Intervijas

Man patīk budžeta grūtības. LA lielā intervija

Latvijas Avīzē" viesojās finanšu ministra padomnieks, ekonomikas zinātņu doktors ANDRIS MIGLAVS. Ar viņu sarunājās redakcijas žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Jūs esat piekritis dot padomus ministram Atim Slakterim. Vai strādājat t. s. Slaktera birojā?

A. Miglavs: – Jā. Manā kompetencē ir ekonomika kopumā – nodokļu, budžeta jautājumi, finanšu vadības lietas. Komandā – birojā vēl strādā Ingūna Gulbe, Edmunds Krastiņš, taču, protams, savus tiešos darba pienākumus veic arī citi ministrijas darbinieki. Ļoti kvalificēti speciālisti. Viņu netrūkst arī padotības iestādēs – Valsts ieņēmumu dienestā, Valsts kasē. 

– Par budžetu un bankām pēdējā laikā sarunāts tik daudz, ka mums atliek painteresēties – kā jūs raksturotu budžetu 2009. gadam?

– Varētu teikt – ārkārtas budžets. Šoreiz to sagatavoja vismaz divreiz īsākā laikā nekā parasti. Kāpēc? Tāpēc, ka prognozes un tendences, kā attīstīsies ekonomika pasaulē un Latvijā, bija ļoti neskaidras, mainījās gada sākumā, vidū, beigās. Nebija viegli uzreiz pieņemt to ainu, ko ekonomikas lietpratēji "zīmēja" nākamajam gadam. Otrs "ārkārtas" iemesls – gandrīz visus iepriekšējos gadus naudas ieņēmumi budžetā aizvien pieauga un bija jāizšķiras tikai par to, kā tos sadalīt un kam. Šogad jaunu programmu iekļaušana, maigi sakot, ir stipri ierobežota. Nācās domāt, kā samazināt tēriņus līdz minimumam. Šodien nevaram teikt arī, ka šis ir budžets, kurš "kalpos" visu 2009. gadu. Visticamāk, jau pirmajā gada pusē būs grozījumi. Ja ekonomikas izaugsmes vektors nemainīsies, nepārlauzīsim jau diezgan pārliecinošo lejupslīdi, nāksies izdevumus samazināt vēl vairāk. 

– Rimšēviča kungs aicina to darīt jau "nekavējoties", "tūlīt" un "uz karstām pēdām", veidot budžetu bez deficīta. 

– Viņš ir LB prezidents, un viņam ir savi pienākumi. Valdība un Saeima droši vien nonāks līdz ievērojamai līdzekļu apcirpšanai, bet diez vai "uz karstām pēdām". Šogad notikušie mazinājumi noteikti nav pēdējie. Ja man atļauts teikt kā ekonomikas ekspertam, iespējami visādi scenāriji. Var jau būt, ka notiek ekonomiskais brīnums, taču pārsvarā uz visu jāraugās atvērtām acīm. 

– Caurmēra lasītājs, kāds esmu arī es, ir zināmā neskaidrībā, kāpēc izraudzītais deficīta skaitlis ir tieši 1,85 procenti, nevis, teiksim, 2 vai 5%?

– Ekonomikas ir dažādas – Vācijā, Amerikā, Igaunijā, Lietuvā. Igaunijā ar likumu noteikts, ka iztrūkums ir aizliegts. Maģiskais 3% skaitlis Eiropā iziet no t. s. Māstrihtas kritērijiem – lai pietuvotos un "dzīvotu" eiro valūtas zonā, budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt šos 3 procentus. 

E. Līcītis: – Taču lielvalstis šad un tad neņem vērā limitus.

– Jā, brīdi pa brīdim ir tādi, kas "izlec ārā", tomēr dokumentos politisko kompromisu rezultātā fiksēta norma – trīs procenti. Tā pieņemts, ka ekonomika spēj "sagremot" šādu pārtēriņu, bet lielāks radītu problēmas. Tad, protams, jārēķinās, ka būs kāds, kurš gribēs naudiņu aizdot. Tirgus ekonomikā tas nenotiek par velti. Par aizņēmumu jāmaksā procenti. Šodienas apstākļos jau 3 procenti gadā…

– Vai pat 20% gadā.

