Ražība

Plēsējērces - nozīmīgs augu aizsardzības resurss

Augu kaitēkļi nesavairojas cenozēs gadu no gada vienādā daudzumā. Tāpat regulāri vienā un tajā pašā vietā nesavairojas vienas un tās pašas augu kaitēkļu un to ierobežotāju sugas. Par masveida kaitēkļu savairošanos uzskata gadījumus, kad kaitēkļu populācijas blīvums ir neparasti augsts un nodarītā kaitējuma apjomi rada ražas un ekonomiskus zaudējumus.
Augu kaitēkļu vieta un nozīme lauksaimniecības sistēmā nemitīgi mainās un pārvietojas. To parādīšanās un savairošanās atkarīga no daudziem faktoriem. No tiem nozīmīgākie ir vides apstākļi, augu audzēšanas tendences, kaitēkļu aktivitāte, migrācijas iespējas u. c.
Augu kaitēkļu daudzumu populācijā nosaka attiecība starp augu kaitēkļu mirstību un dzimstību. Tendence strauji savairoties parasti vērojama kaitēkļiem, kuriem ir daudz pēcnācēju. Tāpat strauji savairojas kukaiņi ar īsu ontoģenētisko ciklu (tā dēļ notiek ātra paaudžu maiņa), kā arī tie, kuriem raksturīga plaša ekoloģiskā izplatība - tīklērces, laputis, daži taureņi u. c.
Augu kaitēkļu daudzuma samazināšanā agrocenozēs būtiska nozīme ir entomofāgiem, akarofāgiem, entomopatogēnajiem mikroorganismiem un vīrusiem. Bieži vien agroekosistēmās nav tādu vides apstākļu, kas būtiski aizkavētu kaitēkļu savairošanos. Ir nepieciešama cilvēku iejaukšanās, veicot pārdomāti lietpratīgus augu aizsardzības pasākumus. Tos plānojot, jāizvērtē pasākuma ilglaicīgā nozīmi. Nav nejaušība, ka daudzās pasaules valstīs aktuāli ir pētījumi par augu aizsardzībā nozīmīgo bioloģisko daudzveidību.
Latvijā pētījumi par bioloģisko daudzveidību zemeņu laukos veikti, pateicoties Latvijas zinātnes padomes finansējam projektam. Liels paldies Pūres izmēģinājumu saimniecības direktoram Atim Bitem un speciālistei Valdai Laugalei par iespēju zemeņu laukos veikt ilggadīgus novērojumus.
To rezultātā plašāk apzināta Latvijas fauna, iegūti dati par augu aizsardzībā nozīmīgo bioloģisko daudzveidību, t. sk. plēsējērcēm.
Zemeņu laukiem raksturīga liela bioloģiskā daudzveidība. Tajos atrastas vairāk nekā 400 posmkāju sugu: kukaiņi, ērces, zirnekļi, nematodes. Pagaidām jau reģistrētas 20 Latvijas faunai jaunas sugas.
Daļai atrasto posmkāju sugu ir nozīmīga vieta un loma augu un vides aizsardzībā. Nozīmīgākās ir divas grupas. Pirmā grupa - sugas, kuras nodara lielu kaitējumu zemeņu stādiem. Otrā - sugas, kuras samazina zemeņu kaitēkļu daudzumu.
Pazīstamie zemeņu kaitēkļi - augēdājērces
Visbiežāk sastopamie zemeņu kaitēkļi ir parastās tīklērces Tetranychus urticae. Tās mīt stadiāli vecāko zemeņu lapu apakšpusēs.
Parastās ērces ir polifāgs kaitēklis, kas vairojas gan uz savvaļas augiem, gan kultūraugiem - liepām, papelēm, irbenēm, pupām, pupiņām, gurķiem, dālijām, avenēm u. c.
Otrs bieži satopamais kaitēklis ir zemenāju ērce Tarsonemus (=Phytonemus) pallidus, kura parasti mīt uz jaunajām, neizplaukušajām lapām. Zemenāju ērces ēdienkarte nav tik plaša kā parastās tīklērces. Visbiežāk zemenāju ērce atrodama uz puķēm - begonijām, pelargonijām, ciklamenām.
Zemenēm kaitējošo ērču ierobežotājas
Augu aizsardzībā nozīmīgas ir gan tās plēsējērču sugas, kuras atrodas dabiskajās biocenozēs, gan tās, ko izmanto introdukcijai (izlaiž konkrētā vietā kādas kultūras aizsardzībai).
