Politikas jaunumi

Sola arī Latvijā atjaunojamo energoresursu likumu

Pateicoties Eiropas Reģionālās attīstības biedrības iniciatīvai, šonedēļ notika Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta grantu shēmas „Īstermiņa ekspertu fonds” projekta „Atjaunojamo energoresursu perspektīvas” rezultātiem veltīta konference. Šā projekta galvenais mērķis bija salīdzināt Latvijas, Dānijas, Vācijas un Norvēģijas likumdošanu un atbalsta iespējas atjaunojamo energoresursu jomā.

Norvēģijā ir ļoti daudz fosilo resursu, kā arī atšķiras skats uz enerģijas ražošanu un izmantošanu, tāpēc salīdzināt to ar Latviju ir gandrīz neiespējami, atzina lektore Zanda Krūklīte. Līdzās fosilajai enerģijai apmēram 60% no kopējā enerģijas patēriņa aizņem atjaunojamā enerģija, lielākoties hidroenerģija. Nākamais svarīgākais elektroenerģijas resurss ir vējš, tāpat tiek ražota termālā enerģija, ir vairākas gāzes enerģijas stacijas. Vērojamas arī atsevišķas iniciatīvas saules enerģijas un biomasas izmantošanā.
Nākotnē norvēģi cer mazināt elektroenerģijas patēriņu un palielināt  eksportu.


Prasmīgi izmanto dabas sniegtās iespējas
Norvēģijā galvenais elektroenerģijas avots ir hidroenerģija (gadā vidēji 120 teravatstundas (TWh), t. i., ~99% no kopējās saražotās enerģijas). Šeit svarīga loma ir Norvēģijas straujajām kalnu upēm un daudzajiem ūdenskritumiem. Galvenie likumdošanas akti par hidroenerģijas ražošanu Norvēģijā ir Likums par enerģiju, Ūdensresursu likums, Industriālās licencēšanas likums un Likums par ūdenstilpju regulēšanu. Interesanti, ka vairāki no tiem pieņemti gandrīz pirms simt gadiem, kas raksturo šīs nozares stabilitāti.
Tāpat norvēģi lielas cerības liek uz vēja enerģiju, jo viņiem ir ļoti labi vēja apstākļi - vidējais vēja stiprums ir 9 m/s, bet Latvijā 6-8 m/s). 2005. gadā uzstādītā jauda bija 280 MW, 138 turbīnas. Līdz 2010. gadam norvēģi cer sasniegt 3 TWh ražošanas jaudu. Jauns virziens ir vēja ģeneratori jūrā, arī šeit norvēģi redz plašas darbības perspektīvas. Jau šogad tiek izstrādāts likums un reizē arī stratēģija vēja enerģijas attīstībai jūrā, kas regulēs turpmāko šo enerģijas attīstību. Eksperti uzsver, ka Latvijā būtu visas iespējas ražot šīs peldošās vēja turbīnas un pārdot tālāk, piemēram, Norvēģijai.


Pamatprasības hidroenerģijas ražotājiem
• Norvēģijā tiek pieprasīta komunikācija ar visiem iespējamajiem interesentiem (plostniekiem, zvejniekiem, lauksaimniekiem, mežkopjiem).
• Licenci var saņemt pat uz sešdesmit gadiem, taču, saņemot licenci, ražotne ir jāuzbūvē piecu gadu laikā un piecu gadu laikā jāsāk arī ražošana.
• No licences saņēmēja var pieprasīt kompensāciju par izdevumiem, ko rada pastiprināta savvaļas dzīvnieku un zivju uzraudzīšana.
• Licencē ir noteikums, ka tās īpašniekam pašvaldībām un apgabaliem, kuru teritorijā elektrostacija atrodas, ir jāpiešķir līdz 10% enerģijas no vidējā enerģijas daudzuma, ko apgūtais ūdenskritums var saražot. Savukārt mazo staciju operatoriem, īpašos gadījumos drīkst piešķirt atbrīvojumu ar nosacījumu, ka enerģija tiek izmantota paša īpašnieka interesēs: apgaismojumam, apkurei, lauksaimniecībai, amatniecībai.


Jauna biznesa niša - salmu eksports uz Dāniju
Dānija pašreiz no atjaunojamiem energoresursiem iegūst 17% enerģijas. Siltuma un elektrības iegūšanai ļoti daudz izmanto salmus.  Turklāt salmu izmantošana tuvojas maksimumam  - ir izskaitļots, ka to potenciāls ir vēl 10%. Pieaugot salmu izmantošanai, celsies arī to cena. Varbūt Latvijai tā var kļūt par perspektīvu biznesa nišu?
Dānijā salmus ļoti aktīvi izmanto arī bioetanola ražošanai - pašlaik jau tiek izmantotas 2. paaudzes bioetanola ražotnes. Viena no lielākajām šādām ražotnēm ir „Dong energy”, kas nodarbina 5000 cilvēku. Viņi nodarbojas arī ar naftas un gāzes ražošanu. Tomēr daudz līdzekļu tiek ieguldīts tieši atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju izstrādē un apgūšanā.