– Ja kļūstam neuzticami, tad banku nauda kļūst dārgāka un – jā, var nākties maksāt arī 20 procentus no pamatsummas. Ekonomikas vēsturē bijuši gadījumi arī par 60 un 80% no aizņēmuma. Pēc ekonomisko realitāšu apzināšanas valdība šobrīd spērusi soli tālāk, un parlamentā pieņemtais budžets ir ar 1,5%, ne vairs 1,85% deficītu. Budžetu pārstrādājot, samazinājām arī ieņēmumu prognozi. 

– Un saskaņā ar jaunajām realitātēm budžetā parādījies arī valdības galvojums par "Liepājas metalurga" ņemtiem kredītiem pāri par 100 miljonu latu.

– Tas ir budžeta saistību daļā. Tās ir, ja tā var teikt, riska saistības, un principā šīs garantijas nav jāuztver kā finansējums vienam, otram vai trešam garantiju saņēmējam. Nedomāju, ka valdība vai Saeima nolemtu tā vienkārši piešķirt 112 milj. latu investīcijām "Metalurgā". Ar šo lēmumu vienkārši izsaka pārliecību, ka liepājnieki spēs naudu paņemt un pēc tam – izdot.

V. Krustiņš: – "Metalurgs" ražo un naudu, iespējams, atdos, bet "Parex bankai", ko tagad pārņēmusi valsts, vajadzēšot atdot lielus parādus – un drīzā laikā. Tie esot simti miljonu…

– Jā, pirmie maksājumi būs visai drīz, bet līdzīgi kā "LM" gadījumā valdība piedāvā garantējumu, nevis finansējumu. 

– Tomēr no premjera esam dzirdējuši, ka šie t. s. sindicētie "Parex" parādi būšot reāli jāmaksā, mēs nevarēsim no tā izvairīties.

– Valdība lēmusi par garantijām. Tas nenozīmē, ka ņems reālu naudu no budžeta. 

E. Līcītis: – Tātad ņems reālu naudu no Latvijas Bankas pagraba.

– Nejauksim lietas. Pašlaik Valsts kase ieguldījusi "Parex bankā" 200 miljonus izmaksu nodrošināšanai. Sauksim to par Latvijas valsts aizdevumu bankai. Otra lieta – sindicēto kredītu atdošana. Tos ir ņēmušas arī citas komercbankas, un 2009. gadā jāatmaksā kopā virs 800 milj. latu. Latvijā vienas ir "meitas bankas", kurām mātes banka ir ārzemēs, lielākoties Skandināvijā: "Swedbanka" un SEB, arī Krājbanka, DNB Nordea banka. Otrā grupā Latvijas īpašniekiem piederošās bankas, "Parex" bija lielākie, taču ne vienīgie vietējie baņķieri. Minēsim kaut vai vēl Aizkraukles banku. Protams, ka daudzos gadījumos mātes bankas parūpējās par "meitu" naudas avotiem. No tiem finansēja hipotekāro kredītu ņēmējus un uzņēmējus, citus patērētājus. Savukārt Latvijas rezidentu bankas ņēmušas sindicētos kredītus. Parasti bankas, beidzoties vienam kredīta termiņam, šajā pašā finanšu tirgū aizņemas un pārfinansē iepriekšējo. Iespējama arī termiņa pagarināšana. Tagad pasaulē bankas viena otrai vairs neuzticas un naudu neaizdod. Starpbanku tirgus, var teikt, ir iesalis. 

– Arī bankas uzskata par labāku glabāt naudu katra "savā zeķē"?

– Jā. Ja nu tomēr gadīsies problēmas, tad valstis ir gatavas šīs problēmas dalīt ar bankām. Tā bija arī Latvijas valdības izšķiršanās, vai ejam līdzi citām Eiropas valstīm vai ne. Zviedrijas valdība jau paguva izteikt atbalstu savām bankām, mēs sekojām ar līdzīgu lēmumu, ka principā esam gatavi nepieciešamības gadījumā sniegt bankām attiecīgas garantijas. 

V. Krustiņš: – Vai valstij nauda ir rezervē, lai šādi atbalstītu bankas? Nu paņēma vienus 200 miljonus latu, aizdeva "Parex", bet kur dabūs nākamos simtus miljonus? "Parexam" vien…

– Šie 200 miljoni valsts kasei ir bijuši pieejami, un šo situāciju varēja risināt, nenodarot ļaunumu nedz valsts finansēm, nedz lata stabilitātei.

