Raksti

Kam nesīs labumu Latvija [Latvijas lauki]?

Šīs ir tikai pārdomas. Gan tapušas ne vienas dienas laikā. Un nekādā ziņā nav uzskatāmas par galīgo patiesību. Tās ir atspoguļojums. Cilvēku teiktā un rakstītā. Dažādos laikos un dažādās vietās. Par dažādām lietām. Bet tās vieno cilvēki un darbs. Nu jau arī Eiropa un pasaule. Par kuras daļu mēs kļūstam neatvairāmi.

Šīs ir ekonomista pārdomas par Latvijas zemi, kapitālu un cilvēkiem. Viņu labklājības avotiem un tos ietekmējošiem faktoriem. Arī par sabiedrības attieksmi un politiku. Par savas tautas nākotni. Kāds šeit rakstītajam varbūt varēs piekrist. Daudzi to noliegs. Bet tās ir tikai pārdomas.

Latvijā ir vairāk nekā 6,2 milj. hektāru zemes. Vairāk nekā 2,4 milj. hektāru vēl arvien ir pieskaitīti pie lauksaimniecības zemēm. Un 2003. gadā tie devuši lauksaimniecības produkciju Ls 287,3 milj. apmērā, bet kopā ar neatdalāmo darbību lauku saimniecībās - Ls 324,6 milj. jeb Ls 35 no 1 ha. Tas aptuveni atbilst 1 hektāra dotas vidējās graudaugu ražas tirgus vērtībai.

Meži jau aizņem 2,88 milj. ha un dod 33,6% no Latvijas eksporta. Tie esot izglābuši tautu - 2,33 milj. cilvēku. Kas vēl pašlaik dzīvo uz Latvijas zemes.

Zemes, ko atguva Latvijas pilsoņi, arī ar lieliem un maziem tiesu darbiem. Un ko ir nopirkuši arī daudzi citzemju pilsoņi. Un nepilsoņi.

Vai tāpēc mēs esam kļuvuši nabagi? Vai īpašums ir mūsu īstais bagātības avots? Kam pieder zemes dotie augļi? Un cik lieli tie ir?

Kā ekonomisti - paraudzīsim, kur paliek par pārdoto preci (bet līdzīgi arī - par pakalpojumu) ieņemtā nauda (1. zīmējums).

Lielākā daļa ir samaksa par izmanotajiem materiālajiem resursiem. Tie ir - pirktie materiāli un enerģija. Arī par ražošanā iesaistīto ēku un mašīnu remontu un uzturēšanu ir jāmaksā. Ēkas uzbūvētas pēc kāda izstrādāta projekta. Mašīnas nopirktas no kāda ražotāja. Lielākoties - citzemju. Tālab, ka tās ir gudrākas un jaudīgākas, un izturīgākas, un darbu mazāk prasa. Būvēts un pirkts ir par savu vai aizlienētu naudu. Un maksāts ir citzemju autoram un ražotājam. Jo paši neesam bijuši tik gudri. Vai pašiem zeme nav resursiem tik bagāta.

Paliek tas, ko ekonomikā dēvē par pievienotu vērtību. Tā paliek cilvēkiem - darbiniekiem un īpašniekiem, un valstij - nodokļos. Lauksaimniecībā pagājušogad - mazliet vairāk par Ls 100 milj. Kur kopā strādājuši vairāk par 100 tūkstošiem cilvēku. Ls 1000 pievienotas vērtības uz cilvēku. Gadā. Citvalstīs ir pat Ls 1000 mēnesī.

No tā par darbu cilvēkiem jāmaksā. Īpašnieks citiem grib maksāt maz. Arī nodokļos mazāk tad aiziet un peļņa lielāka paliek. Tāpēc darba samaksa, cik iespējams, maza. Kamēr nav konkurentu, kas maksā vairāk. Bet konkurentiem vajag čaklu un uzticamu cilvēku. Un arī gudru. Tādu, kas māk ar ražīgām mašīnām strādāt un tās nesalauzt. Tāpēc gudrākam un kārtīgākam cilvēkam maksā vairāk nekā mazāk prasmīgam un mazāk uzcītīgam. Latvijas lauksaimniecības īpašnieki 2003. gadā citiem par darbu maksājuši ap Ls 16 miljoniem.

No naudas atlikuma veidojas koppeļņa. Latvijas lauksaimniecībā Ls 84 miljoni. To visi grib lielāku. Arī valsts, jo vēlas nodokļus un uzņēmumu attīstību. Bet peļņa ir tikai tik liela, cik produkta pircējs par piedāvāto produktu ir gribējis maksāt. Jo par gudrāku produktu pircējs to uzskata, jo vairāk naudas ir gatavs maksāt. Un ražotājam dot lielāku peļņu. Un tik lielu, cik lēti ražotājs ir pratis produktu izgatavot. Pircējam vajadzīgu un tāpēc apmaksātu produktu.

Bet - kam pieder šī peļņa? Un kāpēc (par ko)?

