Briseles koridoros lemj par mums

Latvijas Avīze: Vairāk zemes – lielāka konkurētspēja. Diskusija.

Kā Latvijas zemniekiem spēt konkurēt ES tirgū? Kāda būs ES lauksaimniecības politika nākotnē un kā veiksmīgāk tai piemēroties Latvijā? Šos jautājumus ar Zemnieku saeimas biedriem "Latvijas Avīzes" rīkotajā diskusijā šīs organizācijas 7. kongresa laikā Ķekavā pārrunāja Zemkopības ministrijas valsts sekretāre LAIMDOTA STRAUJUMA, premjera padomniece ES jautājumos SANITA PAVĻUTA-DESLANDES, Saeimas Finanšu un budžeta komisijas vadītājs, Tautas partijas priekšsēdētājs ATIS SLAKTERIS, Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētājs VALTERS BRUSS un Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūta direktors ANDRIS MIGLAVS. Diskusiju vadīja "Latvijas Avīzes" galvenās redaktores vietnieks Ivars Bušmanis.

– Ar ko visvairāk nākas konkurēt: savā starpā, ar kaimiņu vai ar Eiropas zemniekiem?

V. Bruss: – Latvijas lauksaimniecībai konkurētspējas saglabāšanu nevaram atraut no savstarpējās konkurences. Jau tagad kaimiņš konkurē ar kaimiņu, kurš dabūs vairāk zemes hektāru, kurš no zemes īpašnieka tos iznomās par labāku cenu. Kurš par izdevīgāku cenu vai citiem noteikumiem piegādās produkciju kādam konkrētam patērētājam. Konkurence notiek gan starp ES valstu zemniekiem, gan starp Latvijas zemniekiem. Mūsu pamatinterese: kā mēs spētu izdzīvot vienotajā ES lauksaimniecības telpā. Mēs šodien redzam, ka robežas zūd. Mums ir lietuviešu piena pārstrādātāji, kas pērk Latvijas pienu, mēs graudus eksportējam uz Spāniju, Grieķiju un Vāciju. Tāpat arī Latvijā ieved produkciju. Mēs gandrīz gadu dzīvojam šajā jaunajā sistēmā, un konkurētspēja šobrīd kļūst aizvien aktuālāks jautājums.

– Kalvīša valdības deklarācijā ir minēti daži punkti, kas ir vajadzīgs, lai veicinātu konkurētspēju. Cita starpā diviem no šiem punktiem ir "piesieta" klāt nauda – skābo augšņu kaļķošanai un cīņai pret kartupeļu gaišo gredzenpuvi. Pirms trijiem gadiem mūs uztrauca tiešie maksājumi, bet tagad, lai varētu konkurēt, mums pietiek tikai ar to vien, ka apkarosim kartupeļu puvi?

L. Straujuma: – Jūs precīzi izvilkāt divas lietas, kam jau paredzēts finansējums. Valdības deklarācijā ir arī nopietnākas lietas, kam plānotas lielāka nauda. Paldies šai un iepriekšējai valdībai, ka finanšu ministri labi izprata situāciju, tādēļ Latvijas līdzfinansējums ES maksājumiem bija un ir nodrošināts. Latvijas zemniekiem nav jāstāv pie savas valsts Zemkopības ministrijas ar traktoriem un dakšām kā Ungārijas zemniekiem, kur nesaņem maksājumus. Tādēļ ZM var sākt domāt nedaudz stratēģiskāk un varam pasūtīt Agrārās ekonomikas institūtam pētījumu, lai būtu teorētiskais pamats lemšanai par nākamo plānošanas periodu, kas ES sākas no 2007. gada un turpinās līdz 2013. gadam.

– Kad zemnieki saņems ES tiešos maksājumus augkopībā?

– Esmu parakstījusi vēstuli Lauku atbalsta dienestam (LAD), ka tas ir tiesīgs izdalīt naudu visiem, kas pieteikušies, un tuvākajās dienās LAD sāks maksājumus. Aizķeršanās bija tādēļ, ka nācās ar ES saskaņot viedokli par to, ko darīt ar zemniekiem, kas iesnieguši prasību tiesā pret LAD par platību pārbaudēm, un no kurienes ņemt naudu, ja LAD tiesu zaudē. Mēs atradām tehnisku risinājumu, tādēļ augkopības maksājumus varēsim veikt.