– Tātad pēdējie notikumi bankās nav ietekmējuši valsts budžetu?

– Nē. Vienīgi godīgi jāpasaka – valsts, sniedzot šīs garantijas, uzņemas risku, bet tas attiecināms uz tālāku nākotni, proti, ja ekonomikā tiešām ceļas vēl nopietnākas problēmas, tad, iespējams, šo risku mums nāksies kopā dalīt. Taču šāda riska iestāšanās varbūtība, kā mēs ticam, ir ļoti neliela. 

– Tomēr kādā brīdī sākās tāda naudas izņemšanas plūsma no "Parex bankas", kas draudēja izvērsties katastrofā un kamdēļ beigu beigās Karginam bija jāiet pie Godmaņa? 

– Tad, kad parādījās pirmās ziņas no Zviedrijas preses, ka zviedru banku akciju kurss ir stipri krities, sekoja nervozitāte un sarosīšanās. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nedrošībā vainoja lielos ieguldījumus Latvijas meitu bankās. Šīs nebija ziņas par, piemēram, "Swedbank" finanšu grūtībām, nestabilitāti, bet tikai par akciju kursa krišanos. Pēc nedēļas Hansabanka mainīja nosaukumu uz "Swedbank", un bankas prezidents bija spiests skaidrot klientiem, ka viņu līdzekļi joprojām ir drošībā. Vismaz man liekas, ka tas nāca kā pavērsiena punkts attiecībā arī uz "Parex", kad cilvēki klausījās un bažījās – ahā, ja jau lielām zviedru bankām ir problēmas, noslīdējusi akciju vērtība, tad taču iespējams, ka "Parex" arī piemeklēs kādas nepatikšanas. Tā viens pačabināja apkārt, otrs, sarunas pa malām notika. Pēc "Lehman Brothers" kritiena ļaudis sāka apzināties, ka vecas, lielas, līdz šim ļoti uzticamas bankas var apgāzties vienā jaukā dienā. Daudzi grasījās kaut ko darīt, lai palielinātu savas naudas drošību. Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vērtējumā "Parex banka" joprojām atbilda visiem normatīviem, tā bija strādājoša, klientus apkalpojoša, saistības pildoša. Taču tendence pastāvēja, ka sākas naudas aizplūšana, zināma neuzticēšanās bankai un ka īpašnieki vairs ar to netiek galā. Acīmredzot viņi to saprata un vairs negaidīja "pēdējo brīdi", kad "Parex" jau stāvētu aci pret aci ar maksātspējas grūtībām. Savukārt valdība rīkojusies savlaicīgi, nepalaižot garām brīdi, kamēr banka vēl ir dzīvotspējīgs organisms, nevis gruveši, kad patiešām celtos jautājums par kompensāciju izmaksām. Šobrīd – "Parex" strādā, kā strādājis.

– Vai pieņemat par nopietniem tos apgalvojumus, ka Šķēles kungs mēģinājis iejaukties un kārtot, piemēram, "Parex" nodošanu kādiem stratēģiskiem investoriem, pirms vēl Kargina k–gs devās pie premjera Godmaņa?

– Neesmu informēts par Šķēles iesaistīšanos procesos.

– Nu labi, bet valdībai būs jādarbojas ap un ar "Parex banku", ieskaitot stratēģiska investora meklēšanu.

– "Parex" pārņemšana nenotika ar mērķi un vēlēšanos valdībai savā ziņā pārņemt vēl vienu banku. Valdība gribēja saglabāt "Parex" spēju funkcionēt, sakārtot to un sagatavot tālākai pārdošanai.

E. Līcītis: – Vai jūs domājat, ka tas ir reāli – pārdot banku pašreizējā saimnieciskajā situācijā pasaulē?

– Domāju, drīzāk "jā", nekā "nē", lai cik tas liktos dīvaini. Neticu, ka pasaule paliks šādā dziļā finanšu sastingumā vēl ilgāk par pusgadu.

Es uzskatu, ka šobrīd puses ir nostrādājušas diezgan pareizi, profesionāli un korekti. Šajā brīdī Latvijas valsts kā valsts neko nav zaudējusi. Pirmais uzdevums ir izpildīts, jāraugās, lai tikpat sekmīgi risina "Parex" pārvaldību valsts rokās un pamazām gatavo valsts atdalīšanos no bankas. 

