Pieredze

Ar bitēm nekad neko nevar zināt

Otto Abzalons gan Pārgaujas novadā, gan ārpus tā pazīstams kā labs biškopis. Viņš vairāk nekā 30 gadu nodarbojas ar biškopību, iemācījies dabas likumsakarības un cenšas laikus pamanīt radušās problēmas. Maijā tuvāk iepazīsim Pārgaujas novada gardumu kalendāra biškopi, kurš medus un vaska pārstrādes procesus veic savās mājās - "Vālodzēnos".

Pieredzējušais dravnieks apgalvo, ja šis pavasaris esot briesmīgs. "Darbs neiet uz priekšu, jo saimes neattīstās. Laiks tik nepastāvīgs, jaunākās bitītes smuki pārziemoja, tagad gribas padzerties, aizlido prom, bet nespēj atgriezties stropā, sastingst, jo nav spēka un ir pārāk auksts. Redzēs, kas tagad būs. Galīgi bads nav, bet šobrīd ir uz robežas. Arī pienenes un pūpoli aizgāja pa tukšo, jo uznāca aukstums. Kā ievas zied, tā aukstums un salnas klāt – tas ir kā ierakstīts likumā."

Kā Jūs sākāt nodarboties ar biškopību?

To sāka mans tēvs. 1983. gadā viņš saslima un saprata, ka jāatstāj kādam saimniecība. Tēvs ieteica, ka šajā amatā varot strādāt. Tolaik bija laba tirgošanās ar Krieviju, veda ziedputekšņus uz Ļeņingradu. Cēsu biedrības biškopjiem tie bija īsti ziedu laiki.

Un cik gados Jums bija pirmā saskare ar bitēm?

Tas bija četru gadu vecumā. Aizgāju pļavā pīpenītes saplūkt, aizveda mani bezsamaņā uz slimnīcu. Sadzēla mani bites un man ir alerģija. Bet kaut kā izvilku! Pēc tam visu laiku baidījos no bitēm. Kā tikai jutu, ka tuvojas, tā skrēju ceriņkrūmam cauri. Ja uzkāpju pļavā kādai bitītei, tad tāpat seja sapampst.

Kamēr tēvs vēl bija dzīvs, paspēja šo to iemācīt. Daudzas lietas mācījos pats, eksperimentēju, apgāzu viņa teorijas. Papildus sentēvu paņēmieniem braucu uz kursiem, paklausījos jaunākas lietas – kā citiem iet un pēc tam pārbaudīju pats uz savas ādas.

Un tā pamazām aizgāja tīri forši. Bija viens gads, kad nāca iekšā medus, kas uzreiz rāmīšos iekšā sakristalizējās. Tāds bitēm neder. Tajā gadā ļoti daudziem bites apmira, bet es paspēju laikus pamanīt. Apakšā rāmīti ir peri, griezu augšu ārā, liku parastās šūnas un baroju ar cukuru. Man brālim 30 saimes aizgāja bojā, tikai tāpēc, ka nepaspēja normālu barību iedot.

Tagad biškopji bieži pērk ārzemju bišu mātes, tās mazāk spieto. Es gan pats tikai šad tad nopērku kādu cilts māti un pēc tam pats uzaudzinu bišu mātes.

Es pareizi saprotu, ka katrā saimē ir viena māte?

Jā, katrā saime ir viena. Ja ir divas, tad ir plēšanās. Ja viņas satiekas, tad viena parasti krīt. Vai arī sākas spietošana, ja viena māte iet prom, tad tai savs bariņš iet līdzi un saime paliek uz pusi mazāka. Svarīgi ir brīdī, kad piedzimst pirmā bišu māte, izlauzt pārējās visas māšu kannas ārā. Ja to nokavē, tad ir slikti. Vienreiz izlauzu pat 80! Tāpēc ir cītīgi jāseko līdzi bitēm!

Kā bišu mātes atšķiras no parastajām bitēm?

