Raksti

Lauksaimniecība ceļā uz ES - augšup vai lejup?

Šis raksts sagatavots pēc žurnāla Agro Tops iniciatīvas, un uz žurnālistes Andas Riekstiņas manuskripta bāzes, tomēr to pārstrādājot. Manuskripts 2000.23.maijā iesniegts Agro Topa redakcijai. Tālākais liktenis nav zināms

Latvijas lauksaimniecības ekonomiskās attīstības problēmas

Latvijas lauksaimniekus pamatoti satrauc zemie ienākumi no darba nozarē. Arī 1999. gadā tie samazinājušies, salīdzinot ar iepriekšējo gadu – šoreiz par 20 miljoniem latu. Šis process ilgst jau kopš 1996. gada. Kādi ir galvenie šo procesu ietekmējošie faktori un kādas ir sektora attīstības perspektīvas? Vai un kā valsts var ietekmēt tālāko procesu attīstību? Vai integrācija ES ir Latvijas lauksaimniecības glābiņš vai posts? Tie ir jautājumi, kuru aktualitāti šodien īpaši saasina nule kā atvērtais iestāšanās sarunu process ar ES.

Šajā rakstā ieskicētas nozīmīgākās šodienas lauksaimniecību kopumā raksturojošās iezīmes, apskatīti faktori, kas nosaka lauksaimniecības attīstību, kā arī draudi, kas izriet no ES integrācijas procesa, gan pirmsiestāšanās, gan pēciestāšanās periodā. Pieminēsim arī dažas ārpus mūsu ietekmes sfēras esošās šī procesa aksiomas, nonākot pie vairākiem pašreizējiem uzdevumiem. Izteiktās sektora attīstības prognozes iegūtas, izmantojot Lauksaimniecības politikas analīzes modeli (LAPA).

Kas raksturo Latvijas lauksaimniecību šodien?

Ir noslēgusies ‘oficiālā’ agrārā reforma – notikusi zemes reforma, ir pabeigta valsts uzņēmumu privatizācija, ir mainītas ekonomiskās attiecības lauksaimnieciskajā ražošanā- spēku ieguvis ekonomikas regulators tirgus attiecības. Tomēr arī šo reformu process nozarē ne tuvu nav beidzies. Zemes īpašnieki mainīsies, uzņēmumi apvienosies, likvidēsies u.tml. Vērtējot reformu rezultātus, mēs parasti aizmirstam, ka radikāli ir mainījusies arī finansu pārdales plūsma virzienā uz lauksaimniecību. Ja pirms reformas tirgus deva 20-30% no lauksaimnieku ieņēmumiem, pārējo sedza valsts atbalsts, šodien valsts maksājumu daļa saimnieku ieņēmumos sarukusi līdz 10- 12 %. Pakāpeniski mainās arī lauksaimniecības vieta visas valsts dzīvē, lauksaimniecības daļa iekšzemes kopproduktā dilst ar katru gadu, arī nozarē strādājošo skaits lēnām samazinās. Sākusi mainīties arī sabiedrības attieksme pret laukiem, tā sāk apzināties arī citas lauku funkcionālās nozīmes, kuras vairs nav saistītas ar lauksaimniecības produkcijas ražošanu- vides ainavošana, telpas piepildīšana. Ir sācies Latvijas integrācijas process ES, kuru pārtraukt nebūtu mūsu valsts kopējās attīstības interesēs.

Tas viss ir atstājis būtisku ietekmi uz lauksaimnieciskās ražošanas rezultātiem – visu nozīmīgāko produktu, izņemot cukurbietes, ražošana ir krasi samazinājusies– gaļas ražošana Latvijā 90.-99.g. laikā pat vairāk kā četras reizes.

