Ražība

No kā atkarīga raža

Kultūraugu ražas ir atkarīgas gan no zemes kvalitātes un meteoroloģiskajiem apstākļiem, gan no agrotehnikas un saimniekošanas līmeņa.
Ekoloģiskie faktori, kas ietekmē augu ražas lielumu un kvalitāti, ir augsnes augu uzturvielu saturs, tās reakcija, sakārtas blīvums, mitrums, siltums, gaiss, vietas reljefs un ekspozīcija (slīpums pret debespusēm), augstums virs jūras līmeņa, agrotehnika, derīgo organismu un mikroorganismu darbība, kā arī kaitīgie organismi - nezāles, kaitēkļi, slimības, kaitīgās sīkbūtnes u.c.
Plānotās ražas lieluma un kvalitātes nodrošināšanai šos faktorus nepieciešams uzlabot, vienlaikus lietojot atbilstošus agromelioratīvos, agroķīmiskos, agrofiziskos un agrobioloģiskos pasākumus.
Agromelioratīvie pasākumi
Agromelioratīvie pasākumi ir lieko ūdeņu aizvadīšana, augšņu kultivēšana un aramkārtas padziļināšana.
Latvijas apstākļos ražu visbiežāk ierobežo gaisa trūkums pārlieku mitrās, glejotās blīvās augsnēs. No liekā mitruma cieš aptuveni 90% mūsu zemes.
Nosusināšana uzlabo ūdens un gaisa saturu augsnē, novērš zemes glejošanos un pārpurvošanos, par 1-2 nedēļām pagarina kultūraugu veģetācijas periodu, palielina aktīvo temperatūru summu, 3-5 reizes palielinās drenēto augšņu ūdens filtrācija un augsnes mitruma un gaisa apmaiņa (aerācija). Augsne lielākā dziļumā ir piemērota sakņu izplatībai, un augam iespējams vismaz par 30-40 mm vairāk izmantot augsnes mitrumu ar izšķīdušajām augu uzturvielām. Palielinās augsnes bioloģiskā aktivitāte - pieaug slieku un citu makroorganismu un mikroorganismu darbība un masa. Par 20-30% samazinās ūdens neproduktīvā iztvaikošana, palielinās augsnes ūdens ietilpība un saglabāšanās spēja, samazinās augsnes agrotehniskā blīvēšanās zem mašīnu riteņiem.
Meliorācijā ieguldītie līdzekļi atmaksājas jau pirmajos gados, ja par 2-3 cm padziļina un kultivē aramkārtu un veic vienreizēju sablīvētas zemaramkārtas dziļirdināšanu (35-40 cm).
Ik gadu no augsnes virsējiem horizontiem ar lietus ūdeņiem izskalojas ap 200 kg/ha CaCO3, ar ražu iznes ap 100 kg/ha, minerālmēslu skābuma neitralizācijai pie vidējām minerālmēslu devām patērē ap 200 kg/ha. Kopā pazūd ap 500 kg/ha CaCO3 gadā.
Lai palielinātu augsnes reakciju pH par 0,1 vienību, CaCO3 jādod smilts augsnei 0,55 t, mālsmilts - 0,65 t, smilšmāla - 0,75 t, māla - 0,9 t, kūdras - 0,8 t/ha.
Kultūraugiem visvēlamākā ir augsnes neitrāla un vāji bāziska reakcija, bet tie pacieš arī nedaudz skābāku reakciju. Ja regulāri audzē daudzgadīgās zāles, var izveidot labu aramkārtas makrostruktūru un zemaramkārtas mikrostruktūru.
Smilts augsnēm trūkst sīko māla daļiņu, kas nepieciešamas struktūras veidošanai, kā arī augu uzturelementu un ūdens saistīšanai augsnē. Tāpēc smilts augšņu iekultivēšanā vislielākā nozīme ir regulārai dažādu organisko mēslu, zaļmēslu, salmu u.tml. palielinātu devu lietošanai, lai ar trūdvielām uzlabotu augsnes saistspēju.
