Raksti

Padarītais un nepadarītais Latvijas lauksaimniecības politikā

Andris Miglavs, AgroPols
13.02.1998

1997. gadā nozīmīgi notikumi ir bijuši gan Latvijas, gan ES lauksaimniecības politikā.


ES līderi ar savu Luksemburgas lēmumu ir atvēruši sarunu procesu ar Centrālās un Austrumeiropas valstīm par “Lielās Eiropas” izveidošanu, bet Eiropas Komisija sagatavojusi un publicējusi savu “Programmu 2000: lauksaimniecība” (Agenda 2000:agriculture). Pasaule sākusi gatavoties nākošajam GATT/PTO sarunu raundam.


Latvijā pamatos ir pabeigta lauksaimniecības politikas tiesiskās bāzes izveidošana. Ir uzsākts darbs pie Latvijas nostājas formulēšanas sarunām ar Eiropas Savienību.


Bet šīs nostājas formulēšanai nepieciešama mūsu pašu skaidra vīzija par lauksaimniecības vietu lauku ekonomikā un visas sabiedrības attīstībā, par darāmo katras nozares attīstībā. Jāsamēro savas vēlmes ar valsts ekonomiskajām iespējām un pasaules lauksaimniecības politikas attīstības tendencēm, kuras tomēr sakņojas pasaules pārtikas tirgus attīstībā un atsevišķo valstu budžeta iespējās. Tādēļ 1998. gadā papildus integrācijai Eiropas Savienībā par vienu no noteicošajiem Latvijas lauksaimniecības politikas attīstības faktoriem kļūs Latvijas iestāšanās Pasaules tirdzniecības organizācijā (PTO), kas varētu ierobežot lauksaimniecības politikā izmantojamo instrumentu loku. Bet vai šie ierobežojumi patiešām varētu mūs reāli kavēt veidot savu lauksaimniecības attīstības pamatu? Tāpēc mēģināsim analizēt padarīto Latvijas lauksaimniecības politikas attīstībā un ieskatīties pārskatāmā nākotnē izdarāmajā.


1.     Kas veido pašreizējās lauksaimniecības politikas tiesisko pamatu?


1996. gada oktobrī pieņemtais Lauksaimniecības likums.


Tā mērķis ir nodrošināt lauksaimniecības kā vienas no tautsaimniecības pamatnozarēm attīstību un noteikt ilglaicīgu lauksaimniecības politiku.


Saskaņā ar lauksaimniecības likumu, 1997. gada laikā Zemkopības ministrija ir sagatavojusi vairākus dokumentus:


1)      lauksaimniecības gada ziņojumu par 1996. gadu;


2)      lauksaimniecības gada attīstības programmu 1998. gadam.


Bez tam, šī gada laikā ir izstrādāta arī:


1)      Lauksaimniecības valsts atbalsta programma 1998.-2002. gadam,


2)      Latvijas lauksaimniecības attīstības koncepcija.


Lauksaimniecības valsts atbalsta programma 1992. -2002. gadam


Šīs programmas pamatprincipi tika sagatavoti jau 1997. gada pavasarī, vēl iepriekšējās valdības laikā lemjot par 1998. gada budžeta veidošanu. Būtībā šī programma iezīmē jaunu posmu valsts atbalsta sistēmas attīstībā, ko raksturo vairākas iezīmes:


(1)     pāreja no nozares iekonservēšanas politikas uz nozares attīstības veicināšanu.


Faktiski viss subsīdiju pieaugums ir virzīts uz jaunajām ražošanas attīstības programmām, atzīstot, ka arī lauksaimniecībai kā ražošanas nozarei jābūt konkurētspējīgai.


Par kritiskajiem attīstības faktoriem tika atzīti zemes auglības paaugstināšana un saglabāšana, investīciju piesaiste nozares tehnoloģiskajai modernizācijai, nozares tirgusspēka vairošana. Šiem nolūkiem jaunajā programmā paredzēti 6 milj. latu.


(2)     lauksaimnieku partnerības realizējamajos projektos un kredītiestāžu atbalsts.


Jaunā subsīdiju programma paredz, ka lauksaimnieki subsīdijas var saņemt tikai, ja savas saimniecības attīstības projektā paši ieguldīs zināmu līdzekļu daudzumu un saņems tam noteiktu kredītiestāžu atbalstu.


(3)     nemateriālo faktoru iesaistīšana saimniekošanas attīstībā.


