Ražība

Pasaules bioloģiskās sēklkopības konferencē Romā

Šāgada jūlija sākumā Romā notika Pirmā pasaules bioloģiskās sēklkopības konference, ko rīkoja Starptautiskā Bioloģiskās lauksaimniecības kustību federācija (IOFAM), Starptautiskā Sēklu federācija(ISF) un FAO. Tajā piedalījās 270 dalībnieki no 57 valstīm, no Latvijas - LLU asociētā profesore Dr. agr. Zinta Gaile, miežu selekcionāre, mag. lauks. Māra Bleidere no Valsts Stendes selekcijas stacijas un kartupeļu selekcionāre, Dr. agr. Ilze Skrabule no Valsts Priekuļu selekcijas stacijas.
Konferences tematika bija orientēta uz dažiem svarīgākajiem bioloģiskās sēklas pavairošanas un ražošanas aspektiem, kā arī nozares ekonomiku, likumdošanas sakārtošanu. Īpaša nozīme bija diskusijām par pretrunām, kas rodas bioloģiskajai lauksaimniecībai atrodoties līdzās ražošanai, kas izmantos ģenētiski modificētus organismus (ĢMO).
Sēkla ir maģiska
Konferenci atklājot, IFOAM prezidents Gunnars Rundgrens atgādināja, ka nedrīkst aizmirst tā dēvētās zemnieku tiesības (farmers rights) - audzēt kultūraugus un šķirnes, kas atbilstošajā reģionā audzētas ilgstoši. Runātāji arī vairākkārt uzsvēra, ka bioloģiski ražots produkts var sākties tikai ar bioloģiski ražotu sēklu. Tā var būt gan jauno jēdzienu dubultsertificēts ieguvusī sēkla, kas saražota bioloģiski sertificētā platībā un sertificēta arī atbilstoši sēklaudzēšanai izvirzītām prasībām (Latvijā - atbilstoši Sēklu aprites likumam), gan arī tā dēvētā mājās ražotā sēkla, kuru zemnieks izaudzē sev vai arī pārpalikumu drīkst mainīt ar kaimiņu.
Sēklas ražošana bioloģiskās lauksaimniecības apstākļos nav jāuzsāk ar IS (izlases sēkla) kategoriju. IS, PB un B kategoriju sēklu var ražot konvencionālos apstākļos, tikai C kategoriju iegūstot bioloģiskos apstākļos un, to iesējot, izaudzēt bioloģisku galaproduktu. Šī divējādā pieeja (mājās ražota un sertificēta bioloģiskā sēklas) sēklaudzēšanā saistīta ar bioloģiskajā ražošanā strādājošo zemnieku saimniecību dažādo lielumu un ražošanas orientāciju. Tās var būt mazas saimniecības ar pilnīgi noslēgtu ražošanas ciklu, ar nelielu pārdodamās produkcijas daudzumu saimniecībā vai vietējā tirgū, kā arī lielas bioloģiskās saimniecības, kuras orientējas uz eksportu vai lielveikalu kvalitātes prasībām.
Bioloģiskajai jābūt stiprākai
Sēklu kvalitāte bioloģiskajā ražošanā ir pat svarīgāka nekā konvencionālajā. Taču pārbaude būtu jāveic visa veida sēklai, arī mājās ražotai. Vērtēšanas kritēriji - tie paši. Vairāki runātāji uzsvēra dīgšanas enerģijas un dīgšanas spara lielāku nozīmi tieši bioloģiskajā lauksaimniecībā. Svarīgi būtu veikt veselīguma testu, ko daudzās valstīs (Austrijā, Vācijā, Šveicē) jau dara.
