Ražība

Pašražotās lopbarības kvalitāte. To ietekmējošie faktori

Pašražotās lopbarības barības vērtības noteikšana ar analīžu palīdzību kļuvusi par nepieciešamību daudziem Latvijas labākajiem lopkopjiem. Pēdējā laikā Latvijas Lauksaimniecības universitātes Agronomisko analīžu zinātniskās laboratorijas (AAZL) gadā no visiem Latvijas rajoniem un daudzām saimniecībām saņem 1800-2000 zāles, siena, skābsiena, spēkbarības u.c. paraugu barības vērtības noteikšanai. Kas notiek šogad?
Pagaidām paraugi saņemti no pļaušanas pakalpojumu sniedzēju organizētā pasākuma zāles barības vērtības noteikšanai, bet novērtēto skābbarības paraugu skaits ir tikai 25-30 no trim rajoniem. Protams, skābbarības vai skābsiena glabātavās jau atrodas liels daudzums sagatavotās barības un ir arī ruļļos sarullētā, bet analīžu paraugu noņemšanas laiks vēl priekšā. Tā kā skābbarības gatavošana no rudens atāliem, it īpaši kukurūzas, vēl nav uzsākta, lietderīgi vismaz teorētiski paskaidrot, kas būtu pareizi darāms, lai iegūtu kvalitatīvu gatavo lopbarību.
Pavasara zāles un atāla enerģētiskā vērtība
Zāles zaļās masas barības vērtība atkarīga no klimata un augšanas apstākļiem. Cukuru koncentrāciju augos ievērojami ietekmē saņemtās saules gaismas daudzums. Kalcijs augā labāk uzkrājas sausā laikā, savukārt fosfors pretēji - mitros apstākļos. Tāpēc enerģijas saturs NEL augstāks pavasarī pļautai zālei - salīdzinot ar rudens atālu, lai gan abi pļāvumi izdarīti vienādā augu attīstības fāzē. Zāles zaļmasa vidēji pavasarī satur 5,8-6,2 MJ NEL/kg sausnas, bet tās pašas zāles rudens atālā vairs tikai 5,0-5,5 MJ NEM/kg sausnas. Šo starpību nosaka parauga atsevišķu rādītāju ķīmiskā sastāva atšķirības. NDF un ADF tām var būt līdzīgs, bet rudens zāles paraugos parādās zemāks šķīstošo ogļhidrātu un proteīna saturs, kas saistīts ar saulaino dienu skaitu katrā no gada sezonām.
Skābbarība: ar konservantiem vai bioloģiskajiem ieraugiem
Skābbarība ir produkts, ko iegūst no svaigi pļautas vai apvītinātas augu masas, ieskābējot (fermentējot) to dabīgā veidā vai pievienojot fermentācijas procesa regulatorus - ķīmiskos konservantus vai bioloģiskos ieraugus.
Konservējot augus, dabīgās fermentācijas galvenais mērķis ir maksimāli ātri masā sasniegt anaerobus apstākļus un vajadzīgo ūdeņraža jonu koncentrāciju jeb masas pH pakāpi. Praktiski to izdara, augus attiecīgi sasmalcinot novākšanas laikā, ātri piepildot tvertni, noblīvējot un nosedzot.
Svarīgs konservēšanas uzdevums ir ierobežot vai nepieļaut nevēlamu mikroorganismu - klostrīdiju un enterobaktēriju darbību. Šīs baktērijas ražo nevēlamus un pat kaitīgus fermentācijas produktus, un to darbību var ierobežot, veicinot pienskābes baktēriju augšanu, lietojot ķīmiskos konservantus vai bioloģiskos ieraugus.
Zaļajos augos atrodamie kokšķiedru neveidojošie ogļhidrāti ir dažādi vienkāršie un saliktie cukuri, kas labi šķīst ūdenī un noder par viegli fermentējamu substrātu gan pienskābes, gan citām nevēlamām baktērijām. Veidojoties pienskābei, tā ātri paaugstina ūdeņraža jonu koncentrāciju, kas ierobežo nevēlamo mikroorganismu darbību. Kritiskā robeža, kurā šī ierobežošana sākas, ir atkarīga no masas sausnas satura un skābējamo augu buferkapacitātes.