Salīdzinoši maz resursus prasa, bet lielu ieguvumu dod grāmatvedības vešana saimniecībā un atbilstošas lauksaimnieciskās un vadīšanas zināšanas. Tāpēc par nepieciešamu priekšnoteikumu subsīdiju saņemšanai jau 1998. gadā ir kļuvusi grāmatvedība saimniecībā, bet, sākot ar 1999. gadu -  arī lauksaimnieciskā izglītība.


(4)     Reģionālo atšķirību ievērošana atbalsta programmās.


Vairākas subsīdiju programmas ietver reģionālo kritēriju, kas pamatojas uz pagasta zemju vidējo kadastrālo vērtējumu.


(5)     Jauni valsts atbalsta sniegšanas virzieni


Programmā paredzēts atbalsts neracionālo lauksaimniecības zemju apmežošanai bioloģiskās lauksaimniecības atbalstam, kā arī netradicionālo lauksaimniecības nozaru un alternatīvo nodarbošanās veidu atbalstam.


Lauksaimniecības attīstības koncepcija


Šis dokuments tapis 1997. gada rudenī pēc īpaša Ministru kabineta pieprasījuma un  faktiski sevī ietver divus atsevišķus dokumentus - lauksaimniecības attīstības pamatnostādnes un nozaru attīstības principus.


1.      Lauksaimniecības attīstības pamatnostādnes


Līdztekus konceptuāli jaunajai lauksaimniecības valsts atbalsta programmai šis ir nozīmīgākais lauksaimniecības politikas 1998. gada dokuments. Zemkopības ministrija to izstrādājusi kopā ar Latvijas lauksaimniecības nozaru konsultatīvajām padomēm un LVAEI zinātniekiem.


Šajā dokumentā ir formulēts Latvijas lauksaimniecības politikas pašreizējais galvenais mērķis:


"izveidot lauksaimniecību par nozari, kas spētu integrēties vienotajā Eiropas koptirgū un ražotu pasaules tirgus prasībām atbilstošu preču produkciju, konkurējot ar citu valstu ražojumiem kvalitātes un ražošanas izmaksu jomā".


Spēja konkurēt pasaules tirgū mūsu lauksaimniecībai ir vitāli svarīga tāpēc, ka aprobežošanās ar vietējā tirgus piepildīšanu nozīmētu tikai daļēju Latvijas lauksaimniecības zemju potenciāla izmantošanu un vēl mazākas darba un ienākumu iespējas laukos dzīvojošajiem un pašlaik lauksaimniecībā nodarbinātajiem. Šī raksta autora ar kolēģiem kopā veiktie aprēķini liecina, ka ieviešot perspektīvākas ražošanas tehnoloģijas pašreizējā lopu skaita nodrošināšanai nepieciešamās lopbarības ražošanai, kā arī pašreizējo labības un cukurbiešu sējplatībām pietiekami intensīvi izmantotā zeme varētu aizņemt aptuveni 1.2- 1.4 milj. ha. Šis skaitlis ir ārkārtīgi neliels, salīdzinot ar Latvijā esošajiem LIZ resursiem. Tajā pašā laikā ražotās produkcijas apjoms nozīmīgi pieaugtu- labībai‑ 1.7 reizes, sasniedzot 1.6 milj t gadā, pienam prognozētais ražošanas pieaugums būtu 1.8 reizes, bet cūkām un liellopiem vēl lielāks‑ 2.2 reizes. Un šis produkcijas apjoms jau būtiski pārsniegtu Latvijas iekšējā tirgus vajadzību.


Savukārt iekļūšanai pasaules tirgus apritē par cenu pat būtiskāks faktors ir produkta ražošanas atbilstība noteiktajām drošuma un kvalitātes prasībām.


Tāpēc augstāk minētā mērķa sasniegšanā būtiska nozīme piešķirama sistemātiskam un vienlaicīgam darbam šādos virzienos:


¨      ražošanas tehnoloģiskā modernizācija;


¨      kvalitātes sistēmas nodrošināšana visā ražošanas un realizācijas procesā;


¨      produkcijas realizācijas tirgus attīstība.


Runājot par politikas realizācijas metodēm, īpaša vieta veltīta valsts atbalsta sistēmas pamatprincipiem, uzsverot, ka valsts atbalsts lauksaimniecībā izmantojams ”…konkurētspējīgu saimniecību attīstības priekšnoteikumu radīšanai, kā arī lauksaimniecības produkcijas pārstrādes   rūpniecībā - eksportspējīgas produkcijas ražošanai.” Subsīdijas izmantojamas konkrētu programmu īstenošanai un noteiktu mērķu sasniegšanai. Investīcijas novirzāmas ražošanas infrastruktūras attīstīšanai, bet cenu politikai jāsekmē lauksaimniecības produkcijas cenu līmeņa izlīdzināšanās ar pasaules tirgus cenu līmeni, īpaši nozarēm ar eksporta potenciālu.