Neiekultivētās podzolētās, īpaši smilts augsnēs filtrējošais ūdens izskalo no zemaramkārtas A2 horizonta daudz barības vielu, un tas kļūst neauglīgāks. No A2 horizonta izskalojas arī sīkās māla un organisko vielu daļiņas.
Agroķīmiskie pasākumi
Iekultivētā, labi mēslotā augsnē augu barības elementu saturs ir augsts. Elementu zudumu izskalojoties lielā mērā nosaka pašu elementu koncentrācija augsnē, kā arī nokrišņu ūdens daudzums un augšņu saistspēja. Tāpēc smilšainas, trūdvielām nabagas augsnes tiek izskalotas visvairāk, tajās nevajadzētu plānot augstas kultūraugu ražas ar bagātīgu minerālmēslojumu. Minerālmēsli jālieto nelielās devās, sākot no augu sējas laika līdz papildmēslojumam veģetācijas periodā, īpaši kultūrām, kas veido lielu masu.
Nodrošinot visu barības elementu optimālās devas augsnēs ar labu saistspēju, iegūst augstākas ražas, nekā dodot tikai optimālās NPK devas.
Tikai labi iekultivētās augsnēs organisko vielu mineralizācija un trūdvielu uzkrāšanās notiek vienlaikus un pietiekami ātri.
Arī melioratīvā kaļķošana veicina augsnē saistītā fosfora, kālija un dažu citu augu barības elementu izmantošanu, un mēslošanas līdzekļu izmantošanas koeficents paaugstinās. Kaļķis uzlabo arī ražas kvalitāti: samazina radioaktīvo vielu, svina, alumīnija, cinka, kobalta, arsēna un citu veselībai kaitīgu elementu uzņemšanu augos. Tikai tad, ja augsnes kultivētība, augapmaiņa un agrotehnika ir iespējami saskaņota, var optimizēt augu barības elementu koncentrāciju jeb devas. Jebkura elementa koncentrācijas izmaiņas augsnē izmaina arī tās saturu augos un tādējādi nosaka izaudzētās ražas kvalitāti.
Vājāk kultivētām augsnēm vismaz 50% no nepieciešamām augu uzturvielām jālieto ar organiskiem mēsliem, ieskaitot arī augsnes kultivēšanai nepieciešamo daudzumu.
Saskaņā ar šo teoriju tikai pirmajā optimālās mēslošanas gadā augsni, kam laba saistspēja, ar minerālmēsliem piesātina atbilstoši augu iznesei ar ražu un augsnes kultivēšanai. Pēc tam tikai atjauno augu barības elementu iznesi no augsnes ar ražu un arī ar nokrišņiem izskalotos elementus.
Kultivētās augsnēs ar uzlabotu augu barības vielu saturu mēslojumu dod, tikai par 10-15% pārsniedzot to iznesi no augsnes ar ražu, galvenokārt lai kompensētu to izskalošanos no augsnes ar nokrišņiem. Ja tas saistās ar ekoloģiski nepieļaujamu dabas piesārņošanu, augu barības elementus nodrošina galvenokārt ar organiskajiem mēsliem, zaļmēsliem u.tml.
Pamatmēslošanas laikā barības elementu saturu augsnē sabalansē, pamatojoties uz augšņu ķīmiskajām analīzēm, bet veģetācijas periodā papildmēslošanu līdzsvaro, vadoties no augu lapu analīzēm. Vairākkārtējs papildmēslojums visefektīvākais ir kartupeļiem, dārzeņiem, zālēm, it īpaši nokrišņiem bagātā veģetācijas periodā. Tikai tad, ja augsnes iekultivētība, mitrums un citi ekoloģiskie faktori, kas ietekmē kultūraugu ražu lielumu un kvalitāti, ir optimāli saskaņoti, var optimizēt arī augu barības elementu devas. Mēslošana jāpieskaņo konkrētas vides ekoloģiskajiem faktoriem un šajos apstākļos ekoloģiski un ekonomiski prognozējamai ražai.