Viņa ir garāka. Ja ir daudz bišu, tad var būt grūti pamanīt, bet, ja ir ietrenēta acs, tad, pārlaižot skatienu rāmītim, ātri iekrīt acīs. Un pārējās bites viņai seko, tāpēc jāskatās, kur atrodas vairākums. Vismaz mātes svīta pati par sevi seko, jo tur ir apsargātāji.

Sanāk, ka katrā bišu saimē ir savs galms.

Vai, dieniņās! Tur ir neaprakstāmi! Katrai ir savs pienākums, bet ir jau arī sliņķi pa vidu. Kā jau visām dzīvām radībām..

Cik jums kopā ir saimju?

Man ir 120, tikko vēl biju skatīties, izrādās, ka vienā saimē palikusi bite tranene, situ nost un pievienoju saimi citai, mazākai. Slinkie biškopji, tā kā es, ieliek starpā avīzi zem medus kastes, lai aukstajā laikā, paplašinoties telpai, bites nenosalst. Kad saime pati jūt, kad paliek par mazu, sagrauž avīzi un pati saiet augšā un sāk nest medu.

Kur atrodas Jūsu bišu dravas?

Ir tepat, mājas pagalmā un tad ir vēl, kopā septiņās vietās. Tālākā laikam ir Lēdurgas purvmala, Rozulā ir divas dravas un viena ir Riebiņa ezera galā. Vēl ir dažas atsevišķas pie tām mājām, kas pašas grib bitītes. Labāk, ja ir 15 - 20 saimes kopā, tad braukāšana atmaksājas.

Ar kādām problēmām saskarieties biškopībā?

Ja kāds lauksaimnieks nomiglo rapšu laukus ar neatļautiem preparātiem, tad tuvumā esošās bišu saimes var nomirt. Pagājušajā gadā paziņam tā notika. Šogad neauklēsimies ar pārkāpējiem – ja pamanīsim, tad ziņosim.

Laikam šogad būs bada gads! Viens onkulītis pa televizoru teica, ka pērkons esot iespēris kailos kokos. Un pagaidām viss sakrīt. Tūlīt ābelītes noziedēs, ķirši un plūmītes, pienenes arī tūlīt būs cauri. Ja neuznāks kāds izsvīdums, tad būs švaki.

Kādus izstrādājumus jūs piedāvājat?

Galvenais jau tomēr ir medutiņš. Vēl ir bišu maizīte, propoliss, ziedputekšņi, šūnas.

Un svecītes!

Svecītes es taisu, kad ir garlaicīgi - garajos ziemas vakaros. Tagad mazdēliņš ar savu meiteni ņem un taisa, viņiem patīk. Ir jau arī mazbērni drusku jāiesaista. Gribētos jau vispār, lai kāds te nāk tā pamatīgāk, iemācās šo amatu.

Pagaidām nevienu neinteresē?

Viss jau it kā ir forši, bet bites dzeļ! Un tas laikam biedē. Bet vispār prieks, ka daudziem jauniešiem nav bail, kursos ir daudz jauno, kuri interesējas par biškopību.

Māja ir pašu celta?

Es parasti saku, ka bitītes uzcēla. Par peļņu, ko ieguvu no bitēm, pamazām cēlu pats. 1992. gadā sāku, bet vēl joprojām neesmu līdz galam pabeidzis.

Kur Jūsu produktus var iegādāties?

Visvairāk tirgojos Plācī, Straupes lauku labumu tirdziņā katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā. Arī Pienotavā – Straupes Piensaimnieka veikalā, Plācī.

Un citos tirdziņos?

Nē, tur es neesmu gaidīts. Katrā vietā jau ir savi biškopji, tāpēc es pat nelienu. Tad arī Rīgā vienā veikaliņā tagad ir mani produkti.

Jācer, ka laiks tomēr kļūs siltāks, bitēm labvēlīgāks un biškopim Otto Abzalonam veiksmīgi izdosies saglabāt visas 120 bišu saimes, kā arī tikt galā ar bišu galmu kaprīzēm!

Informāciju sagatavoja Līga Hofmane, Pārgaujas novada pašvaldības Attīstības plānošanas nodaļas Sabiedrisko attiecību speciāliste.