Cik naudas saņemt?

– Vai varam teikt, ka Latvijas zemnieki atbalstā saņem tikpat daudz, kā citās ES valstīs?

– Es domāju, visi šeit zina, ka zemnieki jaunajās ES valstīs nesaņem tikpat, cik vecajās. Tas bija skaidrs, jau parakstot ES iestāšanās līgumu. Tiešos maksājumus pērn varējām no ES līdzekļiem veikt 25% apmērā no ES līmeņa. Šogad būs pieci procenti vairāk. Tā pakāpeniski līdz 2013. gadam jāsasniedz ES 100%.

Te atklāts kļūst jautājums – kādu politiku izvēlēsimies, kad Latvijā ieviesīsim Kopējas lauksaimniecības politikas (KLP) reformu. ZM gaidīs visu jūsu iesaistīšanos. Latvijai ir iespējas pāriet uz šo reformēto lauksaimniecības politiku līdz 2009. gadam. Katra valsts var izvēlēties dažādus variantus, kā un kad šo KLP reformu ieviest. Taču izspriešanai un izrēķināšanai ir atlicis nepilns gads.

ZM ir nolēmusi, ka līdz šā gada novembrim sagatavos valdībai priekšlikumu par Latvijas perspektīvu. Gribu lūgt jauno ZSA vadītāju iesaistīties šā jautājuma izvērtēšanā.

– Vai varat ieskicēt, kāda ir šī izvēles iespēja?

– Jaunie reformētie ES tiešie maksājumi netiks saistīti ar ražošanu jeb tiks "atkabināti" no ražošanas un maksājums būs par zemes hektāru. Valstīm ir dota iespēja izvēlēties, vai visus maksājumus veikt tikai par hektāru vai atstāt arī dažus ar ražošanu saistītus maksājumus. Varam izvēlēties, vai, piemēram, liellopu gaļas maksājumus ieskaitām hektārmaksājumā, vai tomēr maksāt atsevišķi par nodotajiem lopiem. Vēl vienotajā maksājumā varam neieskaitīt maksājumus par aitām un kazām, pienu, laukaugiem un sēklām.

Latvijai būs jāizvēlas, piemēram, kā maksājumu piesaistīt hektāram. Vai, pārdodot zemes hektāru, maksājums ies līdzi šim hektāram, vai tas paliks saimniecībai, kas zemi pārdeva.

– Vai tad, kad mēs saņemsim 100% maksājumus, summa būs tikpat liela kā vecās ES dalībvalstīs? Vai vienotais maksājums būs atkarīgs no hektāru skaita vai no tā maksājuma, cik līdz šim saņemts? Vai nebūs tā, ka tie, kam ir zeme, bet to neapstrādā, saņems tikpat, cik tie, kas ir lauksaimnieciskie ražotāji?

A. Slakteris: – Eiropā, rēķinot tiešos maksājumus, tiek ņemta vērā references platība un ražība. Arī vecajās ES dalībvalstīs ir ļoti dažādi šie maksājuma līmeņi – Dānijā un Francijā tie ir augstāki, Somijā – krietni zemāki. Latvijas politiķiem būtu ne tikai jāseko līdzi, kā ES šo politiku taisa, bet arī jāietekmē, lai pēc iespējas ātrāk būtu vienlīdzīgas konkurences apstākļi. Nepietiks tikai ar to, ka nonāksim pie mums nolemtajiem 100%, bet vajag panākt, lai nebūtu šī dīvainā situācija, ka Francijā maksā lielākas subsīdijas nekā Latvijā.

– Tāds ir viens no ES KLP paradoksiem – jo labāk aug, jo vairāk maksā. Vai būtu iespējams Latvijai ES institūcijās panākt – jo grūtāk izaug, jo vairāk būtu jāmaksā.