Grāmatās rakstītās atbildēs saka - īpašniekam. Par kapitālu, par viņa īpašumu. Bet tomēr jautāsim vēlreiz - par kuru [kapitālu]?

Jā, protams, ražošana nevar notikt bez zemes. Lauksaimniecībā jo īpaši, kur zeme galvenais ražošanas līdzeklis. Arī mežsaimniecībā, kur uz zemes koki aug. Ko cirst un pārstrādāt. Vai izvest neapstrādātus. Bet arī ar nepiesārņotu dabu. Lai citur smērē. Zeme ir resurss. Kapitāls resurss. Saimniecībā to novērtē kā maksu par zemi. Tā ir saimnieka maksāta reāla nomas maksa par ne savu zemi. To maksā zemes īpašniekam. Kā tirgus cenu. Par pakalpojumu. Par tiesību lietošanu. Vai arī tie ir pierēķinātie procenti kā daļa no peļņas par savu zemi, ja pats esi īpašnieks zemei, ko apsaimnieko. Jo kapitālam ir jānes augļi. Ne mazāk kā citur ieguldītam. Bankā noguldīta nauda tagad nes līdz 4% (RIGIBOR pašlaik nedaudz pārsniedz 4 %). Tad Ls 600 vērtam lauksaimniecības zemes hektāram savam īpašniekam gadā reālajās izmaksās jādod vismaz Ls 25. Katram hektāram. Īstenībā jau vēl arī kādus 4% papildus. Par risku. Ka neturi naudu bankā. Bet saimnieko. Domā un kusties pats uz savas zemes. Vai meklē drošu nomnieku. Un pieskati viņu. Lai zemi nesabojā.

Ēkas un mašīnas arī piedalās ražošanā. Tās arī ir kapitāls. Kura īpašnieks grib peļņu. Par kapitālu, kas pats pieaugot. Pašlaik par 4% gadā. Pie 3,9% inflācijas. Tātad patiešām pieaug. Par veselu 0,1% gadā.

Kas ir mašīnu un ēku īpašnieki? Uzņēmuma īpašnieki. Lauksaimniecības nozarē vēl to vairums ir Latvijas cilvēki, arī tās pilsoņi. Bet netrūkst arī dāņu, pat norvēģi un vācieši jau ir klāt. Rūpniecībā - arī arvien vairāk citvalstu biznesa. Bet arī savējie sāk ataugt. Lieltirdzniecībā? Te jau dominē citvalstieši. Ir skandināvi. Briti ir mēģinājuši. Bet nu visi baidās no kaimiņu lietuviešu tirgoņiem. Kas ir visstraujāk izauguši.

Gan ne viss pieder uzņēmumu īpašniekiem. Ne visam ir pieticis naudas. Savas naudas. Kaut kas uz kredīta pirkts un ķīlā likts. Naudas īpašniekiem. Latvijas bankām. Kam mātes Zviedrijā, Vācijā un Somijā. Kas grib papildu maksu. Par atteikšanos. Lietot savu naudu tūlīt. Un aizdot to Latvijas uzņēmējiem. Par konkrētu maksu. Ko nosaka naudas tirgus. Par naudas lietošanas tiesībām. Par risku šo naudu pazaudēt. Pašlaik 2-4% gadā. Virs RIGIBOR. Pie liela riska varbūt arī vairāk. Tomēr nauda ir fiksēta. Un maz atkarīga no pievienotās vērtības.

Vēl paliek darbs. Šo visu salikt kopā. Ēkas un mašīnas, zemi un materiālus. Lai radītu produktu. Ko pārdot par naudu. Tas ir cilvēka darbs. Kas arī jāapmaksā. Ja pērk darbu tirgū. Kāda cilvēka spēju veikt darbu. Fizisku vai garīgu. Pirmo arvien mazāk un otro - arvien vairāk. Šim darbam tirgū ir cena. Ko sauc par darba algu. Un ko īpašnieks negrib maksāt citam. Arī sev negrib. Tāpēc viņš nosauc to par savu peļņu. Lai nodokļi mazāki. No šāgada - vairs tikai 15%. Pret algas nodokļu 46%. Latvijas cilvēka paveiktā darba samaksa paliek Latvijā. Bet tā nav lielāka par darba cenu tirgū. Un visās grāmatās raksta, ka Latvijas priekšrocība ir zemā darbaspēka cena. Tātad Latvijas darbaspēka pārdevējam par savu preci - darbu, pienākas vien maza peļņas summa. Vidēji Ls 300 mēnesī. Ar nodokļiem. Lauksaimniecībā un laukos vēl mazāk.

Bet šī summa var būt liela daļa no peļņas. Salīdzinot ar atlikušo nesadalījumu. Pēc zemes, mašīnu, ēku un tirgū pirkta cilvēku darba apmaksas, kam visam ir cena, tirgus cena.

