Ražība

Rapšu rauši un spraukumi lopbarībai

Pēdējā laikā interese par rapšu audzēšanu Latvijā strauji pieaugusi. Tas izskaidrojams ar šīs kultūras izmantošanas plašo spektru - zaļmēslojumam, zaļbarībai, bišu ganībām, eļļas ieguvei pārtikas rūpniecībā, raušu un spraukumu ieguvei un visbeidzot - ar potenciāli milzīgajām perspektīvām biodegvielas ražošanai.
Enerģētiskā vērtība un proteīna saturs
Šajos rapšu izmantošanas veidos daļu sēklu pārstrādā, kā blakus produktu iegūstot raušus (ja eļļa no sēklām tiek izspiesta mehāniskā ceļā) vai spraukumus (ja eļļu no samaltām rapšu sēklām iegūst ekstrahēšanas ceļā). Pirmajā gadījumā, atkarībā no izspiešanas tehnoloģijas, raušos paliek 8-17% tauku (eļļas), bet otrajā gadījumā 1-3%. Tātad raušu enerģētiskā vērtība ir augstāka: viens kilograms raušu satur 11-13 MJ maiņas enerģijas jeb 7,2-8,4 MJ NEL (1,1-1,3 barības vienības), salīdzinot ar spraukumiem, kuros 1 kg satur 9-10 MJ maiņas enerģijas jeb 5,9-6,5 MJ NEL (0,9-1,0 b.v.). Toties kokšķiedras saturs spraukumos ir nedaudz lielāks nekā raušos - attiecīgi 130-145 g/kg un 110-120 g/kg.
Rapšu eļļā liels īpatsvars dzīvniekiem nepieciešamo nepiesātināto taukskābju. Tajā pašā laikā jāuzsver, ka rapšu spraukumu un raušu galvenā barotājvērtība ir augstais proteīna saturs. Tā, piemēram, vienā kilogramā raušu spraukumu ir vairāk nekā 350 g kopproteīna, bet raušos 320-330 g/kg. Turklāt proteīnā daudz un optimālās attiecībās ir neaizvietojamās aminoskābes: lizīns 17-20 g/kg, metionīns + cistīns 16-18 g/kg, triptofāns 5,5-6,5 g/kg un citas. Tāpēc rapšu rauši un spraukumi kā proteīna un tauku avots ir vērtīgs barības līdzeklis.
Piesardzība nepieciešama
Tomēr rapšu raušu un spraukumu izēdināšanu ierobežo tajos esošais glikozīds glikonapīns un sinigrīms, kas dzīvnieku gremošanas traktā hidrolīzes procesā veido kaitīgas vielas, kā arī tannīni, erukskābe un sinepju eļļa, kas piedod raušiem un spraukumiem asu, rūgtu garšu. Šo iemeslu dēļ cāļiem, sivēniem, piena teliņiem, arī vistām rapšu raušus un spraukumus nemēdz dot vai arī tos drīkst izēdināt tikai ļoti apdomīgi. Jāņem vērā, ka arī pārējos dzīvniekus pie tiem paredzētajām maksimālajām devām jāpieradina pakāpeniski.
Tiesa, ir selekcionētas rapšu šķirnes ar zemu glikozinolātu saturu, tā dēvētās 00 šķirnes,- tomēr piesardzības noteikumi jāpatur prātā, lai nepārsniegtu rapšu raušu un spraukumu izēdināšanas maksimāli pieļaujamās devas.
Rapšu un spraukumu devas dzīvnieku sugām
Abu barības līdzekļu - rapšu spraukumu un raušu - devas var izēdināt līdzīgos daudzumos, tomēr devas ir atkarīgas no dzīvnieku sugas, vecuma grupas, dzīvmasas un fizioloģiskā stāvokļa. Ņemot vērā pētījumu datus un praktisko pieredzi, tās ir šādas:
· slaucamajām govīm 1-1,5 kg (ar minerālvielām, īpaši ar cinku un jodu sabalansētās barības devās, pat 2,0-2,5 kg; grūsnības beigās, cietstāvēšanas laikā - 0,5-0,8 kg);
· teliņiem 2-6 mēnešu vecumā 0,2-0,4 kg;
· jaunlopiem 0,4-0,8 kg;
· nobarojamajiem buļļiem līdz 1,5 kg diennaktī;
· aitām 200-300 g, rēķinot uz 100 kg dzīvmasas;
· cūkām 150-200 g, rēķinot uz 100 kg dzīvmasas.
Rapšu rauši un spraukumi jāizēdina kopā ar citu spēkbarību - miežu, kviešu, kukurūzas miltiem maisījuma veidā. Ja gatavo spēkbarības maisījumus, tad rapšu raušu un spraukumu īpatsvars tajā varētu būt:
· slaucamajām govīm 10-15%;
· teļiem 5-8%;
· jaunlopiem 6-12 mēnešu vecumā 10%;
· nobarojamajiem jaunlopiem pēc gada vecuma 10-15%;
· aitām 10 %;
· cūkām nobarošanas sākumā 5%, nobarošanas beigās 8%;
· grūsnajām un zīdītājām sivēnmātēm 5%,
· bet zīdējiem sivēniem rapšu sēklu pārstrādes produktus nav vēlams izēdināt.
Tas pats attiecas uz cāļiem līdz 4 nedēļu vecumam. Pēc šī vecuma broileru cāļiem rapšu sēklu produktus spēkbarības maisījumā drīkst ietilpināt 3-5% no masas apjoma, bet dējējvistām 5-8% (brūnajām 3%).
Iespējamie veselības traucējumi
Atsevišķās laikrakstu publikācijās minēti arī lielāki skaitļi. Taču jāatceras, ka ilgstoša rapšu raušu un spraukumu izēdināšana, it īpaši, ja dod palielinātas devas, izraisa barības apēdamības pazemināšanos (ēstgribas zudumu), caureju, uzpūšanos, kolikas, dzīvnieki bieži urinē, turklāt urīns var būt asiņains, grūsniem dzīvniekiem var būt aborti. Klīniski mazāk pamanāmas, bet ne mazāk bīstamas sekas rapšu sēklu, raušu un spraukumu pārmērīgai izēdināšanai ir vairogdziedzera hipofunkcijas un aknu deģenerācijas. To gan daļēji var aizkavēt ar joda un cinka sāļu papildpiedevām, bet tas jādara saskaņā ar veterinārārstu norādījumiem. Tāpēc labāk no šādām kritiskām situācijām izvairīties.
Tāpat jāievēro, ka rapšu rauši, spraukumi un spēkbarības maisījumi ar tiem izēdināmi sausā veidā, jo, mitrinot tos ar ūdeni vai pienu, sinepju eļļas asie izgarojumi un rūgtā garša pastiprinās, bet gremošanas trakta gļotādas tiek nevajadzīgi kairinātas un pat bojātas.