Sanita Pavļuta-Deslandes: – Mēs zinām, ka līdz 2013. gadam tiešie maksājumi vecajās un jaunajās ES valstīs izlīdzināsies. Patlaban graudaugu maksājumu līmeņi dažādās dalībvalstīs ir atšķirīgi, bet citās nozarēs, piemēram, gaļas lopu nozarē, maksājumi ir vienādi.

Kas attiecas uz nosacījumu maiņu, šobrīd nav debates, ka varētu tikt mainīta līdzšinējā kārtība. Debates ir par to, ka KLP ir kopumā jāreformē, un vienošanās par to tika panākta jau 2003. gadā. Eiropa vēlas mazāk maksāt par ražošanu, bet maksāt ražotājam. Lai būtu lauksaimniecība, lai būtu lauki un tajos dzīvotu cilvēki, kas ražo.

Tas saistīts ar vairākām lietām. ES jāiztur spiediens no ārējiem tirgiem, jo ES lauksaimniecība ir kā rezervāts. Ir spiediens arī no ES iekšienes, jo par ES lauksaimniecību no kopējā budžeta maksā visi. Situācija, kad lauksaimniecība patērē apmēram 40% no visas ES budžeta, ir stipri dīvaina. Tādējādi virziens, uz ko ES mēģina iet, ir padarīt lauksaimniecību dzīvotspējīgāku. Šajā ziņā mums reformu virziens ir patīkams, jo tiks maksāts par to, lai laukos būtu dzīve.

A. Slakteris: – Kam patīkams?

– Jebkurš tiešais maksājums sajauc konkurētspēju – nomas maksu, zemes cenu un visu pārējo.

L. Straujuma: – Tas tiešmaksājumu variants, ko minēja Pavļuta-Deslandes, nav saistīts ar ražošanu, bet ar dzīves līmeņa celšanu.

– Politiķiem jārada situācija, lai tie, kas grib kaut ko darīt, nepaliek bez zemes. Lai naudu saņem tie cilvēki, kam ir ražošana. Pretējā gadījumā lielai daļai no šeit zālē sēdošajiem būs jāatsakās no savām zemēm.

A. Slakteris: – Ar Mārtiņu Rozi mēs saprotamies labi, bet viņš pārstāv citu politisko spēku un citu domāšanu attiecībā par saimniecību konkurētspēju. Kā rīkoties? Ir jādomā uz priekšu. Jāspēj iedomāties, kādai būtu jāizskatās tuvās desmit vai divdesmitgades lauku ainavai Latvijai. Nebūtu pareizi, ja lauksaimnieki koptu tikai nelielu lauciņu, kas garām braucošiem tūristiem izskatītos skaisti.

Kā izveidot nosacījumus, lai konkurētspējīgie nepazustu? Pamatkritēriji ir tādi – vienlīdzīga konkurence ar pārējām valstīm un arī vienlīdzīga konkurence Latvijā. Nākotnes redzējumi ir dažādi – gan tāds, kādu to minēja Straujumas kundze, gan tāds, kādu minēja Deslandes kundze.

Jautājums ir, kurā brīdī mēs pārejam uz vienoto saimniecības maksājumu. Iespēja ir darīt to tūlīt vai triju gadu laikā. Agrārekonomikas institūta aprēķini liecina, ka gadījumā, ja vienoto maksājumu ieviešam tūlīt, visi, kas šobrīd ražo, iegūst 15% vairāk naudas nekā pašlaik. Taču tad mums jāfiksē ES maksājumiem attaisnojamās lauksaimniecības zemes platības un nākotnē valsts mērogā tās nevarēsim palielināt. Pēc šodienas skaitļiem, ES maksājumi pienākas 1,4 miljoniem hektāru. Pēc zinātnieku aprēķiniem, konkurētspējīgo zemnieku apsaimniekotās platības varētu pieaugt līdz 1,7 miljoniem hektāru un tās varētu piesaistīt ES naudas saņemšanai.

Par nākotnes ainu. Tajā laikā, kad strādāju ZM, nebija grūti ieskatīties nākotnē. Zinot, kāda ES ir kārtība, radījām atbalsta programmas, lai būtu kredīti, lai varētu pirkt zemes. Šobrīd šīs programmas ir apstājušās.