Analizējot nozīmīgākās lauksaimniecības attīstības problēmas, jāsecina, ka viena no tām ir kritiski zemais ienākumu līmenis no lauksaimnieciskās darbības. No vienas puses, tās ir sekas un otras, arī kā cēlonis. Cēlonis tāpēc, ka nav motivācijas un finansu iespēju sektoru pārstrukturēt, investēt un celt produktivitāti un ražošanas kopējo efektivitāti, izbrīvējot lieko darbaspēku pārejai uz citām nozarēm. Sekas – tieši tāpēc ka viss minētais nav izdarīts, ienākumu līmenis ir zems. Tomēr šīs problēmas ir ne tikai pašā lauksaimniecības produkcijas ražošanā, bet arī, un vēl raksturīgāk- pārstrādes sektorā.

Tam visam ir arī objektīvie apstākļi, kuru vidū kā galvenais ir pasaules pārtikas produktu tirgus lejupslīde, kas sākās 1996.- 1997. gadā un ir skārusi visas produktu grupas un sektorus, bet Latvijas valstij nav bijis tik daudz līdzekļu, lai varētu kompensēt šo cenu izsaukto ienākumu samazinājumu. Turklāt arī iekšējā tirgus nesakārtotība ir bremzējošs faktors peļņas gūšanai. Reizēm aiz vēlmes saglabāt mazo un vidējo uzņēmumu, daži svarīgi uzņēmuma darbības apstākļi (kādos sanitāri higiēniskajos apstākļos ražo produktu, kā maksā nodokļus, algas utt.) netiek pietiekami kontrolēti.

Bet strukturāli dziļākā problēma ir lielais nozarē strādājošo skaits, un visas lauku iedzīvotāju kopas vēl joprojām lielā atkarība no lauksaimniecības. Ir neskaidra zemes izmantošanas stratēģija valstī – arī apzinoties, ka agrākie lauksaimnieciskās produkcijas ražošanas apjomi neatjaunosies, bet esošo un pat divreiz lielāku apjomu nodrošināšanai vajadzēs divreiz mazāk lauksaimniecības zemes kā šodien ir pieejama, sabiedrība nav vienojusies, vai saglabāt zemi lauksaimniecības apritē vai izņemt no tās. Tā rezultātā vairs ne katrs Latvijas zemes hektārs dod kādu produkciju šodienai vai nākotnei.

Problēmu skaitā vēl jāmin nepietiekami attīstītā saimnieciskā un sociālā infrastruktūra laukos un lauksaimniecībā. Šodien runāt par alternatīvu nodarbošanos teritorijā, kurā nav attīstīti moderni sakari un kurā, piemēram, nav pieeja internetam un kur cilvēks jebkurā gada laikā var nokļūt līdz dzīves vai darba vietai – ir problemātiski.

Kā vēl viena konceptuāla problēma minama kontrastaina lauksaimniecības attīstība reģionālajā skatījumā. Lauksaimniecībai labvēlīgākie apvidi ir nevienmērīgi izvietoti valsts teritorijā.

Lauksaimniecība ES integrācijas kontekstā, faktori un draudi

Lauksaimniecības un lauku attīstību nosaka virkne ārējo un iekšējo faktoru. Pie ārējiem faktoriem jāmin ES integrācijas process un pasaules tirgus globalizācijas un liberalizācijas process.

ES integrācija uzliek vairākas pamatuzdevumus un viens no tiem ir institucionālās vides attīstība, produktu tirgus organizāciju veidošanās un ražotāju atbalsta pasākumi.

Pasaulē notiek tirgus un ražošanas globalizācija, kas notiek neatkarīgi no noslēgtajiem līgumiem vai integrācijas procesa. Šis process ne tikai ierobežo mūsu atļautās legālās iespējas veidot savus tirgus aizsardzības mehānismus, kā arī eksporta veicināšanas pasākumu īstenošanu, bet produktu pārdošanas iespējas arvien lielākā mērā nosaka produktu plūsmu lielums un virzīšanas spēks. Mazam uzņēmumam vienatnē strādāt tirgū, kas ir tūkstošu kilometru attālumā, ir nesalīdzināmi grūtāk, kā multinacionālam koncernam - pārdošanas izmaksas uz vienu produkcijas vienību ir pārāk lielas. 

