Politikas jaunumi

KLP reformu gaidot: Eiropieši papļāpā. Un mēs arī

Šonedēļ sabiedrībā savirmojusies diskusija par nākotnes KLP – kādai tai vajadzētu būt pēc 2013. gada. Kad atkal sāksies jauns ES budžeta posms. Nez kāpēc visiem esot kļuvis skaidrs, ka reforma būšot. Jo tā, kā ir, neesot labi. Esot jābūt citādi. Kā? To pašlaik neviens vēl īsti nezina. Bet domā. Bet tikmēr nelauksaimniecībā strādājošajie 207 miljoni ES cilvēku katrs katru gadu maksā 152 EUR, lai samaksātu katram no ES lauksaimniecībā strādājošajiem 2753 EUR gadā par šī viena pakalpojuma - lauksaimniecības zemes saglabāšanas labā lauksaimnieciskā stāvoklī ražošanu...

Tik daži to dara mērķtiecīgi. Un kā to darām mēs? Paraudzīsim no kāda mazliet sāniska skatupunkta.

Diskusija turpinās. Un saasinās

Šonedēļ sabiedrībā savirmojusies diskusija par nākotnes KLP – kādai tai vajadzētu būt pēc 2013. gada. Kad atkal sāksies jauns ES budžeta posms. Nez kāpēc visiem esot kļuvis skaidrs, ka reforma būšot. Jo tā, kā ir, neesot labi. Esot jābūt citādi. Kā? To pašlaik neviens vēl īsti nezina. Bet domā. Domā Eiropas komisija – un savu ziņojumu par šo tēmu sola uz gada beigām. Domā Ministru Padome – dalībvalstu ministri šo tēmu brīdi pa brīdim iekļauj savā gan oficiāli formālo, gan neformālo (bet tāpēc ne mazāk oficiālo) sanāksmju darbakārtībā. Pauž dažādus viedokļus. Tik lēmumus nepieņem. Gaida, kad Komisija atnesīs un noliks priekšā. Tādus, ko visi varēs parakstīt. Bet vai atnesīs tādus? Ja politiskā vara ministru kopsēdes personā nespēj vienoties par politiskajiem uzstādījumiem, ko darba instrumentam – komisijai tālāk izstrādāt? Un kā tad vienoties – ja tad valstīm ar smagākajām mutēm (lielāko lēmējbalsu skaitu) būtu jāatzīst, ka tās vienkārši nevēlas atteikties no būtībā ekonomiski nepamatojamo miljardu ieplūšanas savās ekonomikās no Eiropas kopbudžeta... Un ka faktiski simti miljardi Eiropas valstu iedzīvotāju veidotā kopbudžeta naudas tiek izniekoti bezmērķīgi. Nē, ne pazaudēti, ne izmētāti, ne izsaimniekoti. Izlietoti pilnīgā saskaņā ar pieņemtiem lēmumiem, apstiprinātām regulām – bet izlietoti bezmērķīgi. Apmaksājot produktu ar 3- un 6-kārt augstāku cenu, kā tas faktiski tirgū maksā. Jā, jā tieši tik kārtīgi un varbūt vēl pat vairāk. Jo īsto produkta cenu jau neviens tā īsti korekti nav atļāvies novērtēt.

33,4 miljardi 2010. gadā par viena produkta iepirkšanu

Jo Eiropas lauksaimniecības politiķi jau negrib atzīt, ka patiesībā Eiropa ar savu lauksaimniecības atdalīto tiešmaksājumu budžetu – un tas gadā ir gandrīz 33,4 miljardi EUR - pašlaik pērk no lauksaimniekiem vienu vienīgu produktu – lauksaimniecības zemes saglabāšanu labā saimniekošanas stāvoklī. Kaut arī ar virkni it kā precizējumu un paskaidrojumu. Slīcinot aprakstošo vārdu plūdos šo vienu pašu produktu. Un tie ir 178,8 milj.  ha. Un maksātā vidējā cena ir EUR 187/ha. Ko ar savu darbu būtībā finansē 219 miljoni ES strādājošo, katrs ar 152 EUR gadā, vai 0,61EUR darbdienā. Varam teikt arī citādi – katrs no nelauksaimniecībā strādājošajiem 207 miljoniem ES cilvēku katru gadu iemaksā kopkatlā 152 EUR, lai samaksātu katram no ES lauksaimniecībā strādājošajiem 2753 EUR gadā par šī viena produkta ražošanu. It kā jau nav lieli skaitļi – tikai nepilni 70 eirocenti no savas dienas algas. Un patiešām – par ko tad mēs te visi uztraucamies – Eiropas mērogā tās taču tādas niecīgas summiņas vien ir. Tik 33 miljardi EUR gadā. Par viena produkta ražošanu....