Ja uzliktu platības maksājumu 200 lati par hektāru, es varu apgalvot, ka jau parīt zemes nomas maksa būtu šie paši 200 lati par hektāru. To nav grūti paredzēt, jo, piemēram, Dānijā jau tā notiek.

Kad reformēties?

– Ko Zemnieku saeima var paveikt, lai jaunajā KLP reformā maksājumi ražotājiem būtu izdevīgāki?

L. Straujuma: – Mums jāizlemj, vai visus maksājumus piesaistām hektāram vai daļu tomēr atstājam ražošanai. Jautājums – kad mēs to darām, nākamgad, aiznākamgad vai 2009. gadā.

A. Miglavs: – Tā daļa, ko varam piesaistīt ražošanai, ir ļoti maza – 25%. Teorētiski pastāv divi reformas scenāriji – ES tiešo maksājumu pilnīga atdalīšana no ražošanas, konkrētas nozares un konkrētā produkta veida vai daļēja sasaite ar ražošanu.

Lielākā maksājuma aploksnes daļa vienalga tiek atsaistīta no ražošanas un maksājumi tiek attiecināti uz zemi labā saimnieciskā stāvoklī. Tas ir, uz zemi, kur tiek ievērotas ES prasības, lai zeme netiktu aizaudzēta ar nezālēm, netiktu dedzināta kūla un citi noteikumi.

Jūs sakāt, ka tādā gadījumā nav vērts neko ražot. Varbūt kāds cits izrēķinās, ka, izmantojot zemi lopbarības ražošanai, graudaugu ražošanai un liellopu audzēšanai, bizness sanāks.

Mēs veicām rēķinus par maksājumu atdalīšanu vai neatdalīšanu. Daudzi no jums ir laukaugu ražotāji un dažiem tie aug teju vai monokultūrā. Mēs parēķinājām maksājumu summu, ko saņemtu ražotājs gadījumā, ja tiek ieviesta no ražošanas pilnīgi atdalītā maksājuma shēma un maksā par visu lauksaimniecības platību un ja maksā par lauksaimniecības platību un piemaksā atsevišķi par laukaugu platībām. Mūsu aprēķini liecina, ka tā saucamais vienaldzības punkts ir 75% laukaugu sējumu īpatsvars kopējā lauksaimniecības zemes platībā. Es atļaušos teikt, ka tas ir ļoti augsts īpatsvars. No šā viedokļa raugoties, laukaugu ražotājiem nav izšķirošais maksājumus atdalīt pilnīgi vai nepilnīgi. Izšķirošāk tas varētu būt liellopu gaļas ražotājiem.

V. Bruss: – Visos aprēķinos būtu jāņem vērā zemes iznomāšanas aspekts. Vai šīs reformas ietekmē neizveidosies situācija, ka daudz izdevīgāk būs neiznomāt, neražot, saņemt daudz lielāku atbalstu nekā iznomājot to ražotājiem?

A. Miglavs: – Atdalīto tiešmaksājumu saņemšanas kritēriji ir lauksaimniecības zemes uzturēšana labā saimnieciskā stāvoklī. Ko tas nozīmē? Kā absolūtais minimums tā ir ikgadējā appļaušana un appļautās masas vai nu sasmalcināšana, vai novākšana no lauka. Šis darbs nav izdarāms par velti. Nebūs tā, ka tiešmaksājums būs 30 lati uz hektāru un īpašnieka peļņa arī būs šie 30 lati par hektāru.

Tiešmaksājumu saņemšana ir iespējama tikai saimniecisko darbību veicošam saimniekam. Nevar būt tā, ka zemes īpašnieks ir tikai un vienīgu tiešmaksājuma saņēmējs, viņam ir jāveic aktīva saimnieciskā darbība. Tas ir ierobežojošs faktors, kas ne vienam vien zemes īpašniekam varētu atmest vēlmi sēdēt uz siena kaudzes un nedot to nevienam ēst.

