Citi raksta

Vai mežu jaunaudžu kopšanā pašu darbs ir Eirofondu atmaksājamā izmaksa?

7. aprīļa Latvijas Avīzē kāds mežu nozares veterāns Jānis Rikveili atjaunojis diskusiju par vēlmi iekļaut Eirofondu līdzfinansēto projektu attaisnotajās izmaksās arī savu darbu. Viņa atklātā vēstule parādījusi vairākas, iespējams - arī plašākā sabiedrībā - virmojošas prasības un, arī - valdošas neizpratnes.

7. aprīļa Latvijas Avīzē kāds mežu nozares veterāns Jānis Rikveili atjaunojis diskusiju par vēlmi iekļaut Eirofondu līdzfinansēto projektu attaisnotajās izmaksās arī savu darbu. Viņa atklātā vēstule parādījusi vairākas, iespējams - arī plašākā sabiedrībā - virmojošas prasības un, arī - valdošas neizpratnes.
Prasība - arī par pašu saimnieku (viņu strādnieku) veikto darbu saņemt apmaksu no Eirofondiem - līdzīgas prasības jau savulaik bijušas saistībā ar būvniecības projektiem, kur daļu darbu var veikt pati saimniecība saviem spēkiem.
Tomēr tas nav Latvijas (viņas ierēdņu vai politiķu) izdomāts birokrātisks šķērslis - pašu veiktā darba izmaksas attiecināmajās izmaksās neiekļaut.

Tā ir ES Regulā Nr. 1974/2006 iekļauta norma, kas paredz atmaksāt daļu no projekta īstenotājam patiešām radušamies izdevumiem. Un tikai atsevišķās aktivitātēs ir pieļaujama atbalsta maksājumu apjoma noteikšana, pamatojoties uz tā sauktajām standarta izmaksām. Tomēr jaunaudžu kopšana nav šo aktivitāšu sarakstā.  Un Latvijas valdībai nav tiesību ar saviem noteikumiem šo normu pārkāpt. Pretējā gadījumā šādas izmaksas no ES budžeta netiks atmaksātas, un pret Latviju varēs ierosināt arī procedūru par neatļautu un nesaskaņotu atbalsta ražotājiem izmaksāšanu, kas valsti var draudēt arī ar reālām naudas soda sankcijām.

Un šai normai ir arī sava iekšējā loģika - meža īpašnieks ar jaunaudžu kopšanu uzlabo sava īpašuma nākotnes vērtību, un sabiedrībai kopumā ne tuvu nav obligāti jāapmaksā visas šā īpašuma vērtības pieaudzēšanas izmaksas, labumu no kurām visai neierobežoti varēs gūt pats meža īpašnieks. Un Eirofondu līdzfinansējuma mērķis attīstības priojektos vienmēr ir bijis nevis rast iespēju projekta īstenotājam papildus nopelnīt, bet mazināt izdevumus, kas rodas no projekta īstenošanas. Un savs darbs papildus izdevumus saimniekam nerada. Savukārt, papildus tēma šeit ir - ar sava darba apjomu novērtēšanu arī mūsu lauksaimnieku sabiedrība ir parādījusi savu spēju sekmīgi manipulēt publiskās naudas iegūšanas nolūkos. Un spilgtākais piemērs te ir bijusi slaveno dīķu rakšana... 

Un nav jau arī tā, ka pašu spēkiem veicot darbus, saimnieks negūst nekādu atbalstu projekta īštenošanai - ja ir nepieciešama kāda specializēta aprīkojuma iegāde - to var iekļaut projekta attaisnojamajās izmaksās, saņemot par to daļēju kompensāciju.  

