Ražība

Jāmācās izaudzēt gaļas liellopus

Mūsu kooperatīvā sabiedrība apkalpo bioloģiskās lauksaimniecības saimniecības, un mums ir vienīgā kautuve Latvijā bioloģisko vajadzībām.
Izveidojusies samērā īpatnēja situācija: no vienas puses, gaļas lopi ir, bet, no otras - jaunlopu gaļa nav kvalitatīva. Mans viedoklis - augstākās kategorijas gaļai, ko pieprasa gan restorāni, gan mazumtirdzniecība, zemākai par R kategoriju nevajadzētu būt; tagad tas ir saskaņā arī ar Eiropas Savienības (ES) prasībām. Pārējā jau ir desu gaļa (ES kvalitātes kategorijas atvasinātas no vārda EUROP, kur katram burtam atbilst sava kategorija: no E līdz R ir augstvērtīga gaļa; vēl ir S - super kategorija, bet tāda sastopama reti - red.). Bet mums galvenokārt ir O kategorijas gaļa, retāk – R kvalitātes. Tā notiek arī tāpēc, ka ir īpašnieki, kas lopus tur divus trīs gadus. Bet tas nav normāli: dzīvnieks līdz 400 kg ir jānobaro ne ilgāk kā gada laikā. Ja jaunlops šajā vecumā nesasniedz vajadzīgo barojumu, tad kaut kas nav pareizi vai nu ar lopbarību, vai ir ģenētiski pieļauta kļūda.
Kamēr teļš zīž pienu no mammas,- atkarībā no šķirnes, aptuveni sešus līdz desmit, vidēji - astoņus mēnešus,- tas sasniedz aptuveni 350 kg svaru. Pēc atšķiršanas teļš strauji krītas svarā, jo Latvijā dot gaļas jaunlopiem miltus vai cita veida spēkbarību ir ekonomiski neizdevīgi. Tas nozīmē, ka dzīvnieks iztiek ar sienu un zāli. Vasarā ir labāk – ganībās teļš tik strauji nekrītas svarā. Bet ja to atšķir ziemā, tad svara samazinājums ir tik jūtams, ka lops jātur pusotru divus gadus, lai tas nonāktu līdz šim 400 kg dzīvsvaram. Un tādā vecumā no šā dzīvnieka vairs neiegūst tik labu gaļu, kāda tā ir gadu vecam jaunlopam.

Rīcības varianti: lopu brāķēšana un labi vaislinieki
Tagad beidzot ir sakārtotas nacionālās subsīdijas, kas paredz, ka atbalsts jāsaņem par jaunlopu, kas realizēts, sākot no astoņu mēnešu vecuma. Savukārt tas nozīmē, ka saimniekam jārūpējas, lai zīdītājgovīm pietiek piena, līdz teļš sasniedz pārdošanas vecumu. Lai nav tā, ka govs aiziet ciet tad, kad teļam tikai pieci mēneši.
Tātad secinājums: arī gaļas lopu ganāmpulkos dzīvnieki jābrāķē, jo ne vienmēr tās apaļākās, brangākās mammas ir labākās pienīguma ziņā.
Vienlaikus ļoti svarīgi, lai sēklošanai izvēlētos labus vaisliniekus. Mēs savā saimniecībā - z/s Kalna-Bērziņi, kā arī k/s Zaubes kooperatīvs tagad jau pusotru gadu esam vērtējuši dzīvniekus. Izrādījies, ka kvalitatīvākos jaunlopus pārdod sīksaimniecības, kur ir divas trīs zīdītājgovis. Sakarība ir ļoti vienkārša - šie cilvēki nevar atļauties iegādāties bulli, viņi lieto CMAS speciālistu pakalpojumus, tas ir, pārbaudītu, augstvērtīgu buļļu bioproduktu.
Ko dara lielākā daļa gaļas lopu saimniecību? Šoreiz nerunāju par dažām ļoti labajām saimniecībām, kas izmanto visvērtīgākos vaisliniekus. (Parasti tās ir šķirnes saimniecības, kas maz pārdod kaušanai, bet audzē dzīvniekus ganāmpulka paplašināšanai.)
Tad, lūk, vairums gaļas liellopu audzētāju saimniecību visai bieži, lai ietaupītu, nopērk paši savu, gluži jaunu bullīti. Iegādāties divus gadus vecu bulli ir neizdevīgi, jo tas maksā vismaz Ls 2000. Tāds vaislinieks ir labi jākopj, turot atsevišķi.
Bet kas notiek ar jauno nopirkto bullīti? To iemet lopu barā, viņš sāk aplekt govis un pārstiepjas, samaitā muguru, līdz ar to viņš izskata dēļ zaudē laba vaislinieka vērtējumu. Tātad arī kādam citam saimniekam tādu bulli pārdot nevarēs.
Ja saimniecībā ir šāds negatavs vaislinieks, tā nav ieguvusi, bet zaudējusi. Ja saimnieks pats grib izaudzēt bulli, paiet divi gadi, iekams ganāmpulks tiks pie sava laba vaislinieka. Šajā laikā jāpērk bioprodukts no CMAS. Cik daudz saimniecību var atļauties šādus dubultizdevumus? Domāju, tādu tikpat kā nav.
Tāpēc šogad pirmoreiz savā kooperatīvajā sabiedrībā izveidojām pilnu ciklu – trīs saimniecības sākām rotēt buļļus pārbaudei. Tās ir mūsu z/s Kalna-Bērziņi, Velgas Samoiļenko z/s Pumpenes un Induļa Līdača z/s Mauriņi. Nākamajam gadam pēc šādas kārtības ir pieteikušās strādāt vēl citas saimniecības. Kāpēc tas ir svarīgi? Lai kvalitatīvs, uz pēcnācējiem pārbaudīts bullis, kurš ir dārgs un viena saimniecība to turēt nevar atļauties, netiktu nokauts gaļai.

