēc?

-          Tas ir garāks stāsts. Teorētiski, ja runājam par faktoru cenām, tas ir- enerģija, darbaspēka, zemes resursu, kas ir nepieciešami jebkura biznesa attīstībai – Latvijā tās joprojām ir lētākas nekā apkārtējā telpā esošajiem nosacītajiem ekonomiskajiem konkurentiem. No šī viedokļa raugoties, varētu teikt, ka Latvijas ekonomiskā telpa kā telpa ir konkurētspējīga.

Vai Latvija ir konkurētspējīga, kas nozīmē ne tikai telpa, bet arī tās izmantošanas prasmi un spēju, nezinu, neesmu pētījis. Man nav bijusi iespēja un īstenībā arī nav bijusi speciāla interese to darīt. Taču - vai Latvija ir konkurētspējīga, vai tā spēj šīs savas telpas sniegtās teorētiskās priekšrocības izmantot, man ir aizdomas - ka nē. 

-          Kāpēc tādas aizdomas?

-          Tāpēc, ka faktoru cenas ir zemākas, bet faktoru izmaksas nav zemākas kā konkurentvalstīs. Ir pat industrijas, kur tās ir augstākas. Proti, mēs lētākus faktorus patērējam vairāk vienas rezultāta vienības sasniegšanai. 

-          Tātad – runa ir par produktivitāti?

-          Arī, bet vairāk – par efektivitāti. Un arī tā ir konkurētspēja. Ja runājam par ekonomikas konkurētspēju, tad tas ir divu lietu kopums – no vienas puses faktoru cenas un no otras puses - ir faktoru patēriņš jeb prasme un spējas tos patērēt.

Ja ņemam jebkuru nozari Latvijā, tad es nevienā nozarē neredzu objektīvu pamatu iegūt tik sliktus ekonomiskās darbības rezultātus, kādi tie ir.

-          Kas šajā gadījumā notiek ar Latvijas ekonomiku?

-          Jautājums ir par cilvēku - par biznesa vadītāju, speciālistu spēju izveidot efektīvas strādājošas sistēmas. Turklāt neatkarīgi no tā vai privātajā sektorā, vai publiskajā sektorā. 

-          Vai cilvēks ir vienīgais Latvijas resurss, ar ko varam konkurēt?

-          Jā.

-          Vai tas arī nozīmē, ka šis resurss ir ļoti nekonkurētspējīgs?

-          Jā. Ja mēs raugāmies uz darbinieku un strādnieku līmeni – tad varbūt tā situācija nav tik slikta. Taču, ja skatāmies uz biznesa augstāko vadību, tad atklājas, ka Latvijā ir ļoti ierobežoti biznesa augstākās vadības nacionālo kadru apjoms. Ir otrā, trešā līmeņa cilvēki ir, bet ne pirmā. Turklāt tas nav tikai biznesā, tas ir arī valsts pārvaldē, ko redzam.

-          Vai problēma ir izglītības sistēmā?

-          Arī. 

-          Kuras ir tās nozares Latvijā, kas var attīstīties, izejot no ģeogrāfiskās atrašanās vietas un pieejamajiem dabas resursiem?

-          Būtībā tranzītbizness, kas ir ļoti politizēts. Patīk mums to atzīt vai nepatīk, jo praktiski visus dominējošos transporta tarifus tieši vai pastarpināti ietekmē politiski lēmumi. Tad varu minēt - mežu nozare, jo mums ir teritorija ar gandrīz lielāko, ja neskaitām Somiju, Zviedriju un Krieviju, meža teritoriju īpatsvaru no kopējās valsts platības. Lai cik tas nebūtu dīvaini – varu nosaukt arī lauksaimniecību, jo ir pietiekami daudz pieejamu dabas resursu, bez dramatiskām dabas apstākļu krīzēm. Vairāk arī nav. 

-          Kāds ir tā saucamais zināšanietilpīgas ekonomikas attīstības potenciāls, piemēram, farmācijas nozares?