Šī daļa ir liela, ja uzņēmuma vadītājam pietrūcis idejas. Kādu produktu ražot. Pircējam vajadzīgu produktu. Tik vajadzīgu, lai viņš par to arī maksātu. Vairāk nekā par citiem produktiem. Kas arī ir tirgū. Pat no citām zemēm vesti.

Tā var būt liela arī, ja īpašniekam pietrūcis zināšanu. Radīt uzņēmumu. Un vadīt uzņēmumu. Tādu uzņēmumu, kas produktu ražotu lēti. Maksājot maz par zemi, par mašīnām un ēkām, par darbu. Jo ražošana ir resursus maz prasoša. Jo tā ir efektīva. Ja kāds ir izdomājis, kā savienot vielu un darbu, lai vajadzētu maz enerģijas. Un kāds ir pratis atrast pareizos cilvēkus un labus tirgus. Cilvēkus, kas prot strādāt un tirgus, kur var labi pārdot. Pareizo produktu un pareizā laikā. Par pareizo cenu. Ko pieņem patērētājs un kas apmierina īpašnieku.

Idejai cenas tirgū nav. Tā ir unikāla. Tāpēc ka ideja. Gudjērs reiz izgudroja gumiju. Pirmais. Jau divi gadsimti būs pagājuši. Un gumiju vēl ražo. Labāku un stiprāku. Jau no citām vielām, ne koka kaučuka. Tomēr gumiju. Kāda ir šīs idejas cena? Kāds cits ir izgudrojis, kā no cukurbietām, kas pūst, iegūt cukuru, kas sausumā glabājas ilgi. Un rada cilvēkam garšas baudas. Pats vai iestrādāts citos produktos. Kāds cits ir izdomājis, kā pienu glabāt papīrā. Lai neplīst. Un nav jāmazgā. Cilvēki ir daudz izdomājuši. Tomēr katra lieta ir sākusies ar ideju. Pat ja neatceramies šīs idejas autoru.

Idejas un zināšanu īpašniekiem paliek īstā uzņēmuma peļņa (2. zīm.). Tā, kurai nav citas cenas kā vien par produktu kopumā maksātā. Salīdzinājumā ar tirgū pirktajiem resursiem - zemi, mašīnām un būvēm, darbu. Zviedrijā skandāls. Par to ka īpašniekiem maz peļņas dividendēs paliek. No uzņēmumu lielās peļņas. Jo vadītājiem daudz maksā.

Par zināšanām. Kuru nav īpašniekiem. Kapitāla turētājiem. Kas paši savu kapitālu apsaimniekot neprot. Vācijā tādu skandālu vēl nav. Laikam paši kapitāla īpašnieki prot savu īpašumus labāk pārvaldīt. Savus nolīgtos vadītājus labāk kontrolēt. Mums arī nav skandālu. Laikam tāpēc, ka lielie kapitāla īpašnieki nav pie mums. Mēs strādājam. Pārdodam savu darbu. Un mūsu darbaspēka īpašnieku (darbinieku) pārdotā darba cena laikam nerada problēmas materiālā kapitāla īpašniekiem.

Kur rast zināšanas? Atbilde ir sena kā mūžība. Mācoties. Kopš dzimšanas. Var mācīties no savām kļūdām. Bet tas nav lēti. Var mācīties arī no citu kļūdām. Vai gudriem skolotājiem. Vai gudrām grāmatām. Vai vienkārši no citiem cilvēkiem. Bet tad vajag, lai būtu pieejami šie skolotāji, šīs gudrās grāmatas, šie gudrie cilvēki. Un lai cilvēkam būtu laiks mācīties. Tajā brīdī, kad viņa galva tam ir atvērtākā. Lai šajā laikā mācības nebūtu vien no cīņas par izdzīvošanu brīvajā laikā. Un lai būtu iespējas mācīties arī vēlāk. Kad jau ir iegūta dzīves prakse. Uz laba zināšanu pamata balstīta.

Kur rast idejas? No berzēšanās. Ar citiem cilvēkiem. Tirgos. Laboratorijās. Ražotnēs. Birojos. Jo spēcīgāki lādiņi, jo stiprāki uzliesmojumi. Jo gudrāki cilvēki, kas berzējas, jo labākas idejas var rasties. Par jauniem produktiem. Agrāk vispār neredzētiem. Par labākiem produktiem, kas cilvēkiem lielāku prieku rada. Par efektīvāku ražošanu, kas mazāk resursus prasa. Kas lielāku peļņu rada.

Tāpēc lielā ekonomikas patiesība ir viena - galveno vērtību rada idejas un prasme tās īstenot. Īsto labumu gūst tas, kuram pieder idejas un prasmes tās īstenot. Un īstenībā - tas arī apsaimniekos Latvijas zemi, gūstot tās labumu. Pat, ja viņam šī zeme nepiederēs.

Tāpēc - varbūt labāk mācīsimies paši un mācīsim savus bērnus? Lai nebūtu jāpārdod sava zeme izdzīvošanas vārdā. Brīvprātīgi...