Vērts iepazīties ar Dānijas pieredzi
Kā uzsvēra lektors Aldis Balodis, mēs nevaram pārņemt visu Dānijas Karalistes likumdošanu, taču uzmanība būtu jāpievērš atsevišķām niansēm.
• Likuma analīze parāda, ka Dānijas nacionālajām interesēm atbilstoši ir attīstīt vēja ģeneratorus, jo valstī ir ļoti maz zemes resursu, arī meži aizņem tikai 18% kopplatības.
• Likums paredz ciešu valsts un pašvaldību sadarbību. Valsts uzliek par pienākumu katru gadu pašvaldībai sasniegt konkrētus rezultātus vēja ģeneratoru uzstādīšanai.
• Plaši atjaunojamo energoresursu (AER) resursu apguvē tiek iesaistīti Dānijas pilsoņi, to nodrošinot ar likumdošanas iespējām (piemēram, samazinot nekustamā īpašuma vērtību, daļēji kompensējot to, dodot iespēju iegādāties 20% īpašuma daļu no vēja ģeneratoriem).
Ļoti svarīga ir garantiju piešķiršana topošajiem projektiem. Ir izstrādāts mehānisms, lai AER ražošanā piedalītos iespējami lielāks skaits konkrētajā teritorijā dzīvojošo Dānijas pilsoņu. Bet, lai veicinātu pārējo AER veidu attīstību, darbojas īpašs kvotu fonds, ko izmanto, lai veicinātu elektrības ražošanas iekārtu (tajā skaitā saules kapsulu, viļņu enerģijas iekārtu un citu) izplatīšanu. Atbalsta kopējais fonds ir 25 milj. kronu gadā. Katram AER izmantošanas veidam ir pieejama atbalsta sistēma, kurā skaidri definēti ilgtermiņa risinājumi 20 gadu garumā.
Interesanti, ka tiesības izmantot ūdens un vēja enerģiju jūras un ekskluzīvās ekonomikas zonas teritorijā ir vienīgi Dānijas Karalistei, turpretī Latvijā nav šāda likuma par vēja enerģijas izmantošanas iespējamību jūrā. Neviens mūsu likums ne atļauj, ne aizliedz šādu darbību.


Vācijā - līdzīgi
Tomēr līdzīgākā un piemērotākā valsts, no kuras mēs varētu pārņemt pieredzi, eskpertuprāt, ir Vācija. Ar Vācijas pieredzi iepazīstināja lektors Arnis Kalniņš.
Turpmāk no atjaunojamiem resursiem ražotās elektroenerģijas un kompensācijas shēmas Latvijā lietderīgi noteikt ar likuma spēku, izmantojot Vācijas Atjaunojamo enerģiju likuma paraugu, kas jau ilgstoši darbojas un pēdējie pilnveidojumi tajā ieviesti 2009. gada 1. janvārī. Tas prioritāti virzīts un elektroenerģijas ražošanu no atjaunojamiem resursiem. Vienlaikus ar šo likumu darbojas arī Atjaunojamo enerģiju siltuma likums, kas akcentē siltuma iegūšanu no atjaunojamiem resursiem.
Tas varētu Latvijā aizvietot līdz šim spēkā esošos Ministru kabineta noteikumus (noteikumi par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību: Nr. 198 - 24. 02. 2009 ar grozījumiem MK noteikumos Nr. 486 - 26. 05. 2009.)
Tāpat mūsu valstī nepieciešams likumdošanas akts un tehniskie noteikumi, kas regulētu bagātinātas biogāzes (līdz dabasgāzes kvalitātei) jeb biometāna ražotāju piekļuvi dabasgāzes tīklam, atbilstoši Eiropas Parlamenta 2003. gada 26. jūnija direktīvai 2003/55/EC, kas paredz drošas garantijas par attīrītas biogāzes ievadīšanu kopējā publiskajā dabasgāzes tīklā.


Cena - nesamērīgi augsta
Vācijā, piemērojot vairākus kritērijus atlīdzībai par elektroenerģiju, vispirms tiek veicināta tādu substrātu izmantošana, kas lauksaimnieciskajā ražošanā rodas kā blakus produkcija - kūtsmēsli, laukaugu atliekas. Tikpat liela loma ir arī bonusu sistēmai, ko piemēro tieši mazām biogāzes ražotnēm. Ir izteikta virzība uz decentralizāciju.
Latvijā obligātā iepirkuma cena neļauj ieviest kritērijus, kas to regulētu, piemērojot koeficentus saistībā ar vietējo izejvielu un racionālu siltuma izmantošanu, kā arī modernu un efektīvu tehnoloģiju ieviešanu. Lietderīgi būtu, lai elektroenerģijas bāzes iepirkuma cena veidotu tikai 40-50% no iespējamās, un pārējie 50-60% tiktu iegūti, īstenojot iepriekš minētos kritērijus. Mūsu gadījumā šādas iespējas tikpat kā nav, jo sākotnējā cena jau ir nesamērīgi augsta. Elektroenerģijas iepirkšanas cenas diferenciācija atkarībā no elektriskajām jaudām Vācijā ir stipri izteiktāka. Latvijā šaubas rada cenas noteikšanas sasaistīšana ar dabasgāzes cenu.

„Protams, ir jāizstrādā atjaunojamo energoresursu likums. Taču sākotnējais plāns, ka tas varētu tikts ieviest no 2010. gada 1. janvāra, bija ļoti optimistisks. Tagad šķiet, ka likuma izstrāde prasīs nedaudz vairāk laika, un tā pieņemšana varētu ieilgt par pusgadu,” solīja ekonomikas ministra padomnieks Klāvs Olšteins.