-          Teorētiski tas ir tas, uz ko vajadzētu iet. Taču, ja paskatāmies indikatorus, kas raksturo zinātnes potenciāla līmeni - zinātnieku skaitu, viņu vecuma struktūru zinātņu ietilpīgās nozarēs, principā kļūst skaidrs, kādēļ visas šīs nozares būtībā atrodas katastrofas priekšā. Pētniecībā, zinātnē aktīvi strādājošo cilvēku vecuma struktūra ir daudz par daudz uz pensiju tendēta. Salīdzinoši, ja mēs runājam par atsevišķiem strādājošiem uzņēmumiem, var pieņemt, ka viņi ar intelektuālo potenciālu šobrīd ir nodrošināti, bet vai ir pamats plašākai izaugsmei, vērtējot no šodienas sabiedrības vispārējās izglītības un zināšanu pieejamības līmeņa, es teiktu - nav.

-          Vai Latvijā ir pietiekami daudz kaut vai finanšu resursi, lai zinātņietilpīgās nozarēs ieguldītu pietiekami daudz?

-          Jautājums tad ir atkal – kur ieguldītu un kas ir pietiekami daudz? Lai ieguldītu cilvēku izglītībā vai, lai ieguldītu tās vai citas biznesa nozares vai sistēmas attīstībā? Tas lielais izaicinājums ir saglabāt sasaisti starp izglītības un zinātnes darbībām un to rezultātus patērējošajām industrijām. Būtībā tas ir tāds iteratīvs process – katra puse pavelkas līdzi otrai pusei, brīžiem viena otru apsteidzot. Un svarīgākā šeit tomēr ir tieši industrijas vadītāju un īpašnieku stratēģiskā spēja savus uzņēmumus attīstīt un formēt pasūtījumu zināšanu radīšanas klasterim. 

-          Vai valstij vajag definēt noteiktas nozares, kas tai ir papildus jāmēģina attīstīt? Ir eksperti saka, ka vajag, bet tai pašā laikā ir arī tādi, kuri saka, ka tirgus visu noliks pa vietām un viss ir atkarīgs no uzņēmējiem pašiem – ja kas attīstās, tad tas arī jāatbalsta.

-          Es domāju, ka taisnība ir abiem. Ir taisnība tiem, kas saka, ka vajadzētu definēt un zināmā mērā virzīt un koncentrēt noteiktu cilvēku resursu attīstību šajā virzienā. Ja ņemam Somiju ar tās piemēru – Nokiu­ – tai apakšā ir vesela izglītības sistēma, kas ir virzīta uz to, lai sagatavotu cilvēku resursus darbam Nokiā.

Latvijas valstī pagātnē bija ļoti spēcīga augstākā speciālā izglītība radioelektronikā, ļoti spēcīga speciālā izglītība ķīmijā. Abās augstskolās bija pa ķīmijas fakultātei, abās universitātēs bija spēcīga fizika, radioelektronika u.tml. Bija šīs divas industrijas, ļoti spēcīga ķīmiskā industrija Olainē, Daugavpilī, kaut kādā mērā arī Valmierā, Rīgā... Bija ļoti spēcīga radioelektronika, milzīgi aizsardzības uzņēmumi.

Te ir vajadzīgs klasteris, kas ietver sevī gan biznesu, kurā šie cilvēki strādā, gan cilvēku attīstības sistēmu. Bizness rodas tur, kur ir resursi, bet no otras puses, resursi attīstās virzienā, kurā ir bizness.