Iekšējie faktori, kas noteic lauksaimniecības attīstību: valstī kopumā joprojām ir ekonomiskā vide nav labvēlīga lauksaimniecības attīstībai- produkcijas pārdošanas cenu līmenis ir zems, finansu resursi ir pietiekami dārgi, valsts ekonomikas spēja atbalstīt kādu no nozarēm, tajā skaitā lauksaimniecību- ir ierobežota. Mēs esam vidē, kurā apkārt esošās valstis sniedz ne mazu atbalstu savas lauksaimniecības attīstībai, tas nozīmē, ka jebkurā tirgū- arī Latvijā, kur mēs satiekamies ar citu valstu atbalstīto produkciju, mūsējā ir mazāk konkurētspējīga, Un Latvijai nav objektīvu absolūto priekšrocību lauksaimniecības attīstībai, salīdzinot ar citām valstīm uz Dienvidrietumiem no mums, kas spētu kompensēt šo valsts atbalsta starpību.

Vēl viens iekšējais faktors– haotisks tirgus ar lielu pelēkā tirgus segmentu, kas neļauj notikt veselīgas un godīgai konkurences cīņai, kurā uzvar efektīvākais ražotājs.

Pastāv arī nepieciešamība turpināt strukturālās pārmaiņas lauksaimniecībā, laukos un tautsaimniecībā. Pašreiz iekšzemes kopprodukta apjomi un struktūra neatbilst Latvijas tautsaimniecības attīstības resursu izmantošanas iespējām.

Ko gūstam no ES integrācijas procesa?

Svarīgi ir ne tikai novērtēt pašreizējās norises laukos, tās ietekmējošos faktorus, bet arī prognozēt iespējamās attīstības tendences turpmāk. Tas Latvijas Valsts agrārās ekonomikas institūtā darīts, izmantojot vienu no jaunākajiem analīzes veidiem – Lauksaimniecības sektora analīzes optimizēšanas un programmēšanas modeli (LAPA), ar kuru strādā Lauksaimniecības attīstības un ekonomisko attiecību nodaļas pētniece Danute Jasjko.

Darbā kā hipotēze ir izmantota prognoze, ka Latvija ap 2006.- 2007. gadu iestāsies ES, salīdzinājumam prognozēta sektora attīstība, ja integrācijas process nenotiktu. Protams, arī šajā pētījumā iegūto rezultātu kvalitāte un ticamība ir ļoti atkarīga no izmantotās informācijas kvalitātes, Tomēr domājam, ka iegūtie sākotnējie rezultāti pamatos atspoguļo iespējamos attīstības ceļus un rezultātus. Tas rada vielu pārdomām gan par pašu sektora nozīmi tautsaimniecībā pēc 5-7 gadiem, gan par nacionālās lauksaimniecības un lauku politikas turpmākajiem virzības uzdevumiem, gan arī par mūsu iespējamajiem ieguvumiem un zaudējumiem no integrācijas vienotajā Eiropas koptirgū, tātad arī par mūsu pozīciju sarunām ar ES. Šo jautājumu atbildēšanai un problēmu risināšanas uzsākšanai nav palicis daudz laika.

Ir vairākas aksiomas, kas jāievēro ES integrācijas procesa kontekstā. Viena no tām - process ir maz atkarīgs no mūsu attieksmes, jo tautsaimniecība un sabiedrība kopumā šķiet orientēta uz šo procesu. Tāpēc nozarei galvenais ir spēt sagatavoties iestājai ES un šajā laikā atrast savu lomu un vietu plašajā tirgus telpā.

Aksioma ir arī tā, ka nevis Eiropa pievienojas mums, bet Latvija pievienojas ES un no tā izriet, ka mums ir jāpieņem Eiropas spēles noteikumi vai jāvienojas par šo noteikumu piemērošanu mūsu apstākļiem, bet nevar būt runa par to, ka Latvija iestājoties ES kardināli mainīs tās struktūru, politisko sistēmu utt. Latvija Eiropai ir vajadzīga ļoti minimāli, jo kopumā tā var dot 0,3- 0,6 % no kopējā Eiropas tirgus.