Visu 13 augu barības elementu trūkums sastopams reti, bet 8-11 elementu trūkums ir skābajās smilts un jaunapgūstamo purvu augsnēs. Parasti augsnē visvairāk trūkst N, P, K, Ca, Cu, Mo, B.
Jo augsnes organisko vielu un sīko māla daļiņu ir mazāk un augsne skābāka, jo augsnē mazāk ir augu uzturelementu un to saistspēja ir zemāka. Tāpēc intensīvām kultūrām šīs augsnes nav piemērotas bez iepriekšējās kultivēšanas.
Agrofiziskie pasākumi
Kultūraugiem ir dažādas prasības pret augsnes sakārtas maksimāli pieļaujamo blīvumu. Piemēram, zāles pacieš līdz 1,4 g/cm3 blīvumu, rušināmaugi tikai līdz 1,2 g/cm3, citi augi līdz 1,3 g/cm3. Ik 0,1 g/cm3, kas pārsniedz minēto, samazina ražu par vismaz 10%, jo optimāls blīvums tikai nodrošina 15-55% poras no augsnes kopējā tilpuma, kas apgādā augus ar vēlamo ūdens un gaisa daudzumu augsnē. Augsnes pārmērīgu sakārtas blīvumu ar dziļu, kvalitatīvu strādāšanu var samazināt tikai par 0,2-0,3 g/cm3. Tas ir - tikpat, cik 2-3% trūdvielu iekrāšana augsnē, tikpat, cik slapjo gleja augšņu nosusināšana, tikpat, cik skābo podzolēto augšņu kaļķošana vai augsnes agrotehniskās blīvēšanas zem mašīnu riteņiem novēršana, iekārtojot tehnoloģiskās sliedes un kvalitatīvi augsni strādājot optimālos augsnes mitruma apstākļos.
Augšana un attīstība ir būtiski atkarīga no augu sakņu izmantotā augsnes tilpuma. Tāpēc, it īpaši maztrūdaino podzolēto smilšmāla un māla augšņu kultivēšanas galvenie uzdevumi ir likvidēt pārmērīgo augsnes iekārtas blīvumu un skābumu sakņu attīstības zonā, kā arī šīs augsnes bagātināt ar trūdvielām, lai māla daļiņas saistītu ūdensizturīgos irdenos struktūras agregātos. Labas struktūras augšņu sakārtas blīvums jau bez strādāšanas nepārsniedz 1,4 g/cm3 aramkārtā. Ja arī zemaramkārta satur karbonātus un nav glejota, tad tās sakārtas blīvums nepārsniedz 1,6 g/cm3 labās augsnes mikrostruktūras dēļ. Smilts un mālsmilts augšņu sakārtas blīvums visbiežāk nepārsniedz 1,0-1,4 g/cm3, lai gan tām nav struktūras un nav ūdens un augu barības elementu labas saistspējas.
Ja augsnes sakārtas blīvums samazinās no 1,6 līdz 1,0, tad ūdens filtrācija mālainās augsnēs pieaug vismaz 1000 reižu, bet vieglās mālsmilts augsnēs - 10 reižu.
Sablīvētās augsnēs iztvaiko arī daudz vairāk ūdens, pa sīkiem kapilāriem paceldamies augsnes virspusē. Tāpēc tās 5 cm virskārtiņa veģetācijas periodā jāuztur irdena, lai vismaz pieckārt samazinātu ūdens neproduktīvu iztvaikošanu no kailas augsnes.
Pārlieku blīvajās augsnēs vāji iesūcas ūdens, augu saknes attīstās galvenokārt aramkārtas virsdaļā, pastāv ļoti vāja un sekla slieku un citu derīgo organismu darbība, augsnei ir liela īpatnējā pretestība, un tā vāji drūp. Par blīvumu liecina augsts māla procents, kas mitrā stāvoklī ir ļoti lipīgs, plastisks, bet sausā - ļoti ciets, vāji drūpošs, un ir grūti strādāt.