Kā izvēlēties šķirņu krustojumus
Nākamais šīs situācijas uzlabošanas variants - izmantot dažādu šķirņu krustojumus, un nevis uz labu laimi, bet pēc shēmas. Tādējādi iegūst vērtīgāku gaļu, turklāt nedaudz labojot tīršķirnes mīnusus.
Jāņem vērā, ka katrai šķirnei ir savas stiprās un vājās puses. Izmantojot krustojumā atbilstošu šķirni, šos mīnusus var līdzsvarot. Piemēram, Šarolē šķirnes lopi ir liela auguma, ļoti ātri aug, bet intramuskulārie tauki sāk izgulsnēties pēc 16–18 mēnešu vecuma. Tas nozīmē, ka tā ir šķirne, kas vēlu realizējama kaušanai, turklāt gaļai ir ilgs nogatavināšanas periods, tā nav ātri uzgriežama gaļa. Ja tā dara, tiek zaudēta ēdiena kvalitāte.
Tajā pašā laikā Šarolē ir apbrīnojama šķirne krustojumiem. Piemēram, ar Herefordu šķirni, kura ir samērā ātraudzīga, smalku gaļas šķiedru, bet šai šķirnei ir tendence ātri izgulsnēt taukus. Ja Herefordu govi sēklo ar Šarolē bulli, dabūjam heterozes efektu – mazāk tauku, lielāku muskulatūras daudzumu,- tātad tieši to, kas vajadzīgs!
Šarolē govs turpretī nav no labākajām mātēm, tā samērā ātri pārtrauc dot pienu, bet tēva līnija ir lieliska. Angusu šķirni var ļoti labi izmantot krustojumam ar brūnajām govīm, šai šķirnei ir ļoti raksturīgs izteikts mātes instinkts, pienīgums, gaļai ir smalka šķiedra. Mēs Kalna-Bērziņos ieguvām ļoti labu efektu, Šarolē krustojot ar Hailandes šķirni; dabūjām smalku šķiedru, mīkstāku gaļu un lielu gaļas iznākumu. Mums ir savs bullis Bjorns, kuru tagad aizdevām ganāmpulkam ar 21 Šarolē govi. Tas ir prāvs ganāmpulks, kurā varēsim pārliecināties par šā krustojuma efektu.

Dabas fonda projekti
Iepriekš minētais ir projekts, kas radies sadarbībā ar Dabas fondu; tajā paredzēts, ka šķirnes jāizmanto mērķtiecīgi. Mūsu Zaubes kooperatīvs šobrīd no saviem biedriem pērk dzīvniekus, lai izvietotu šajās dabas teritorijās, kuras Dabas fonds atzīst par mērķtiecīgām. Saskaņā ar šiem projektiem ganāmpulkiem ir uzraugi, parasti - lopu īpašnieki, un nākotnē, domājams, viņi piedalīsies kooperatīvās sabiedrības darbā ar savu gaļas produkciju.
Tomēr lopu izvietošana Dabas fonda izvēlētajās teritorijās nenozīmē, ka visus ar lopu audzēšanu saistītos jautājumus risina minētā organizācija. Saimniekam par saviem dzīvniekiem jārūpējas, un, protams, jāgatavo tiem lopbarība. Piemēram, mēs savā saimniecībā katru gadu atjaunojam 10-15 ha zālāja, jo ziemā gaļas liellopiem vajadzīgs daudz un labs siens, gandrīz labāks nekā piena ganāmpulkam.
Katram Dabas fonda projektam jāatrod saimnieks, kam saglabājamās dabas teritorijās ir īpašums un savs ganāmpulks. Tikko šāds projekts uzsākts Valkas pagastā, kur arī Zaubes kooperatīvs iegulda savus līdzekļus. Šādu darbību esam sākuši tāpēc, ka vajadzīga kvalitatīva izejviela. Proti, ne katrs lops, kam ir ragi un aste un kas klīst apkārt, uzskatāms par gaļas lopam atbilstošu.
Šādi projekti tiek īstenoti arī Rendā, Salacgrīvā un Engurē. Tiek meklētas iespējas Gaujas baseinā – no Valkas līdz Virešiem – atrast īpašniekus, kuriem tur ir zeme un kas vēlētos strādāt ar Dabas fonda projektiem. Ja saimniekam vajag noganīt platības, ja viņa pļavās ir saudzējami augi utt. – var izmantot fonda atbalstu iegādāties gaļas dzīvniekus. No vienas puses, Dabas fonda nosacījumi un atbalsts, no otras puses – ganāmpulka īpašnieka intereses.