V. Krustiņš: – Atgriezīsimies pie budžeta apspriešanas. Tātad tiek pacelts un turēts lozungs par taupību?

– Jā, arī vārds "taupība" ir labs vārds. Ja šodien no budžeta izdevumu daļas "izgrauztu" vēl 240 miljonus latu, tad būtu ļoti tuvu nullēm, tam bezdeficīta budžetam. Tur ir liela loģika – taupīt uz izdevumiem. Pagājušo piektdien Saeimā apstiprinātajā budžetā, kuru es nosaucu par "ārkārtas", izdarītas divas lietiņas. Var teikt – veikti "ātrie" griezieni. Horizontālā apcirpšana. Valsts kontroliere diezgan emocionālā komentārā izteicās, ka tas ir aritmētisks vai matemātisks budžets, nevis budžets pēc būtības. Savā ziņā taisnīgi teikts, jo divu mēnešu sastādīšanas laikā netika izvērtētas visas programmas, kuras finansē no valsts naudas. Nav noskaidrota to efektivitāte, apjoms, atbilstība sabiedrības interesēm. Nākamajā posmā jāiet dziļāk, jāvērtē programmas diskusijās ar nozaru speciālistiem ministrijās. Jādomā par izmaiņām politikā, kas ļautu finansēšanas lietas efektivizēt. Nav runa tikai par taupību. Es lietotu arī vārdu – "efektivizēt" budžetu. 

E. Līcītis: – Kāpēc gan nelietot vārdu "inventarizēt" budžetu? Kāpēc neveidot budžetu no nulles? Zināmas pārticības apstākļos tik tiešām mehāniski vai aritmētiski ministrijas skaitīja un skaitīja klāt izdevumus, pārpildījās ar ierēdņiem, bet cik tas attaisnojās, manuprāt, nevienam nav zināms. Valsts aparāts redzami buksē, bet nauda "neredzami" kaut kur noplūst. 

– Es zinu tās formālās pieejas sākt taisīt budžetu no nulles, pierādot katra lata nepieciešamību. Bet ko atspoguļo budžets? Iepriekšējā politikas attīstībā izveidotās valsts programmas. Tā ir aizsardzības politika ar veselu programmu kopumu. Tā ir iekšlietu politika, kā valstī vislabāk panākt drošību utt. Tas ir vesels politiku virknējums ar ieviešanas mehānismu apakšā un finansējumu pretī. Šodien mēs runājam par šo politiku pārskatīšanu. Patlaban šī "pārskatīšana" notikusi iesaldēšanas režīmā, kad līdzekļu trūkuma dēļ "nepieaudzēja" veselības vai izglītības budžetu, samazināja aizsardzībai nepieciešamos līdzekļus. Tā rīkojoties, meklēja iespējami mazsāpīgākās vietas, kaut gan "kod kurā pirkstā gribi, visi sāp".

– Kur tad ir budžeta samazināšanas papildu rezerves? Vairs nerīkot visādus pļāpūdens seminārus, neorganizēt nevajadzīgas apmācības, netērēties bezjēdzīgiem pētījumiem?

– Nu jā. Man uzkāpts uz varžacs. Es arī esmu pētnieks.

– Neteicu par visiem pētījumiem. Teicu – "bezjēdzīgiem". Ministru prezidents pats tādiem vārdiem pavadīja kārtējo vairākus miljonus vērtu papīru par dzimumu līdztiesību vai no tamlīdzīgas "operas".

– Protams, gadās arī misēkļi, bet kur ir lielākie publiskās naudas tēriņi? Vai tas patīk vai nepatīk, bet valsts tēriņi izglītībā šobrīd ir neadekvāti augsti tādēļ, ka Latvijā ir septiņi astoņi bērni uz vienu skolotāju, kamēr citur Eiropā ir vismaz padsmit skolēnu uz skolotāju. Tas neliecina par nodokļu maksātāju līdzekļu efektīvu izmantošanu. Bet skolotāju atalgojums tikmēr joprojām ir zems, skolēnu nodrošinājums ar mācību līdzekļiem nepietiekams, un nauda aiziet ne gluži efektīvā sistēmas tīklā. Tātad te veicamas pārmaiņas, un valdība problēmas identificējusi. Tā ir arī attiecībā uz citu nozaru politiku pārskatīšanu, un es varbūt ciniski teikšu, ka man patīk šīs budžeta grūtības. Tāpēc ka beidzot ir reāla iespēja un šobrīd apzināta nepieciešamība, ka tā dzīvot, kā līdz šim dzīvojām, vairs nevar un nevajag. 