Nenoliedzami nomas maksas kaut kādā mērā būs atkarīgas no zemes ienesīguma. Nomas maksu noteiks tirgus. Šajā kontekstā es atļaujos domāt, ka tiks panākts kompromiss starp saimniekiem un zemes īpašniekiem, kuri paši šo zemi neapsaimnieko.

Pastāv jautājums – ko darīt, lai dabūtu lielāku tiešmaksājumu. Vai pretendēt uz lielākām subsīdijām? Nē, ir cits veids, kā pretendēt uz lielāku tiešmaksājumu bāzi nākotnē – vairot savā apsaimniekošanā esošās lauksaimniecības zemes. Atkarībā no tā laika, kad politiķi izšķirsies ieviest KLP reformu, tik daudz laika būs vairot šo savu nākotnes ienākumu avotu un resursu. Tas ir tas, ko katrs saimnieks var darīt savas nākotnes labklājības veidošanā.

– Jūs pateicāt, kas jādara ražotājiem, bet zemes iznomātāji arī gaida kādu signālu, cik maksās par zemes appļaušanu.

– Zemes īpašniekam, kas šobrīd nav lauksaimniecības produkcijas ražotājs, ir divas izvēles. Viena no tām – pašam uzsākt lauksaimniecisko darbību. Ko tas nozīmē? Zemes appļaušanai vajadzīgi resursi, ņemsim vērā, ka arī pļaujmašīna kaut ko maksā. Jūs teiksiet, to var arī saņemt kā lauksaimniecības pakalpojumu. Šādā gadījumā pakalpojuma cena palielināsies. Ja kāds saka, ka šodien hektāru var nopļaut par 20 latiem, es domāju, ka nākamajā gadā hektāru par 25 latiem vairs negribēs pļaut un zāli arī novākt. Tā vai citādi, zemes apsaimniekošanas lietas sakārtosies. Otra izvēle – iznomāšana.

– Kā nodrošināt, lai jaunieši un strādnieki neaizmūk no laukiem? Vai ir kādi plāni?

– Šie plāni ir atkarīgi no tā priekšstata, ko paši lauksaimnieki rada apkārtējā sabiedrībā. Vai lauksaimnieku sabiedrība šodien un nākotnē ir nabadziņu sabiedrība vai tā ir saprātīga strādājošu cilvēku labklājības sabiedrība. Cilvēki, kas prot strādāt, gribēs strādāt un saprātīgi domā, ir krietni pacēlušies no sākotnēji bezcerīgā stāvokļa. Ja mēs salīdzinām ar veselu virkni nelauksaimnieciskajā darbībā nodarbinātajiem, piedodiet, jūs esat daudz lielāki: kandidāti uz miljonāru sarakstu.

(Zālē sēdošie zīmīgi skatās V. Brusa virzienā).

A. Slakteris: – Katram ir skaidrs, ka jaunais cilvēks paliks laukos, ja viņš strādās uzņēmumā, kas apgroza lielu naudu un nopelna mazliet vairāk nekā vidēji reģiona iedzīvotājs. Kamēr tā nebūs, tikmēr jauniešu laukos nebūs.

– Jautājums par mantošanas lietām: vai kāds ir iedomājies, ka tad, ja saimniekam ir vairāki bērni un būs jāsadala īpašums, notiks arī saimniecību sadrumstalošana?

– Privātīpašums ir svēts un saimniekam pašam jāizdomā. Negaidiet, kad kāds politiķis atnāks un pateiks, kā jādara.

– Bet Civillikums nosaka mantojumu sadalīt un galviņām.

– O, tā ir kvalificēta iebilde. Jāpadomā.

– ES aizsargā gan lauksaimniecības produktu tirgu, gan arī minerālmēslu tirgu no Krievijas, Baltkrievijas un citu trešo valstu lētajiem produktiem. Šobrīd Eiropā ļoti nopietni notiek sarunas par to, vai atvērt robežas pasaulē ražotajiem minerālmēsliem. Kāda būs Latvijas nostāja un kā tiks aizstāvētas mūsu zemnieku intereses?

S. Pavļuta-Deslandes: – Ja šis jautājums Eiropā tiek kustināts, no savas puses varu solīt, ka par to ekonomikas ministru informēšu.

