Ražība

Kultūraugu piebarošana caur lapām

Augi ar savām virszemes daļām ir spējīgi uzņemt barības elementus. Augu piebarošanu ar barības elementiem caur lapām 20. gs. piecdesmitajos gados uzsāka ASV. Šo metodi sākotnēji izmantoja galvenokārt augļu dārzos atsevišķu barības elementu relatīvā deficīta novēršanai.
Ar radioaktīvo izotopu palīdzību izpētīja elementu uzņemšanu lapās, to pārvietošanos un iekļaušanos organisko savienojumu veidošanā. Galvenokārt pētīja dzelzs savienojumu lietošanu lapu apmiglošanai, lai likvidētu kalcija un mangāna pārbagātības izsaukto lapu hlorozi ābelēm. Vēlāk lietoja arī varu, boru, cinku un molibdēnu caur lapām, lai pētītu šo mikroelementu iedarbību uz reproduktīvo orgānu veidošanos. Lai novērstu fizioloģiska rakstura slimības, sāka izmantot arī kalciju un magniju. ASV lapu mēslojumu izmēģināja arī persikiem, apelsīniem, vīnogulājiem, dārzeņiem, cukurbietēm. Šo augu piebarošanas paņēmienu praksē vispirms lietoja kultūrām ar augstu rentabilitāti.
Teorētiski augus ar barības elementiem var apgādāt, dodot tos tikai caur lapām. Taču tās ļoti bieži jāapmiglo ar barības šķīdumiem, kas nav rentabli. Tas pirmām kārtām attiecas uz makroelementiem. Savukārt mikroelementus augiem vajag nelielos daudzumos, un tos patiešām var iedot arī tikai ar piebarošanu caur lapām.
Japāņu zinātnieki izpētīja, ka katjonu uzņemšana caur lapām notiek labāk un ātrāk nekā anjonu. Lapas ātrāk izmanto arī dzelzi, ja tā ir helātu savienojumu veidā. Lapas var izmantot arī barības elementus no atmosfērā esošām gāzēm, piemēram, sēra dioksīdu.

Slāpekļa mēslojums
Pirmajos izmēģinājumos ASV vislielāko efektu ražas paaugstināšanā ābeļdārzos salīdzinājumā ar augsnes mēslošanu ieguva ar karbamīda šķīdumu pielietošanu caur lapām. Ar lapām augi vislabāk uzņem slāpekli amīdu (NH2) formā. Šāda savienojuma veidā slāpeklis ir karbamīdā. Tādēļ augu papildmēslošanai caur lapām kā slāpekļa avotu vislabāk ir izmantot tieši to.
Mēslojums caur lapām iedarbojas ātri un var novērst slāpekļa deficītu. Dažreiz arī zemu temperatūru ietekmē augu saknes nespēj uzņemt slāpekli. Barības elementu uzņemšana caur lapām un iekļaušana vielu maiņas procesos nenoris vienādi. Aptuveni 50% no iedotā slāpekļa karbamīda veidā augi uzņem 1-6 stundās. Iekļūšanas ātrumu lapā nosaka izsmidzināšanas pakāpe, šķīduma noturības spēja uz lapām, lapas atvārsnīšu izmēri un gaisa mitrums. Optimālā šķīduma koncentrācija ir atkarīga no miglotāja kvalitātes un laika apstākļiem, un karbamīdam tā var būt robežās no 0,4-0,6%, maksimāli līdz 1%.
Lapu piebarošanai nav piemēroti tādi slāpekļa minerālmēsli, kuri jau nelielā koncentrācijā rada lapu apdegumus. Šāda ietekme ir amonija sulfātam un nātrija nitrātam, tādēļ lapu mēslojumiem tos neizmanto. Amonija nitrāts labi šķīst ūdenī un normālā koncentrācijā neizraisa apdegumu, bet tajā esošo amonija un nitrātu formas slāpekli augi izmanto sliktāk nekā karbamīdā esošo amīdu slāpekli. Tādēļ lapu mēslojumiem neizmanto arī amonija nitrātu. Vienīgi augsts biureta piejaukums (>2%) karbamīdam var veicināt lapu apdegumus. Taču biureta piejaukums līdz 1% nevēlamas blakusparādības nerada.