– Kas gan paveiks šo gigantisko budžeta efektivizāciju? Vai to darīs Finanšu ministrijas spēkiem vai katrā ministrijā atsevišķi?

– Galīgas vienošanās par to nav, bet droši vien, ka Finanšu ministrijai būs jāuzņemas pārraudzība. 

– Atvainojiet, bet pat iekšlietu ministrs Segliņš, tepat sēdēdams, apgalvoja, ka ministrijā neviens neko "neiztīrīs" un nesamazinās. Sistēmu nāksies lauzt no augšas ar varu vai, kā Segliņš darīšot, uzaicinot profesionālas un slavenas ārzemju auditorfirmas, kuras izvērtēs un "griezīs". 

– Jā, mēs arī lietojam cinisku terminu "galvu mednieki". Finanšu ministrijā redzam, kā savienojas resursi. Nevaram vērtēt, cik labu vai sliktu politiku veido citās ministrijās. Taču uzaicināt sistēmu auditoru grupiņu no ārpuses acīmredzot patiešām vajadzēs. Vērtējums – kam tiek tērēta nauda? Kas no tā tiek iegūts? – ir nepieciešams. Arī Valsts kontrole ir veikusi vairākus auditus, kaut vai par izglītības politiku – un ir norādījusi uz neefektivitātēm, un mēs rēķināmies, ka arī turpmāk Valsts kontrole šais procesos būs sabiedrotais un nāks ar savu ekspertīzi. Bet viņu resursi tik liela apjoma darba priekšā ir nepietiekami, īpaši tāpēc, ka tas jāveic straujos termiņos.

V. Krustiņš: – Mani drusciņ baida, kad valstij liek priekšā visādus projektus un stāsta, cik tie labi un atbalstāmi. Nupat runāja, ka jādod nauda zinātnei, zinātnei un vēlreiz zinātnei. Vai kādreiz kāds ir apjautājies – bet kāda atdeve ieguldītajam?

– Tāpēc es saku, ka sarežģītajā budžeta situācijā varēs pavērtēt, kas un kā. Jau sāktas diskusijas, kuru iepriekš trūka. Droši vien vēlāk pieņemtajiem lēmumiem būs kritizētāji, taču lems neko citu kā to, ko šodien sabiedrība spēj akceptēt. Nu, piemēram, es neesmu pret to, ka maksā prēmijas. Tas pasludināts bezmaz par kauna traipu, ka kāds kaut kur kādam izmaksājis prēmiju. Tas esot ļoti slikti. 

E. Līcītis: – Nē, slikti ir tas, ja prēmiju izmaksā 14 reizes gadā.

– Iespējams. Bet tas ir atkarīgs no tā, kā veidota darba samaksa katrā atsevišķā institūcijā. 

– Vai valsts aparātā nevajadzētu būt vienotai darba algu, prēmiju izmaksas sistēmai? Proti, jūs kā finanšu ministra padomnieks saņemat tikpat daudz, cik jūsu kolēģis Veselības ministrijā un nevis trīsreiz vairāk vai mazāk. 

– Iespējams, ka tā tam vajadzētu būt.

– Iespējams, ka tam arī vajadzētu nokļūt Finanšu ministrijas "rūpju lokā". 

– FM ir sagatavojusi valdībai ziņojumu – tieši par valsts darbinieku atalgojumu un šīs sistēmas pilnveidošanu.

– Cik tas ir izvērsts?

– Algas laikam gan ir tas, kas sabiedrību visvairāk interesē un rada lielākās diskusijas.

– Protams.

– Fakts ir, ka valsts darbinieku algošanas sistēma jāmaina. 

– Kādā virzienā – uz reducēšanu vai optimizēšanu? Jūs zināt, ka mūsdienās algu samazināšanu pieklājīgi sauc par reducēšanu, savukārt palielināšanu – par optimizēšanu.