– Šobrīd par vairāk nekā 40 struktūrfondu projektiem, kas tika iesniegti pagājušā gada augustā un vēlāk tika apstiprināti kā ES atbalsta saņemšanas nosacījumiem atbilstoši, nav noslēgti līgumi par to īstenošanu, jo trūkst naudas.

L. Straujuma: – Katrā ES lauku fonda uzraudzības komitejā rindas kārtībā tiek apstiprināti projekti, kam iespējams atlicināt naudu. Mēs mēģinām panākt vienošanos ar Finanšu ministriju, lai atļauj ZM pieņemt projektus virs pašlaik ES fondā pieejamās summas. Var prognozēt, ka ne visi šobrīd apstiprinātie projekti, ar kuru iesniedzējiem noslēgti līgumi, tiks īstenoti. Tādējādi neliela daļa pašlaik pieteiktās naudas paliks pāri.

Mēs mēģinājām pārdalīt līdzekļus no programmām, kur nauda vēl nav izmantota. Diemžēl Reģionālās attīstības ministrija iebilda pret šiem plāniem. Tā uzskata, ka līdzekļus apmācībām un LEADER programmām nedrīkst atņemt. Pašreiz esam iesnieguši atkārtotu pieprasījumu līdzekļu pārdalei un tas nosūtīts saskaņošanai pārējām institūcijām. Ja visas piekritīs, divu triju mēnešu laikā nauda visiem iesniegtajiem projektiem varētu tikt piešķirta.

Ietekmēt to, ko var

L. Straujuma: – Tiklīdz Eiropas Komisija būs pieņēmusi lēmumu par atbalsta maksājumiem, mēs ar organizāciju starpniecību izplatīsim aptaujas anketas, publicēsim tās arī "Latvijas Avīzē" un gaidīsim jūsu viedokļus. Mums kopīgi būs jāizvēlas, kādus pasākumus īstenot, vai tās būs investīcijas vai ekonomikas dažādošana, vai neproduktīvās investīcijas u. c. Pasākumu ir vairāk nekā divdesmit un visus tāpat nevarēsim īstenot.

Briselē šobrīd tiek diskutēti kritēriji mazāk labvēlīgo apvidu noteikšanai nākamajam plānošanas periodam. Pēc pašreiz izvirzītajiem kritērijiem 90% Latvijas iekļūst mazāk labvēlīgo apvidu kategorijā. Tajos neiekļūst tikai Dobeles un Jelgavas rajoni. Pašreiz ZM cīnās par iespēju samazināt vienu no kritērijiem – kritēriju par graudaugu ražību vēlamies samazināt par dažiem procentiem. Ja tas izdosies, visa Latvija iekļūtu mazāk labvēlīgo apvidu teritorijā.

Nākamais jautājums, par ko mums EK nāksies pacīnīties, ir nosacījums, ka investīcijas varētu saņemt tikai mikrouzņēmumi, tas ir, tie uzņēmumi, kur ir mazāk nekā pieci strādājošie. Mēs pret to iebilstam.

– Patlaban, ievedot minerālmēslus no trešajām valstīm, tiek maksāts liels nodoklis. Tas ir teju vai tikpat liels, cik mēs saņemam ES tiešajos maksājumos par hektāru. Vai mēs varam ietekmēt antidempinga nodokļa samazināšanu vai atcelšanu?

A. Miglavs: – Nevajag uztraukties par lietām, ko mēs nevaram ietekmēt. Tā ir Eiropas kopējā politika. Mēs tikai varam mēģināt atrast to labāko guļas vietu, lai būtu gana silts no visām pusēm.

Tiesa, ir jārunā tajā brīdī, kamēr politika veidojas. Minerālmēslu cena nav tikai Latvijas, bet visas Eiropas interese. Latvijas nostājai vajadzētu būt konkrēti par šādu ievedmuitu atcelšanu. Mēs nedrīkstam palaist garām brīdi, kad ES šī diskusija notiek un ir iespēja savu viedokli pateikt.