Fosfora mēslojums
Ir izmēģināti dažādi fosfora mēslošanas līdzekļi augu piebarošanai caur lapām. Jau pirmajos izmēģinājumos atteicās no superfosfāta, jo tas ir ūdenī mazšķīstošs savienojums, prasa speciālu filtrēšanu, un arī tad smidzinātāji var aizsērēt. Kā fosfora mēslošanas līdzekļi labus rezultātus deva monoamonija un diamonija fosfāti. Visvairāk fosforu vajag jauniem augiem pašā augšanas sākumā, kad lapu virsma maza, un tādēļ piebarošana caur lapām vēl ir mazefektīva. Tomēr fosfora mēslojumam caur lapām ir pozitīva ietekme īpaši tajos gadījumos, kad ir zema augsnes temperatūra. Šādos apstākļos saknes ļoti slikti uzņem fosforu. Caur lapām fosfora uzņemšanu ietekmē vairāki faktori:
1) labāk fosforu uzņem kombinējumā ar NH4+ nekā ar K+. Tādēļ priekšroka jādod amonija un nevis kālija fosfātiem;
2) no skābāka barības šķīduma vieglāk augi uzņem fosfora anjonus;
3) fosforu ātrāk un vieglāk uzņem rīta stundās nekā vakarā;
4) fosfora uzņemšana caur lapām sekmīgāk noris gaismā;
5) lielāks gaisa mitrums vienmēr veicina fosfora uzņemšanu lapās;
6) augšējās un jaunākās lapas uzņem vairāk fosfora, salīdzinot ar vecākām lapām auga apakšdaļā;
7) ļoti aktīva fosfora uzņemšana notiek ziedpumpuru veidošanās fāzē;
8) bagātīgs fosfora saturs sakņu zonā samazina tā uzņemšanu caur lapām.
Ja augi augšanas sākumā ir cietuši no fosfora trūkuma, tad vēlāk to likvidēt ir grūti, jo deficīta kaitīgā ietekme ir gandrīz neatgriezeniska. Tādēļ nedrīkst nokavēt augu piebarošanu ar fosforu caur lapām, kad tā uzņemšana caur saknēm ir traucēta.

Kālija mēslojums
ASV zinātnieki jau 1957.gadā izpētīja, ka radioaktīvo K42 augu lapas no ūdens šķīduma uzņem un pārvieto ātri. Kartupeļiem izmēģināja kālija devu 50-70 kg/ha caur lapām un augsnē. Salīdzināja kālija hlorīdu un kālija sulfātu. Kālija hlorīds izraisīja lapu apdegumus un deva zemāku ražu. Kālija sulfāts bija efektīvāks caur lapām un sevišķi pēc ilgstoša sausuma, salīdzinot ar mēslojumu augsnē. Lietoja pat 2% kālija sulfāta šķīdumu, sākot no augu ziedēšanas fāzes. Bet kālija nitrātu nevarēja lietot koncentrācijā, lielākā par 0,5%, jo tad radās lapu apdegumi.

Magnija mēslojums
Magnija mēslojums caur lapām dod ļoti labus rezultātus ābelēm, bumbierēm, ogulājiem, cukurbietēm, kartupeļiem, tomātiem, selerijām. Visbiežāk izmanto magnija sulfātu un sevišķi kombinējumā ar karbamīdu pēc svara attiecības 2:1. Siltumnīcās un arī atklātā laukā piebarošanai caur lapām lieto arī magnija nitrātu. Lielākā daļa kultūraugu ir toleranti pat pret 2% magnija sulfāta šķīdumu.

Kalcija mēslojums
Radioaktīvo Ca45 no kalcija hlorīda 90% pupiņu lapas uzņēma 24 stundu laikā. Kalcija nitrāta vai hlorīda šķīduma lapu mēslojums ļoti efektīvi likvidē tomātiem neparazitāro augļu galotņu puvi, āboliem - zemmizas rūgto sīkplankumainību, selerijām - sakņu puvi, ko izraisa kalcija deficīts. Tomēr caur lapām uzņemto kalciju ne visi augi izmanto efektīvi. Vislabākie rezultāti ir, ja kalcijs iedots helātu savienojumu veidā.