– Gan uz vienu, gan uz otru. Mums ļoti patīk vērot citu maciņus. It īpaši, ja tie ir publisko personu maciņi. It kā viss pareizi, ir tiesības zināt, kur paliek nodokļu maksātāju nauda. Tajā pašā laikā no otras puses valsts iestādes, uzņēmumi arī piedalās darba tirgū. Vadītājiem jāatrod cilvēki, ar kuriem risināt visnotaļ nopietnus uzdevumus. Un ja šobrīd ierēdņu korpusam konkrētās pozīcijās paredzētais atalgojums nav konkurētspējīgs, jo privātais sektors šādiem speciālistiem maksā vairāk…

– … vai tāds apgalvojums atbilst patiesībai, ja privātuzņēmēji sūdzas, ka valsts ar ierēdņiem noliktajām algām viņus tālu sitot pušu?

– Beidzamos divos gados atsevišķās pozīcijās – jā, bet vēl pagājušo gadu lūkojot lielo būvniecības bumu, tad ne tuvu ne. Šogad privātajam sektoram iet grūtāk, viņi ir atsitušies pret kaut kādiem griestiem, bet valsts sektors izmantojis algošanai šim gadam paredzētos resursus.

V. Krustiņš: – Vienmēr jāklausās stipri melīgas frāzes, vaicājot – bet kāpēc tajā un tajā padomē sēdošie saņem tik milzīgas algas? Pat premjers mēdz attraukt – ziniet, milzīga atbildība! Kāda gan ir tā atbildība, ja jāmaksā 5000 latu mēnesī un ar 3000 nepietiek? Un vai premjera atbildība būtu mazāka? Viņš taču nedaudz virs Ls 2000 saņem! Kādu atbildību izjuta "Latvijas Pasta" padomes locekļi, laikam arī premjera biroja vadītāju Radzeviču ieskaitot, kad pasts izrādījās pagalam nolaista iestāde? 

– Jūs to varētu viņiem pavaicāt.

– Nē, kādas ir Finanšu ministrijas rekomendācijas, kā novērst, lai ministrs Šlesers padomē par locekli neliek savu šoferi? Mēs nedzirdam neviena premjera, neviena ministra sašutumu par šādu primitīvu gājienu.

– Es jau varētu teikt, ka mana darīšana te nav nekāda. Arī ministrijas darīšana ir samērā maza, izņemot, ka arī mūsu pārziņā ir valsts kapitāla sabiedrības un uzņēmumi. Īstenībā tas, protams, ir politiķu jautājums, viņu atbildes un izšķiršanās. To, ka šajā virzienā notikusi iekustēšanās un viss vairs gluži brīvi nenotiks, diezgan skaidri parādījušas dažas valdības sēdes, premjera apņemšanās būtiski "iegrožot" gan padomju locekļu atalgojumu, gan skaitu un prasība pēc zināmas kvalifikācijas, lai šais vietās varētu strādāt. Atļaujos iedomāties, ka kāds – noteikti ne es, bet varbūt premjera biroja cilvēks – ir sadzirdējis tautas sašutuma kliedzienus un reakcija ir sekojusi.

E. Līcītis: – Padomēs sēž politiski pietuvinātas personas – partiju ģenerālsekretāri un sekretāri. To viņi dara tik ilgi, ka vienā mierā varēs "uzrādīt" savu kvalifikāciju – Straumes k–gs būs pieredzējis ostinieks, jo trešo gadu vada kā brīvostas padomes vai valdes loceklis un tā tālāk. Premjers vienmēr sūdzas – ak, likums taču neļaujot iesaistīt sekmīgus privātbiznesmeņus valsts uzņēmumu padomēs, bet zinātniekiem nav laika sēdēt padomēs. Ko viņš citu, cilvēks, lai izvēlas? Tikai savas partijas čomus. Vai jūs, kvalificētu ekonomikas zinātņu doktoru, kādreiz ir paaicinājuši aizņemt vietu kādā padomē?

– Valsts uzņēmumā – nē. Esmu bijis "Dobeles dzirnavnieka" padomes priekšsēdētāja vietnieks divus gadus. Man šķiet, tas ir sektors, par kuru man ir gan kāds priekšstats. Bet tā bija privāta akciju sabiedrība – bez "politiskiem sakariem". 

– Jauki. Tātad nevienā valsts uzņēmuma padomē, kur jūsu kvalifikācija arī būtu visai lietderīga, neesat aicināts. 

– Nē, laikam viņi novērtē, ka esmu pietiekami aizņemts. 