2.      Koncepcijā iekļauti arī nozaru attīstības principi.


Dokumentā apskatītas svarīgākās Latvijas lauksaimniecības nozares, izvērtējot pašreizējo situāciju un paredzot tās attīstības iespējas un šajā jomā veicamos pasākumus.


Tomēr jāatzīst, ka tie vēl daudzkārt neatbilst augstāk formulētajām pamatnostādnēm, nebalstās uz attiecīgo nozaru potenciālo tirgusspēku ārējā tirgū.


2.     Vēl nepadarītais un darāmais 1999. un nākošajos gados.


Sarunu process ar Centrālās un Austrumeiropas valstīm par pievienošanos Eiropas Savienībai ir atvēries, bet Eiropas Komisija sagatavojusi un publicējusi savu versiju par KLP attīstību turpmākajos 5 gados ‑ Programmu 2000: lauksaimniecība. Pēc ilgiem strīdiem starp ekonomistiem, politiķiem, lauksaimniekiem un dalībvalstu valdībām sagatavots kompromisa dokuments, kas pagaidām faktiski neko radikāli jaunu ES lauksaimniecības politikā neienes. Paredzēts saglabāt augstu lauksaimnieku ienākumu atbalsta līmeni, vienlaikus izmisīgi pētot eksporta iespējas pasaules tirgū un diskutējot par ES vietu tajā.


Runājot par integrāciju Eiropas Savienībā, ir jāuzsver, ka tā ne tuvu nav pašmērķis, bet ka tas ir tikai viens no līdzekļiem, kā mums pašiem būtu iespējams sakārtot savu dzīvi, lai varētu dzīvot labāk nekā dzīvojām agrāk un dzīvojam pašlaik. Un, lai tas tā varētu notikt, mums, pirmkārt, jābūt skaidrībā par to, ko mēs paši gribam. Šajā kontekstā par nozīmīgākajiem Latvijas lauksaimniecības politikas attīstības uzdevumiem pārskatāmā nākotnē var nosaukt:


- likumdošanas harmonizēšanu, faktiski runājot ne tik daudz par likumdošanas aktu burtisku saskaņošanu ar ES normatīvo dokumentu prasībām, bet arī nodrošinot to faktisku ieviešanu, izveidojot nepieciešamo valsts institūciju sistēmu.


- politikas veidošanas un analīzes informatīvās sistēmas attīstību, īpašu uzmanību pievēršot saimniecību reģistra izveidošanai, kas ļautu no šobrīd fragmentārajiem datiem izveidot ticamu priekšstatu par Latvijas lauksaimniecības ekonomikā notiekošajiem procesiem un pamatot nepieciešamās izmaiņas valsts īstenotajā lauksaimniecības politikā.


- balstoties uz jau esošajām lauksaimniecības attīstības pamatnostādnēm, sagatavot nozaru attīstības programmas, ko faktiski vajadzētu saukt par darba programmām katras atsevišķās lauksaimniecības nozares attīstībai.


Šajās nozaru attīstības darba programmās vajadzētu:


a)     izvērtēt stāvokli pasaules tirgū katras atsevišķās nozares produktiem,


b)     noskaidrot attiecīgās nozares stiprās un vājās vietas Latvijā,


c)     vienoties par nozares perspektīvām iekļauties pasaules tirgus apritē,


d)     sagatavot rīcības programmu, kur noteikti uzdevumi dažādām institūcijām un interešu grupām- gan valstij, izveidojot ekonomiskos un institucionālos instrumentus, gan lauksaimniekiem, modernizējot un pārstrukturējot savas saimniecības, gan lauksaimnieku organizācijām, veidojot droša produkta ražošanas sistēmas un palielinot lauksaimnieku tirgusspēku.


Turpināt darbu pie lauku attīstības politikas veidošanas.


Lauku politika, kas spētu piedāvāt labākas darba un ienākumu iespējas tiem pašlaik lauksaimniecībā nodarbinātajiem, kas negrib vai īsti nespēj lauksaimnieciskajā ražošanā, šobrīd kļūst par varbūt vēl būtiskāku lauksaimniecības politikas instrumentu nekā daudz pieminētā lauksaimniecības atbalsta programma ar visām subsīdijām, investīcijām un nodokļu atlaidēm.