Taču, ja mēs ņemam teorētiski objektīvo nozaru sarakstu, kurām ir potenciāls attīstīties Latvijā, tad mēs iegūstam tikai tās, kuras jau minēju – tranzīts, kokrūpniecība un lauksaimniecība. Es nedomāju, ka būtu viegli argumentēt vēl kādu citu nozari, par kuru Latvijā politiski varētu nolemt: lūk - šī ir tā priekšrocība, un visa sabiedrība, vairāk vai mazāk, varētu vienisprātis nonākt pie viedokļa: šī ir tā joma, kurā attīstīties. Jo mūsu priekšrocības ir: lielas teritorijas uz vienu cilvēku, tātad ir mežs un arī lauksaimniecības zemes, un mēs atrodas kaut kādā teorētiskā tranzītceļu krustojumā vai vismaz uz kāda no iespējamiem tranzītceļiem. Tas patiesībā arī ir viss. Mums arī vairāk nekā cita nav. Jāsaprot, tas, kas ir pluss šīm nozarēm, proti, salīdzinoši lielas teritorijas, ir mīnuss citām nozarēm. Liela teritorija „nes līdzi” lielas infrastruktūras izmaksas uz vienu valsts iedzīvotāju. Tāpēc principā paliek jautājums par konkrētām biznesa nozarēm. Tu nosauci vēl vienu nozari – farmāciju. Jā, bet kāpēc, lai tā būtu prioritāte?

-          Piemēram, tāpēc, ka tur ir divi uzņēmumi, kas labi strādā....

-          Labi – arguments, ka tur ir divi uzņēmumi, iespējams ļauj arī teikt, ka farmācija ir atbalstāma. Taču farmācija viena pati par sevi nepacels Latvijas ekonomiku. Varbūt ir vērts šajā virzienā virzīt ķīmiju, bet, ja paņemam šīs nozares iespējamo pieprasījumu pēc ķīmiķiem, bioķīmiķiem, mediķiem, tad parādīsies, ka cilvēku skaits, kurus tas interesētu, nepārsniedz kādus trīs līdz piecus simtus. Tas arī ir viss. 

-          Varbūt ar to arī pietiek? Darba devējiem arī šobrīd visvairāk ir nepieciešami pārdevēji un celtnieki. Vai tas neliecina, ka mums nemaz nav vajadzīgi ķīmiķi?

-          Tas vienmēr normāli tā ir bijis. Ir nosacīti servisa nozares tautsaimniecībā un ir nosacīti „velkošās” nozares. Servisa nozares dzīvo tikmēr, kamēr ir klienti, patērētāji, kas tās finansē. Pie šīm nozarēm pieder tā pati būvniecība, kura sniedz pakalpojumus valsts teritorijā, tā pati tirdzniecība, kas principā neienes jaunu pievienoto vērtību, jo mazumtirdzniecības pakalpojumus praktiski nevar eksportēt, pie tām pieder veselības aizsardzība, izglītība, komunikācijas.

-          Vai veselības aizsardzības pakalpojumus nevar eksportēt?

-          Visu var eksportēt, pie nosacījuma, ja to dara citās teritorijās. Teorētiski ir iespējams sniegt izglītības pakalpojumus, veselības pakalpojumus. Jā, to var darīt. Taču tad tā vairs nav veselības aizsardzība, bet jau cita veida bizness - medicīnas pakalpojums. It kā sīkas terminoloģijas atšķirības, bet tā ir būtiska atšķirīga. Ja runā par infrastruktūras nozari, tad var minēt tos pašus ierobežojumus, ko teicu attiecībā uz būvniecību, ja netiek sniegti pakalpojumi ārpusē, tad tā ir servisa nozare esošajai apdzīvotai vietai, esošajai ekonomikai. Šīs nozares būs tik lielas un tik spēcīgas, cik esošā ekonomika būs maksātspējīga un pietiekoša.

Savukārt ir tautsaimniecības dzinējnozares, kuras patiesībā arī nosaka -  vai un cik šīs teritorijas ekonomika būs maksātspējīga un pieprasīta. Tās ir nozares, kas jau starptautiskā kontekstā spēj piedāvāt savu produktu. Patīk mums vai nepatīk, bet pirmkārt un galvenokārt tā ir rūpniecība. Arī lauksaimniecība ir skatāma tikai agrorūpnieciskā kontekstā kā daļa no rūpnieciskā resursu radīšanas. Tas pats īstenībā attiecas arī uz mežu nozari. Tāpat – tie ir dažāda veida pakalpojumi - informācijas, finanšu starpniecības, medicīnas, izglītības, varbūt arī būvniecības, tie var būt arī dažāda veida transporta pakalpojumi.