Kādas ir paredzamās sekas mūsu lauksaimniecībai, ja Latvija iekļausies ES atbalsta sistēmā? Tirgus iespējas būs pakļautas kopējām lauksaimniecības politikas regulācijām. Gadījumā, ja Eiropa radikāli neizmaina savas koptirgus organizācijas, tad Latvijas lauksaimniekiem ir iespējams reāls kvantitatīvais ierobežojums ražošanas kvotu, atbalsta maksājumu saņemšanā, atļauto lauksaimniecības zemju izmantošanā. Šie nosacījumi reāli skar vismaz četrus ražošanas sektorus – piensaimniecību, cukura nozari, graudkopību, kā arī liellopu gaļas ražošanu.

Latvijas iekļaušanās kopējā tirgū mums var kļūt arī par reālu draudu, jo citu valstu ražotāji ar sasniegto tehnoloģisko un kvalitātes vadības līmeni šobrīd ir konkurētspējīgāki. Bez tam, nav izslēgts, ka ES atbalsta politika var atšķirties vecajām un jaunajām dalībvalstīm, jo ES nespēs pašreizējo tirgus politiku finansiāli un organizatoriski attiecināt uz visām dalībvalstīm vienādi. Tas attiecas gan uz kompensācijas maksājumiem, gan arī uz piemaksu prēmijām liellopu gaļas ražošanas sektorā. Teorētiski nav izslēgta arī ES lauksaimniecības atbalsta politikas renacionalizācija, ES kuluāros vairākkārtīgi izskanējusi hipotēza - atdalīt atbalsta politiku no lauksaimnieciskās ražošanas, atzīt to par lauku un teritoriālā  atbalsta politiku un tālāk to dalībvalstu līdzfinansēšanā, ja ne pilnīgā finansēšanā. Pie kam, ja šis atbalsts faktiski ne pilnībā tiek atdalīts no lauksaimniecības ražošanas, un pasākumi paliek kaut mazākajā mērā saistīti ar ražošanu, tad šī renacionalizēšana ir vistiešākais drauds Latvijas lauksaimniecības ražotāju konkurētspējai Eiropas tirgū.

Kā viens no draudiem jāmin arī noteikumi, kas attiecas uz pirmsiestāšanās sagatavošanās pasākumiem. Šie sagatavošanās pasākumi nepamatoti tiek saistīti ar Latvijas lauksaimniecības struktūras izmaiņām, nereti uzspiežot mums ne vienmēr pieņemamu scenāriju. Konkrēti – ES strukturālo fondu palīdzības ierobežošana cietes un cukura ražotājiem. Kāpēc šīs nozares nevar piedalīties modernizācijas programmā SAPARD ietvaros?

Ievērojot integrācijas procesa neizbēgamību, jebkuros apstākļos Latvijas ražotājiem ir jāpaaugstina konkurētspēja. Jo, pat, ja sarunu rezultātā izdodas panākt vislabvēlīgākos pievienošanās nosacījumus, bez konkurētspējīgas ražošanas pārējā darbība zaudē jēgu. Ražošanas kvalitātes un vadības sistēmas izveide ir valsts un ražotāja kopīgs uzdevums, kas jāpaveic pirmsiestāšanās posmā.

Lai paaugstinātu konkurētspēju mūsu ražotājiem jāstrādā jāpievērš uzmanība tirgum vajadzīgu produktu attīstīšanai un radīšanai, izmaksu samazināšanai. Tomēr noteicošais konkurētspējas paaugstināšanai ir uzņēmēju vadītspēja. Visi iepriekšējie apstākļi nestrādā, ja uzņēmuma vadītājs nespēj orientēties informācijā, analizēt, pieņemt lēmumus un tos īstenot.

ES integrācijas procesa ietekme uz lauksaimniecības attīstību

Izmantojot LAPA modeli, kā arī balstoties uz iekšējām ekonomiskajām attiecībām, tika prognozēts kā laikā no 2000. gada līdz 2010. gadam varētu mainīties lauksaimnieku ienākumi, ja mainītos ekonomiskā vide – ražošanas cena, subsīdijas, ražošanas apjomu ierobežojumi u.tml.