Mikroelementu mēslojums
Arī mikroelementus dzelzi, mangānu, cinku un varu augi caur lapām vislabāk uzņem helātu savienojumu veidā. Šo mikroelementu iesaistīšana vielu maiņas procesos visātrāk notiek paaugstināta gaisa mitruma apstākļos. Mikroelementus augi labāk izmanto, ja tos lieto vienlaikus vienā šķīdumā. Piemēram, karbonātu augsnēs cukurbietēm un tomātiem cinka deficītu ātrāk likvidēja ar cinka un dzelzs helātu miglojumu. Arī pupiņām mangāna trūkumu efektīvi samazināja ar mangāna, dzelzs un cinka helātu lietojumu vienā šķīdumā.
Boru saturošu barības šķīdumu caur lapām var lietot arī vienu pašu. Boru lapas uzņem ātri, bet tas paliek samērā mazkustīgs. Tādēļ bors jālieto atkārtoti un tieši ziedu un augļu veidošanās fāzē. Efektivitātes ziņā atšķirības starp borskābi un boraku nav novērotas.
Senāk vara trūkumu augiem parasti novērsa ar Bordo vai vara sulfāta šķīdumu. Tagad to visefektīvāk veic ar vara helāta savienojumiem. Varu lapas uzņem ātri, bet lineārā proporcijā atbilstoši šķīduma koncentrācijai. Arī vara mēslojums veģetācijas periodā jālieto atkārtoti, jo augt beigušās lapās tas sliktāk iekļaujas vielu maiņas procesos.
Augi izmanto arī caur lapām uzņemto molibdēnu. Bet šis process notiek lēni, jo augiem tas vajadzīgs nelielā daudzumā, un tādēļ arī devas un šķīduma koncentrācija ir zema. Izmantot var kā amonija, tā arī nātrija molibdātu. Ja lieto vienu pašu molibdēnu saturošu šķīdumu, sāļu koncentrācija tajā var būt 0,01-0,02%. Molibdēna deficīts galvenokārt parādās vieglās augsnēs, kad pH/KCl ir zem 5,4 un arī skābās kūdras augsnēs. Molibdēna trūkumu augiem vienmēr veicina arī slāpekļa mēslojums tikai nitrātu veidā.

Kādi apstākļi rada nepieciešamību piebarot augus caur lapām
1. Augu vajadzība pēc barības elementa pārsniedz tā iespējamo piegādes daudzumu caur saknēm. Trūkstošais elements ir iekļauts mazšķīstošos kompleksos savienojumos. Antagonistiskā jona pārbagātība augsnes šķīdumā traucē augiem vajadzīgā jona uzņemšanu saknēs.
2. Mitruma trūkums vai pārbagātība, zema vai pārāk augsta augsnes temperatūra ievērojami samazina trūkstošā barības elementa uzņemšanu saknēs.
3. Augsnes pH nav optimāls deficīta elementa paātrinātai uzņemšanai auga saknēs. Piemēram, neitrāla augsnes reakcija vienmēr samazina dzelzs, mangāna, cinka un arī bora kustīgumu augsnē. Izteikti skābā augsnē savukārt ir grūtības ar molibdēna apgādi.
4. Pazemināta saules radiācija un nepietiekama iztvaikojošā transpirācija. Tas galvenokārt samazina kalcija un magnija uzņemšanu saknēs un šo elementu pārvietošanās ātrumu augā.