Ja paņemam jebkuru no šīm pakalpojuma nozarēm, tad es gribētu teikt, ka lielos vilcienos nav būtiskas atšķirības ne starp vienu no tām. Kurai no šīm nozarēm būtu atdodama nosacītā ilgtermiņa prioritāte? Ja runa ir par būvniecības pakalpojumiem, ir vajadzīgi kvalificēti, bet salīdzinoši lēti darbinieki. Atkal tas ir jautājums par faktoru cenām un faktoru izmantošanu. Ja runājam par medicīnas pakalpojumiem, tas pats – nepieciešama salīdzinoši lēta lokālā infrastruktūra. Tad šādā gadījumā varam runāt par medicīnas tūrismu. Ja runājam par visiem citiem, tad grozi kā gribi, visur atgriezīsies jautājums pie viena galvenā punkta - pie faktoru izmaksām. Gribu uzsvērt - nevis faktoru cenām, bet gan pie faktoru izmaksām, kas veidojas no divu rādītāju summārā efekta, proti, faktoru cenas un faktoru patēriņš produktu vienības radīšanai. Turklāt faktoru patēriņš produktu vienības radīšanai lielos vilcienos ir atkarīgs tikai un vienīgi no šī biznesa vadītāja spējas un prasmes šos faktorus racionāli un efektīvi izmantot, savienot vienotā produktu vai pakalpojumu ražošanas procesā. Tāpēc politiskam lēmumam – kuras nozares atbalstām  un kuras nē - es neredzu pamata. 

-          Ir eksperti, kuri uzskata – ja valsts nosauc kādas prioritārās nozares, tas ir signāls uzņēmējiem, ka potenciālā peļņa samazinās. Lai arī valsts uzņemas daļēji izdevumus, piemēram, cilvēku apmācību, uzņēmēju interese turpināt investēt šajās nozares nebūs vairs tik liela. Kā uzskati tu?

-          Negribu piekrist tam, ka tas ietekmētu peļņas daļu. Jo galu galā mēs nevienā nozarē pasaulē neesam cenas devēji, Latvija visur ir cenas „ņēmēja”. Mēs nevienā nozarē neesam tik spēcīgi un nevaram būt tik spēcīgi, lai varētu diktēt un noteikt cenas pasaules tirgū, varam tikai reaģēt uz tām. Līdz ar to uzņēmēja peļņas daļu nosaka tikai un vienīgi, prasme un spēja efektīvi savienot un izmantot resursus, lai novērstu neproduktīvās izmaksas, kā arī nevajadzīgus riskus un to iekļaušanu biznesa attiecībās.

Piemēram, ja paskatāmies uz tranzīta koridoru – šajā biznesā ir iesaistītas trīs dažādas pamatnozares - autotransports, dzelzceļš un jūras satiksme. Protams, neskaitot vēl citas nozares – infrastruktūras pakalpojumi, enerģētiska u.t.t.  Ja mēs šo tranzīta koridoru uzskatām par vienu konglomerātu, kas tiek veidots kā vienots pakalpojumu sniedzējs, tad attiecībām starp šīm trim pamatnozarēm ir jābūt skaidrām un tām jāizpaužas kā šī kopējā kompleksa pakalpojuma cenai. Turklāt, līdz ar to tiek samazināti riski, jo tie tiek mazināti šī kompleksa ietvaros. Savukārt ja šīs pamatnozares darbojas katra atsevišķi, tad katrai ir savi riski un to vadība tiek pārnesta jau uz starpnozaru attiecībām. Tas nozīmē, ka katra no šīm pamatnozarēm arī noteikts savu cenu, jau ar “iecenotiem” biznesa riskiem.  

-          Vai šajā gadījumā šī cena tad ir augstāka?