Zeme, zeme, kam tā zeme

A. Miglavs: – Šajā brīdī Latvijā ir jāizšķiras par to, kas ir zeme. Vai tā ir individuāla īpašuma iemiesošanās forma? Tas ir – privātīpašums ir svēta lieta un katrs ar to var iesākt, ko grib. Vai tā ir sabiedrības īpašums, par kuru lemj visa valsts? Mans viedoklis ir tāds, ka lauksaimniecības zeme ir sabiedrības bagātība, kas ir radusies daudzu paaudžu darba gaitā, lauksaimniecības zemi atgūstot, meliorējot un saglabājot auglību.

Ja tas ir tā, ir jābūt zemes izmantošanas politikai. Nākotnes dēļ ir jāsaglabā pēc iespējas lielāki resursi, ko ir viegli aizaudzēt, bet atgūt daudz grūtāk. Mērķis ir palielināt visas valsts lauksaimniecības nozares spēku kopumā un panākt, lai to pieņem visa pārējā sabiedrība.

V. Bruss: – Visam tam teorētiski var piekrist, bet mēs tagad domājam, kā dalīt naudu, kas tika iegūta, vadoties pēc citiem kritērijiem. Lielākā pretruna ir tā, ka to naudu, ko faktiski izcīnīja ražojošie lauksaimnieki, gribam sadalīt uz visu platību un tiem cilvēkiem, kas nav piedalījušies šīs naudas aprēķinā. Nav tam pat tuvu stāvējuši. Līdz ar to atbalsts ražotājiem samazinās.

L. Straujuma: – Tā ir lieta, ko mēs nevaram ietekmēt.

V. Bruss: – Nu tad guļam tālāk.

A. Miglavs: – Man nav lauksaimniecības zemes un nekad neesmu bijis graudaugu ražotājs. Bet mans varbūt niecīgais individuālais ieguldījums ir, lai naudas aploksne Latvijai būtu tik liela, cik tā ir. Tādēļ arī es drīkstu kaut ko šajā sakarā teikt.

Jums, lauksaimnieku sabiedrībai, jāizšķiras, vai gribat redzēt vairāk un lielākus saimniekus apkārt, tajā skaitā arī pašus ar lielākām zemēm vai paliekam iekapsulētā stāvoklī. Latvijas lauksaimniecības masa un masas resursi lauksaimniecības ražošanai ir jāpalielina, cik vien tas ir iespējams.

Ja nenotiek globālas politiskas pārmaiņas, tas zemes statuss, kuru nofiksēsim pilnas KLP politikas ieviešanas brīdī, arī paliks Latvijai uz ļoti tālu nākotni. Vai viens miljons, vai 1,4, vai 1,8 miljoni hektāru, bet tas būs daudzums, par ko mēs runāsim kā par Latvijas nākotnes lauksaimniecības resursu.

– Mēs zinām, ka lauksaimnieciskajā ražošanā paliks kādi pieci septiņi procenti no iedzīvotāju skaita. Kas tad pretendēs uz zemi? Mēs redzam, ka Latvijā ienāk ļoti daudz ārzemnieku, un vai ar tiem resursiem un atbalsta līdzekļiem, kas nāk līdzi no viņu valstīm, varam nodrošināt vienādus konkurences apstākļus. Tagad daudzi zemes īpašnieki savu labo zemi pārdod ārzemniekiem, kas ar saviem bagātajiem resursiem mūs izkonkurē.

– Man kā Latvijas pilsonim ir aizvainojoši dzirdēt, ka Latvijā par lauksaimniecības attīstību domā tikai vācieši, šveicieši vai citu tautību zemnieki. Es negribu noticēt, ka Latvijas lauku saimnieks to nespēj un negrib darīt. Varbūt negrib, jā, bet to, ka nespēj darīt, nevaru noticēt. Ja runājam par resursiem, jūs paši esat lielisks piemērs tam, ja cilvēks grib, viņš var ražošanā iesaistīt resursus un sasniegt ļoti daudz. Jūs esat tas labākais Latvijas piemērs, kāpēc jūs negribat šo piemēru paplašināt uz saviem kaimiņiem, kāpēc jūs paši negribat paplašināties, kāpēc gribat palikt tur, kur esat šodien. (Dusmīgi.) Atvainojiet, es to negribu saprast.