Prognozējot šo gadu attīstības tendences, zinātnieki rēķinājās ar to, ka vairāki pieņēmumi varētu nebūt pietiekami pamatoti. Piemēram, tika pieņemts, ka pasaules tirgū turpmāk lejupslīdes nebūs, uz Latviju būs attiecināmi visi ES atbalsta nosacījumi, bet lauksaimniecības attīstību neierobežo kapitāla pieejamība, bet līdz pievienošanās brīdim Latvija īsteno savu pašreizējo lauksaimniecības atbalsta politiku līdzšinējā apmērā. Modelī pētījām arī atšķirīgus ražošanas tehnoloģiskās attīstības ceļus- intensifikācijas, kā arī ekstensīvo ražošanas attīstības virzību.

Kopumā pie šiem pieņēmumiem iegūtos rezultātus vērtējot, modelis parādīja, ka Latvijas lauksaimniecībā pozitīvas attīstības tendences būs novērojamas tikai pēc 2006.-2007. gada – pēc pievienošanās ES, kad tā jau būs kļuvusi par ES dalībvalsti un izjutīs visu lauksaimniecības atbalsta paketi. Vienīgi piena ražošanā jūtams pieaugums varētu sākties jau 2003.-2004. gadā.

Tomēr kopumā pirmsiestāšanās gados nav gaidāma lauksaimniecības augšupeja, ja nemainīsies lauksaimniecības politikas atbalsta apjomi. Šajā pirmsiestāšanās posmā kopējā lauksaimniecības attīstības tendence ir, ka nevienā citā no analizētajām lauksaimniecības nozarēm nav prognozējams ražošanas resursu – zemes, lopu- izmantošanas pieaugums. Ir un būs saimniecības, kas pelnīs un ieguldīs līdzekļus attīstībā, bet to pieaugumu kompensēs nerentablo un sīko saimniecību izkrišana no aprites.

Interesanti ir modeļa rezultāti par lauksaimniecībā izmantoto zemju platībām laikā no 1998. gada līdz 2010. gadam. Modeļa aprēķini liecināja, ka 1998. gada produkcijas apjomu saražošanai reāli izmantoja 1,1 miljonu hektāru no 2.5 miljoniem hektāru kopējiem LIZ resursiem. Bet, ņemot vērā prognozējamo ražošanas apjomu samazināšanos, lauksaimniecībā izmantotā zemes apjoms varētu  samazināsies pat divas reizes. Tas nozīmē, ka 2006. gadā tiktu izmantots tikai pusmiljons hektāru zemes. Protams, vēl nav apzināti vairāki jauni produkcijas veidi, piemēram, rapša ražošana, produkti, kas tapuši, izmantojot bioloģiskās lauksaimniecības metodes. Iespējams, ka šajās jomās ir iespējams ražošanas kāpums. Vērtējot darbaspēka iesaistīšanu nozares ražošanā, aprēķini liecina, ka 1998. gada produkcijas apjoms tika saražots, faktiski izmantojot apmēram 60 līdz 65 miljonu darba stundu. No tā izriet, ka visu lauksaimniecības produkciju spēj saražot apmēram 27 tūkstoši cilvēku, bet, pēc statistikas informācijas, lauksaimniecībā ir nodarbināti apmēram 150 tūkstošu cilvēku. Tas varētu nozīmēt, ka jau par 1999. gadā lauksaimniecībā efektīvi nostrādāto stundu gūtais ienākums ir vismaz 3 reizes lielāks kā, rēķinot to uz gada vidējiem uzskaitītajiem strādājošajiem.

Laukos jānotiek strukturālām pārmaiņām. Papildus lauksaimniecībai jānāk citām nozarēm. 1999. gadā no tautsaimniecībā nodarbinātajiem lauksaimniecībā strādā 16%. Bet lauku apvidos lauksaimniecībā strādājošo īpatsvars ir vairāk nekā 60%. Jaunu ārpuslauksaimniecības darbavietu radīšana laukos ir viens no nozīmīgākajiem, ja ne pats nozīmīgākais arī lauksaimniecības ražošanas efektivitātes paaugstināšanas instruments.