-          Tas nozīmē, ka cena uzreiz tiek uzlikta attiecīgi lielāka nekā tā varētu būt. Varbūt, ka tā kļūs par peļņu īstermiņā, bet ilgtermiņā tā kļūs nekonkurētspējīga ar to cenu, ko piedāvās lielākas sistēmas. Tāpēc, ja skatāmies uz lielajām globālajām pasaules loģistikas kompānijām, var redzēt, ka tie ir „tīkli”, kas sniedz šo pakalpojumu kompleksu un tas sevī ietver gan avio, gan jūras, gan dzelzceļa, gan autotransportu. Līdz ar to tiek piedāvāta izdevīga cena un tas tiek darīts, lai spētu samazināt arī risku starpbiznesa norēķinos. 

-          Latvijā klasteri tikai sāk veidoties, taču tas notiek salīdzinoši vāji. Vai viena no problēmām nav saistīta ar to, ka uzņēmēji joprojām domā par to kā konkurēt un nevis sadarboties?

-          Jā, precīzi. Tas ir jautājums par cilvēkiem vai uzņēmēju prasmi savienot un izmantot resursus.

-          Vai tur nav arī kādas psiholoģiskās problēmas?

-          Domāju, ka ir. Arī psiholoģiskās problēmas. Es vēl pieņemu, ka tam ir arī vēl blakus apstākļi, ka ekonomika vēl nav pietiekami „balta”, jo jebkuras šādas sistēmas darbināšana un darbošanās nozīmē to, ka šī biznesa īpašniekiem ir līdzīga izpratne par kapitālu, tā atmaksāšanos un vērtību u.t.t. Savukārt, ja veidojas sistēma, kurā piedalās vairāki partneri, tad tai ir jābūt pietiekami caurspīdīgai, lai dalībnieki tai ticētu. Ja šajā sistēmā parādās kāds „pelēkais” apgrozījums, kas ir pieļaujams, iespējams, viena biznesa ietvaros, tad vairāku dalībnieku sistēmā tas nav pieļaujams, jo tas rada neuzticību partneru vidū. Līdz ar to tas ir jautājums par biznesa filozofiju un biznesa adaptēšanos  legālajai, „baltajai” formai.

-          Ja paturpinām par uzņēmumu sadarbības iespējām un, ja padomājām par iespējām, ko varētu sniegt mūsu kaimiņvalstis... Varbūt mums ir iespēja kopā ar somu uzņēmējiem veidot vienu klasteri telekomunikāciju vai arī mežsaimniecības jomā un tā palielināt reģiona konkurētspēju?

-          Tas ir īpašnieku jautājums, kas ir saistīts ar attieksmi pret kapitālu un biznesa stratēģiju. Viņi ir spēcīgāki.

Es neredzu īsti Latvijā tos efektīvos piemērus, kas liecinātu, ka mēs ļoti labi mākam pārvaldīt savus uzņēmumus. Nevienā citā nozarē, izņemot industriālo kokapstrādi, mēs neesam tik lieli, lai nostātos blakus somiem, zviedriem, pat lietuviešiem. Iesākumā ir jāizveidojas spēcīgam biznesam šeit pat, Latvijā, lai vispār varētu runāt par kādu savienošanos ar kaut kādām sistēmām ārpusē. Ir jābūt vismaz vienlīdz efektīvai sistēmai.

-          Kuras ir potenciālās biznesa nozares Latvijā, kur tomēr varētu kas jauns veidoties?

-          Visur. Bet es nezinu, kur atradīsies cilvēki, kas ar savu pārliecību un savu biznesa ideju spēs pārliecināt investorus vai kreditorus šo biznesu palīdzēt izveidot. Kaut vai jau pieminētajā medicīnas pakalpojumu nozarē. No vienas puses, tas ir iespējams, taču no otras - šobrīd var būt ar to lielas problēmas, jo īstenībā valstī pietrūkst ārstu. Salīdzinot ar citām valstīm, mums ir mazs ārstu skaits, nav arī brīvo medicīniskā personāla resursu, kas ļautu medicīnas pakalpojumus eksportēt medicīnas tūrisma formātā. Mēs varam runāt par būvniecību, bet tad ir jābūt pilnīgi citai pieejai pie rūpniecības tehnoloģijām, kas ļauj kardināli samazināt darbinieku skaitu, jo darbaspēka izmaksas būs augstas. Tā var būt koksnes industrija. Tā varētu varbūt būt vistuvāk patiesībai no pašreizējās tautsaimniecības struktūras.