Augsnes apstrādāšanas galvenais uzdevums ir augsnes sakārtas blīvuma samazināšana par 0,1-0,3 g/cm3, bet, ja nelieto herbicīdus, arī nezāļu apkarošana. Nozīmīgi augsnes apstrādāšanas uzdevumi ir arī augsnes mitruma regulēšana, dzīvās sakņu velēnas iznīcināšana, sablīvētas zemaramkārtas irdināšana, kaļķu, organiskā un minerālmēslojuma, velēnas, rugāju un citu agroķīmikāliju iestrāde u.tml.
Vāji kultivētas blīvas māla augsnes nav lietderīgi izmantot aramzemēm savu tehnoloģisko īpašību dēļ.
Visvairāk laika nepieciešams vārpatas, ušņu un citu daudzgadīgu nezāļu apkarošanai. Tomēr divos trijos gados daudzgadīgās nezāles, kā arī daļa sēklu jeb īsmūža nezāļu (balanda, pērkone un citas) tiek iznīdētas, lietojot lobīšanu pēc ražas novākšanas un pēc nezāļu sadīgšanas - lobītā lauka aršanu vismaz 10 cm dziļāk nekā lobīts. Tāpēc turpmākajos gados apkaro sēklu nezāles, pēc ražas novākšanas arot un pēc nezāļu sadīgšanas lietojot uzartā lauka sēklu kultivēšanu, noecēšanu vai nošļūkšanu, kam jāiznīcina sadīgušās nezāles. Šādi tiek veikti visi galvenie augsnes apstrādes uzdevumi, īpaši tad, ja to saskaņo arī ar zaļmēslu, salmu, kūtsmēslu, kaļķu un daļēji arī ar PK minerālmēslu iestrādi smilšmāla un māla augsnēs. Ja augsne ir sausa un vāji drūpoša pēc ražas novākšanas, tad to neatkarīgi no nezāļu apkarošanas vispirms sekli uzloba, bet uzar pēc mitruma iekrāšanās aramkārtā, kad augsne labi drūp.
Herbicīdi ekoloģiski ir nevēlami. Tāpēc tos pieļaujams lietot, kur ar augseku un kvalitatīvu savlaicīgu augsnes strādāšanu un sēju vien nepietiek. Tad herbicīdus pieļaujams lietot tikai tajās tīruma daļās, kur nezāles ir stipri savairojušās.
Spēcīgi augoši, labi mēsloti un kopti augi ar biezu zelmeni var labi nomākt pat vārpatu. Nezāļu apkarošanā ļoti liela nozīme ir augu sējas laikam.
Agrobioloģiskie pasākumi
Vislielākā nozīme ir ne tikai piemērotu šķirņu izvēlei, bet arī zemes lietošanas veidu racionālai izvēlei, ņemot vērā augu prasības pret visiem ekoloģiskajiem ražas faktoriem, īpaši sējas un novākšanas laiku, nezāļu apkarošanu u.tml.
Ražu visvairāk samazina novēlota sēja. Tāpēc vismaz 80-90% lauku darbu vasarājiem jāveic augsnes pamatapstrādes posmā, bet pavasara sēju visbiežāk tad var veikt ar kombinētu sējmašīnu. Labākais sējas laiks labībai un citām aukstumizturīgām kultūrām, kas dīgst jau + 20C, ir aprīļa otrā dekāde (vidēji Latvijā) ar nelielām svārstībām atkarībā no ikgadējiem meteoroloģiskiem apstākļiem. Jāņem vērā, ka augsnes fiziskā gatavība sējas veikšanai vidēji iestājas 23. aprīlī (ar svārstībām daudzu gadu laikā no 21. marta līdz 23. maijam). Tāpēc rudenī kvalitatīvi sagatavotā augsnē lietainos pavasaros sēju veic pat bez pirmssējas apstrādes vai ar kombinētu sējmašīnu.