Augu buferkapacitāte ir spēja pretoties pH izmaiņām, ko nosaka NaOH miliekvivalentu (mE) daudzums, kas nepieciešams, lai izmainītu 1 kg zaļās masas sausnas pH no 4 līdz pH 6. Stiebrzālēm (kamolzālei, timotiņam, airenei, kukurūzai) šis rādītājs svārstās 380-200 mE/kg sausnas, bet tauriņziežiem (āboliņam, lupīnai) 560-512 mE/kg sausnas robežās. Tāpēc tauriņziežus ieskābēt labā kvalitātē ir ievērojami grūtāk.
Skābbarības kvalitātei nevēlamie faktori
Tūlīt pēc nopļaušanas un ieskābēšanas sākumā augos norisinās ķīmiskas pārmaiņas, ko izraisa pašos augos esošie fermenti. Gala produkta - skābbarības barības - vērtību ievērojami ietekmē augu elpošana un tajos notiekošā proteolīze (proteīna noārdīšanās). Augiem elpojot, galvenokārt noārdās glikoze, kas nepieciešama arī pienskābes baktēriju darbībai, bet proteolīze turpinās, līdz pēdējās O2 rezerves ir izsmeltas. Tā var zaudēt 50% un vairāk zaļā masā sākotnēji esošā proteīna vērtības, bet cukuru samazināšanās dēļ netiek sasniegta vēlamā pH robeža.
Uz zaļajiem augiem atrodas neliels enterobaktēriju skaits. Zaļmasas apžāvēšana palielina to skaitu un tās būtiski vairojas arī ieskābēšanas sākuma periodā, kamēr masas pH atrodas virs 6. Augu proteolīzes procesā veidojas atsevišķas aminoskābes un sīki peptīdi. Enterobaktērijas tos tālāk noārda līdz NH3, tāpēc tās galvenokārt atbildīgas par NH3 slāpekļa daudzuma palielināšanos ieskābētās masas kopējā slāpekļa (proteīna) sastāvā.
Klostrīdiju augšanu veicina augsta masas temperatūra, zems sausnas saturs, augsta augu buferkapacitāte, nokavēta tvertnes nosegšana. Tā ir nevēlama, jo darbojas pretī masas konservēšanas procesam- klostrīdijas kā barības vielu izmanto ne tikai cukurus, bet arī saražoto pienskābi, tādējādi paaugstinot masas pH, masā veidojot nevēlamo sviestskābi.
Klostrīdu sporas var inficēt arī pienu, izraisot tā dēvēto vēlo uzpūšanos cieto šķirņu sieros. Klostrīdiju darbībai nepieciešama izteikti mitra vide. Ja masas sausnas saturs ir tikai 15%, tad, samazinot pat pH līmeni līdz 4,0, netiek pārtraukta to darbība. Tas īpaši izteikti parādās salijušā, ar lieku ūdeni ieskābētā masā.
Tie ir tikai daži raksturīgi aspekti, kas ietekmē gatavojamās skābbarības kvalitāti. Problēma ir arī skābbarības bojāšanās pēc tvertnes atvēršanas. Tā ir ļoti nevēlama, jo rada lielus barības vielu zudumus. Šo procesu galvenokārt izraisa dažādi raugi, kas saglabājušies masā, jo tie izdzīvo vidē ar pH 3-8, un dažādas pelējuma sēnes. Raugi vispirms izmanto pienskābi, tāpēc masa, kurā lielāks pienskābes daudzums, ilgāku laiku ir spējīga noturēties pret aerobo bojāšanos.
Kas jāzina par ruļļu barību
Daudzi uzskata, ka ruļļu skābbarības gatavošana atrisina daudzas barības sagatavošanas tehniskās un kvalitātes problēmas. Ja var piekrist tehniskā risinājuma vienkāršošanai, tad kvalitātes problēmu atrisināšana iespējama, tikai precīzi ievērojot visas prasības, - nopļaujot masu pareizā veģetācijas posmā, īslaicīgi un efektīvi apvītinot līdz 40-50% sausnas satura sasniegšanai un bez citu blakus faktoru iedarbības (lietus, ilgstoša apvītināšana u.c.), ietinot ruļļos.
Ruļļu skābbarība pirmoreiz parādījās pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados. Tā ir ērta ražošanas sistēma, īpaši tad, ja mazākie zemnieki sadarbojas, lai ražīgāk izmantotu šo tehniku. Tomēr masas blīvums 500 kg smagā rullī ir daudz mazāks par to, kādu sasniedz skābbarības tvertnē vai tranšejā, tāpēc labs fermentēšanās process tajos var noritēt daudz ierobežotākā apjomā. Turklāt ruļļiem ir ievērojami lielāks virsmas laukums attiecībā uz masas vienību. Tāpēc ruļļu skābbarībā varētu būt īpaši labvēlīgi apstākļi citu mikroorganismu - listēriju attīstībai, ko praktiski neatrod tradicionāli tvertnēs un tranšejās gatavotos skābbarības paraugos. Skābbarība, kas ieskābēta stingri anaerobos apstākļos ar zemu pH, nesatur listērijas.