3.     Kādi faktori nosaka Latvijas lauksaimniecības tālāko attīstību un vai visā mums jākopē Eiropas Savienību?


Apkopojot iepriekšminēto, varam izdalīt vairākas faktoru grupas:


Ārējie faktori


1.      ES pievienošanās procesa uzsākšanās mums liek iespējami strauji attīstīt savu lauksaimniecisko ražošanu, lai iespējami labāk to sagatavotu iekļaušanai ES apritē. Līdz ar to Latvijas uzdevums ir diametrāli pretējs pašreizējās ES KLP nostādnēm, kas galveno vērību pievērš ražošanas ierobežošanai. Tomēr savā lauksaimniecības politikas instrumentu izvēlē mums ir jārēķinās ar iespējamo KLP attīstību, lai iespējamajā pievienošanās brīdī mūsu lauksaimniecības politikas mehānismi nebūtu pretrunā Eiropas Savienībā izmantotajiem vai lai to atcelšana lauksaimniekiem neradītu būtiskas problēmas.


2.      Iekļaušanas pasaules tirgus apritē Latvijas ražotājiem uzliek par pienākumu piemērot savas ražošanas kvalitatīvās prasības pasaulē, tajā skaitā arī Eiropas Savienībā noteiktajām.


3.      Liberalizācijas tendences pasaules tirgū gan  nedaudz paaugstina produktu cenas, tomēr pārskatāmā nākotnē nav pamata cerēt uz būtisku cenu pieaugumu ne pasaules tirgū, nedz arī Latvijas iekšējā tirgū.


4.      Pievienošanās PTO. Šobrīd pat vēl nezinot konkrētos pievienošanās līguma punktus, gandrīz droši var apgalvot, ka eksporta subsīdijas jebkuram produktam netiks atļautas. līdzīgs liktenis var piemeklēt arī cenu subsīdijas.


Iekšējie faktori


1.      Nepieciešamība pārstrukturēt lauksaimniecisko ražošanu.


Konkurētspējīgu produktu varēs saražot tikai tehnoloģiski modernās saimniecībās, kas nodrošina augstāku produktivitāti, mazāku resursu izmantošanu uz produkta vienību un labāku kvalitāti. Pašlaik šādi saimniecību mūsu valstī nav daudz. Bet pārējo attīstība prasa milzu investīcijas.


2.      Ierobežotie resursi lauksaimniecības atbalstam. Pārskatāmā nākotnē nav paredzamas iespējas būtiski palielināt no valsts budžeta saņemamo atbalstu lauksaimniecībai, jo tautsaimniecības atjaunošanās tempi nav ātri, un lauksaimniecības īpatsvars Latvijas ekonomikā ir liels. Savukārt, ierobežotā patērētāju pirktspēja nepieļauj būtiski palielināt produkcijas cenas.


3.      Ierobežotais iekšējais tirgus. Pašreizējais Latvijas iedzīvotāju skaits nekad nespēs patērēt to produkcijas apjomu, ko reāli varētu saražot mūsu valsts lauksaimnieki. Tāpēc lauksaimniecības attīstība ir neatraujam no ārējā tirgus iespēju attīstības.


4.      Lielais lauksaimniecībā nodarbināto skaits. Lauksaimniecība joprojām ir pamatnodarbošanās vairākumam laukos strādājošo, tomēr tā arī turpmāk nespēs dot pietiekamu ienākumu apjomu visiem šiem cilvēkiem. Tāpēc


Noslēgumā jāuzsver, ka pat visa šeit minētā paveikšana vēl nenozīmē, ka Latvijas lauksaimniecības politikas izstrāde būs pilnībā pabeigta un visi būs apmierināti. Un ir jau tik daudz neatrisinātu citu šeit vēl neminētu jautājumu- pārstrādes uzņēmumu sertificēšana (atzīšana), lauksaimniecības zemju racionāla izmantošana un iespējamā apmežošana, lauksaimniecības profesionālās izglītības reformēšana un attīstība, lopu reģistrēšanas sistēmas izveide un vēl vairāki citi uzdevumi.


Lauksaimniecības politika vienmēr ir kompromiss starp valsts iedzīvotājiem un tautsaimniecību kopumā, no vienas puses, un lauksaimniekiem un lauksaimniecību, - no otras puses. Vienmēr būs arī neapmierinātie, mainīsies apstākļi, intereses, vērtību kritēriji, spēku samēri. Tāpēc arī lauksaimniecības politika nekad nebūs gatava, tāpat kā Rīga senajā  teiksmā…

AgroPols

x

Paroles atgadināšana