V. Krustiņš: – Visu laiku runājam tikai par budžeta izdevumu daļu. Otra puse ir ieņēmumi, ko reti kad piemin.

– 2009. gada budžeta veidošanas princips izdevumu daļā bija – maksimāli neaizskart tās programmas, kuras saistītas ar uzņēmējdarbību. Nolūks – tas varētu ienest ieņēmumus un dot darbavietas privātajam biznesam, teiksim, valsts pasūtītās būvēs, ceļu celtniecībā. Apcirpšana nav skārusi sociālo nodrošināšanu – pabalstus darba nespējīgajiem, vecajiem cilvēkiem. Jā, varbūt tur nav tāda palielinājuma, kā gribētos, bet nav arī samazinājuma. Trešais pamatprincips ir publisko izdevumu mazināšana. Ieņēmumu daļa, pirmām kārtām, rodas no ekonomiskās aktivitātes. No tā, ka ir augošs komercsektors, rūpniecības un pakalpojumu uzņēmumi, būvniecība. Te svarīgākie ir eksportspējīgie uzņēmumi. Ja valsts izšķīrusies par publisko darba vietu samazināšanu, tad, protams, atlaistajiem cilvēkiem jāmeklē vietas komercsektorā, un tas iegūst papildu darbaspēka resursus. Tikko, 2007. gadā, uzņēmēji sūdzējās – viņiem trūkstot darbaroku. Tas bremzējot izaugsmi. Tagad notikusī izdevumu daļas un ierēdņu skaita apcirpšana nozīmē impulsu uzņēmējdarbības attīstībai un biznesa struktūru veicināšanai. Tas ir sāpīgi daudziem cilvēkiem. Viņiem būs jāpārmācās jaunas iemaņas, jāmaina specialitāte. Toties valsts nav pacēlusi nevienu nodokli, atskaitot alkohola un tabakas akcīzi. Tieši otrādi – samazināta uzņēmumu ienākumu nodokļu likme un arī tā iedzīvotāju ienākumu daļa, kas saistās ar komercdarbību mazajiem komersantiem. Tur tāpat pieņemtas mazākas likmes, veicinot biznesa attīstību. 

E. Līcītis: – Vai jūs kā zinātnieks ekonomists piekrītat tiem, kuri saka – liela daļa vainas, ka tagad jāstāda "ārkārtas budžets", jāuzņemas politiķiem, kuri spieda "gāzi grīdā, bremžu vispār nebija"? Pēc nosacīti trekno gadu aizvadīšanas valstī viss bija nodzīvots zaļi, bez jelkādu rezervju un fondu veidošanas, bez spilvena, ko krītošam palikt apakšā?

– Neesmu prokurors, lai kādu apsūdzētu – it sevišķi politiķus par lēmumu pieņemšanu. Būtībā politiķi tikai ataino sabiedrības viedokli. Jābūt drosmīgam un pārliecinātam par sevi, lai stātos pret sabiedrības domām. Sabiedrība taču redzēja – viss notiek! Par kādu uzkrāšanu jūs runājat! Par kādu rezervju veidošanu! Igauņu pluss bija likuma noteikts spēks, ka budžets nedrīkst būt ar deficītu. Bet, atklāti sakot, arī viņi neizsargājās no krīzes, kas pašreiz apdraud visus. Kā pētnieks varu piekrist, ka nebūtu slikti, ja mēs būtu izveidojuši rezervju fondus, taču svarīgāk bija – pievērst uzmanību publisko izdevumu pamatotībai. Tas daudzreiz netika darīts. Mūsu sociālās programmas taisīja pārāk devīgas un šķērdīgākas, nekā valstī varam to atļauties. 

– Ja mums ir līdzīga situācija ar Igauniju un Lietuvu, tad kāpēc tur valdībām vēl nav nācies glābt nevienu privāto banku?

– Manuprāt, Igaunijā nav nevienas "Parex" izmēra rezidenta bankas.

– Lietuvā pēdējos mēnešos konstatēts rūpnieciskās ražošanas pieaugums, bet Latviju atkal atrodam sarakstā trešā vietā no beigām.

– Šoreiz varu noplātīt rokas un teikt – jā, diemžēl kaut kas rūpnieciskās ražošanas un eksporta sfērā mums nav bijis veiksmīgs.