Agri sēti graudi dīgst 2-50C un augstākā temperatūrā. Agri sējot pietiekami mitrā augsnē, kultūraugi veido vismaz divreiz spēcīgāku un dziļāku sakņu sistēmu un veģetācijas periodā uzņem ūdeni ar tajā izšķīdušajām augu barības vielām samērā lielā dziļumā. Tāpēc agrie sējumi dod stabilākas un kvalitatīvākas ražas jebkuros meteoroloģiskajos apstākļos. Agri sētas labības arī labāk cero un ar savu sabiezināto zelmeni labi nomāc nezāles un aizsargā augsnes virskārtu pret garozas veidošanos lietainos pavasaros. Šīs labības arī daudz mazāk ir pakļautas sēnīšu un citām slimībām. Līdz ar to agros vasarāju sējumos ir iespējams ievērojami ierobežot pesticīdu lietošanu vai pat var atteikties no to lietošanas.
Iespējami agra vasarāju sēja nodrošina arī to nogatavošanos par 1-2 nedēļām ātrāk un līdz ar to atvieglo ražas novākšanu un samazina tās zudumus (īpaši lietainos rudeņos). Savukārt agrāka un kvalitatīvāka ražas novākšana rada iespēju savlaicīgāk, kvalitatīvāk un lētāk augsni sagatavot pēcaugiem un lietot ekoloģiski pamatotu kultūraugu audzēšanas agrotehniku.
Vasarāju labības jāapsēj 20 dienās, līdz 30.04.; āboliņš, cukurbietes, pākšaugi, vīķauzas - 7 dienās, līdz 30.04.; kartupeļi, lupīna - 10 dienās, līdz 05.05.; lini, kukurūza - 10 dienās, līdz 10.05; zaļbarības augi - 30 dienās, līdz 25.05; ziemāju labības - 20 dienās, līdz 15.09.
Veģetācijas perioda garums, piemēram, miežiem ir 70-90 dienu, auzām 90-110 dienu, zirņiem 100-110 dienu, vasaras kviešiem 110-120 dienu.
Augi ietekmē augšņu auglību ļoti pozitīvi, pozitīvi vai negatīvi attiecībā uz augsnes trūdvielu vairošanu, struktūras uzlabošanu, kā arī nezāļu, sakņu puves, nematodes, sprakšķu, augsnes noguruma u.tml. ierobežošanu vai izplatību. Piemērotākie jeb saderīgākie ir priekšaugi, kuri prasa gandrīz vienādas augšņu īpašības un kur pēcaugi racionāli izmanto priekšaugu pozitīvo ietekmi uz augsnes auglību. Tauriņzieži (āboliņš, lucerna, lupīna, daļēji pākšaugi), kas ar savu sakņu sistēmu uzņem un saista atmosfēras gaisa slāpekli un augsnē atstāj ar slāpekli bagātas trūdvielas, ļoti pozitīvi vairo trūdvielas, slāpekli un uzlabo augsnes struktūru, paaugstina augsnes bioloģisko aktivitāti un uzlabo arī augsnes ķīmiskās īpašības un augu barības vielu saistītspēju.
Lielākai daļai augu starplaiks atkārtotai audzēšanai ir 4-6 gadi, kas vajadzīgi konkrētu augu, slimību, kaitēkļu un nezāļu savairošanās ierobežošanai un augsnes noguruma samazināšanai. Parasti zem miežiem sēj āboliņu, jo mieži mazāk noēno āboliņu un ātrāk tiek nopļauti. Pēc āboliņa sēj ziemājus, lai tie labāk pārziemotu labas struktūras augsnēs un lai barības elementus, īpaši slāpekli, ziemāji vismaz daļēji saņemtu no āboliņa sakņu un rugāju atstātām ar slāpekli bagātām pēcpļaujas atliekām un būtu iespējami mazāk jālieto slāpekļa minerālmēsli. Pēc āboliņa, ja tas ir tīrs no nezālēm, labi aug visas kultūras.