– Bet tam ir vajadzīgs laiks.

– (Nikni.) Lūdzu, jums ir laiks to darīt trīs gadus!

(Zālē skaļa murdēšana.)

– Tie ir Latvijas zemnieki, kas šo zemi pārdod. Tie ir Latvijas cilvēki! Ja ar Latvijas cilvēkiem jūs nevarat izveidot normālas attiecības, uz kādiem pamatiem jūs nākotnē dzīvosiet! Tā ir Latvijas sabiedrības problēma. Tā nav Vācijas vai Dānijas problēma.

– Jūs apvainojaties…

– Es neapvainojos, es esmu nikns.

– Šodien ienākumi nevienam nav tik lieli, lai tiktu līdzi Eiropas saimniecībām. Neviens nesaka, ka negrib paplašināties, tikai to var darīt, ja ir segums.

– Mums ir jāizmanto tas laiks, kas ir iespējams. Tajā skaitā tie resursi un iespējas, ko mums var iedot nākamais programmēšanas posms, kas sāksies 2007. gadā.

Kad es jums pirms trim gadiem teicu, ka Latvijā piena cenas 2004. gadā būs 15 santīmi, taisiet projektus piensaimniecības attīstībai, neviens man negribēja ticēt. Ne piena ražotāji, ne piena pārstrādātāji. Tie, kas taisīja projektus un uzlaboja ražošanu, tie šogad ir ieguvēji. Tie, kas sāka domāt tikai 2004. gadā, nerēķinot divus trīs gadus uz priekšu, tie var kasīt ausis un gaidīt 2007. gadu un jaunos sturktūrfondus.

– Ārzemnieki Latvijā nāk ar gatavām savas valdības un ES atbalsta programmām. Viņi meklē Latvijā 60 tūkstošus hektārus zemes, meklē ES fondus, kvotas, subsīdijas. Viņiem vēl ir savi līdzekļi. Par to, ka vācieši un dāņi savu ražošanu pārstrukturizē uz Latviju, viņiem viņu valsts samaksā par katru hektāru. Tādēļ, kaut arī viņiem šeit būs mazākas ražas, viņi vienalga varēs konkurēt, nav problēmu.

L. Straujuma: – Šveicē subsīdijas izmaksā tikai 0,7% no budžeta.

– Bet budžets tur ir nesalīdzināmi lielāks.

L. Straujuma: – Viņu subsīdijas krietni pārsniedz Eiropas subsīdijas. Mēs nevaram ar Šveici cīnīties.

V. Bruss: – Protams, būs izšķiršanās par to, vai fiksējam savas platības tagad vai ļaujam šai lauksaimniecības platībai pieaugt un fiksēt to vēlāk. Jautājums, kas būs tie, kas apgūs šo platību. Vai tie būsim mēs vai ārzemju kapitāla pārstāvji, to mēs nezinām.

Man ir bažas, ja šis valsts vai nosacītais ES atbalsts nebūs pietiekami liels, liela daļa no mums lauksaimniecību kā biznesu beigs. Es nekādi, piecus desmit gadus uz priekšu raugoties, neredzu, ka izejvielu cenas kritīsies. Tās tikai kāps. Tāpat nav nekādas informācijas, kas varētu likt domāt, ka produkcijas cenas kļūs lielākas. Tieši otrādi, par graudiem, bietēm, labi, piena cenu esam pievilkuši līdz ES līmenim, bet arī šis cenu līmenis iet uz leju. Tātad ieņēmumi no produkcijas tikai samazināsies.

Paliek atbalsts. Ja tas nespēs kompensēt izejvielu resursu sadārdzinājumu un produkcijas cenas kritumu, ja nepaliks starpība, lai mēs pienācīgi varētu dzīvot un eksistēt, nāksies uztraukties ne tikai par Latvijas, bet kopējās ES lauksaimniecības nākotni. Nebūtu loģiski, ja lauksaimniecībā darbotos neveiksminieki, kas neko citu nemāk. Tas nav tas, ko gribējām sasniegt.