Ruļļos, kuru pārsega materiāls bojāts, iekļūst daudz gaisa, kas izraisa masas aerobo bojāšanos. Šādos apstākļos listēriju daudzums strauji savairojas līdz 106 gramā. Tad bojāts tiek viss ruļļa saturs. Uzskata, ka ruļļu skābbarība, kurai ir aerobās bojāšanās pazīmes, neder dzīvnieku ēdināšanā, jo tās var izraisīt tādas slimības kā, piemēram, meningīts, encefalīts, septicēnija vai akūtu infekcijas slimību - listerozi.
Listērijas atrastas arī pienā. Pasterizācija likvidē šīs baktērijas, bet noteiktās mīksto sieru šķirnēs tās var palikt lielā daudzumā, jo šo sieru gatavošanas process līdzīgs ieskābēšanai. Šie mikroorganismi sierā, glabājot to 4oC temperatūrā, spējīgi izdzīvot pat gadu.
Ja ruļļos ietin pārāk mitru masu, tajā arī nenorisinās vēlamie fermentācijas procesi, bet rodas labvēlīgi apstākļi gan enterobaktēriju, gan klostrīdiju attīstībai. Šie apstākļi nopietni ņemami vērā, gatavojot ruļļu skābbarību.
Šīsvasaras paraugu barības vērtība
Kāda ir pašlaik Agronomisko analīžu zinātniskajā laboratorijā iesūtīto paraugu barības vērtība? Analīzēm iesūtīto skābbarības paraugu skaits nav liels - 64 no trim Latvijas rajoniem. To barības vērtība ir laba un pat teicama. Atkarībā no zaļās masas brieduma pakāpes novākšanas laikā NDF saturs tajos svārstās no 32% līdz 56%, bet ADF 25-38% sausnā. Tāpēc barības vērtība, izteikta pēc NEL satura, arī atrodas no 5,53-6,56 MJ NEL/kg sausnas. Starpība ir viena megadžoula apmērā sausnas kilogramā, kas uzskatāma par būtisku. Fermentācijas procesa kvalitāti raksturo masas pH, kā arī pienskābes un etiķskābes saturs tajā. Uzreiz jāsaka, ka nevienā no paraugiem netika konstatēta sviestskābe. Dabīgi ieskābētajos paraugos pienskābes saturs svārstās 2,61-2,90%, bet etiķskābes 0,8-1,21% robežās, pH 4,33-5,12. Šie paraugi atbilst labas un vidējas kvalitātes barībai. Aptuveni trešā daļa analizēto paraugu ir no skābbarības, kam gatavošanas procesā pievienoti bioloģiskie ieraugi. Šie paraugi satur 3,12-3,43% pienskābes, 0,36-0,76% etiķskābes, pH 4,08-4,18 robežās, enerģētiskā barības vērtība 5,61-6,56 MJ NEL/kg sausnas. Te acīm redzama bioloģiskā ierauga pozitīvā ietekme uz fermentāciju un visas skābbarības kvalitātes rādītājiem.
Kā darbojas piedāvātie ieraugi
Latvijā pašlaik šādus ieraugus piedāvā dažas firmas. Tie satur trīs četrus dažādus pienskābes baktēriju celmus, kas darbojas atšķirīgos pH vides apstākļos un to radītais gala produkts ir gandrīz tikai pienskābe ar nelielu etiķskābes daudzumu. Šie ieraugi arī satur fermentus, kas noārda augu šūnu sienu polisaharīdus līdz vienkāršiem cukuriem, tādējādi radot nepieciešamo barības substrātu pienskābes baktērijām. Ar šādiem ieraugiem iegūst labas kvalitātes skābbarību arī no tauriņziežiem. Tikai jāievēro, ka ieraugs nav glābiņš skābēšanas procesā pieļautajām kļūdām vai nepilnībām. Ieraugs atvieglina dažas iespējamās fermentācijas problēmas, taču dod vislabāko rezultātu, ja precīzi izpilda skābbarības ieskābēšanas tehnoloģiskās prasības.