Teorētiski tā var būt vairāk vai mazāk jebkura industrija, jebkura rūpniecība, taču pie nosacījuma, ja šī rūpniecība atrod veidu, kā efektīvi izveidot efektīvu ražošanas sistēmu. Taču rūpniecībā ir zināmas problēmas. Faktiski ir divu veidu rūpniecības – pirmā, kas ražo preces ar saviem zīmoliem, vai, otrā, - kas ražo preces citiem pasūtītājiem ar viņu zīmoliem. Pirmajā gadījumā tā ir ārkārtīgi atkarīga no savas vietas, savas nišas tirgū.  jau ar kādu viņa ir atpazīstama, otrajā gadījumā tā ir ne mazāk atkarīga no šī pasūtītāja. Tas atkal uzliek uzdevumu kļūt par ārkārtīgi efektīvu ražošanas sistēmu. Te mēs pašlaik nevaram konkurēt ar ķīniešiem. 

-          Vai tas nozīme, ka Latvijai vajadzētu specializēties uz nišas produktu ražošanu?

-           Reālistiski vērtējot Latvijas nodarbināto cilvēku resursu apjomu, kļūst skaidrs, ka būtībā, ja runājam par „dzinēj-nozarēm”, tad tie ir maksimumā 250 - 300 tūkstoši cilvēku. Līdz ar to, pragmatiski domājot, rūpniecībā varam runāt tikai par nišu nozarēm, tad vēl daļēji par efektīvu komunikāciju un loģistikas sistēmu izveidi. Arī par digitālo pakalpojumu nozarēm. Tas arī viss. 

-          Vai valsts šajā procesā vispār nevar iejaukties?

-          Varētu iejaukties, taču nevarētu diktēt. Tā varētu noteikt kādu atvērtu sadarbības rāmi - starp valsti un privātuzņēmēju. Valsts uzņēmējiem varētu definēt – „ja jūs nākat ar idejām, kas atbilst noteiktiem kritērijiem, vīzijām vai programmām, tad mēs–valsts esam atvērti dialogam, lai šo programmu spētu īstenot”. Līdz šai domāšanai principā Latvija nav vēl aizgājusi. To arī būtībā apliecina iepriekšējā posma, kā arī pašlaik jau arī procesā esošo struktūrfondu izmantošanas nosacījumi.

Ir divas galējības. Viena, kad tiek ļauts teju vai nekontrolēta šo resursu izmantošana, un otra – valsts sabīstas no korupcijas un nodokļu maksātāju naudas izniekošanas, un līdz ar to tagad uzliek tādus „rāmjus”, ka faktiski vairs nepaliek vieta biznesa iniciatīvai. Līdz ar to rodas pretrunas - lai uzņēmums iekļautos šajā birokrātiskajā „rāmī”, tam nākas atdot gandrīz visu potenciālo ieguvumu papildizmaksās šī „rāmja” apmierināšanai un pāri paliek tikai maza, maza „astīte” faktiskam tautsaimnieciskajam un konkurētspējas ieguvumam. 

-          Vai pašreizējā krīzes situācija ekonomikā ātrāk neliks aizdomāties gan politiķiem, gan uzņēmējiem, ka kaut kas tomēr ir jāmaina pieejā? Vai situācija joprojām nav tik slikta, lai „salūztu” vecā uztvere un kaut kas mainītos?

-          Es nezinu, kurš būs pirmais, kas pateiks „a”. No vienas puses, uzņēmējiem ir jāmāk pareizi runāt ar politiķiem. No otras puses, politiķiem ir jāapzinās šī problēma, risināmais jautājums un tā risināšanas ceļi. Es saprotu, ka politiķi nebūs tie, kas pirmie sāks runāt par to, jo politiskajā retorikā šobrīd nav vietas jēdzienam „tautsaimniecības konkurētspēja”. 

-          Vai ir vieta jēdzienam – „ stabilizācija”?