Tik mazliet dīvaini - ja mūsu valstī kāds vismazākās valsts iestādes vadītājs līdzekļu ekonomijas dēļ ir sarīkojis vienkāršotu nepublisku iepirkuma procedūru, lai nopirktu, piemēram, racionālāko segumu savas iestādes mājas 120 kvadrātmetriem jumta ar visu uzlikšanu (kas galarezultātā varbūt būtu vien kādi 1800 Ls)– kāda tiesībsargājošā institūcija noteikti ierosinātu lietu par publiskās naudas iespējamu izšķērdēšanu. Bet te bezkonkursa kārtībā - 33,4 miljardi latu. Un grieķiem – 700 EUR par ha. Un Baltijai pat īsti 120 EUR nesanāk...

Un tagad nu šie it kā politiķi izmisīgi mēģina atrast vārdus (argumentus? pamatojumu? aizbildinājumus?), ar ko aizsargāt esošo kārtību nākotnei - pārtikas cenas, pārtikas drošums, mazās saimniecības, lauku tradīcijas, konkurētspēja .... Tik tāds sīkums - tas viss būtu apgāžamas ar samērā vienkāršām ekonomiskām analīzēm. Bet politikāniskajā dzirdētnegribēšanā šiem argumentiem vienkārši nav vietas. Jo vismaz 20 miljardi EUR katru gadu tiem pārmaksāti... Un kā to tagad atzīt - tā taču būtu vienkārši dramatiska pļauka sev eiropiešu - naudas maksātāju acīs.

Ko domā un dara jaunais komisārs?

Kā vairums, ja ne visi - Latvijas lauksaimnieki jau zina, Eiropas Komisijā Lauksaimniecības ģenerāldirekciju tagad sācis vadīt jauns Lauksaimniecības komisārs - Dačjans Čološs. Un viņš taču arī sakās gribot reformēt esošo Kopējo lauksaimniecības politiku. Lai tajā būtu taisnīgāki tiešie maksājumi, uzsvaru liekot tieši uz mazo saimniecību atbalstu. Tā vismaz viņš izteicies. Arī tiekoties Latvijā ar šejienes lauksaimniekiem.

Un, lai tas viss izklausītos demokrātiskāk – ir pat izsludināta visEiropas viedokļu uzklausīšana. Kurā visu valstu visiem interesentiem būtu jāizsakās, ja viņiem tāda vēlme būtu.

Tik tā mazliet dīvaini, ka Komisijas Lauksaimniecības politiskais līderis Čološs tā arī nekur konkrēti nepasaka, kādus viņš kā politiķis redz Eiropas laukus un lauksaimniecību nākotnes perspektīvā un kādu politiku vai vismaz kādus principus tās veidošanai viņš piedāvā. Un Komisijai, gaidot, kamēr komisārs varbūt uztvers vēju (sabiedrības viedokli) un formulēs savu redzējumu, ir visas iespējas palīdzēt Lauksaimniecības ministriem argumentēt izmisīgo kliedzienu, ka lauksaimniecības lielais budžets arī nākotnē jāsaglabā. Jo bez tā taču nevarot... Ko ar to naudu darīt, viņi vēl lāgā nezin, tomēr dziesma par saglabāšanu ir kopēja jau tagad. Arī Latvijas balss no šī kopkora nav dzirdēta izkrītam.  

Īstenībā jau Čološs nav oriģināls - arī Latvijas politiķi nepasaka, kāds ir viņu ilglaicīgais Latvijas lauku un lauksaimniecības attīstības perspektīvas redzējums un ar kādām saskaņotām rīcībām viņi piedāvā to sasniegt. Nu jā – kāpēc jāsaka? Tad jau varbūt izrādīsies, ka redzējuma nemaz nav. Bet, ja būs – tad kāds varēs kritizēt. Un tad būs jādomā argumentus aizstāvībai. Bet tikmēr jau var pūst līdzi sabiedrības pūstajā taurē pēc atbalsta vienlīdzības. Kur visi pūš ar tādu aizrautību un vienprātību, ka pat nav laika paskatīties apkārt, varbūt ir arī citi instrumenti pieejami. Jo vienlīdzības jau patiešām nav, ja mēra pēc likmēm uz zemes platības vienību. Bet ja mērītu, piemēram, pēc likmēm uz 1 lauksaimniecības produkcijas izlaides vienību?...

Jā, cita starpā – vai Jūs jau formulējāt un izteicāt savu viedokli komisāram Čološam, izmantojot tīmekļa vietni http://ec.europa.eu/agriculture/cap-post-2013/debate/form_lv.htm ?Katrā ziņā, strauji caurskatot vairāk kā tūkstoti pašlaik pieejamo publicēto viedokļu, tajos ir jau veseli 24 ar Latvijas izcelsmi. No gandrīz jau 1
300 publiskotajiem viedokļiem. Bet vēl jau var paspēt…

Pļāpāšanas spēlē iesaistās jauns spēlētājs

Bet tikmēr spēlē iesaistījies vēl viens lēmējs – arī Eiropas Parlamentam taču tagad dotas tiesības būt līdzlēmējam lauksaimniecības politikas attīstībā. Un šonedēļas - 27. maija laidienā Latvijas Avīzē savā atkal patiešām lieliskajā rakstā “Izpratne par godīgumu – katram sava“ Iveta Tomsone lieliski atklāj, kādas plūsmas valda Eiroparlamentā. Un kāda ir arī mūsu eiroparlamentāriešu pozīcija.