Viens no pētījumu mērķiem bija apzināt fitofāgus (augēdājus), t. sk. zemenēm kaitējošās ērces, ierobežojošo akarofaunu zemeņu stādījumos.
Latvijā zināmas ap 300 plēsējērču sugas. Pirmās ziņas par tām publicējis Grūbe 1859. gadā. Starp šīm ērcēm ir arī augsnē mītošās, ko ilgāku laika periodu pētījusi LU Bioloģijas institūta zinātniece Ilga Lapiņa. Pašlaik kolēģes iesāktos augsnes akarofaunas pētījumus turpina Ineta Salmane, kura sniedza nepārvērtējamu palīdzību zemeņu laukos atrasto gamazino ērču noteikšanā.
Zemeņu cenozē Latvijā pašlaik reģistrētas 43 plēsējērču sugas no Aceosejidae, Ameroseiidae, Antennoseidae, Anystidae, Bdellidae, Cheyletidae, Cunaxidae, Eviphidae, Laelaptidae, Macrochelidae, Parasitidae, Phytoseiidae, Tydeidae un Veigaiaidae dzimtām (sk. tabulu). Vairums no tām (33 sugas) tur atrastas pirmoreiz. Atrastas arī 5 Latvijas faunai jaunas plēsējērču sugas Amblyseius (=Neoseilus) barkeri, Proctolaelaps bickley, Paragarmania mali, Eugamasus crassitarsis, Anthoseius sp.).
Zemeņu cenoze ir bagāta ērču sugām, tādēļ ir vērts pie šīs cenozes pakavēties ilgāk. Tas dos ieskatu par plēsējērču faunu Latvijas zemenēs, par ko līdz šim bija samērā skopas ziņas.
Nozīmīgākās zemeņu kaitēkļu limitēšanā ir plēsējērču dzimtas, kuru sugu īpatņu dzīves vieta ir zemeņu lapas: Phytoseiidae, Anystidae, Bdellidae, Cheyletidae, Cunaxidae. Ar vislielāko sugu skaitu - 12 - reprezentēta Phytoseiidae dzimta.
Meža zemenēm kaitējošās ērces ierobežo plēsējērces A. graminis un A. rademacheri.
Lielākā daļa plēsējērču zemenēs Latvijā reģistrētas no 1997. gada. Ieskatam dažas Latvijā mītošās plēsējērču sugas: Amblyseius (=Neoseiulus) agrestis, A. aurescens, A. bicaudus, A. cucumeris, A. herbarius, Lorryia reticulata, Tydeus californicus, Phytoseius salicis.
Plēsējērcēm ir nozīmīga loma augu aizsardzībā, galvenokārt parasto tīklērču, zemenāju ērču, tripšu, divspārņu kāpurus, nematožu, u. c. samazināšanā (sk. tabulu).
Nozīmīgākās zemeņu aizsardzībā ir dominējošās sugas (sk. zīmējumu). Tā ir rezerve, kurā tad arī meklējamas iespējas atrast jaunas, zemeņu aizsardzībā izmantojamas sugas.
Augu aizsardzībā, arī zemeņu aizsardzībā Eiropā visbiežāk izmanto plēsējērces Phytoseiulus persimilis, A. cucumeris, A. reductus, A. andersoni, A. californicus. Plēsējērces P. persimilis visbiežāk iesaka izmantot zemenāju ērču apkarošanai. Latvijā rekomendējam izmantot A. cucumeris. Ideāli būtu, ja tiktu uzsākti pētījumi par iespējām izmantot tieši zemeņu cenozē ievāktās sugas.
Pārdomām jāmin Itālijas zinātnieku novērotais: ir saistība starp dažu augu (plūškoki, lazdas, skābārži, kļavas) ziedputekšņu daudzumu un dabīgajiem un sekundārajiem fitoseidiem. Putekšņi veicina plēsējērču (Tetranychidae, Tenuipalpidae, Eriophyidae, Tydeidae, Winterschmidtiidae) savairošanos. Īpaši svarīgi, ka savairojas augu kaitēkļus limitējošās plēsējērču sugas - Amblyseius andersoni, Euseius finlandicus, Neoseiulella tiliarum, Typhlodromus pyri.