-          Vairāk runā par inflācijas un makroekonomiskās situācijas stabilizāciju. Taču nav runa par konkurētspējas izaugsmi. Politiskajā retorikā netiek izmantots jēdziens „konkurētspēja” un ar to saistītās darbības. Politiskajā retorikā tiek izmantotas inflācijas šausmas, iedzīvotāju nabadzības šausmas, valsts saistību nepildīšana par atalgojumu palielinājumu, pensionāru iznīcināšanas šausmas, valsts maksātnespējas un makroekonomiskās nestabilitātes šausmas. Tie ir tie jēdzieni un jautājumi, kas tiek skarti politiskajā retorikā.

Politiskie konkurenti viens otram pat neļauj runāt par konkurētspējas jautājumiem, jo tie noteikti kaut ko iedos „plusā”, bet kādā no iepriekš nosauktajām „šausmām” radīs arī virkni zaudējumu, jo uz tiem vairs nevarēs „uzspēlēt”. Noteikti būs iedzīvotāju grupa, kurai no konkurētspējas jautājumu risināšanas nebūs ieguvusi tūlīt. 

-          Vai tas nozīmē, ka mums nav politiskā līdera, kas var uzņemties atbildību un beidzot sākt runāt par šiem jautājumiem?

-          Ne tikai sākt runāt, bet arī spēt par to pārliecināt pārējo sabiedrību,  lai alternatīvā politiskā retorika kļūtu par redzamu politikānismu. Es nedomāju, ka reāli šāda iniciatīva varētu šoreiz atnākt tik daudz no pašiem politiķiem, bet visticamākais, kas varētu notikt - biznesa aprindas, kas spēj formulēt savu programmatisko skatījumu, nāk pie politiķiem. Turklāt atrodas arī politiķi, kas spēj izprast un sadarboties un viņiem līdz ar to ir arī sabiedrības daļas atbalsts. 

-          Kam ir jāmainās, lai uzņēmējs pēkšņi sāktu domāt par to, ka ir jāiet pie politiķiem un jādomā par izmaiņām visā biznesa struktūrā, jādomā par sadarbību normālā šī vārda izpratnē, praktiski par pārmaiņām? Vai nav tā, ka joprojām visiem labi tā, kā ir tagad?

-          Man ir aizdomas, ka šobrīd galīgi vairs nav labi. Šogad, 2008.gadā, vairs nav labi. Lai cik tas nebūtu dīvaini, viens no indikatoriem, kas to parāda - Rīgas ielās ir kļuvuši mazāki sastrēgumi. Es pieņemu, ka degvielas pārdošanas apjomi ir sarukuši. 

-          Kāda ir tava prognoze - vai pēc pieciem, desmit gadiem būs notikušas kādas izmaiņas un mēs tomēr varēsim runāt par to, ka esam konkurētspējīgi vismaz Baltijas jūras reģionā vai arī ES,  pasaulē? Vai arī mums pietiks ar to, ka mēs šeit - Latvijas iekšienē dzīvojot jutīsimies labi un neko citu nevajag?

-          Mēs nevarēsim justies labi iekšienē, ja nebūs tautsaimniecības dzinējnozares vai nozaru un attiecīgu nozares uzņēmumu. Taču es ticu, ka šādas nozares būs. Tā nav vienkārši ticības pārliecība, tā ir ekonomiskā loģika, kura saka, ka būs.

Lai ekonomiska teritorija varētu savā telpā dzīvojošiem cilvēkiem nodrošināt pat ne pieaugošu, bet vismaz nedilstošu dzīves līmeni, šai telpā ir jābūt strādājošām, ekonomiku „velkošajām” nozarēm, ir jābūt ekonomiskajām vienībām. Vietējas teritorijas mērogā tā būtu runa par uzņēmumiem, bet tautsaimniecībā - par nozarēm. Vienkārši tam ir jābūt. Ja nav, tad šajā teritorijā dzīvojošajiem cilvēkiem nebūs iespējas saglabāt savu dzīves līmeni.

Būs, pēc desmit gadiem - būs.