Ekoloģiskā lauksaimniecība iznākumā ir arī maksimāli ekonomiska un konkurentspējīga. Ekoloģiskajā augkopībā ņem vērā visas augu bioloģiskās prasības un to ietekmi uz vidi. Ar atbilstošu agrotehniku regulē ražas faktorus atbilstoši augu bioloģijai, ekoloģijai, saimniekošanas ekonomikai, pareizi izvēloties saimniecības specializāciju, zemes lietošanas veidus, augus, augsekas un kultūraugu audzēšanas agrotehniku, kā arī lietojot melioratīvo agroķīmisko, agrofizisko un agrobioloģisko pasākumu saskaņotu kompleksu. Šo pasākumu veikšanai izvēlas piemērotu tehniku un iespējami kvalitatīvu tehnoloģiju, īpaši tehnoloģiski labākos laikus un paņēmienus.
Diemžēl zemnieki bieži vien izvēlas, piemēram, aršanai tehnoloģiski nepiemērotu smaga māla aramzemi, kas ilgi turas slapja, ir akmeņaina un vāji drūp, kā arī tai ir ļoti liela pretestība. Dažkārt izvēlas nepiemērotu arklu un lieto to bez priekšlobītājiem, bez vieglas šļūces. Nereti arklu slikti noregulē konkrētiem aršanas elementiem (saaruma, ataruma, vienlaides aršanai utt.). Arī agregāta blakusgājienu aramsloksnes veido dziļas vagas vai paaugstinājumus, veidojot stipri nelīdzenu arumu, turklāt netiek iestrādātas nezāles un augu atliekas. Uzarot pārāk sausu vai mitru augsni, aramsloksnes tiek vāji sadrupinātas, vāji apvērstas vai saziestas, spīdīgas un saulainā laikā ātri aizkalst. Bieži atstāj neaizartas platas un dziļas vagas, kas pavasarī var ilgi saglabāt ūdeni un aizkavēt sēju ar visām no tā izrietošām negatīvajām sekām: salīdzinot ar teicamu arumu, sagatavojot sējai, pārtērē vismaz 2,5 nosacītā aruma vienības un augsni agrotehniski pārblīvē un pilnīgi iznīcina aršanas efektu; vismaz par vienu līdz divām nedēļām aizkavē sēju; nezāļu ir pat 20 reižu vairāk un vismaz par 50% zemākas ražas; ir novēlota ražas novākšana, kas ir piesārņota ar nezāļu sēklām un vismaz par 10% paaugstinātu graudu mitrumu; ir stipri apgrūtināta ražas novākšana. Tad graudu ražošanas rentabilitāte samazinās un nav savienojama ar ekoloģisko augkopību.
Augkopja un arāja prasmju vairošanai
Balstoties uz autora četrus gadu desmitus ilgajiem zinātniskajiem pētījumiem laukkopībā, kā arī ilggadējo praktisko pieredzi un izmantojot arī Latvijas un citu valstu speciālistu zinātniskās un praktiskās atziņas, autors 2001. gadā ir publicējis brošūru "Augkopja māksla optimizators - noteicējs". Tas pirmoreiz tik koncentrēti un pārskatāmi ar kombinētām tabulām ikvienam augkopim palīdz noteikt visus kultūraugu ražības faktorus un to racionālu regulēšanu, lai nodrošinātu kvalitatīvu, lētu un konkurētspējīgu ražu.
Agromelioratīvo pasākumu izstrādāšanai autors izmantojis C. Šķiņķa, agroķīmisko - G. Riņķa un J. Štikāna, kā arī citus zinātniskos pētījumus.
Publicēšanai sagatavots arī izdevums "Arāja māksla", kura mērķis ir ekoloģiskās augkopības tālāka attīstība.
Sīkākas konsultācijas gan par ekoloģiskās augkopības jautājumiem, gan par iepriekš minēto noteicēju var saņemt, piezvanot pa tālruni Talsos - 32-23562.