Piemēram, Sandra Kalniete ar lepnumu stāsta:

“Taktika, par kādu esam vienojušies Tautas partiju grupā, ir panākt, lai netiek samazināts KLP budžets. Šobrīd ir liels spiediens no pārējo komiteju puses, kā arī no sabiedriskās domas un EK, ka šajā budžetā ir jāierēķina arī visi tie zaudējumi, kas rodas lauksaimniekiem gan par ainavas kopšanu, gan klimata izmaiņām, gan vides standartu ievērošanu, gan inovāciju ieviešanu. Tādējādi tiek runāts ne tikai par to, ka jāsamazina KLP budžets, bet arī par to, ka šajā samazinātajā lauksaimniecības budžetā vēl jāfinansē lietas, kas līdz šim no šā budžeta nekad nav finansētas. Turklāt samazināsies arī nacionālo valstu aploksnes. Šobrīd KLP ziņojumā esmu iesniegusi astoņus priekšlikumus un tiem pievienojusies arī bulgāru deputāte, kas strādā komitejas pamatsastāvā. Priekšlikumi pamatā attiecas uz vienlīdzības principa ieviešanu, uz godīgu, caurspīdīgu un pārskatāmu KLP budžetu. Visi labi saprot, ka mehānisks izlīdzinājums ES maksājumos nevar būt, jo ES valstis atrodas dažādās teritorijās – gan kalnos, gan mežos, ir auglīgākas un mazāk auglīgas augsnes.”

Citiem vārdiem – ūdens uz tām pašām rietumvalstu lauksaimniecības ministru runas dzirnavām saglabāt lielo budžetu, laikam taču cerot, ka arī viņi pratīsies un kaut ko ļaus mums atmest - saskaņā ar vienlīdzības principa [dzīvot tikpat labi kā agrāk] ieviešanu, un godīgu, caurspīdīgu un pārskatāmu KLP budžetu, kurā skaidri parādīsies, (kā tas bijis jau līdz šim, kur tā eiropiešu kopbudžeta nauda paliek).

Bet ievērosim – ka šajos parlamentāriešu izteicienos ne vārda nav par cilvēciski dzīviem laukiem, par to, ka ar lauksaimniecībā un pārtikas ražošanā radīto pievienoto vērtību sen vairs nepietiek, lai lielas Eiropas teritorijas pasargātu no depopulācijas. Par to, ka nu jau gandrīz piecpadsmit gadus Eiropā runā par it kā diviem KLP pīlāriem – lauksaimniecības [un pārtikas] ražošanu un lauku attīstību. Un ka problēma jau patiesībā nav pārtikas ražošanā – tās pietiek jau daudzu desmitgažu ilgumā – ne velti ES ir viena no lielākajām pārtikas eksportētājām un kvalitatīvākās (augstāko pārtikas drošības standartu prasībām atbilstošas) pārtikas produktu ražotāja. Bet ka problēmas patiesā sāpe ir lauku cilvēku augošajā atpalicībā no pilsētnieku ienākumiem un no tā izrietošajā depopulācijā. Un ne tikai lauksaimnieku ienākumu atpalicībā. Un- pat varbūt ne tikdaudz tieši viņu atpalicībā (kaut - arī viņu).

Un izrādās, ka nedz Parlaments, nedz mūsu deputāti tajā laikam nav mācījušies politikas stratēģiju veidošanas zinātnes pamatus – kas saka, ka normāli viss sākas ar iepriekšējā analīzi; un jaunu vīziju un attīstības mērķu formulēšanu. Bet bez tā – tā tāda papļāpāšana vien sanāk. Toties daiļrunīga. Ar skanīgiem vārdiem…

Lai nu kā – bet parlamentārieši ar saviem papīriem, iespējams nāks klajā pat pirms Eiropas Komisijas. Kurai tad būs iespēja sākt skriet vilcienam jau no muguras, mēģinot to novirzīt uz kādām racionālām sliedēm. Jo Parlamenta piekrišana jau tam reformas lēmumam būs vajadzīga.

Kā ar mums pašiem?

Kāds ir mūsu valsts politiskās vadības faktiskais redzējums par Latvijas lauksaimniecības un lauku nākotni? Kā deklarācijas sasaucas ar rīcībām? Kā mēs izmantojam savas iespējas. Kuras jau ir pieejamas. Bez taures par vienlīdzību pūšanu...

Par to nākošajā rakstā.