Ne mazāk būtiski lietot veselīgu, ar slimību izraisītājiem nepiesārņotu sēklu, jo netiek izmantoti efektīvie ķīmiskie sēklu kodināšanas līdzekļi. Atsevišķās valstīs jau cieņā tā dēvētā aukstā dīgtspējas pārbaude augsnē. Konstatēts, ka tajā noteiktā dīgtspēja labi korelē ar sēklas piesārņojumu pārbaudi ar Fusarium un Septoria. Diemžēl pašreiz spēkā esošajos reglamentējošos dokumentos nav norādīts, kāds sēklas piesārņojums ar slimību izraisītājiem pieļaujams. Vien noteikts, ka tam jābūt "zemākajam iespējamam līmenim".
Plaši tika rekomendēta dažādu bioloģiskos augu aizsardzības līdzekļu izmantošana arī sēklas kodināšanai. Der karsts ūdens, vājpiens, Tillecur^TM, Cedomon^R, Cerall^R, timiāna eļļa u.c. Līdztekus minēja ES prasību bioloģiskos augu aizsardzības līdzekļus atbilstoši reģistrēt, taču šis process ir samērā garš. Visi runātāji bija līdzīgās domās - bioloģiskajai sēklai kvalitātes prasības jāizvirza tādas pašas kā konvencionālajā lauksaimniecībā, bet atsevišķos gadījumos klāt var nākt arī dažas specifiskas kvalitātes prasības un pārbaudes. Sēklu kvalitāti noteicošie faktori gan ir tie paši, kas konvencionālajā lauksaimniecībā: audzēšanas apstākļi, lauka piesārņojums ar visu grupu kaitīgajiem organismiem, pirmsnovākšanas apstākļi, novākšana, žāvēšana, pēcbriede, sagatavošana, transportēšana, uzglabāšana.
Lietuvieši mums priekšā
Daudz diskutēja par to, kā panākt bioloģiskās sēklas plašāku lietojumu. Kā zināms, Eiropā bioloģiskajā lauksaimniecībā to vajadzēja lietot jau no 2001. gada. Pēc tam tika pieļauta atkāpe lietot konvencionālu nekodinātu vai - ļoti kritiskos gadījumos, - pat kodinātu sēklu, ja bioloģiski ražota sēkla nebūtu pieejama, līdz 2004. gada 1. janvārim. Latvijā šī atkāpe pieļauta līdz 2006. gadam. Tāpēc nepieciešams veidot datu bāzi par šādas sēklas pieejamību katrā valstī, arī Latvijā. Šajā ziņā Lietuvas kolēģi tālu mums priekšā, kā ziņoja stenda referātā Organic seed programme in Lithuania.
Katra valsts drīkst veidot pati savu sarakstu, kuri kultūraugi obligāti audzējami, izmantojot tikai un vienīgi bioloģiski ražotu sēklu, un kuriem pieļaujamas atkāpes. Vairāki runātāji diskusijās atkārtoja, ka galvenajai interesei un stimulējošām prasībām lietot bioloģiski ražotu sēklu jānāk no IOFAM un nacionālajām bioloģiskās lauksaimniecības organizācijām. Vienotajai ES nostādnei un likumdošanai vajadzētu būt vienkāršai un skaidrai, virzītai uz bioloģiskās sēklas izmantošanu. Pašlaik nacionālās nostādnes vedina cerēt, ka atlaides tiks piešķirtas viegli.
Bioloģisko šķirņu piemērotība
Vairāki eksperimenti pierāda, ka modernās šķirnes ir labi piemērotas daudzveidīgiem un skarbiem apkārtējās vides apstākļiem, tām piemīt laba izturība pret slimībām, bieži pat labāka nekā vecajām vai tautas selekcijas šķirnēm. Konkurētspēja ar nezālēm ir viena no svarīgākajām īpašībām, kam jāpiemīt bioloģiskās lauksaimniecības šķirnei, bet te nepieciešami plašāki pētījumi.