Pirmā neizpratne - kas saņems otru pusi (50%) no attaisnojamajām izmaksām?  Te laikam vietā tomēr atgādināt, ka praktiski viss Eirofondu atbalsts attīstības projektiem tiek īstenots kā līdzfinansējums paša projekta īpašnieka ieguldījumam. Un ne tikai jaunaudžu kopšanas gadījumos. Bet arī visās citās aktivitātēs. Pašam saimniekam ir jāvēlas šo projektu īstenot, un šī sava vēlme jāapliecina ar būtiskas projekta izdevumu daļas finansēšanu no saviem resursiem  - ar vai nu jau uzkrātu naudu, vai aizņemoties to, piemēram - no bankas. Un jaunaudže kopšanas gadījumā jau tā šī līdzfinansēšanas likme ir salīdzinoši augsta - 50 %. Ir citas programmas aktiovitātes, kur līdzfinansēšanas likme ir tikai 20 - 25 %. Un vēlreiz varbūt var atkārtot - Eirofondu līdzfinansēšanas mērķis ir nevis kādam pasūtīt darbu izpildi - (tad tiešām būtu pamats jautājumam - kas saņems otru pusi no darbu vērtības?), bet samazināt projekta īstenotāja izdevumus konkrētā projekta ieviešanai. 

Otrā neizpratne - kāpēc vajag saņemt vairākus neatkarīgus piedāvājumus nepieciešamo darbu izpildei? Atbilde te ir tikai viena un vienkārša - tā ir arī valsts nauda, par kuru tiek finansēta projekta izpilde. Un valsts naudas izlietošanas principi saka, ka jāatrod iespējami labākais (lētākais, efektīvākais) darbu veikšanas risinājums. Un visa sabiedrība ir piekritusi tam, ļaujot un pat pieprasot Saeimai pieņemt Publisko iepirkumu likumu, kas nosaka, ka, apmaksājot izdevumus no valsts vai pašvaļdību līdzekļiem, vajadzīgs konkurss par tiesībām izpildīt darbus vai piegādāt iekārtas, materiālus. Un arī šis ir tāds gadījums. Tiesa gan, darbu salīdzinoši mazā apjoma dēļa iepirkuma procedūra  ir vienkāršota...

Trešā neizpratne - kāpēc tika gara un sarežģīta pieteikuma forma? Tā nudien ir skarba un nepatīkama realitāte. Tomēr arī šeit ir savs pamatojums. Pirmkārt, - ir jāpārliecinās, ka pieteiktais projekts un tā īpašnieks atbilst atbalsta saņemšanas nosacījumiem. Un, otrkārt- valstij ir jāiegūst informācija, kas raksturotu sabiedriskās naudas izmaksu atdevi - kā šī nauda ļauj sasniegt programmas [naudas izlietošanas] mērķus.  

Galu galā - ja kādam, varbūt pat pilnīgi pamatoti, negribas ievērot visus šos nosacījumus - ir brīnišķīga iespēja no tā izvairīties. Un tā ir - mierīgi, saviem spēkiem un atbilstoši savām vēlmēm un iespējām kopt savus meža īpašumus un nekādās birokrātiskajās spēlītēs, prasot valsts naudu, neiesaistīties...  Un summāri tas varbūt patiešām būtu tautsaimnieciski efektīvāk. Jo valsts naudas administrēšana vienmēr ir maksājusi ne mazumu. Kādam šīs izmaksas jāsedz - vai nu nodokļu maksātājam, vai daļu no tā arī labuma saņēmējam, aizpildot valsts noteiktos formulārus.

Vispār - šoreiz tomēr gribētos pat aizstāvēt Zemkopības ministriju un tās speciālistus, kas aizvadītā gada laikā ir izdarījuši patiešām daudz, mēģinot samazināt nevajadzīgo birokrātisko procedūru apjomu. Bet pavisam no tām atteikties tomēr laikam nebūs iespējams.

Un aicināt projektu pretendentus palīdzēt ZM atrast varbūt vēl kādus citus formulāru vienkāršošanas ceļus. Tomēr saprotot, ka pavisam no tiem ateikties nevarēs...