Zaubes kooperatīvs izglīto savus biedrus
Dzīvniekus vedam no plašas apkārtnes, un tos savāc ar kooperatīvās sabiedrības transportu - no Valmieras, Alūksnes, Ogres, Aizkraukles un Jēkabpils rajona.
Nupat, 15. jūnijā, pulcinājām Latgales zemniekus Preiļu rajonā. Lai tirgu izveidotu, galvenais ir strādāt ar mūsu biedriem. Var jau būt, ka tālā nākotnē šī kautuve nebūs vajadzīga, ka gaļu pārdosim pārstrādes uzņēmumiem. Taču ar to liellopu gaļas kvalitāti, kāda pašlaik ir Latvijā, mēs Eiropas tirgū nevaram iziet. Tāpēc sanāksmes, kurās apspriežam savus jautājumus, uzskatu par svarīgām tieši darba analīzes un gaļas kvalitātes dēļ.
Saviem biedriem sagatavojam sīku analīzi par viņu audzētajiem dzīvniekiem, lai viņi varētu novērtēt zīdītājgovis un savus vaisliniekus. Varbūt visi šo analīzi īsti nepieņem, bet domāju, ka drīz viņi sapratīs šā darba lietderību.
Atgādinu, ka visām saimniecībām, kas pārdod mums gaļu, ir jābūt bioloģiski sertificētām. Pieņemam lopus arī no nesertificētajām saimniecībām, bet šim nolūkam mums ir sadarbības līgums ar citām kautuvēm, kurām nododam lopus.
Lielākie piegādātāji ir z/s Pumpenes, Mauriņi (tur ļoti daudz dara kvalitātes labā). Iepriecinoši, ka attīstās mazās saimniecības, piemēram, z/s Kalna-Vērzemnieki Valkas pagastā (Aigars Stūriņš), SIA Sieti Valmieras rajonā (Uģis Lapiņš). Viņu izaudzētie dzīvnieki ir ļoti augstvērtīgi gaļas lopi.
Tā kā galvenokārt pārdodam gaļu restorāniem – Vincentam, Kaļķu vārtiem, Reatonam -, augsta kvalitāte ir ļoti svarīga. Ne velti tās nozīmi īpaši uzsveru. Veikali ir divi – mc2 un IU Badma Rīgā, Miera ielā. Starp mūsu klientiem ir daudz skolu. Rīgā, Rūpniecības ielā ir jauna ekovirtuve. SIA Zelta kliņģeris pērk mūsu gaļu pīrādziņiem.
Vēl ļoti daudz gaļas piegādājam uz mājām. Par realizāciju atbildīgā ir Kristīne Bebre, viņai piezvana, un divreiz nedēļā – pirmdienās un ceturtdienās viņa apkalpo mājas piegādes. Jāteic, ka pieprasījums pašlaik aug un maijā bija vērā ņemams apgrozījums. Klients jau ir sapratis mūsu produkcijas vērtību, un veidojas stabils augošs klientu loks.
Vēl jāmin viena jauna lieta – vienojāmies par gaļas šķirņu govju realizāciju. Sāksim šo iespēju piedāvāt saimniekiem. Vēl ir ideja, ka arī piena fermās, kurās daudz brāķēto govju, varētu veidot līdzīgu apriti. Varētu audzēt teļus līdz divu mēnešu vecumam, labi nozīdīt, lai varam izdevīgi pārdot tirgū. Turklāt gaļas lopu ganāmpulkos ir govis, kam trūkst mātes instinkta un kuras nav pienīgas,- arī tādas jābrāķē.
Amerikā pārspīlē spēkbarības nozīmi, jo tur ir daudz kukurūzas. Es vairāk sliecos uz Šveices prakses pusi, kur izmanto zālājus, sienu. Latvijā ir ļoti spēcīgi zinātnieki, zālāju selekcionāri, un viņu pieredzi varam ļoti labi likt lietā.
Ja paši attīstām gaļas nozari Latvijā, mums nevajag ievest liellopu gaļu. Zīdītājgovju kvota Latvijai tika iedota ļoti liela – vairāk nekā 19 tūkst. dzīvnieku. Mērķtiecīgi strādājot, divos trijos gados mēs šo govju skaitu varētu saaudzēt.