Grūtības, ko sagādā to nepietiekamais sortiments, saistītas ar pašlaik vēl ļoti nelielo platību, ko apsaimnieko bioloģiski. Pasaulē tie ir 24 milj. ha, bet lielāko daļu aizņem ekstensīvi izmantotas ganības Austrālijā un Argentīnā. Aramzemes ir tikai aptuveni 1% - tā pagaidām ir pārāk maza platība dārgu, speciālu un nesubsidētu bioloģiskās selekcijas programmu plašai uzsākšanai. Izeja varētu būt tirgū esošo šķirņu piemērotības pārbaude bioloģiskās lauksaimniecības vajadzībām. Tātad - mūsu darbība šajā jomā Latvijā ir uz pareizā ceļa, tikai salīdzinājumos būtu jāiekļauj plašāks sugu un šķirņu klāsts.
Kā svarīgi pētniecības virzieni saistībā ar bioloģisko sēklaudzēšanu, tika minēti: augsnes auglības un veselīguma izmaiņu izpēte; pētījumi augu aizsardzībā, pievēršoties visām kaitīgo organismu grupām; ģenētisko resursu izpēte, lai atrastu produktīvus un dažādos stresa apstākļos izturīgus genotipus; kā arī mikroorganismu izpēte un izmantošana. Tika uzsvērta nepieciešamība maksimāli saglabāt katra reģiona nacionālo bagātību - vietējās, piemērotās, agrāk selekcionētās šķirnes bioloģiskā ražošanas veida vajadzībām
OECD izprot situāciju
Ļoti cerīga un izpratnes pilna bija OECD pārstāvja runa par OECD shēmu piemērošanu bioloģiskās lauksaimniecības sēklaudzēšanai un šķirņu sertifikācijai. Viņš uzsvēra, ka šķirnes un sēklas tīrības standartiem arī bioloģiskajā lauksaimniecībā jābūt augstiem, jo tie ir galvenie rādītāji, kas nodrošina šķirnes saglabāšanos. Tika piedāvāts iekļaut šķirņu katalogos papildu sarakstu vai pamatsarakstam pievienot atbilstošu simbolu, kas norādītu, ka šķirne piemērota audzēšanai bioloģiskajā lauksaimniecībā. Šķirnes pavairošanas kārtību var noteikt valsts, bet importējot vai eksportējot valstu viedokļi jāsaskaņo - arī te var palīdzēt OECD. Ļoti svarīgi noskaidrot, kuras šķirnes būs piemērotas audzēšanai bioloģiskajā lauksaimniecībā vai otrādi - kuras nav iespējams audzēt, jo tās prasa konvencionālajai lauksaimniecībai tradicionālos ieguldījumus (minerālmēslus, pesticīdus).
OECD shēmu koncepcija par vietējām šķirnēm un ekotipiem varētu būt noderīga saite starp bioloģiskās sēklas sertifikāciju un specifiskiem AVS testa kritērijiem, lai vietējās šķirnes vai ekotipus varētu sertificēt. OECD ir gatava apsvērt arī šķirņu un sugu maisījumu sertifikācijas iespēju bioloģiskajā lauksaimniecībā, jo maisījumu audzēšana nodrošina labāku izturību pret dažādiem stresa faktoriem. Naturālā saimniekošana pasaulē parasti ir bioloģiska, taču, tikko tā pāriet uz tirgus orientētu saimniekošanu, līdzi nāk arī atbilstoši kontroles elementi. OECD ir gatava dažādām sarunām, kas ietvertu bioloģiskās un sēklu sertifikācijas līdzāspastāvēšanu.
Veselīgais un ģenētiski modificētais
Speciālistu grupas vadītā diskusijā tika iztirzāta bioloģiskās lauksaimniecības un lauksaimniecības, kas izmanto ģenētiski modificētus (ĢM) organismus, līdzāspastāvēšanas iespēja. Secinājums nepārprotams: pilnīga nepiesārņošanās ar ĢM augiem nav iespējama. Lauki, kur audzē ĢM augus, būtu jāreģistrē, tāpat vēlams plašs monitorings šajos reģionos.
Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) uzņēmās vadīt pastāvīgās komitejas dibināšanu, kas izpētītu pašreizējo stāvokli ĢM augu jomā un izvirzītu priekšlikumus turpmākai rīcībai.