Barības šķīdumu koncentrācija un miglošana
Šķīduma optimālā koncentrācija ir atkarīga no vairākiem faktoriem.
1. No mēslošanas līdzekļu ķīmiskajām īpašībām. Minerālmēsli, kuru sastāvā ir stipras skābes anjons, augstākā koncentrācijā var veicināt lapu apdegumus.
2. Miglošanas rezultātus ļoti ietekmē meteoroloģiskie apstākļi. Karsts un saulains laiks, pazemināts gaisa mitrums un palielināts gaisa kustības ātrums negatīvi atsaucas uz lapu mēslojuma efektivitāti.
3. Miglotāja kvalitāte. Jo smalkāks miglojums, jo augstāka var būt šķīduma koncentrācija.
4. Karbamīda un helātu klātbūtne šķīdumā vienmēr pozitīvi ietekmē augu piebarošanu caur lapām un atļauj lietot augstāku koncentrāciju.
Tūlīt pēc izmiglošanas lapā iekļūst tikai daļa sāļu. Pārējais daudzums, ūdenim iztvaikojot, paliek uz lapas sīku kristālu veidā. Tie lapā var iekļūt pakāpeniski, uzsūcot ūdeni no gaisa. Tādēļ augi barības elementus caur lapām vislabāk un ātrāk uzņem vēsās, apmākušās dienās. Karstā, saulainā laikā augiem vispār nav ieteicams dot papildmēslojumu caur lapām, jo iespējami apdegumi.
Augu papildu apgādei ar slāpekli visvairāk pielieto karbamīda šķīdumu. Atkarībā no visiem pārējiem ietekmējošiem faktoriem tā optimālā koncentrācija ir 0,5-1,0%. Kartupeļiem un ābelēm ir lietoti pat 1,5% karbamīda šķīdumi. Kombinētos mēslošanas līdzekļus, kuri sastāv no dažādiem sāļiem, parasti lieto 0,3-0,6% koncentrācijā. Atsevišķus mikroelementus saturošus sāļus izmanto lapu miglošanai 0,2-0,5% šķīdumā, piemēram, borskābi, boraku, vara, cinka un mangāna sulfātus.
Lauku kultūrām uz 1 ha izlieto 150-250 l, bet atsevišķos gadījumos līdz 400 l barības šķīduma. Augļu kokiem un ogulājiem, kuriem ir liela lapu kopējā virsma, uz 1 ha izlieto 600-800 l barības šķīduma.

Lapu mēslojums kultūraugiem
Kopējie barības elementu zudumi augsnē summējas no augu izneses ar ražu un izskalošanos. Zudumi izskalošanās rezultātā no augsnes aramkārtas ir atkarīgi no meteoroloģiskajiem apstākļiem un tos ir grūti prognozēt. Vēl nokrišņu daudzums veģetācijas periodā, augsnes mitrums un temperatūra ne tikai dažādi ietekmē atsevišķu barības elementu izskalošanos zudumus, bet arī to pieejamību augu saknēm. Tādēļ augu vajadzību pēc barības elementiem nav iespējams pilnībā nodrošināt tikai ar pamatmēslojumu vien. Arī papildmēslojums sausā veidā, ja ir mitruma trūkums, zema augsnes temperatūra vai citi nelabvēlīgi apstākļi, nespēj nodrošināt trūkstošo barības elementu uzņemšanu augā caur saknēm pietiekamā daudzumā.
Atsevišķu barības elementu vajadzība visā augu veģetācijas periodā nav vienāds lielums. Piemēram, kartupeļiem bumbuļu veidošanās laikā ievērojami pieaug vajadzība pēc kālija un sevišķi pēc kalcija. Bet cukurbietēm vislielākais kālija, magnija un slāpekļa patēriņš ir tieši lapu augšanas laikā. Rapšiem reproduktīvo orgānu veidošanās laikā, piemēram, bora patēriņš palielinās gandrīz 7 reizes, bet fosfora – 3 reizes.
Graudaugiem slāpekļa iznese ievērojami pārsniedz visu pārējo makroelementu patēriņu. Bet vislielākā slāpekļa vajadzība šīm kultūrām ir olbaltumvielu veidošanās laikā, tādēļ augstu lipekļa saturu graudos nav iespējams iegūt bez slāpekļa saturoša papildmēslojuma caur lapām.
Ievērojami lielas atšķirības makroelementu iznesē ir dažādām dārzeņu kultūrām. Piemēram, galviņkāpostiem un burkāniem kalcija vajadzība pat vairāk nekā 2 reizes pārsniedz daudzu citu dārzeņu kultūru kalcija iznesi. Arī kāliju, slāpekli un fosforu tie patērē ļoti atšķirīgi. Patēriņa līmeni nosaka katra elementa vajadzība attiecīgā augu orgāna veidošanā. Tādēļ veģetācijas periodā ir nepieciešams šo dažādo barības elementu līmeni nodrošināt ar augu piebarošanu caur lapām.